Nepietiekami novērtētais resurss – savvaļas ogas

Pēdējā laikā cilvēki arvien vairāk sāk novērtēt ikdienišķas un šķietami pašsaprotamas lietas. Arī dabas sniegtos labumus, ko vides zinātnē mēdz dēvēt par ekosistēmu pakalpojumiem.

Latvijā – daudz vairāk nekā vidēji Eiropā

Latvijā ar ogošanu, sēņošanu, ārstniecības augu un dekoratīvo materiālu vākšanu jeb nekoksnes produktu ieguvi nodarbojas daudz vairāk mājsaimniecību nekā vidēji Eiropā. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētījumi rāda, ka 88% iedzīvotāju ievākuši kādu no meža nekoksnes produktiem, bet apmēram 9% respondentu tas ir bijis arī ienākumu avots. Eiropā vidēji ar nekoksnes resursu ieguvi nodarbojas 28% mājsaimniecību.

Jo nozīmīgāks resurss, jo vairāk cilvēkiem tas rūp. Jau ilgstoši viens no svarīgākajiem mežsaimniecības izaicinājumiem ir bijis rast vidusceļu starp meža nodrošināto koksnes un nekoksnes produktu ieguvi un dabas aizsardzību.

Katrai ogu sugai – sava ekoloģiskā niša

Latvijā visbiežāk sastopamās un ekonomiski nozīmīgākās savvaļas ogu sugas ir mellenes (Vaccinium myrtillus L.), brūklenes (Vaccinium vitis-idaea L.), zilenes (Vaccinium uliginosum L.), purva un sīkās dzērvenes (Oxycoccus palustris Pers. un  Oxycoccus microcarpus Turcz. ex Rupr.) un meža avenes (Rubus idaeus L.). Koku sugu sastāvs, mežaudzes biezība un vecums ir svarīgi faktori, kas ietekmē gan gaismas pieejamību zemsedzei, gan augsnes mitrumu un barības vielu apriti.

Katrai ogu sugai ir sava ekoloģiskā niša. Piemēram, lai visātrāk salasītu pilnu trauku ar mellenēm, jādodas uz mežu, kur mellenei ir optimāli apstākļi. Tas varētu būt, piemēram, vidēji vecs, pieaudzis vai pāraudzis priežu vai egļu mežs mētrājā, lānā, damaksnī, mētru ārenī vai kūdrenī.

Nozīmīgākās savvaļas ogu sugas

Mellene ir ekoloģiski plastiska boreāla suga, kas spēj augt arī purvainās, mitrās augsnēs, piemēram, sūnu purvā kopā ar brūklenēm, zilenēm, dzērvenēm un retāk sastopamajām lācenēm. Mellenes lielākoties vairojas veģetatīvi no viena auga, mežā veidojot apļveida klājienus. Izcirtumos, ja vien rizoīdu daļa nav pārlieku bojāta, sākotnēji iespējama melleņu atjaunošanās, bet ilgtermiņā pārlieku lielā jaunaudzes biezībā, kad samazinās zemsedzei pieejamais gaismas daudzums, melleņu sastopamība sarūk.

Brūklene visbiežāk ap 0,2 m augstu vienlaidu klājienu veido nabadzīgākos meža tipos, piemēram, silā, slapjajā mētrājā vai purvājā. Bieži vien arī izcirtumā vai jaunaudzē redzamas sarkanās brūkleņogas, jo viens no limitējošiem faktoriem brūkleņu izplatībai ir tieši gaismas daudzums – jo vairāk gaismas, jo optimālāki augšanas apstākļi. Otrs, bet ne mazāk svarīgs faktors ir augsnes auglība: brūklenēm patīk mazauglīga, vidēji auglīga, nereti skāba augsne.

Zilenes nereti mežā tiek jauktas ar mellenēm. Atšķirībā no mellenēm zileņu  zilganzaļie krūmi spēj sasniegt 1,2 m augstumu (vidēji 0,5–0,7 m). Melleņu mētras ir īsākas – vidēji 0,2–0,3 m. Gatavās zileņu ogas nav zili melnas kā mellenēm, bet gan blāvi zilganas. Zilenes visbiežāk ieraudzīsim sūnu purvā vai purvājā (ar skābu augsni), vai arī izteikti mitrā mežā. Līdzīgi kā mellenes un brūklenes, arī zilenes galvenokārt pavairojas veģetatīvi, veidojot klonus.

Dzērvenes ir antioksidantiem, vitamīniem un  minerālvielām bagātākās Latvijas ogas. Sausā priežu silā vai liepu gāršā dzērveņu ogas neieraudzīsim, bet kādā mitrākā ieplakā vai sūnu purvā gan. Atšķirībā no citām sugām dzērvenes parasti dabā pamanām tikai rudenī, kad redzamas ogas, jo sīkais, mūžzaļais, ložņājošais stublājs bieži vien pazūd sfagnu paklājā.

Meža avenes vidēji vecā vai pieaugušā mežā parasti redzēsim bez ogām, tikai kā veģetatīvus dzinumus. Šī suga strauji, parasti divu gadu laikā kolonizē  auglīgu meža zemi pēc liela izmēra traucējumiem, vienlaidu atjaunošanas cirtēm, vējgāzēm u. c., veidojot blīvu audzi. Ogas veidojas uz divgadīgiem dzinumiem, tādēļ lielākā aveņu raža izcirtumā gaidāma četrus līdz septiņus gadus pēc mežizstrādes. Meža avenēm labvēlīgākie apstākļi ir auglīga, bāziska augsne un liels gaismas daudzums, šādās platībās aveņu dzinumi var pārsniegt pat 2 m augstumu.

Sistemātiski tiek ievākti dati

Jau 14 gadus Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pastāvīgajos Meža statistiskās inventarizācijas parauglaukumos  tiek ievākti dati un apkopota informācija par nekoksnes resursiem – ogulāju sastopamību un segumu dažādos meža tipos Latvijā.

Jau piecus gadus tiek ievākti dati arī par dažādu ogulāju sastopamību un to produktivitāti mežos pēc krājas kopšanas cirtes, kā arī divās modeļteritorijās dažādos meža tipos, nodrošinot datus meža ogu ražas prognozēšanas modeļu izstrādei. Līdzšinējie rezultāti liecina, ka kopšanas cirte, kuras rezultātā palielinās gaismas daudzums mežaudzē, pirmajos gados labvēlīgi ietekmē ogulāju segumu un ražību.

Lietderīgi zināt!

Ogot drīkst visos AS “Latvijas Valsts meži” apsaimniekotajos valsts mežos, SIA “Rīgas meži”, pašvaldību un privātajos mežos, ja vien meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs saskaņā ar likumu nav noteicis ierobežojumus.

Ogot nedrīkst īpaši aizsargājamu dabas teritoriju rezervāta stingrā un regulējamā režīma zonā.

Publikācija sagatavota Latvijas Zinātnes padomes finansētā projekta “Meža ekosistēmu pakalpojumu novērtējums Latvijā” (Nr. lzp-2020/2-0119) ietvaros.

Agita Treimane, Zane Lībiete,

LVMI “Silava”