Add new comment

Piena trieka ražīgos ganāmpulkos ir plaši sastopama govju saslimšana, kas var radīt lielus zaudējumus saimniecības ekonomikā, jo zems kalcija (Ca) līmenis asinīs paaugstina glumenieka dislokācijas, placentas aiztures iespējamību, ietekmē arī auglību.

Klīniskā piena trieka ir tikai kā aisberga redzamā daļa. Uz katru klīniskā mastīta gadījumu ganāmpulkā ir pieci vai vairāki subklīniskā mastīta gadījumi.  Subklīniskās piena triekas gadījumā atšķirībā no klīniskās piena triekas govis ne vienmēr „nogulstas”, bet priekškuņģa kontrakcijas palēninās un dzemdes involūcija notiek lēnāk, tas attiecīgi nozīmē pazeminātu sausnas uzņemšanas spēju un iespējamu dzemdes iekaisumu.

Organisms parasti Ca līmeni cenšas noturēt pietiekami konstantu, bet pirmajās 24–48 stundās pēc dzemdībām tas var pazemināties, izsaucot piena trieku, īpaši vecākām govīm.

Jāatzīmē, ka govis var salīdzinoši viegli pasargāt no piena triekas, bet profilaktiskie pasākumi ir jāveic ļoti atbildīgi. Jūs visi noteikti vēlaties, lai dzemdības būtu bez problēmām un govis pēc atnešanās būtu ražīgas, lai saslimšanu būtu pēc iespējas mazāk un govis viegli sēklotos. Galvenais cēlonis govju saslimšanai ar piena trieku ir kālija (K) un kalcija (Ca) pārbagātība barības devā un nepietiekams magnija (Mg) daudzums. Galvenie kālija un kalcija avoti barībā ir zāle, vienalga – svaiga, skābbarībā vai sienā. Kālija un kalcija daudzums zālē ir arī ļoti mainīgs rādītājs, un tā daudzumu bez analīzēm ir grūti prognozēt. Intensīvi apsaimniekotos un labi mēslotos zālājos kālija un kalcija daudzums būs augstāks. Kopumā pirmajā pļāvumā kālija un kalcija daudzums varētu būt lielāks, dabīgajos zālājos to daudzums būs zems. Zems kālija un kalcija daudzums ir salmos, graudu un kukurūzas skābbarībās, kas barības devās attiecīgi mazina saslimšanas riskus.

Pirmais solis, lai kontrolētu piena triekas gadījumus ganāmpulkā, ir cietstāves periodā izēdināt barību ar zemu kālija (K) un kalcija (Ca) daudzumu. Otrais solis, ko var izvēlēties un kas strādā ļoti labi, ir pirmsatnešanās perioda (divas nedēļas pirms nešanās) barības devai pievienot magnija hlorīdu (MgCl2). Vislabākais veids, protams, ir to piejaukt barībai mikservagonos (TMR), jo tad tas tiek iejaukts vienmērīgi, un govīm nav iespējas nošķirot minerālvielas. Ir iespējams arī magnija hlorīdu izšķīdināt ūdenī attiecībās 250 g MgCl2 uz litru ūdens un izlaistīt uz barības 0,4 līdz 0,7 litrus (attiecīgi 100 līdz 175 g MgCl2) uz govi dienā. Magnija hlorīds govīm nešķiet garšīgs, tāpēc tas barībā ir rūpīgi jāiemaisa, maksimālās devas ir 150–175 g uz govi dienā. Lielākas devas var pazemināt barības uzņemšanu govij pirmsatnešanās periodā, kas var būtiski samazināt uzņemtās enerģijas daudzumu un sliktākajos gadījumos pat veicināt aknu taukaino deģenerāciju. No pieredzes ir zināms, ka parasti maksimālās devas nav nepieciešamas, lielākoties barības devā tiek iekļauti 50–100 g uz govi dienā.

Tikko govs ir atnesusies, tai ir jānodrošina slaucamo govju barības deva, jo tām ir nepieciešams daudz vairāk kalcija (Ca), lai nodrošinātu piena sintēzi. Kalcija orāla ievadīšana (šķidrā, pastu vai bolu formā, kas satur kalcija hlorīdu vai kalcija sulfātu) pirmajās 24 stundās pēc  dzemdībām nostrādā ļoti labi attiecībā uz piena triekas profilaksi.

Pamatnosacījumi piena triekas profilaksei:

• Nodrošināt, lai pirms atnešanās govis nebūtu pārāk resnas;
• Limitēt izēdinātā kālija un kalcija daudzumu, izvēloties rupjo barību ar zemu kālija un kalcija līmeni (ideāli ir K<1,5%  sausnā, Ca<0,8% sausnā);
• Kopējais magnija (Mg) daudzums barības devā pēdējās divās nedēļās pirms nešanās jānodrošina 0,4–0,5%  sausnā, un to var nodrošināt, izēdinot cietstāvošo govju minerālvielas un pievienojot 50–175 g magnija hlorīda (MgCl2);
• Tūlīt pēc dzemdībām govīm izēdiniet slaucamo govju barības devu un augsta riska govīm orāli (caur muti) ievadiet Ca preparātus (šķīdumus, pastas vai bolus).

Silvija Dreijere,

LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja

Foto: Dainis Arbidāns