Add new comment

Katrs gads lauksaimniecībā un lauku attīstībā ir citāds. Kādi bija aizvadītā gada ieguvumi un kādi būs šī, 2015. gada, izaicinājumi? Par to saruna ar LLKC valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Cimermani.

– Kādas aizvadītajā gadā bijušas galvenās mācības, ko guvusi lauksaimniecības nozare kopumā un arī LLKC?

– LLKC 2014. gads kopumā bijis labs, pat neskatoties uz to, ka finanšu izaugsme bijusi nedaudz lēnāka nekā līdz šim, jo Lauku attīstības programmas (LAP) apstiprināšana ES neveicās tik ātri, kā cerēts. Taču, ja vērtējam nozari kopumā, manuprāt, aizvadītais ir bijis viens no smagākajiem gadiem pēdējā desmitgadē. Līdzīgas grūtības tika piedzīvotas 2008. gadā, taču tad situācija nozarē stabilizējās apmēram gada laikā. Pērnais gads sākās ar kailsalu, kas izsaldēja ievērojamas ziemāju platības, jo īpaši Zemgalē. Āfrikas cūku mēris smagi iedragāja cūkkopības nozari. Visam pa virsu vēl pamatīgu triecienu piedzīvoja piena nozare pēc Krievijas embargo stāšanās spēkā. Turklāt šobrīd nav ticamu prognožu par to, kad situācija varētu uzlaboties.

Jāatzīmē, ka 2014. gads visai Latvijas lauku teritorijai bija ļoti zīmīgs ar jaunās Lauku attīstības programmas apstiprināšanu Briselē. Šī programma lielā mērā izšķirs Latvijas lauku nākotni ilgtermiņā, nodarbinātības struktūru un apdzīvotības blīvumu.

Vērojot lietu gaitu, patlaban izskatās, ka piepildīsies vissliktākais no mūsu prognozētajiem lauku attīstības scenārijiem, kuru paredzējām, izstrādājot Lauku attīstības programmu. Pētnieki to iezīmēja kā „pašplūsmas scenāriju”, kura pamatā ielikts princips: izdzīvo stiprākais! Neizskatās, ka mēs radīsim kvalitatīvu ekonomisko lēcienu ar jaunu darbavietu radīšanu. Cilvēku aizplūšana no lauku teritorijām turpināsies, un lielākā daļa LAP izaugsmes resursu, iespējams, nonāks neliela skaita saimniecību rokās. Lauku teritorijās attīstības toni nenoteiks spēcīgs vidusslānis, jo tāds neradīsies vismaz tuvākajos gados.

– Kāds tam ir iemesls?

– Viens uzņēmums ES fondu plānošanas perioda laikā līdz 2020. gadam var pretendēt uz milzīgu atbalsta summu – līdz diviem miljoniem eiro. Ja mēs zinām, ka Latvijā darbojas ap 60 000 saimniecību, tad ir diezgan viegli sarēķināt, cik ātri visa investīciju nauda varētu beigties un cik saimniecībās tā nonāks. Manuprāt, pārāk niecīgs atbalsts ir paredzēts jaunajiem lauksaimniekiem un nelauksaimniecisko darba vietu radīšanai. Ļoti nopietni vajadzētu vērtēt investīcijas būvniecībai un pasekot, vai tās ir atbilstošas reālajām vajadzībām, jo pieejamo datu analīze parāda, ka ļoti dārgās investīcijas nav devušas gaidīto efektu.

Paredzu, ka atbalsts tiks tiem, kuri jau gadiem iepratušies to saņemt, līdz ar to jauniem, precīzāk gan teikt – citiem, lauku uzņēmējiem tikt pie atbalsta kļūst aizvien grūtāk. Finansējums jaunu uzņēmumu radīšanai atstāts vien daļēji naturālo saimniecību atbalsta blokā. Manuprāt, skaidrāka un motivējošāka varēja būt arī jauno zemnieku atbalsta programma. Jāņem vērā viens ļoti nozīmīgs aspekts, kas nebija novērojams iepriekšējos gados – lauksaimniecības zemes kā ražošanas resursa trūkums jaunu saimniecību dibināšanai un izaugsmei.

– Mazo saimniecību attīstībai Lauku attīstības programmā ir atvēlēta noteikta summa. Kā vērtēt šādu jaunu piedāvājumu?

– Ļoti pozitīvi! LAP mazo saimniecību attīstībai ir atvēlēti nepilni 100 miljoni eiro, un tie paredzēti saimniecībām, kuru apgrozījums nepārsniedz 70 tūkstošus eiro gadā. Šis ir ļoti labs piedāvājums, taču, vērtējot atbalsta piešķiršanu, tomēr nāksies ļoti skrupulozi pētīt katru atbalsta saņēmēju. Kā zināms, var tikt veidotas mākslīgas mazās saimniecības ar mērķi saņemt šo atbalstu. Interesants ir fakts, ka šādas saimniecības Latvijā ir 98% no visu lauku saimniecību kopskaita, bet to attīstībai piešķirti tikai apmēram 100 miljoni eiro, katrs pats var spriest, vai tas ir godīgi. Saimniecībām, kas apgroza 100 tūkstošus eiro un no kopskaita aizņem 1,3%, ieplānoti apmēram 325 miljoni eiro.

Manuprāt, arī investīciju atbalsta piešķiršana būtu jāvērtē ļoti uzmanīgi. Esam saņēmuši gana daudz informācijas par gadījumiem, kad mākslīgi tiek sadārdzināta tehnika, lai tiktu pie maksimāli lielas atbalsta summas. Ir diezgan skaidrs, ka tādējādi mazo un vidējo saimniecību īpašniekiem tehnikas iegāde un legāla būvniecība kļūst neinteresanta un apgrūtinoša uzpūsto cenu dēļ.

Mazo saimniecību attīstību bremzē fakts, ka tām ir ļoti ierobežotas izredzes tikt pie papildu zemes platībām. Un ne tikai Zemgalē. Pašlaik brīvu zemju resursu vairs nav – zeme ir jāpērk par ļoti dārgu cenu, un ir pilnīgi skaidrs, ka mazie zemnieki viennozīmīgi zaudēs konkurences cīņā ar lielajām, daudz spēcīgākajām saimniecībām. Tādēļ attīstības plānošana uz zemes platību palielināšanas rēķina, lai sasniegtu divus miljonus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes valstī kopumā, varbūt ir laba doma, bet tas vairāk motivēs darīt lietas, kuras nav ekonomiski vispamatotākās dažās teritorijās. Mums ir jādomā, kā ražot efektīvāk un vairāk uz vienu hektāru, neuzsverot, ka tikai saimniecības lielums izšķirs dzīvotspēju nākotnē. Īpaši es domāju par lopkopības sektora attīstību!

Tas viss mani vedina domāt, ka visai maz esam mācījušies no kļūdām, un nopietna iepriekšējā perioda Lauku attīstības programmas izvērtējuma nav. Mēs redzam piešķirtās naudas apjomu nozarei, bet neredzam analīzi par to, cik tas bijis jēgpilni. Nevilšus rodas sajūta, ka mēs pat publiski vairāmies runāt un analizēt, vai esam sasnieguši agrāk izvirzītos mērķus: pārticis cilvēks apdzīvotos laukos!

– Vēl viens 2015. gada izaicinājums būtu lauku vides sakārtošana, lai cilvēkiem būtu motivācija tajos atgriezties.

– Situācija laukos ir tiešām sarežģīta. Bankas slēdz savas filiāles. Lai bērni tiktu uz skolu, tiem jāmēro aizvien tālāks ceļš, aizvien apgrūtinošāk ir tikt pie jebkādiem pakalpojumiem. Tas nemudina jaunus cilvēkus izvēlēties dzīvi ārpus pilsētas.

Lauku attīstības problēmas ir risināmas valstiskā mērogā, visām ministrijām apvienojot spēkus. Tās nevar risināt tikai Zemkopības ministrija, ja šis jautājums nav prioritārs dienaskārtībā pat valdībai. Manuprāt, jāmaina attīstības plānošanas prioritātes, sākot ar laukiem, tad pilsētām un pēc tam tikai – Rīgu. Patlaban šīs prioritātes ir apgrieztā secībā.

Prioritātes var mainīt sabiedriskais pieprasījums un spiediens. Es redzu salīdzinoši turīgus cilvēkus, kuri izvēlas atgriezties un dzīvot laukos un spēj uzsākt ražošanu. Turklāt aizvien vairāk cilvēku izvēlas veselīgu pārtiku, kas audzēta pašu dārzā, tādēļ šī niša attīstās. Pagaidām šādu cilvēku skaits, kuri atgriežas laukos, nav ļoti liels, taču ceru, ka tas pieaugs. Līdz ar to pastāv cerība, ka aizvien skaļāks kļūs viedoklis par attīstības prioritāšu maiņu.

– Laukos ir saimnieki, kuri uzskata, ka dažāda veida subsīdijas lauksaimniecībā kropļo situāciju un attīstībai nebūt nepalīdz, jo subsīdijas nonāk pie atsevišķu lobiju ieteiktām nozarēm. Izaugsme, viņuprāt, iespējama tad, ja saimniecība tiek galā pašu spēkiem un dzīvo ar pašu nopelnīto.

– Piekrītu tam pilnībā. Man pašam ir saimniecība no 1991. gada un zinu, kā mēs dzīvojām bez jebkādām subsīdijām līdz pat pirmajam zemnieku dumpim Grenctālē, pēc kura sāka ieviest subsīdiju sistēmu. Tolaik laukos saimniekoja tie, kuri to gribēja darīt un kuriem tā bija sirdslieta. Tas bija arī izglītības jautājums, bet nekādā gadījumā šo cilvēku motivācija nebija subsīdijas.

Tagad zemes nomas tirgu kropļo zemes īpašnieki, kuriem nomas naudā tiek maksātas milzīgas summas. Ir gadījumi, ka nevis lauksaimniecība, bet zemes noma kļuvusi par biznesu. Atbalsta maksājumi nosaka daudzas lietas mūsu valstī. Kaut vai absurdā biogāzes politika, kad subsīdijas tika gan investīcijām, gan tarifiem. Rezultātā biogāzes ražošana ir pārsubsidēta nozare, kas dažos reģionos pusgada laikā zemes cenas dubultoja.

Lauksaimniecībā jāstrādā tiem, kam šī lieta ir aicinājums, nevis biznesmeņiem, kuri redz iespēju sashēmot naudu no Eiropas Savienības fondiem. Bet nebūsim naivi, ja lielais bizness ir pievērsies lauksaimniecības produkcijas ražošanai, tātad tai ir nākotne!

– LLKC mērķis un misija ir būt par vadošo iestādi lauku labklājības veicināšanā. Kādi tad būtu mūsu cilvēku galvenie uzdevumi šī mērķa sasniegšanai?

– Mērķa sasniegšanā mums jāstrādā divos virzienos. Pirmais – jaunieši un jaunie uzņēmēji. Mēs turpināsim strādāt ar jauniešiem, kuri vēlas laukos attīstīt savu uzņēmējdarbību. Te ir daudz darāmā darba. Vispirms jāsakārto izglītības sistēma lauksaimniecībā, kā arī uzņēmējdarbības sistēma. Ja jaunietis pieņem lēmumu atgriezties lauksaimniecībā vai veidot jaunu uzņēmumu, viņam jābūt ļoti labi izglītotam. Gudrus, laukos strādāt spējīgus jauniešus es, pirmkārt, saredzu tajos cilvēkos, kuri nākuši no stabilām un strādīgām lauksaimnieku ģimenēm.

Otra lieta, kas jādara, – jāstrādā pie tā, lai cilvēki saprastu, ka par reģionālo attīstību viņi ir atbildīgi paši. Lai saprastu, kā to panākt, šogad kopīgi ar austriešiem plānojam rīkot lielu konferenci. Neviens laukos neko nespēs mainīt, ja cilvēki kā līdz šim klusējot pieņems visas aplamības un nolaidību savā reģionā, klusējot brauks prom, nevis iebildīs un sāks pieprasīt pašvaldībām un citiem atbildīgajiem to, kas viņiem nepieciešams. Ir skaidrs, ka vecie cilvēki laukos dzīvos līdz sava mūža galam, darot to, ko spēj. Taču jaunu pieeju reģionu attīstībai veidos lielākoties jauni cilvēki, kuri vēlēsies panākt labāku vidi un infrastruktūru, un cerīgāku nākotni saviem bērniem un Latvijai.

– Kā mainīt sabiedrisko domu un pieprasījumu?

– Varbūt jāmācās no austriešiem, kas, lai arī ne visā valsts teritorijā, bet tomēr ir nonākuši līdz tam, ka sabiedrība tai nepieciešamās lietas pieprasa un vara rīkojas, lai tās nodrošinātu. Mums nepieciešams skaidrs sabiedrības pieprasījums, nepieciešami sabiedrības līderi, kas virzītu lietas uz priekšu, nedomājot tikai par savu labumu, bet kopīgo! Tas ir arī jautājums par mūsu briedumu attiecībā uz spēju veidot izpratni par svarīgo cilvēkiem reģionos. Jāpanāk, lai viņi saprot, ka katrs ir atbildīgs ne vien par savu govi un zemes hektāru, bet arī par to, kā jūtas kaimiņš, skola un bērnudārzs, kā attīstās pagasts. Cilvēkiem jāsaprot, ka tas viss ir arī viņu ziņā.

Nav vairs daudz laika, lai šo sistēmu mainītu. Austriešiem un dāņiem bija gadsimts šādas sistēmas izveidei. Ja attīstības virzieni un prioritātes nemainīsies, pēc nepilniem desmit gadiem mēs būsim ļoti skaista, zaļa valsts ar ļoti mazu iedzīvotāju skaitu. Šādi turpinot, neatliks nekas cits, kā ievest vajadzīgo darbaspēku. Lai gan darbaspēks pats pie mums drīz atbrauks – no Ukrainas un citām tuvējām valstīm.

Tādēļ es vēlētos rosināt diskusiju par to, ko mēs laukos gribam izdarīt. Ir jāpaiet malā no lauksaimniecības, jo tā pati tiks ar sevi galā, jāspēj paskatīties uz lauku teritorijām no malas visiem kopā un sākt kvalitatīvi jaunu diskusiju par Latvijas nākotni. Mums ir jādomā par to, kā palīdzēt augt it visiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt laukos. Īstais latviskums slēpjas Latvijas laukos, un mūsu pienākums ir to saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm.

Iveta Tomsone, LLKC sabiedrisko attiecību vadītāja

Ilze Rūtenberga–Bērziņa, LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste