You are here
Dabas simboli 2023
Katru gadu dažādu dabaszinātņu nozaru biedrības Latvijā nominē kādu savvaļas faunas vai floras sugu par nākamā gada dabas simbolu. Nominācijas izveidotas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību informēt un izglītot par nominēto sugu bioloģiju, ekoloģiju un aizsardzību, kā arī iespējām iesaistīties sugas saglabāšanas aktivitātēs. Par gada simboliem nereti tiek izraudzītas retas un īpaši aizsargājamas sugas, bet dažreiz tieši otrādi – tās ir bieži sastopamas.
Pirmās nominācijas datētas jau ar 1996. gadu, kad par gada putnu tika nominēta grieze. 2000. gadā tika izvirzīts arī gada dzīvnieks, bet kopš 2005. gada nomināciju skaits ir krietni paplašinājies, iekļaujot gan gada kukaini, gan gada bezmugurkaulnieku un daudzas citas kategorijas.
Gada kokaugs – smaržlapu roze (Rosa rubiginosa)
Smaržlapu roze ir vidēji liels rožu dzimtas krūms ar stāvu un blīvu zarojumu, kura stumbrs un zari klāti daudziem un ļoti dažādiem dzeloņiem. Rozes lapas ir tumšzaļas un to apakšpuse blīvi dziedzermataina. Saberzējot dziedzeri izdala smaržīgu, āboliem līdzīgu aromātu – no tā arī smaržlapu roze ieguvusi savu nosaukumu. Šī ir viena no rožu dzimtas sugām, kas var lepoties ar dabisku izcelsmi un ir samērā reti sastopama. Augs ir ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā 3. kategorijā retās sugas – sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet kuras satopamas nelielā skaitā un pēc platības ierobežotās specifiskās vietās un ir viegli iznīcināmas.
Gada dzīvnieks – pļavas ķirzaka (Zootoca vivipara) un sila ķirzaka (Lacerta agilis)
Pļavas ķirzaka ir bieži sastopama visā Latvijas teritorijā. Tā ir viena no pielāgoties spējīgākajām ķirzaku sugām pasaulē. Pļavas ķirzakas garums ar asti ir līdz 12 cm, retāk – līdz 17 cm.
Sila ķirzaka sastopama visā Latvijā, tomēr biežāk – teritorijās ar lielu smilšainu augšņu īpatsvaru un siltu klimatu. Sila ķirzaka ir krietni lielāka un druknāka, sasniedzot pat 25 cm garumu. Pieaugusi ķirzaka ir pelēcīga vai brūngana ar plankumiem.
Gada putns – lakstīgala (Luscinia luscinia)
Lakstīgala ir neliela auguma (15–17 cm) dziedātājputns, kuras dziesma tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām putnu dziesmām pasaulē. Lakstīgalai raksturīgs pelēkbrūns apspalvojums – uz muguras un krūtīm nedaudz tumšāks, pavēderē – gaišāks. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes.
Gada dzīvotne – kritala
Kritalas ir viens no nozīmīgākajiem dabiskas meža struktūras elementiem, kam ir neaizstājama nozīme dzīvības daudzveidības nodrošināšanai mežā.
Par kritalu uzskatāmi nokrituši, nokaltuši stumbri vai to daļas. Kritalas var veidoties dabiski, kokiem atmirstot izretināšanas rezultātā, kā arī vējlaužu, vējgāžu, snieglaužu, kukaiņu darbības, slimību vai ugunsgrēku rezultātā. Kritalu atmirušo koksni par dzīves un barošanās vietu izmanto sēnes, gļotsēnes, ķērpji, sūnas, gliemeži un kukaiņi. Putniem un zīdītājiem tās kalpo kā paslēptuve, vieta, kur meklēt barību un arī izaudzināt mazuļus.
Gada kukainis – daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Daudzveidīgā mārīte par gada kukaini izvēlēta, lai pievērstu uzmanību invazīvu sugu ienākšanai Latvijā un to ne vienmēr labvēlīgai ietekmei uz vietējām sugām, kā arī lai parādītu, ka Latvijas fauna turpina papildināties ar sugām, kas spēj pielāgoties vietējiem apstākļiem ārpus tās dabiskā areāla.
Mārīte ir 5,5 – 7 mm liela. Tās krāsojums var variēt – sarkans vai oranžs ar atšķirīgu plankumu skaitu uz segspārniem un melns ar diviem vai četriem oranžiem plankumiem. Olas ir apmēram 1,2 mm garas, dzeltenā krāsā. Kūniņa spilgti oranža, ar iegareniem melniem plankumiem. Mārītes kāpuri ir melni ar oranžām līnijām.
Daudzveidīgā mārīte galvenokārt barojas ar laputīm, tomēr tai ir raksturīgs arī kanibālisms, un tā var apēst citus savas sugas dējumus. Ja ir nepietiekama pamata barības bāze, tā var baroties ar visu citu iespējamo – tripšiem, bruņutīm, tauriņu olām un kāpuriem, citiem mazkustīgiem kukaiņiem.
Gada augs – parastā purvpaparde (Thelypteris palustris)
Parastā purvpaparde ir neliela vai vidēja lieluma (20–80 cm) paparde ar tievu, kailu kātu un divkārt (galā vienkārt) plūksnainām lapām. Tās var augt gan atsevišķi, gan veidot veselas audzes, ja to augšanai ir labvēlīgi apstākļi.
Parastā purvpaparde par gada augu izvēlēta, lai aicinātu iepazīt slapjos mežus, purvus un citas pastāvīgi mitras vietas, kurās atrodama šī suga.
Gada sēne – daivainā čemurene (Grifola frondosa)
Daivainā čemurene pieder pie piepju sēņu grupas, un Latvijā tā ir iekļauta aizsargājamo augu sarakstā. Mežā tā ir bioloģiski daudzveidīgu mežu nogabalu indikatorsuga. Šī sēne aug galvenokārt uz lielu, vecu ozolu pamatnēm vai pie veciem ozolu celmiem, kas visbiežāk atrodami mežos, parkos un alejās. To var sastapt arī uz dižskābaržu un citu lapu koku pamatnēm.
Gada gļotsēnes – pušķainā šokolādes gļotsēne (Stemonitis axifera)
Pušķainā šokolādes gļotsēne nav ne sēne, kaut gan veido augļķermeņus ar sporām, ne dzīvnieks, kaut gan dzīves sākumposmā ir spējīga pārvietoties, bet gan vienšūnas organisms. Tā aug uz vidēji vai stipri satrūdējušas koksnes – kritalām. Gļotsēnei ir raksturīgi augsti, sarkanbrūni, cilindriski vālīšveida sporangiji (sporu kapsulas), kas balstās uz slaidiem kātiem, kuri ir sakārtoti saišķos vai puduros (7–20 mm), kas pēc sporu izkliedēšanas kļūst gaiši brūni. Tomēr jāmin, ka gļotsēnes attīstības sākumā ir saskatāmas baltas (vai dzeltenīgas) kaudzītes ar nelielām salipušām bumbiņām, kam attīstoties veidojas sārtais, tad sarkanbrūnais līdz pat gandrīz melnais sporangijs. Attīstības process līdz pat sporu izmešanai notiek ļoti ātri – aptuveni 20 stundu laikā. Nobridušās sporas izskatās gluži kā kakao pulveris.
Latvijā tās ir novērojamas no jūnija līdz jūlijam, retāk – maijā un augustā un ļoti reti manāmas rudens mēnešos. Pēc tam uz kritalām var novērot melnu pavedienu kušķīšus, kas mēdz saglabāties mēnešiem ilgi.
Gada gliemezis – lielais gludgliemezis (Cochlicopa nitens)
Lielais gludgliemezis dzīvo uz augsnes un tās virsējā kārtā. Tā čaula ir gluda, spīdīga un gandrīz caurspīdīga, silti brūnā krāsā. Čaulas augstums var būt 6,2–7,5 mm un platums 2,8–3,2 mm.
Lielais gludgliemezis ir izplatīts visā Latvijas teritorijā, bet sastopams samērā reti, tāpēc arī ir iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā – 3. kategorijā. Galvenais tā apdraudējums ir cilvēku saimnieciskā darbība, kas ietekmē vai pat iznīcina šīs sugas dabiskos biotopus – palienes, ūdenstilpju krastus, zāļu purvus, pļavas, arī mitros, uz kaļķainām augsnēm augošos mežus.
Teksts: Inese Ozoliņa, MKPC Sēlijas nodaļas mežsaimniecības konsultante
Foto: Jolanta Ābele