Jūs atrodaties šeit

Meža dārzi – unikāla ekosistēma

Augkopība
Dārzkopība

Meža dārzi ir uz augu izvēles balstīta ilgtspējīga pārtikas ražošana ar zemām apkopšanas izmaksām meža zemju ekosistēmā, iekļaujot tajā augļu kokus un ogulājus, riekstu kokus, garšaugus un ārstniecības augus, pārtikā izmantojamos vīteņaugus un daudzgadīgos dārzeņus, kā arī ēdamos dekoratīvos augus, no kuriem iegūtā raža ir tiešā veidā izmantojama cilvēkiem.

Augi tiek stādīti pēc noteiktiem principiem rindās, izmantojot kaimiņu vai jaukto stādījumu nosacījumus, lai meža zemē izveidotu ražotspējīgu meža biotopu. Dažkārt meža dārzi var tikt ierīkoti arī lauksaimnieciski izmantojamā zemē, izmantojot tos pašus principus, tikai šajā gadījumā, lai izveidotos līdzvērtīga ekosistēma meža zemēs, būs nepieciešams ilgāks laiks un rūpīgāks darbs, taču tas ir iespējams.

Vēsture

Sākotnēji meža dārzu ideja, kā saražot pārtiku, dzima tropiskajā klimata joslā. Tikai pagājušā gadsimta 80. gados Roberts Harts meža dārzkopības principus piemēroja izmantošanai mērenā klimata joslā, pie kuras pieskaitāma arī Latvija, un pirmais ieviesa terminu “meža dārzkopība”.

Meža dārzi, iespējams, ir pasaulē vecākā un elastīgākā agrosistēma zemes izmantošanas vēsturē. Tie jau no senlaikiem veidojušies džungļos upju tuvumā vai musonu klimata joslā kalnu pakājēs. Pakāpeniski ģimenes, vērojot sev apkārt augošos augus, mainīja to augšanas apstākļus un pakāpeniski atlasīja un uzlaboja derīgo koku, krūmu sugas, bet nevēlamās tika iznīcinātas. Tā pamazām tika atlasītas un stādītas dārzos dažādas svešzemju augu sugas.

Meža dārzi turpina eksistēt joprojām visdažādākajos tropu rajonos. Tiem atkarībā no reģiona ir dažādi nosaukumi – Kerala – Dienvidindijā, Nepālā, Zambijā, Zimbbabvē un Tanzānijā. Kandjana – Šrilankā, Huertos familiares – Meksikā un Pekarangan  – Javā. Ja dārzos netiek iekļautas koku sugas, tad tos dažkārt sauc arī par krūmu dārziem. Daudzos šajos reģionos meža dārzi joprojām ir nozīmīgs vietējo iedzīvotāju pārtikas un ienākumu avots. Tiek veidotas visdažādāko augu sugu kopienas, kas nav iespējams monokultūras dārzos. Šāda tipa dārzi tiek salīdzināti ar Ēdenes dārza jēdzienu no Bībeles.  

Lielbritānijā 1980. gados Roberta Harta mērenajai klimatiskajai joslai pielāgoto meža dārzu ideju tālāk attīstīja tādi cilvēki kā Agromežsaimniecības pētnieks Martins Kravfords, vairāki permakultūras speciālisti kā Grahams Bells, Patriks Vaitfilds, Deivs Džeks un Džefs Lovtons.

Amerikā

Kopš 1491. gada Čārlza C. Manna izdotās grāmatās tika nepamatoti apgalvots, ka cilvēki Amazones džungļos ir veidojuši zemes, kur 11 000 gadu garumā tikuši iznīcināti lietus meži. Jau sākot no laikiem pirms Kolumba, tur mītošas civilizācijas to esot piekopušas, un vēl 70. gados atklāti nolīsti lietus meža apgabali. Taču patiesībā meža dārziem, vai kā tos tur dēvē par Terra pretta, ar to nav nekāda sakara. Jukatānas pussalā maiji attīstīja meža dārzus – Pet kot (vaļējas zemas un apaļas akmeņu sienas, kas ieskāva dārzus).

Āfrikā

Jau iepriekš minētajās valstīs tāda veida dārzi bija izplatīti gan piepilsētās, gan laukos. Visvairāk tādu bija Kilimandžaro pakājē – Chagga dārzi. Tie ir lielisks agromežsaimniecības piemērs. Ar pārtika saražošanu šādos dārzos galvenokārt nodarbojās tieši sievietes. Tas bija galvenais iztikas avots. Ziemeļāfrikā ozoli tika stādīti pamīšus ar palmām, tāpat daudzi citi augļu koki un dārzeņi auga šajos dārzos.

Āzijā

Nepālā šos dārzus sauc par Ghar Baggaincha – mājas dārzs. Šos dārzus uztur mājsaimniecības locekļi, un tie ir paredzēti tieši ģimenes patēriņam. Eiropā ar mājas dārzu saprot arī “virtuves” dārzus, taču tomēr tie atšķiras gan pēc funkcijām, lieluma, sugu sastāva un daudzveidības. No valdības viedokļa šie dārzi nekad nav tikuši iekļauti aprēķinos par pārtikas nodrošinājumu un pētniecībā, tomēr tie ir nozīmīgs pārtikas avots. Lai arī šie dārzi ir pavisam nelieli, un 72% saimniecību apsaimniekotā zeme sastāda 2–11% no kopējiem zemes īpašumiem, taču tieši nabadzīgākajai tautas daļai šāda tipa dārzi ir bijuši kvalitatīvas pārtikas un uztura avots. Šādos dārzos tiek apvienoti gan viengadīgie, gan daudzgadīgie augi. Tas ļauj ražu vākt gan katru dienu, gan sezonāli. Lielā bioloģiskā daudzveidība palīdz ģimenes locekļiem tūlīt viegli piekļūt pārtikai. Ierobežotas pārtikas pieejamības apstākļos šāda tipa dārzi ir ļoti nopietns “drošības” spilvens. Tādi dārzi palīdz saglabāt unikālu ģenētisko fondu. Tam varbūt ārkārtīgi liela nozīme tagad un nākotnē, veidojot jaunas augu šķirnes. Daudzās valstīs no šī tipa dārziem tiek ievākts ievērojams daudzums pārtikas, lopbarības, kā arī ārstniecības augi, garšaugi, ziedi un pat būvmateriāli. Šādos dārzos attīstās dažādu paaudžu sadarbība, pastāvot kopā ar citiem lauku vidē nepieciešamajiem veicamajiem darbiem. Šāds saimniekošanas modelis ir pastāvējis daudzās kultūrās gadu tūkstošiem.

Vidusjūras klimatā

Šis klimats raksturīgs ar garām, karstām, dažkārt lietainām vasarām un īsām, vēsām un lietainām ziemām. Pie Vidusjūras klimats ir ļoti mainīgs, jo to sekmē kalnainais apvidus. Izraēlā 50. gados Šaronas reģionā ar Zemkopības ministrijas Meža pētniecības nodaļas gādību Ilanotas mežā tika izveidots botāniskais meža dārzs, kurā atrodami vairāk nekā 750 koku sugu no visas pasaules. Piemēram, arī Japānas sago palma (Cikas revoluta), vīģes koki (Ficus glomerata), akmens priede ar garšīgiem riekstiem (Pinus pinea). Tā tiek nodrošināta izcila bioloģisko sugu daudzveidība reģionā.

Mērenā klimata joslā

Lai nodrošinātu veselīgu un terapeitisku vidi sev un brālim Lakonam, 80. gados Lielbritānijā Roberts Harts ne tikai ieviesa jēdzienu “meža dārzkopība”, bet arī sāka saimniekot Šropšīrā. Sākot kā sīkzemnieks, drīz vien Harts konstatēja, kā nodrošināt atbilstošus augšanas apstākļus viengadīgajiem dārzeņiem, jo augļu dārza uzturēšana un lopu audzēšana bija pāri viņa spēkiem. Tajā pašā laikā iestādot daudzgadīgos dārzeņus, tie auga paši un neprasīja lielu papildu darbu. Turpmāk, sekojot vegānu diētas ieteikumiem gan veselības, gan personisku iemeslu dēļ, Harts pārstāja audzēt mājdzīvniekus un pārgāja uz augu audzēšanu. Trīs galvenie meža dārza produkti ir augļi, rieksti un zaļo lapu dārzeņi. Šādu dārza modeli viņš izveidoja 500 m2 platībā un paredzēja nosaukt to par ekoloģisko dārzkopību vai ekoloģisko audzēšanu. Taču vēlāk šie termini tika mainīti, jo Harts uzzināja, ka agromežsaimniecība un meža dārzi eksistē jau sen un dažādās pasaules malās tiek izmantoti. Viņa tālāko darbību ietekmēja tādi meža dārzu audzēšanas speciālisti kā Toiohiko Kagava un Džeimss Šolto Duglass.

No agromežsaimniecības viedokļa visattīstītākie ir Keralan dārzi Indijā, kur to ir vismaz 3,5 miljonu. To, ka šāda tipa dārzos varbūt ārkārtīgi augsta ražošanas intensitāte, atklāja pētījums, kur vienā no šādiem dārziem 1200 m2 platībā tika konstatētas 23 kokospalmas, 12 krustnagliņu koki, 56 banānkoki, 49 ananāsi, 30 melno piparu liānas. Turklāt turpat tika izaudzēta lopbarība vienai govij.

Septiņi meža dārza stāvi

Roberts Harts savos novērojumos mežā redzēja, ka visus tur augošos kokus var sadalīt noteiktos stāvos. Šo mijiedarbību starp sugām un augšanas stāviem viņš izmantoja, lai attiecinātu uz mazo ābolu un bumbieru dārzu un izveidotu pa rindām septiņu stāvu sistēmu.

  1. stāvs – liela auguma koki, kas veido augstu lapotni –  valriekstu koki, uz sēklaudžu potcelma potētie augļu koki.
  2. stāvs – mazie riekstu koki (lazdas), augļu koki uz puspundura potcelmiem.
  3. stāvs – krūmi, tātad krūmogulāji kā upenes, jāņogas.
  4. stāvs – lakstaugi, kur iekļaujas daudzgadīgie dārzeņi, garšaugi.
  5. stāvs – “rizosfēras” vai augsnes aramkārtā augošie augi – sakņaugi un bumbuļaugi.
  6. stāvs – zemsedzes augi, kas nosedz augsnes virskārtu – zemenes, dzērvenes, brūklenes.
  7. stāvs – vīteņaugi un kāpelētājaugi (vīnogas, aktinīdijas, citronliānas).

Kas attiecas uz mūsdienās audzētiem dārzeņiem – sakņaugiem, to lielākā daļa, piemēram, burkāni ir saulmīļi un nebūs piemēroti ēnainiem meža dārziem. Šī iemesla dēļ apakšstāvu izvēlē Harts priekšroku devu ēncietīgiem augiem.

Tālākā attīstība

Lielbritānijā Martins Kravfords no Agrāro pētījumu centra (APC) vada virkni meža dārzu projektu. Devonā. Kravfords meža dārzus apraksta kā zemo kopšanas izmaksu dārzus, kas ne tikai ilgtermiņā ražo pārtiku, bet dod citus ģimenes saimniekošanai noderīgus produktus.

Turpmāk vēl

Māris Narvils,

Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils

Foto Galerija: