Jūs atrodaties šeit

Kooperācija – ar pacietību līdz tirgus spēkam

Ekonomika
Lauku attīstība
Lopkopība

Par kooperācijas attīstību Latvijā, tās nozīmi lauksaimniecībā, panākumiem un kļūdām saruna ar Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētāju un “Vidzemes agroekonomiskās kooperatīvās sabiedrības” (VAKS) vadītāju INDULI JANSONU, Zemkopības ministrijas parlamentāro sekretāru JĀNI GRASBERGU un kooperatīva “Piena loģistika” valdes priekšsēdētāju AGRI LUDRIKSONU.

– Kooperācijas noliedzēji un pretinieki bieži mēdz teikt – kas tad mums Latvijā par kooperāciju, ir tikai starpnieki, kas pērk un pārdod. Kā vērtējat kooperatīvu darbību Latvijā, vai to pilnveidošanās notiek pietiekami strauji?

I. Jansons: – Kooperatīvu parasti meklē tad, kad ir problēmas, tad viens otrs zemnieks pēkšņi kooperācijā saskata problēmu risinātāju. Tā kā pēdējā laikā lauksaimniecībā kopumā klājas pietiekami labi, tad kooperatīvs šauri īstermiņā var netikt uzskatīts par vajadzīgu. Ja pilns maks ar naudu, tad priekš kam veikt kādas darbības, pats esi meistars. Šādi kooperācijas noliedzēji ir bijuši arī pie mums kooperatīvā, lai pārdzīvotu grūtos brīžus. Kad situācija mainījās, tirgus atdzīvojās, tad kooperatīvs vairs nebija vajadzīgs.

Otra lieta ir tendenciozais jautājumus, ko mēdzu aizrādīt arī medijiem, kad man prasa: “Vai tu mīli kooperatīvu?”. Nav tāda “mīlu” vai “nemīlu”, kad runājam par kooperāciju, tā ir viena no uzņēmējdarbības formām. Kooperatīva struktūra salīdzinoši ir sarežģītāka, jo tā biedri ir gan klienti, gan piegādātāji, līdz ar to arī pārvaldība nav vienkārša. Vērtējot kooperācijas ietekmi uz tirgu “no lauka līdz galdam”, ja esam godīgi visos līmeņos un savai uzņēmējdarbībai talkā neaicinām konsultantus un investorus, tad cita ceļa jau nav. Ja gribi, dari, ja ne – pārdod.

Kooperatīvu sniegtais pakalpojumu klāsts var būt ļoti plašs, bet līdz tam ir jāizaug. Katrā ziņā kooperācijas izaugsme Latvijā ir pietiekami spēcīga. Daudz tiek runāts par dažādām jomām, kurās atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, bet kooperācija joprojām ir tā, kurā esam kaimiņiem priekšā. Igaunijā tiek radīts liels kooperācijas projekts piensaimniecībā, redzēsim, kā viņiem veiksies.

Tie, kas saka, ka kooperatīvi ir starpnieki, nepamatoti noniecina kooperāciju. Piemēram, ko lai dara Latgales lauksaimnieks ar nelielu fermu, pie kura neviens pārstrādes uzņēmums pēc piena braukt negrib? Viņam vienīgais variants ir – būt kooperatīvā. Jo kur lai viņš citur savu saražoto pienu liek?

Pateicoties kooperatīvam, mazais saimnieks laukos var dzīvot, labi, varbūt viņš nesaimnieko efektīvi un moderni, bet viņš tur ir un kopj zemi. Šajā ziņā kooperācija būtu attīstāma arī tajās nozarēs, kur tā vēl nav spēcīga – augļkopībā, dārzkopībā un citu kultūraugu nišās, kur katram nav izdevīgi veidot savu loģistiku, uzglabāšanu un realizāciju.

J. Grasbergs: – Komentējot kooperācijas nozīmīgumu un būtību, mēs vēlamies uzreiz redzēt gala rezultātu. Vecajās ES valstīs un ASV kooperācijai ir attīstīti visi posmi ķēdē “no lauka līdz galdam”. Ir zemnieki, loģistika, kas produktu nogādā līdz pārstrādei, kooperatīva pārstrāde, loģistika uz tirdzniecības vietu. Daudzās valstīs kooperācija ir attīstījusies visos ķēdes posmos. Mums šis ceļš vēl ejams, katra nozare atrodas savā attīstības posmā.

Latvijā pirmie kooperāciju izveidoja graudkopības saimnieki un šajā nozarē kooperācijā ir tikts tālāk. Piensaimniecība vēl ir sākumposmā, kur piens tiek savākts un pārdots. Kad sākumposms ir pilnībā sakārtots un sasniegts pietiekams apjoms, var spert nākamo soli. Baltijas reģionā piena nozarē nākamo soli sper kooperatīvs “E-piim”, vienojoties Latvijas un Igaunijas lauksaimniekiem. Vai šajā kooperatīvā ir vieta visiem Latvijas zemniekiem? Šobrīd nav. Līdz ar to jāskatās alternatīvas, kā šos tālākos attīstības posmus veidot uz vietas.

Vēl agrīnākā sākumposmā ir augļu un dārzeņu nozare – ir ražotāju organizācijas, kas vai nu ir tapušas vai grasās pārtapt par kooperatīviem. Pagaidām saimnieki šajās nozarēs kopā sanāk mazskaitlīgi, lai vienotos par kopīgu produkcijas pārvadāšanu. Šajā nozarē arī pārstrādes cikls ir citāds – siltumnīcās audzētiem gurķiem un tomātiem augstākā vērtība ir tikmēr, kamēr tie ir svaigi, pārstrādājot tiem vērtība krītas. Marinēti gurķi kilogramā, iespējams, ir lētāki nekā svaigi. Tas pats attiecināms uz tomātiem.

Latvijā ir izveidota spēcīga graudu kooperācija, kam nu jau ir 23 gadu pieredze. Atceros, vēl biju pusaudzis, kad graudus nevis pārdeva, bet nodeva un gaidīja, cik par tiem samaksās. Tagad zemnieks graudus pārdod. Mēs pie labiem laikiem ļoti ātri pierodam, mums tie šķiet pašsaprotami. Daudzas saimniecības, kas augušas kopā ar kooperāciju, ir izaugušas tik spēcīgas un lielas, ka pašas jau var slēgt kontraktus un kādā brīdi kooperatīvu var apiet. Tomēr, lai nozare attīstītos ilgtermiņā, nepieciešama kooperācija, bez tās mēs varam atgriezties sākumposmā.

Jebkurš biznesa uzņēmums strādā, lai gūtu peļņu, tas ir jebkuras uzņēmējdarbības uzdevums. Līdz ar to, ja uzņēmumam ir iespēja noteikt izejvielas cenu, tad veidojas monopols. Ir jābūt vairākiem tirgus spēlētājiem, lai monopolu kliedētu un tirgū būtu balanss.

Mums jāatceras, ka mūsu valstij ir tikai 31 gads un šajā laikā kooperācijā esam izdarījuši, cik varējuši. Mums jāiegūst zemnieku uzticība, un no Zemkopības ministrijas puses palīdzam to veidot, izdalot kooperatīvus atsevišķi, lai tiem par ES fondu līdzekļiem nebūtu jākonkurē ar pārējiem lauksaimniekiem. Tādējādi kooperatīviem atbalsta līdzekļi ir pieejamāki – saimniekiem, piemēram, nav jāpērk katram pašam sava piena mašīna, to izdevīgāk darīt kooperatīvam. Tas pats attiecas uz graudu kaltēm – izdevīgāk ir iegādāties lielāku graudu kalti, zemniekiem apvienojoties kooperatīvā, nekā pirkt mazāku katram atsevišķi. Tā mēs stiprinām ķēdi.

A. Ludriksons: – Graudu nozarē divi Latvijā spēcīgākie kooperatīvi “VAKS” un “Latraps” sasnieguši tik lielu graudu apjomu, ka var pilnībā nodrošināt pilnu kuģu uzlādi un kravu pārdošanu pašu spēkiem eksportā. Piena nozarē ir daudz kooperatīvu, un konkurējam savā starpā. Manuprāt, vajadzētu sanākt kopā, lai nebūtu šīs konkurences. Otrs – mums jācīnās par piena apjomu un cenu, nav kā graudos – vienā kuģī saber 3000 tonnas graudu un prom eksportā. Piena nozarē mums vēl ir tālu līdz reālam tirgus spēkam. Nerunājot par pārstrādi. Jā, mums tāda bija, taču te mums būs jāsāk darbs no jauna. “E-piim” kooperatīvs ir noteikti atbalstāms, tas ieviesīs korekcijas tirgū, bet redzēsim, kā projekts attīstīsies.

– “Piena loģistiku” pirms pieciem gadiem izveidoja kooperatīva “Trikāta” piensaimnieki, kas bija piedalījušies “Latvijas piena” radīšanā un diemžēl – arī zaudēšanā. Vai “Latvijas piena” mācības kooperatīvā ir izvērtētas?

– Es domāju, ka nopietni izvērtētas nav. Tā ir pārāk sāpīga lieta. Veidojot “Piena loģistiku”, pat statūtos ierakstījām, ka neveiksim pārstrādi. Domāju, ka mums jāsper tālākie soļi piena apjomu palielināšanā, tikai tad varam domāt, ko darīt ar pārstrādi. Skatāmies uz “E-piim”, redzēsim, kā veiksies… Pagaidām mūsu kooperatīvam ir 200 tonnas svaigpiena dienā.

J. Grasbergs: – Kad pirms četriem gadiem vēl biju piensaimnieks un vadīju “Piena loģistikas” kopsapulci, atceros, ka mums darba kārtībā nebija paredzēts punkts par statūtu grozījumiem. Tomēr biedri cēlās kājās, ar rūgtumu atcerējās “Latvijas piena” stāstu un prasīja statūtos ierakstīt punktu, ka mums nedrīkst piederēt piena pārstrāde. Par to nobalsoja vienbalsīgi. Es ticu, ka ar laiku šīs domas mainīsies, piena nozarē kooperācijas pārstrāde atgūst zemnieku uzticēšanos, un nākamie soļi pārstrādes virzienā tiks sperti. Neredzu, ka tas varētu notikt tuvākajos 5 vai pat 10 gados. Kooperācijai vispirms jāizaug loģistikas ziņā, ir jābūt stabiliem biedriem, kas saražo pienu, to savāc un pārdod. Viens no “Latvijas piena” klupšanas akmeņiem bija tas, ka zemnieku kooperatīvi kopā sanāca īsu brīdi pirms projekta realizēšanas. Nebija piecu vai desmit gadu stabilas kopdarbības.

– Nesen publiski izskanējis gadījums ar kooperatīva “Agrario” maksātnespējas lietu, kur Augstākās tiesas senāts, noraidot maksātnespējas administratora prasību par naudas piedziņu no kooperatīva biedriem, tomēr ir atzinis tos par ieinteresētajām personām. Tas nozīmē, ka nākotnē par kooperatīva neveiksmēm var nākties maksāt biedriem. Kā vērtējat šādu tiesas lēmuma precedentu?

I. Jansons: – LLKA plāno šo tiesas lēmumu nopietni izvērtēt, jāvērtē juridiskie termini un interpretācijas, te būs nepieciešama juristu palīdzība. Vispirms mums, LLKA un kooperatīvu vadītājiem, nepieciešams iegūt pilnu informāciju, lai saprotamā valodā varētu runāt tālāk, ko šāds lēmums var nozīmēt.

Pats notikums, kad kooperatīvs iekļuvis maksātnespējas procesā, ir nepatīkams. Šādi gadījumi nav izslēgti, bankrotēt var jebkurš uzņēmums. Ja tas notiek privātajā sektorā, tad par to neviens īpaši nesatraucas, bet, kolīdz runa ir par kooperatīvu, tad izskan dažādas runas, visi grib būt eksperti. Savā ziņā lauksaimnieks, kurš ir bijis kooperatīvā, par tā darbību ir atbildīgs, jo viņam jāseko līdzi darbībai, tajā skaitā maksātnespējas procesam, ja kooperatīvs tādā nokļūst. Maksātnespējas process jāierosina pašiem biedriem, kolīdz tiek pamanīts, ka tas tuvojas, nedrīkst gaidīt brīdi, kad parādi vairākkārt pārsniedz aktīvu vērtību. Protams, pamata atbildība ir kooperatīva vadībai. Uzskatu, ka “Agrario” biedriem – lauksaimniekiem – vajadzēja piedalīties šajā procesā ar vienu juridisko konsultāciju, jo pretī sēž maksātnespējas administrators, kura ienākumi atkarīgi no tā, cik ilgi viņš šajā amatā izdomā sev darbus.

Šobrīd ir pirmais tiesas spriedums, kurā atzīts, ka lauksaimniekiem parādi nebūs jāmaksā. Vienai lietai gan jābūt skaidri noteiktai – ja lauksaimnieks nav piedalījies lēmuma pieņemšanā kā biedrs, kurš ir šī uzņēmuma īpašnieks, un nav varējis aizstāvēt savas ekonomiskās intereses, tad viņš jāvērtē kā piegādātājs. Nekur pasaulē piegādātājiem neliek maksāt maksātnespējīga uzņēmuma parādus. Ceru, kā šāda prakse tiks turpināta arī pie mums. Neesmu dzirdējis, ka kaut kur tiktu piemērota tāda prakse, kādu “Agrario” gadījumā gribēja piemērot maksātnespējas administrators. Šis bija brutāls uzbrukums. Tika izmantots tas, ko mēdz izmatot arī privātbiznesa gadījumos, kad ir daudz dalībnieku. Viņus sāk šķelt, “mētāt” informāciju, tiek piespēlētas dažādas draudu lietas, un zemnieki sāk vērtēt, cik lielas problēmas var rasties. Arī šajā gadījumā zemniekiem bija jākooperējas un jāturas kopā. To zemnieki neizmantoja. Iespējams, ka lauksaimniekiem nepieciešams kooperatīvs, kas risina viņu juridiskos jautājumus un palīdz arī citos jautājumos, tajā skaitā Eiropas regulās, kuru nelasīšanu mums dažkārt pārmet. Mēs šo lietu tā neatstāsim, jo tas var mest šaubu ēnu uz kooperatīvu tālāku attīstību.

J. Grasbergs: – Izskatās, ka nepieciešams kooperatīvu juriskonsults. Diezgan veiksmīgi šo darbu dara LLKA. Sākoties problēmām ar kooperatīvu “Agrario”, LLKA vērsās pie mums ministrijā, vairākas reizes tikāmies ar Tieslietu ministriju un veicām skaidrojošo darbu. Latvijā kooperācijai saknes vēl nav tik dziļas, tādēļ juristiem, tieslietu speciālistiem, arī tiesnešiem nepieciešams skaidrojošais darbs par to, kas ir kooperācija, uz kādiem principiem tā balstās un pastāv. Svarīgi, lai netiktu mesta šaubu ēna uz kooperāciju.

Bieži vien kooperatīvu izveide ir vairāk balstīta emocijās nekā juridiskos pamatojumos, kur ir sakārtoti pārvaldes jautājumi, definēta valde, padome un noteikts, ka biedru kopsapulce ir augstākā lēmējinstitūcija. Bieži vien zemnieki sanāk kopā, paņem jau gatavu statūtu paraugu, pielāgo to un turpina darbu. Un neiedomājas, ka var pienākt x stunda, kam saimnieki nav sagatavojušies. Tādēļ iesaku ikvienam kooperatīvam miera laikos padomāt arī par x stundu.

“Agrario” gadījums ir no tiem, kur nebija sakārtotas juridiskās īpašumtiesības, lai kooperatīva biedrs būtu pasargāts. Es atbalstu kooperatīvu atzīšanas sistēmu, kas ir veids, kā pārliecināties par katra kooperatīva saimniecisko stabilitāti, un LLKA var turēt roku uz pulsa, lai saprastu, kas notiek kooperatīvos iekšienē. Zemniekam ir jāzina, kurš kooperatīvs ir atzīts. Tā ir garantija, ka kooperatīvā reizi gadā notiek kontrole un tā darbība ir izvērtēta pēc ļoti daudziem parametriem, tajā skaitā vērtēts, kāds ir apgrozījums no biedriem, kāds – no citiem avotiem, vai kooperatīvs iet pareizā virzienā. Kooperatīvu virskontrolei, ko šobrīd veic LLKA, ir jābūt.

A. Ludriksons: – Maksātnespējas administratoram prasīt visu parādu maksāt zemniekiem ir aplami. Ja tas tiktu pieļauts, šāds precedents zemniekiem pilnībā radīs nevēlēšanos stāties kooperatīvos. Piekrītu, ka “Agrario” spriedums ir ļoti nopietni kopīgi jāvērtē.

– Cik šobrīd Latvijā ir atzīto, cik – neatzīto?

I. Jansons: – Latvijā šobrīd ir 51 atzītais kooperatīvs. Tādu, kas šogad pieteicās uz atzīšanu un netika atzīti, ir divi, vienam no tiem bija liels nodokļu parāds.

Zinu, ka Vācijā kooperatīviem veic auditus un, ja ir neatbilstības, izsniedz tā saukto brīdinājuma kartīti. Šāda pieeja ir arī mums – ja kooperatīvā kaut kas nav kārtībā, dodam ziņu biedriem.

– Pandēmijas laiks ir bijis ražens kooperācijā – pērn tirgū sevi nopietni pieteica 2018. gadā dibinātais putnkopju kooperatīvs “Vidzemes putni”, šogad nodibinājušies divi jauni kooperatīvi gaļas liellopu nozarē “GreenBeef.lv” un “Latvijas liellops”. Kā vērtējat šīs aktivitātes? Kā zemniekiem, kuri veido kooperatīvu, iegūt atzītā kooperatīva status?

I. Jansons: – Lielas pūles nav jāpieliek – jāpierāda, ka kooperatīvs lielāko daļu darbību veic, sadarbojoties ar biedriem, un atbilstoši šim principam ir izstrādāti atzīšanas kritēriji. 

Liellopu audzētāju kooperāciju mēs LLKA jau sen gaidījām. Beidzot tas ir noticis. Kad ir labi laiki, tad par kooperāciju neviens nedomā, acīmredzot līdz šim nozarei bija gana labi laiki. Man kā patērētājam, ja nepārzinātu lauksaimniecību, būtu grūtības iegādāties kvalitatīvu liellopu gaļu. Ceru, ka beidzot tirgus tam ir gatavs un Latvijā beidzot varēsim iegādāties kooperatīvu sagādātu un atbilstoši sagatavotu liellopu gaļu. Zinu, ka tā būs daudz labāka nekā no Dienvidamerikas vai no citurienes importētā. Kooperatīvi ir iestājušies arī LLKA, viņi ir apņēmības pilni darboties, un mēs tos atbalstīsim.

– Līdzšinējā pieredze gaļas liellopu audzētāju kooperācijā bijusi slikta.

– Domāju, ka tā bija laba pieredze. Jebkura pieredze ir laba. Es arī “Latvijas piena” pieredzi neuzskatu par sliktu. Šādas pieredzes mums dod iespēju mācīties.

A. Ludriksons: – Šos kooperatīvus veido zemnieku jaunā paaudze ar savu apņēmību un domāšanas veidu, tādēļ ceru, ka viņiem izdosies. Bet mums vēl jāmācās ēst liellopu gaļu.

J. Grasbergs: – Šie kooperatīvi nav izveidojušies tukšā vietā. Izveidotājiem ir pietiekami liela pieredze. Liela nozīme ir Liellopu izsoļu namam, kas caur jaunlopu savākšanu un izsolīšanu zemnieku kooperāciju ir veicinājusi – ir attīstīta kopējā transportēšana, pārdošana. Kooperācija ir loģisks tālākais solis. Viss liecina, ka dzīvnieku vajadzētu šeit ne tikai izaudzēt, bet arī patērēt, saīsināt piegādes ķēdes. To paredz arī ES Zaļā kursa ietvaros veidotā lauksaimniecības politika “No lauka līdz galdam” – īsināt piegādes ķēdes. Eiropas Komisija (EK) mums dod mājienus, ka tuvākajā desmitgadē lopu pārvietošana vairāku tūkstošu kilometru attālumā būtu jāizbeidz. Šie ir signāli, ko uzņēmēji, kas šajā nozarē ir iestrādājušies, uztver un sper pareizo soli pareizā virzienā. Kooperatīvi ir izveidoti, lai realizētu pilnu “no lauka līdz galdam” ciklu – gaļas liellops tiek izaudzēts, nokauts, pārstrādāts, nogatavināts un piegādāts patērētājam. Vēl priekšā ir izglītojošais darbs – mums Latvijā jāmācās ēst liellopu gaļa. Katrai saimniecībai atsevišķi censties izglītot sabiedrību, iegūt vietu tirgū, ir dārgi un, es teiktu, pat neiespējami. Šī ir tā problēma, kuras dēļ kooperatīva izveide bija nepieciešama.

Mēs ZM, strādājot pie kopējās lauksaimniecības politikas, redzam, ka atbalstīt jaunus kooperatīvus graudu un piena nozarēs nav nepieciešams, te vairāk jādomā par konsolidēšanos, jo īpaši reģionos. Vienlaikus kooperācija jāveicina gaļas, augļu un dārzeņu nozarēs.

Daudz darba ir arī aitkopībā. Šobrīd zemniekam nav lielu atšķirību cenas ziņā, ja aitas tiek audzētas bioloģiski vai konvencionāli, cena ir vienāda. Veikala plauktā cenas atšķirības ir milzīgas, kāds uz to nopelna. Ja zemnieku kooperatīvam izdodas izveidot pilnu ķēdi no audzētāja līdz tirgum, tad šī peļņas daļa paliek pašiem zemniekiem, viņiem bioloģisko jēru audzēt būs daudz izdevīgāk. Bet līdz tam vēl ir jātiek.

Spilgts piemērs gaļas kooperatīviem ir piena un graudu sektors – ir jāceļas vienam līderim, kurš ap sevi ir gatavs pulcēt lauksaimniekus un vilkt visu uz priekšu. Līderim ir jābūt ticībai un redzējumam, kā viss izdosies. Ja līdera nebūs, tad nekas neizdosies.

Gaļas nozarē kooperācijas ideja brieda jau gadus piecus un, pateicoties tam, ka iniciatīvu uzņēmās Liellopu izsoļu nama vadītājs Kaspars Ādams, tā tika īstenota. Arī graudu nozarē, ja, piemēram, Indulis nebūtu piecēlies un pateicis “Es darīšu!”, tāda VAKS kooperatīva varbūt nebūtu. Sākumā jau sanāca maza saujiņa zemnieku, tagad VAKS ir lielākais Vidzemes un arī Latgales reģiona kooperatīvs. Jā, ir arī mazāki kooperatīvi, kas katrs veiksmīgi strādā savā nišā, bet lielākoties šie kooperatīvi būs slēgti un to izaugsme ir ierobežota. Kļūstot lielākiem, tie savu nišu pazaudēs. Spilgts piemērs ir “Straupes” kooperatīvs, kurš efektīvi spēj strādāt tikai tādēļ, ka darbojas savā nišā ar noteiktu zemnieku – kooperatīva biedru – skaitu.

I. Jansons: – Latvijā līderi ir, mums ir daudz dažādu uzņēmumu, viens par otru spilgtāki. Problēma ir “vilkšana”. Tas nav pareizi, īpašnieki ir zemnieki, viņiem ir nevis jāliek līderim vilkt, bet jānes līderis, jo viņš pilda īpašnieku uzdevumu pārdot īpašnieku produkciju. Viņš ir jāatbalsta. Teikt “Še, velc,” nav motivējoši. Tā labākos līderus dabūt nevar.

A. Ludriksons: – Kamēr izaug, ir jāvelk.

I. Jansons: – Man VAKS ir krietns atbalstītāju loks, un skaidri esam vienojušies, ka princips “velc” ir aplams. Viņi veido manu atbalsta bāzi. Jebkuram uzņēmumam var gadīties dažādas situācijas, kas jārisina kopīgi. Tā vilkšana var notikt līdz kaut kādai vietai, tad var apnikt.

– Induli, esat ilggadējs VAKS vadītājs, vai šajā darbā rutīna neiestājas?

– Viens no lektoriem, ko uzaicinājām kopsapulcē parunāties, minēja – ja vienā darbavietā strādā trīs gadus, tad esi jau aizsēdējies. Aizdomājos, ka esmu jau krietnu laiku aizsēdējies, bet garlaicīgi joprojām nav.

A. Ludriksons: – Lauksaimniecībā nevar aizsēdēties, katrs gads ir atšķirīgs, un arī gadalaiki atšķirīgi, ar jauniem izaicinājumiem.

I. Jansons: – Man savulaik bija iespēja palikt dzīvot un strādāt Šveicē. Tad droši vien es te atbrauktu divreiz gadā. Neesmu no tiem, kas uzskata, ka no Rietumiem vai Austrumiem atnāks laimes lācis, pateiks, kā jādara, un mēs laimīgi dzīvosim. Ja gribi strādāt un baudīt sava darba augļus, tad procesi jāvada pašam. Jā, ārvalstu investīcijas dod impulsu ekonomikai, bet investorus interesē tikai pēc iespējas lielāka peļņa pēc iespējas ātrāk. Ja peļņas nav, investora arī nav.

Būdams kooperatīva vadībā jau 23 gadus, lepojos ar to, ko esam paveikuši. Cik daudz ir Latvijas kapitāla uzņēmumu, kas var būt spēcīgi konkurenti globālajos tirgos?

J. Grasbergs: – Man šķiet, ka Indulis lieliski pilda lektora ieteikumu par trīs gadiem – ik pēc 3 vai 5 gadiem VAKS rodas kāda jauna filiāle vai jauna darbības sfēra. Ir radīta filiāle Gulbenē, Varakļānos, Matīšos. Ir tehnikas tirdzniecība un remonts, iegādātas “Jelgavas dzirnavas”. Ik pēc trīs gadiem Indulis ir uzsācis ko jaunu, tātad – ceļš ir pareizs, neskatoties, ka amata nosaukums netiek mainīts. Jaunās lietas iedod asumu. Arī Agris katru gadu nopērk jaunu piena mašīnu.

– Ko piena nozares kooperatīviem mācīties no graudu kooperatīviem?

A. Ludriksons: – Mums ir jānāk kopā. Piena nozarē ir ļoti daudz kooperatīvu, arī pārstrādes uzņēmumu ir daudz. “E-piim” un “Piena ceļa” apvienošanās ir signāls, ka vajag pārmaiņas. Šī pārrobežu kooperācija ienesīs pārmaiņas un liks nākt kopā. Mums pašiem jāveido savs spēcīgs kooperatīvs, jāaug lielākiem.

– Pērn izskanēja ziņa par graudu kooperatīvu apvienošanos. Kā veicas? Daudz tiek runāts arī par nepieciešamību apvienoties piena kooperatīviem. Kādas vēsmas šeit jaušamas?

I. Jansons: – Pagaidām nekādas reālas darbības šajā jomā nav notikušas, bet mēs sadarbojamies. Visam jānotiek organiski, lēnām, līdz pienāk īstais brīdis oficiālai reģistrācijai. Pie šīs lietas ir jāstrādā.

J. Grasbergs: – Te ir arī atbilde uz jautājumu, ko pienam mācīties no graudiem – savstarpēji izdevīgu sadarbību, kur iegūst gan zemnieks, gan pārstrādātājs. Graudu pārstrādātāji, sākot no ceptuvēm līdz pat spirta brūžiem un rapšu eļļas spiedējiem, vairs nemeklē tiešos piegādātājus – zemniekus, kuru piegādātās izejvielas kvalitāte var būt mainīga. Noslēdzot kontraktu ar kooperatīvu par konkrētu graudaugu piegādi, tas var atšķirot katram pircējam nepieciešamās kvalitātes graudus. Tas pats ir piena nozarē – ja zemnieki strādā kopā un piena apjoms ir liels, tad var vienoties ar pārstrādi, tieši kādu pienu piegādāt, vienam vajag vairāk tauku, citam – olbaltumvielu. Tā no kopējas sadarbības visi ir ieguvēji.

A. Ludriksons: – Mans uzstādījums ir censties sadarboties ar vietējiem pārstrādes uzņēmumiem. Ir brīži, kad šķiet – pareizāk būtu pilnīgi visu pienu izvest no valsts, tad varbūt piena cena normalizētos.

– Sarunās ar zemniekiem bieži izskan pārdomas – kā nākas, ka pa vienu mazu lauku ceļu dienas laikā izbrauc 3 dažādu piena kooperatīvu un vēl tikpat daudz pārstrādes uzņēmumu piena mašīnas. Piena vadāšana tomēr rada diezgan lielas izmaksas. Kādēļ piena kooperatīvi vēl nav vienojušies par kopīgu darbu piena loģistikas sakārtošanā?

– Jā, tāda lieta joprojām pastāv.

J. Grasbergs: – Kāpēc kooperatīvi nevar sakārtot loģistiku? Tādēļ, ka atļaujot viena kooperatīva biedra saimniecību apkalpot citam kooperatīvam transporta efektivitātes nolūkos, šī saimniecība automātiski kļūst par šī cita kooperatīva biedru. Līdz ar to loģistika netiek efektivizēta. Kā to var mainīt? Uzdevāt jautājumu, vai “Latraps” ar VAKS ir apvienojušies. Juridiski nav, bet daudzas lietas dara kopā. Kad kopā tiek  darītas ļoti daudzas lietas, tad beigās paliek tikai juridiskā apvienošanās. Piena nozares kooperatīviem sadarbība būtu jāsāk ar tirdzniecību – vienoties par kopīgu piena pārdošanu, tādā veidā tuvināties un beigās kļūstot par vienu kooperatīvu.

– Uzņēmumu, tajā skaitā kooperatīvu apvienošanās globāli ir ierasta lieta. Nesen Baltijas reģionā izveidojās pārrobežu kooperatīvs “E-piim”. Arī kooperatīvu apvienībai “Baltu piens” ir pievienojies viens Lietuvas kooperatīvs. Vai un kā juridiski šādi pārrobežu kooperatīvi var saņemt atzīšanu Latvijā un līdz ar to – kooperatīvam pienākošos ES atbalstu? Vai piensaimniekiem šāds pārrobežu projekts ir interesants?

I. Jansons: – “E-piim” – šis ir kaut kas jauns Latvijā un arī Igaunijā, bet šādi pārrobežu kooperatīvi nav nekas jauns vecajā Eiropā. Šis ir Eiropas kooperatīvs, kas darbojas Latvijā. Asociācija pie šī jautājuma strādā, mums ir skaidrs, kā varam palīdzēt šī kooperatīva biedriem, tagad vērtējam, kā varam palīdzēt pašam starpvalstu kooperatīvam. Vērtējam un apsveram visas nianses atzīšanai, mūsu uzskats ir, ka mūsu valsts atbalsts var tik piešķirts tikai mūsu valsts rezidentiem, uzņēmumiem, kas reģistrēti Latvijā. Mans viedoklis ir viennozīmīgs – es zinu, ka mūsu kooperatīvi Lietuvā un Igaunijā valsts atbalstu iegūt nevarētu, ja vien netiktu likts kaut kas pretī. Šādai pašai attieksmei jābūt arī Latvijā – visam, kas mums ir, ir jāpaliek Latvijā, lai ieguvēji būtu mūsu lauksaimnieki. Pie pārrobežu kooperācijas jautājuma mums vēl jāstrādā, tas mums ir jaunums.

“Baltu piena” darbība vēl jāaktivizē. Šim kooperatīvam vēl daudz darba priekšā, bet attiecībā uz valsts atbalstu skaidrība ir lielāka, jo kooperatīvs ir reģistrēts Latvijā.

A. Ludriksons: – “E-piim” ir reģistrēts kā Eiropas kooperatīvs Igaunijā, un tas ir uzņemts par biedru Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijā. Ir daudz nezināmā, kā risināt virkni sadarbības jautājumu.

J. Grasbergs: – Būs jāatrisina, jo citu variantu nav, bet mums nepieciešams laiks. Atkārtošu – kooperācija Eiropā ir vairāk nekā 100 gadu, mums – pārdesmit gadu veca. “E-piim” ir pirmais pārrobežu kooperatīvs Baltijas reģionā, ja šādai kooperācijai būs labi rezultāti, un ticu, ka tādi būs, veidosies jauni.

E-piim” pārstrādes uzņēmuma projektā piedalās zemnieki ar savu kapitālu, tad ir investoru un arī valsts kapitāls, tātad – kapitāla ieguldīšana ir kombinējama. Te ir jautājums par savstarpējo uzticēšanos, šajā brīdī Igaunijas valdība, kas ir devusi līdzfinansējumu rūpnīcai, uzticas Latvijai, kas ar savu līdzfinansējumu nepiedalās, bet piedalās Latvijas zemnieki ar savu ieguldījumu un piena apjomu. Ir skaidrs, ka, uzsākot jaunās rūpnīcas būvniecību, var veidoties piena cenas atšķirība tiem zemniekiem, kuri piedalās projektā, un tiem, kuri nepiedalās. Tā būs zemnieku investīcijas daļa, ko viņi būs iznesuši uz saviem pleciem, jo kredītu viņi ņem kopīgi un to atdos viņu īpašumā esošs uzņēmums.

Es ceru, ka attīstīsies līdzīgi projekti arī citās jomās. Arī piena nozarē ir tāds potenciāls, ņemot vērā, ka dienā saražojam ap 2000 tonnām piena, bet valstī pārstrādā apmēram 800 tonnas. Pēc manām aplēsēm, Igaunijas kopprojektam vajadzēs ap 500 tonnām Latvijā ražotā piena, vēl paliek 700 tonnas. Latvijai un zemniekiem ir izdevīgāk, ja šīs tonnas tiek pārdotas eksportā ar augstāku pievienoto vērību.

Zemniekiem mēdz pārmest, ka izved no Latvijas nepārstrādātu pienu. Uzskatu, ka nav pareizi šādu pienu uzskatīt par nevērtīgu, piens ir vērtība, kas rodas no zemnieka audzētas govs, piens varētu tikt uzskatīts par zāles, ūdens un tīra gaisa pievienoto vērtību.

I. Jansons: – Šobrīd jebkurš ir gatavs spriest par lauksaimniecību. Zemnieka pati augstākā pievienotā vērtība ir produkts, ko viņš ražo. Viņš ir ielicis milzīgu darbu, zināšanas un pieredzi, lai iegūtu pienu, graudus un jebkuru citu lauksaimniecības produktu, kas viņam ir jāpārdod.

– Kā kooperatīvam iegūt pēc iespējas augstāku cenu savu biedru saražotajam produktam. Graudu nozarē, kur kooperatīvi strādā globālajā tirgū, samaksa par graudiem ir tikpat augsta, kā pārējā Eiropā. Piena nozarē hroniski cena ir 5 centus zem ES vidējās. Kā situāciju mainīt?

I. Jansons: – Noteikti nepiedāvājam zemniekiem augstāko cenu. Jo nezinu, kad tāda būs. Ja kāds zina, lai nāk strādāt manā vietā. Mēs piedāvājam zemniekiem stabilitāti ilgtermiņā. Viņiem vienmēr būs nauda kontā.

A. Ludriksons: – Kad Latvijas piensaimnieki apvienosies un būs noteicēji pār kaut vai 700 tonnām piena, tad arī varēsim sākt runāt par cenas ietekmēšanu. Galvenais ir piena apjoms, ko kopīgi varam pārdot. Uzskatu, ka kooperatīvi jau šobrīd nodrošina pienācīgu cenu pienam, ja to nebūtu, cena būtu vēl zemāka.

J. Grasbergs: – Graudkopībā kooperācijas sākuma gados kooperatīvi noteikti nebija cenas iespaidotāji, šī ietekme uz cenu veidojās, kad bija nostrādāti pirmie 10 gadi. Eiropas vidējo graudu cenu esam sasnieguši pēdējos 8 gadus. Lai tas notiktu, ir jāsasniedz kooperācijas kvorums.

Ja kāds investors piena nozarē gribētu Latvijā būvēt rūpnīcu 1000 tonnu piena pārstrādei, tad diezin vai viņš to darītu. Jo neredz, kur iepirkt tik daudz piena, viņam būtu jāiet pie katra zemnieka un jālūdz, lai pārdod pienu. Šādu investoru var piesaistīt tikai tad, ja viena kooperatīva vai kooperatīvu apvienības rokās ir liels piena daudzums.

Igaunijā laikus saprata, ka ar tām piena tonnām, kas viņiem ir, investoru piesaistīt nevarēs. Tādēļ viņi nāca uz Latviju, runāja ar “Piena loģistiku”, “Piena ceļu”, “Māršavu” un mēģināja vienoties. No uzrunātajiem palika viens – “Piena ceļš”, un ar to bija pietiekami, lai investors noticētu, ka rūpnīcai piena būs pietiekami. “Piena loģistika” šajā projektā piedalās ar apsolījumu, ja “E-piim” būs vajadzīgs piens, tas to varēs iegādāties par tirgus cenu.

Var izveidoties situācija, ka arī Latvijā kooperatīvi apvienos savu piena apjomu, un, lai radītu interesi investoriem, piesaistīs vēl Lietuvas piensaimniekus un izveidos savu pārstrādi. Svarīgi gan, lai šī pārstrāde radītu produktus ar pietiekami augstu pievienoto vērību, kas var nodrošināt šo ES vidējā līmeņa piena cenu. Ja tā nebūs, piena cenas kāpumam iemesla nebūs. Atceramies, ka ES valstīs labo piena cenu nodrošina iekšējais tirgus.

– Zaļais kurss ir jaunā realitāte. Vai un kā kooperatīvi var atbalstīt savus biedrus – zemniekus – dažādo “zaļo” prasību izpildē? 

I. Jansons: – Kooperācija būtībā ir zaļa. Kooperatīvs nodrošina, ka tajā esošie zemnieki kopumā rada mazāk izmešu nekā individuālā saimniekošana. Mēs varam uzbūvēt lielākas un efektīvākas graudu kaltes, jebkurš liels mehānisms uz vienu vienību patērē mazāk resursus. 

Aizbraucis uz Nīderlandi, es nekā zaļa tur neredzu, viņi var pielikt lielas pūles, tāpat būs melnāki nekā mēs. Tātad – Latvijai nevajadzētu pārspīlēt ar zaļajām prasībām, citādi pēc pieciem gadiem būsim pie sasista siles un domāsim, kā atjaunot savu konkurētspēju.

Jau šobrīd zemniekiem piedāvājam atbalstu plānošanā – kā pareizi apstrādāt laukus, kādus augu aizsardzības līdzekļus lietot, kādas tehnoloģijas pielietot, kā sabalansēt mēslošanu. Ja runājam par mazām saimniecībām, tām nebūs iespējas iegādāties pat vienu precīzās lauksaimniecības iekārtu, kur nu vēl pilnu komplektu. Šeit kooperatīvu loma var būt nozīmīga.

Arī graudu transportēšana kooperācijā ir zaļāka – “tīrāk” ir uz ostu tos vest ar vilcienu sastāviem lielā daudzumā nekā dzenāt kravas mašīnas. Arī piena kooperācijā var nodrošināt mazāku izmešu apjomu, pirmām kārtām nodrošinot kopīgu piena loģistiku.

Galvenais – lai šīs “zaļās” lietas tiktu uzskaitītas un izvērtētas pēc būtības un nepaliktu tikai papīru rakstīšanas līmenī, lai būtu iemesls pabakstīt lauksaimniekus. Jau līdz šim ir daudz izdarīts bez visām šīm EK jaunajām programmām. Katra oglekļa grama veidošanās ir saistīta ar izmaksām, un tās mēs vienmēr esam centušies samazināt.

J. Grasbergs: – Kooperatīvu loma “zaļās” politikas īstenošanā ir zemnieku un arī sabiedrības izglītošana. Kooperatīvs var būt rupors, kas izglīto. Sabiedrība jau liecas līdzi tiem, kas aktīvāk runā un skaidro.

Kooperatīvam ir liela loma arī zemnieku izglītošanā. Jāsaprot, ka visas emisijas, kas tiek radītas saimnieciskajā darbībā, tiek pārrēķinātas oglekļa apjomā. Piensaimniecība ir lielisks slāpekļa piesaistītājs, audzējot tauriņziežus, arī kukurūzu, tā piesaista slāpekli, un, izēdinot tos lopiem pareizās barības devās, tiek mazināta oglekļa pēda. Kooperatīvs var par šiem jautājumiem izglītot savus zemniekus. Tāpat arī par mēslu apsaimniekošanas tehnoloģijām. Arī piena mašīnas var pielāgot, pārejot no dīzeļdegvielas uz, piemēram, dabasgāzi. Ir daudz lietu, kur var darboties. Viens saimnieks to nekad nevarēs izdarīt.

– Vai ir domāts par kooperācijas veicināšanu, rēķinot izmešu apjomu – ja saimnieks ir kooperatīvā, tad viņam individuāli izmešu apjoms netiek rēķināts, bet rēķina kooperatīva biedru kopīgi radīto. Ja kooperācijā nav, tad rēķina individuāli.

– Pagaidām lauksaimniekiem un valstij kopumā ir izdevīgāk vērtēt izmešus vidēji valstī nekā katram individuāli. Tas būtu milzīgs birokrātiskais slogs – uzlikt katram rēķināt to individuāli. Mēs EK esam skaidri pateikuši – ja tiks ieviesta šāda prasība, tam nepieciešams papildu finansējums. Šādas papildu prasības izpilde prasa papildu laiku, kas ir jāatalgo. Arī kooperatīvam šādu aprēķinu veikšana prasa papildu izdevumus. Tie atmaksājas tikai tad, ja tiek izmantoti kooperatīva ražoto produktu mārketinga pasākumos. Pierādot, ka produkts tiek ražots klimatneitrāli, kooperatīvs pircējiem, kuriem šis aspekts ir izšķirošs produktu izvēlē, var to pierādīt. Tad tas ir ieguvums, jo kooperatīvs varēs pārdot vairāk piena. 

IVETA TOMSONE, LLKC Apgāda vadītāja

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” jūnija izdevuma

 

Foto Galerija: