You are here

Kas ietekmē ES piena cenu

Lopkopība

Ne vienmēr ir viegli izsekot, kas ietekmē piena realizācijas cenu, bet ir zināmas kopīgās tendences konkrētās valstīs.

Analizējot ES dalībvalstu piena realizācijas cenas no saimniecības, izmantoti Starptautiskā piena pētniecības tīkla IFCN Dairy dati par 2021. gadu. IFCN Dairy pēc vienotas metodikas katru gadu apkopo datus par pasaules piena nozares tendencēm. Pēc IFCN Dairy datiem var secināt, ka ES ir otrs pasaulē lielākais piena ražotājs aiz Indijas. ES 2021. gadā saražoja 158 miljonus tonnu piena, lielākās piena ražotājvalstis ir Vācija un Francija (skatīt 1. attēlu). Ja piena ražošanas jaudu vērtē pēc valsts platības, vislielākā piena ražotāja ir Nīderlande (368,29 t piena uz 1 km2), pārspējot pēc teritorijas lielāko Poliju (47,33 t piena uz 1 km2). Baltijas valstis uz kopējā Eiropas fona ir samērā mazi ražotāji, bet kopā spēj saražot vairāk piena nekā Zviedrija.

Attiecīgajās valstīs ir lielākie piena pārstrādes uzņēmumi, kas spēj nodrošināt maksimāli efektīvu piena pārstrādi un attiecīgi spēj samaksāt lielāku cenu piena ražotājiem. Analizējot cenas, ko saņem piena ražotāji, pārdodot pienu pārstrādātājiem (skatīt 2. attēlu), visaugstākās iepirkuma cenas ir salu valstīs Kiprā un Maltā. Kontinentālajā Eiropā augstākās cenas ir Itālijā, Grieķijā un Zviedrijā. Viszemākā piena iepirkuma cena ir Rumānijā. Latvija un Portugāle attiecīgi ieņem 23. un 24. vietu pēc piena iepirkuma cenas attiecības pret pasaules vidējo piena cenu. Vēl lētāks piens nekā Latvijā ir Slovēnijā, Lietuvā un jau pieminētajā Rumānijā. Igaunijā ir par vienu procentpunktu dārgāks piens nekā Latvijā.

Ņemot vērā, ka piens ir prece, kuras cenu ietekmē pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars, jāņem vērā ne tikai valstī kopā saražotā piena apjoms, bet arī pašnodrošinājums – spēja nodrošināt konkrētās valsts iedzīvotāju piena patēriņu. Līderos pēc pašnodrošinājuma ir Īrija (skatīt 3. attēlu), kas spēj saražot trīs reizes vairāk piena nekā nepieciešams iedzīvotāju patēriņam. Līderos ir arī Nīderlande, kas valsts iekšējo piena patēriņu spēj nosegt divas reizes. No Baltijas valstīm vislielākais piena pārpalikums ir Igaunijā, bet vismazākais Lietuvā.

Valstīs, kas ir tuvāk ekvatoram, pašnodrošinājums nav pietiekams, tas norāda uz vajadzību importēt pienu kā izejvielu vai kā jau gatavus piena produktus. Likumsakarīgi, ka valstīs, kur ir piena pārpalikums, jādomā par piena eksportu (skatīt 4. attēlu). Ir atsevišķas ES dalībvalstis, piemēram, Beļģija, kas importē un eksportē daudz vairāk piena, nekā nepieciešams iekšējam patēriņam vai nepieciešams eksportēt. Kopumā ES dalībvalstīs darbojas sakarība – jo vairāk saražo, jo lielāku apjomu vajag eksportēt.

Nepieciešamība eksportēt rada arī nepieciešamību būt konkurētspējīgam – vai nu ar cenu, vai ar produkta unikalitāti/kvalitāti. Jo vairāk piena jāeksportē, jo par zemāku cenu piena ražotājiem nākas pārdot saražoto pienu pārstrādei (skatīt 5. attēlu). Valstīs, kurās piena pārstrādātāji saražo un eksportē produktus ar augstu pievienoto vērtību, saņem vairāk par saražoto pienu, nekā piena pārstrādātāji, kuru produkti ir ar mazāku pievienoto vērtību.

Būtisks faktors ir pārstrādātā piena apjoms, kas ļauj nodrošināt piena pārstrādes rūpnīcu efektīvāku noslodzi. Analizējot ES lielāko piena ražotājvalstu pārstrādāju statusu – kooperatīvs vai privāts uzņēmums, jāsecina, ka valstīs, kur lielākie piena pārstrādāji ir kooperatīvi, piena iepirkuma cena ir vidēji augstāka, nekā valstīs, kur lielākie piena pārstrādāji ir privātie uzņēmumi. Piemēram, ES valstīs (izņemot Kipru un Maltu) piena realizācijas cenas ir bijušas vidēji par 4,7 % zemākas nekā pasaules piena realizācijas cenas valstīs, kur lielākie pārstrādāji ir kooperatīvi – piena ražotājiem piederoši uzņēmumi. Salīdzinājumam – valstīs, kur piena pārstrādāji ir privāti uzņēmumi, piena cena ir bijusi par 8,7 % zemāka nekā vidējā pasaules piena realizācijas cena.

Secinājumi

  • ES saražo vairāk piena nekā patērē – kopumā par 16 % vairāk, nekā vajadzīgs pašnodrošinājumam.
  • Zemāka piena realizācijas cena no saimniecības ir tajās ES dalībvalstīs, kur saražotais piena apjoms ir lielāks, nekā nepieciešams pašnodrošinājumam, lielākie piena pārstrādāji ir privātie uzņēmumi un produktu portfeļa lielāko daļu veido piena pārstrādes produkti ar zemu pievienoto vērtību.
  • Augstāku piena realizācijas cenu no saimniecības var nodrošināt valstīs, kurās ir lielāks piena pašnodrošinājums, nekā nepieciešams, ja piena pārstrāde pieder pašiem piena ražotājiem, tiek ražoti produkti ar augstu pievienoto vērtību, kurus var pārdot pasaules tirgū, ir lielas ražošanas un pārstrādes jaudas.

 

1. attēls. Saražotais piens ES dalībvalstīs, milj. tonnu, 2021. gads

 

 

2. attēls. Piena realizācijas cena no saimniecības salīdzinājumā ar vidējo ES dalībvalstīs, 2021. gads

 

 

3. attēls. Piena pašnodrošinājums ES dalībvalstīs, procentos, 2021. gads

 

 

4. attēls. Piena pašnodrošinājuma ietekme uz piena eksportu, ES dalībvalstis, 2021. gads

 

5. attēls. Piena eksporta ietekme uz valstī vidējo piena realizācijas cenu no saimniecības pret pasaules vidējo piena realizācijas cenu, ES dalībvalstis, 2021. gads

 

Raivis Andersons, LLKC Ekonomikas nodaļas ekonomists

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2023. gada februāra izdevuma