Add new comment

Iepriekš tikām skaidrībā, kā klimatiskie faktori var ietekmēt dārza ziemošanu. Tagad pienācis laiks noskaidrot, cik nozīmīgi un kādi var būt dzīvās radības izdarītie bojājumi, un kā tos nepieļaut, novērst un rīkoties.

Kas ir iespējamie kaitnieki mūsu dārzos? To skaits ir salīdzinoši plašs, sākot no tādiem lieliem dzīvniekiem kā brieži, stirnas, kā arī zaķi, bedri, ūdensžurkas, žurkas, dažādu sugu peles, strupastes, atsevišķos gadījumos – pat kurmji.

Dārzu pasargāšanas pasākumi

Ja runājam par kaitējumus ierobežojošiem pasākumiem, tad mēs tos varam sadalīt divās lielās grupās. Pirmie ir saistīti ar kopējo dārza pasargāšanas profilaksi. Žogs ir pats vienkāršākais un drošākais veids, kā pasargāt augļu un ogu dārzu. Tas ir pietiekami efektīvs šķērslis, lai dārzu padarītu nepieejamu tieši nosacīti lielajiem postītājiem – briežiem, stirnām, arī zaķiem. Tomēr, lai tas tā patiešām būtu, ir vairāki priekšnosacījumi. Pirmkārt, žogam ir jābūt kvalitatīvam. Tas nozīmē, ka stabiem  jābūt tādiem, kas spētu nokalpot vismaz dārzā esošo augļu koku ražošanas laiku. Stabiem jābūt ieraktiem vismaz 50–60 cm zemē, minimāli vismaz 7–10 cm diametrā, ja tie ir no koka. Metāla stabi var būt arī nedaudz tievāki. Žoga augstumam jābūt vismaz 1,80 m, ar 1,5 m var nepietikt sniegotā ziemā, jo lielie dzīvnieki tādu var arī pārlēkt. Tiek ražoti arī speciāli žogu pinumi ar atšķirīgu acu lielumu – augšā lielākas un uz apakšu arvien mazākas, minimāli pinuma acīm ir jābūt 6–7 cm lielām, tā nodrošinoties pret mazākiem dzīvniekiem kā zaķiem un bebriem. Attālumam starp stabiem ir jābūt ne mazāk kā 5 m,  jānodrošina pinuma stabils, vertikāls stāvoklis, lai tas sniega vai vēja spiediena rezultātā nesāktu locīties. Tāpēc ļoti svarīgi ir droši stiprinājumi. Lai žogs kalpotu ilgāk, jāizmanto tērauda stieples ar  cinkojumu, jo alumīnija nebūs tik drošas. Stabus dažkārt izvēlas arī garākus, lai gar augšējo malu vēl varētu novilkt papildu stieples. Ziemas laikā noteikti žogu nāksies apsekot, jo sniega sanesumi un kupenas var sekmēt dzīvnieku pārkļūšanu pāri žogam. Minimums, ko vajadzētu darīt ar sniegu, ir gar žogu to nomīdīt, kas gan, ja dārzs ir liels, ir ļoti nopietns darbs, kur bez tehnikas neiztikt. Ja kādas vietas žogā ir bojātas, tās vajag operatīvi salabot. Salīdzinoši viegli meža zvēri pārvarēs jebkuru cita veida žogu, kas varbūt izskatās interesanti no lauku vides viedokļa – dēļu, zaru žogi. Mazliet cita situācija ir ar dzīvžogiem, jo tie no Kaukāza plūmēm, vilkābelēm vai eglītēm var arī sekmīgi pasargāt no lielajiem meža dzīvniekiem, taču zaķis vienalga iespruks dārzā, tādēļ vienalga nāksies risināt jautājumu par augļu koku individuālo aizsardzību.

Augļukoki jāsargā individuāli

Ko īsti nozīmē pasargāt ziemā augļukokus individuāli? Tas nozīmē, ka atkarībā no augļukoka vecuma, lieluma, vainaga veic pasākumus, kas pasargā stumbru un daļēji arī vainagu no meža dzīvnieku bojājumiem. Parasti krūmogulājiem nekādus īpašus aizsardzības pasākumus neveic, jo arī meža zvēri tos nav īpaši iecienījuši. Pie individuāliem augļu koka aizsardzības pasākumiem mēs varam pieskaitīt stumbra ietīšanu, izmantojot dažādus aizsargājošus materiālus, piemēram, egļu skuju zari, stingrs gofrēts kartons, īpaši šim nolūkam paredzētas plastikāta materiālu atritināmas plāksnes, tīkli. Otrs veids ir smērēt uz stumbriem vielas, kas meža dzīvniekus atbaida – citādi sauktus arī par repelentiem, piemēram, Certosan Bite Protection, Plantskid.

Kā pareizi vajadzētu rīkoties ar vainaga un stumbra aizsargmateriāliem? Ja tiek izmantotas egļu skujas, tad vajadzētu, lai tās būtu ar maksimāli bieziem zariem. Tos vajadzētu izvēlēties vairāk nekā 0,5 m garus, jo ar tādiem būs vieglāk nosegt augļu koka stumbru. Jauniem augļu kociņiem maksimāli kompakti saliek kopā arī zarus un tos sasien, atkarībā no skuju zaru garuma skujas var nākties likt vairākos stāvos, vispirms no vismaz divām pusēm nosedz stumbru, tā lai nepaliktu spraugas, kur dzīvnieki var kociņu apgrauzt, apsien cieši vismaz divos augstumos, tad liek nākamo stāvu, lai ar tiem tiktu nosegti arī sasietie skeletzari. Tur skujas jau nāksies likt no vairākām pusēm, lai visu labi nosegtu. Ja pašā augšā paliek ārā paši augļukoka zaru galiņi, tas vairs nav tik stratēģiski svarīgi, jo zaķis, kam parasti patīk nokost tieši zaru galus, tik augstu klāt netiks, ja vien neiestājas sniegotākā ziema novērojumu vēsturē. Var izmantot arī kartonus no vecām kastēm, tikai jārēķinās, ka šis materiāls var samirkstot izjukt, jo sevišķi gadījumā, ja atkusnis ir ilgstošs.

Labs variants ir plastikāta pašrullējošo plākšņu izmantošana. Tās ir viegli un ērti uzliekamas, un ne tikai pasargās no zvēru postījumiem, bet arī stumbru no lielākām temperatūras svārstībām, jo to neapspīdēs saule, tā samazinot augļu koka stumbra bojājumus. Apakšējo daļu nedaudz ierušinot augsnē, salīdzinoši labi tiks pasargāts arī citkārt jutīgais sakņu kakls. Vēl cits variants ir izmantot sietus, kas pieejami ar 8 mm vai 2,5–4 mm acīm, bet plastikāta stiegras izmērs ir attiecīgi 2 un 1 mm.  Pēdējais variants arī labi pasargās pret sīkākiem grauzējiem – pelēm, strupastēm, jo īpaši, uzsniegot bagātīgam sniegam. Jāsaka, ka šo sietu platums nav pārāks liels – tikai 60 un 100 cm, tāpēc var nākties to griezt gareniskā virzienā, lai varētu aptīt pareizā augstumā. Arī šāda veida sieti daļēji var pasargāt no saules, negatīvo temperatūru ietekmes. Šo sietu lielā priekšrocība ir tā, ka tos var atstāt arī veģetācijas perioda laikā, tā aiztaupot papildu darbus pirms nākamās ziemošanas sezonas. Sieta polimēra materiāls ir gana elastīgs, tāpēc pat stumbra augšana resnumā īpašas raizes nesagādās.

Par sniegu un sīkajiem grauzējiem

Jāteic, ka laika periodā, kad ir dziļš sniegs, un tas ir irdens, arī pie augļukoku stumbriem veidosies biezs sniega slānis. Tieši pa šādu sniegu ļoti patīk darboties lauka un meža strupastēm. Tad arī var rasties stumbra apakšējās daļas un sakņu kakla apgrauzumi, kas ļoti nopietni var ietekmēt augļukoka kopējo veselību. Vienkāršākais veids, kā šādu iespēju strupastēm nesagādāt, ir nomīdīt sniegu ap augļukokiem. Jāteic, ka tas ir salīdzinoši laikietilpīgs pasākums. Vienkāršāk to izdarīt ar rulli, lielākās platībās gan izmantojot traktortehniku. Lai strupastēm būtu mazāk patikas vispār darboties pa augļukoku apdobes zonu, ļoti svarīgi ir nepieļaut ieviesties tādām daudzgadīgām nezālēm kā cūkpienes, zirgskābenes, dadži, jo šiem grauzējiem tā ir ļoti iemīļota barība. Nav vēlama arī kurmju klātbūtne augļudārzā, jo to veidotajās alās šie grauzēji ļoti labprāt iemitinās. Strupastes pievilina arī tas, ja augļudārza rindstarpās aug baltais āboliņš, jo tām ļoti patīk darboties tieši āboliņa blīvajā velēnā.

Par aizsargstādījumiem

Ko darīt vēl, lai nezāles ierobežotu? Veģetācijas perioda laikā augļudārzā 4–5 reizes nopļauj rindstarpas, pēdējo reizi jau pēc lapu nobiršanas, tā sekmējot arī nokritušo lapu sasmalcināšanu. Apdobēs tieši ap stumbriem liek 1 m mulčas kārtu, bet, ja audzē puspundura vai sēklaudžiem potētās ābeles, pārējo apdobes daļu sekli uzfrēzē, tas sekmēs arī apdobē ziemojošo kaitēkļu bojāeju.  Arī kritušie augļi, kas palikuši nenovākti, lieliski pievilina šos grauzējus. Aizsargstādījumos vajag iekļaut sarkano un arī melno plūškoku, arī tie darbojas kā atbaidītāji.

Interesanta ir iespēja dārzā radīt labvēlīgus apstākļus šo grauzēju dabiskajiem ienaidniekiem, tādiem putniem kā pūces (kā lai neatceras paša dārzā agrāk ausainās pūces vareno pēcnācēju saimi), lauku piekūns, peļu klijāns. No zīdītājiem noteikti ir jāpiemin mazie plēsēji – sermulis, zebiekste, sesks, cauna, ūdrs un lielākais no tiem – lapsa. Lauku piekūni labprāt ligzdo vecās vārnu ligzdās, tiem var uztaisīt arī būri 30x30x30 cm, ieeju veidojot visā būra platumā 15 cm augstumā. Būrī līdz pusei ieber koku skaidas. Novieto 3–7 m augstumā pie saimniecības ēku sienām, uz atsevišķiem kokiem.

Grauzēji dzīvo apslēpti

Sarežģītāk būs ar ūdensžurkām gadījumos, kad augļudārzs atrodas dabīgu vai mākslīgi izraktu ūdenskrātuvju – ezeru, dīķu, uzpludinājumu – tiešā tuvumā. Problēma ir tā, ka šie grauzēji dzīvo ļoti apslēptu dzīvi, pareizāk sakot, zem augsnes līmeņa. Alu veidotā sistēma, kas, lai arī nav dziļa, tikai 10–20 cm zem augsnes virskārtas, tomēr to kopgarums var būt gana iespaidīgs, pat līdz 100 m. Alu izejas var būt pat zem ūdens līmeņa vai krastmalā augošos krūmājos. To izciršana var nedaudz ierobežot grauzēju aktivitāti. Savukārt darbības zona ir vēl iespaidīgāka, tā konstatēta pat 180 m attālumā no ūdenskrātuves. Lielākais posta darbs ir tas, ka grauzēji lielākoties barojas tieši ar augļu koku saknēm, tās apgraužot, bieži pat tur tiek iekārtotas ligzdas pēcnācējiem. Konkrētam augļukokam un apkārtējiem, neko nedarot, tas ir kā nāves spriedums, jo īpaši jaunajiem augļukokiem.  Viens no profilaktiskajiem pasākumiem ir gar ūdens krastu ierakt zemē vismaz 60–80 cm dziļumā metāla sietu ar 2x2 cm lielām acīm, ja acis būs lielākas, ūdensžurkas tiks cauri.

Visbeidzot, gan ar zināmiem nosacījumiem, var izmantot saindētas ēsmas, nodrošinot, ka tām nepiekļūs mājdzīvnieki.

Māris Narvils,

LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Sarmīte Grundšteine