Meža konsultāciju pakalpojumu centra darbinieki piedalās mācībās Zviedrijā

Oktobra vidū Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) darbinieki devās uz Zviedrijas pilsētu Noršepingu, lai piedalītos četru dienu apmācībās - "Vides, ūdensaizsardzības un kultūrvēstures objektu saglabāšana meža apsaimniekošana darbos", kas notika ERASMUS+ projekta ietvaros. Apmācības tika organizētas tieši MKPC darbiniekiem ar mērķi iepazīt Zviedrijas apmācību modeli, pēc kura sekmīgas nokārtošanas dalībnieks saņem Zaļo karti. Kurss ir atvērts ikvienam interesentam, kurš vēlas saņemt Zaļo karti, bet Zviedrijā šī karte obligāti ir nepieciešama tiem mežstrādniekiem, kuri strādā sertificētos mežos. Jāpiemin, ka Zviedrijā vairāk nekā 60 % mežu platības ir sertificētas. Mācību kursā tiek apskatītas trīs galvenās tēmas: bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, kultūras mantojuma saglabāšana, augsnes un ūdens aizsardzība.

Pirmajā dienā iepazināmies ar pašu apmācību modeli. Zaļās kartes saturu reglamentē tiesību akti, valsts un starptautiskās saistības. Apmācību satura īpašnieks ir Mežsaimniecības apmācības padome, bet šīs apmācības var organizēt ikviena iestāde (skolas, privātās kompānijas, konsultanti, Zviedrijas meža aģentūra u.c.), kurai ir attiecīgās zināšanas mežsaimniecībā. MKPC darbinieki zināšanas apguva pie Zviedrijas meža aģentūras lektoriem. Mācību noslēgumā dalībniekiem jāatbild uz testa jautājumiem, kas liecina par mācībās apgūto tematu izpratni.

Pirmais solis uz Zaļo karti ir mācību pamatkurss, kurš ilgts 4 dienas, bet, lai karti saglabātu, pēc 5 gadiem jānoklausās zināšanu papildināšanas kurss (1,5 diena). Jāpiemin, ka šie kursi galvenokārt notiek mazās grupās un apmācības notiek dabā. Lektori caur dažādiem uzdevumiem veicina dalībnieku viedokļu un pieredzes apmaiņu.

Apguvām pirmo mācību tēmu – augsnes un ūdens aizsardzība. Zviedri šim jautājumam pievērš lielu uzmanību, jo zinātniskie pētījumi liecina, ka meža augsnē uzkrājas dažāda veida piesārņojums, t.sk. dzīvsudrabs. Dzīvsudrabam nonākot augsnē, tas iekonservējas, bet mežizstrādes laikā, radot augsnes bojājumus, tas aktivizējas un var ieplūst ūdenstecēs. Tāpēc veicot mežizstrādi ūdenstilpņu tuvumā, lielas pūles tiek pieliktas tam, lai netiktu radīti šie augsnes bojājumi. Viens no veidiem, kā izvairīties no ūdensteču bojājumiem ir speciālu šķērsošanas vietu - tiltiņu būvēšana pāri ūdenstecei. Galvenais tilta būvēšanas pamatprincips ir tāds, ka izveidotais tilts nedrīkst pieskarties ūdens virsmai. Arī tehnika mežizstrādes procesā nedrīkst skart ūdens virsmu.

Zviedrijā meža apsaimniekošana ūdensteču un ūdenstilpņu tuvumā notiek ar citu izpratni kā Latvijā, piemēram, ja Latvijā cenšas no ūdens izvākt kritušos kokus, savukārt Zviedrijā tie tiek atstāti ūdenī, netiek izvākti, pat tiek rekomendēts mērķtiecīgi veidot mirušo koksni ūdenstecē, kādu koku tur iegāžot. Runājot par aizsargjoslām, tad zviedri izmanto šādu aizsargjoslu principu - jo lielāka ūdenstece, jo šaurāka aizsargjosla, ar pamatojumu, ka lielāka ūdens ekosistēma pati spēj regulēt savu mikroklimatu. Mežizstrādes procesā ūdenstilpņu tuvumā cenšas saglabāt lapu kokus, bet skuju kokus izvairās saglabāt, jo lapas ir labas barības vielas ūdens mikroorganismiem.

Nākamās dienas tēma bija bioloģiskā daudzveidība. Šajā dienā viens no apskates objektiem dabā bija dedzināts mežs. Dedzināšana veikta ar mērķi, veicināt bioloģisko daudzveidību. Zviedrijā meža dedzināšanu izmanto kā vienu no veidiem, lai apsaimniekotu biotopus. Dabā apskatījām biotopus, kā arī tikām iepazīstināti ar kontrolanketu, pēc kuras vadoties mežstrādniekiem ir iespējams konstatēt biotopus. Kontrolanketa katram reģionam ir atšķirīga, tas ir izskaidrojams ar to, ka katrā reģionā ir citas indikatoru sugas un arī koku sugu vecumi variē.

Zviedru kolēģi ļoti uzsver, ka Zviedrijas ainavā iztrūkst veci koki un atmirusī koksne, tāpēc mežizstrādes laikā tiek domāts par šo elementu atstāšanu un saglabāšanu. Par ekoloģiskajiem kokiem cenšas atstāt lapu kokus, jo arī lapu koku neesamība ir viena no problēmām Zviedrijā.

Noslēdzošajā dienā apguvām tēmu par kultūrvēsturisko objektu saglabāšanu. Arī šajā dienā devāmies uz objektiem mežā. Pirmajā objektā mums pašiem bija jāatrod kultūrvēsturiskie objekti un jāizplāno, kā tie mežizstrādes laikā tiks aizsargāti un saglabāti. Zviedrijā kultūrvēsturiskie objekti tiek ierobežoti ar koku stumbriem, kuri tiek nozāģēti 1,3 m augstumā. Svarīgi, lai informācija par cirsmā esošo kultūrvēsturisko objektu nonāktu arī pie augsnes gatavošanas operatora, jo visbiežāk tieši šajā posmā objekti tiek iznīcināti. Lai kultūrvēsturisko objektu izzināšana būtu daudz interesantāka, tad apmācībām tiek piesaistīti arī arheologi, kuri ir zinoši šajā jomā. Mēs šoreiz iztikām bez arheologiem, bet guvām priekšstatu par kultūrvēsturisko objektu saglabāšanu.

Sociālo vērtību respektēšana meža apsaimniekošanā ir arī viens no apmācību tematiem, to integrējot pie iepriekšminētajiem tematiem. Mežsaimniecisko darbību saskaņošana ar tuvumā dzīvojošo sabiedrību tiek stingri rekomendēta, un tas ir viens no aspektiem, kam uzmanību pievērš Zviedrijas meža aģentūra, saskaņojot meža īpašnieku iesniegumus meža ciršanai.

Runāt par mežu mežā; veiksmīgs attēls pasaka vairāk kā 1000 vārdu; mācību dalībnieku savstarpējā pieredzes apmaiņa un laba atmosfēra mācībās ir tās atziņas, ko zviedru kolēģi uzsver veiksmīgu mācību norisei.

Pavadītās dienas Zviedrijā bija ļoti interesantas. Ieguvām jaunas zināšanas un prasmes, kuras noderēs mūsu darbā līdzīgas mācību programmas izveidei Latvijas apstākļiem.

Ieva Doniņa
MKPC Zemgales nodaļa