Add new comment

Lai gan šogad jau esam paspējuši pieredzēt vasarīgu svelmi, tomēr visbiežāk tieši vasaras vidus mēnesis jūlijs mums nes karstumu.

Karstums nelabvēlīgi ietekmē ne tikai cilvēkus, bet arī augus. Ja citās klimatiskajās zonās vairāk uz dienvidiem augiem tā parasti ir ikdiena, tad mūsu klimatiskajā zonā gan parasti gluži tā nav, jo vairāk tāpēc, ka viena liela daļa pie mums augošo dārzeņu, augļu un ogu diezgan slikti sadzīvo ar karstumu, kam parasti visbiežāk līdzi nāk arī sausums. 

Karstuma ietekme uz augiem siltumnīcā

Gaisa temperatūrai paaugstinoties virs +25 ^oC, sākas traucējumi augu augšanā un attīstībā. Samazinās ražošanas dinamika, var sākties traucējumi ziedu apputeksnēšanās procesos, piemēram, tomātiem. Augi ir spiesti pastiprināti tērēt enerģiju dzīvības procesu nodrošināšanai, jo intensīvāka kļūst elpošana. Lai to nodrošinātu, ir vajadzīgs papildu ūdens, jo ātrāk augi var nokļūt situācijā, kad, šūnām zaudējot turgoru (stingrību), sākas vīšanas procesi.

Kā mazināt karstuma ietekmi segtās platībās?

Lai arī segtās platībās mēs visvairāk varam regulēt augšanas apstākļus, tieši tur karstums var augus ietekmēt visvairāk un visilgāk. Visbiežāk tas ir tieši saistīts ar nepilnībām siltumnīcu konstrukcijās un audzēšanas tehnoloģijās, dažkārt arī zināšanu trūkums.

Siltumnīcu konstrukciju nepilnības

Faktors, kas visbiežāk rada problēmas tomātu un gurķu audzēšanā, ir siltumnīcu konstrukciju nepilnības.

Konstrukciju augstums. Tā ir viena no visizplatītākajām konstruktīvajām nepilnībām. Ne velti jaunās, modernās siltumnīcās augstums korē sasniedz 6, 8 un pat 10 metrus. Protams, ja runājam par Latvijas dārzkopju pašdarinātajām siltumnīcām, tad sasniegt 3 vai 4 m augstumu korē jau būtu labi. Kas tad ir tas, kas tik ļoti var ietekmēt augus? Augi visbiežāk pārkarst tieši mazajās un zemajās siltumnīcās. Tomātiem un gurķiem vārda tiešā nozīmē trūkst gaisa, un parasti mazās siltumnīcās gaiss uzkarst pat vairāk nekā +30 ^oC un pat vēl virs +40 ^oC vai +50 ^oC. Paši augi aizņem lielāko daļu no siltumnīcas augstuma, un būtībā gaisa apmaiņai vairs telpas pāri nepaliek. Gaisa apmaiņai, lai augi nepārkarstu, ir nepieciešams kā minimums metrs virs augu galotnēm, lai varētu nodrošināt augu nepārkaršanu.

Konstrukciju segumi. Lai arī stikls ir vēl salīdzinoši izplatīts materiāls amatieru siltumnīcu būvēs, tā izmantošana samazinās ar katru gadu. Stikls nodrošina labu gaismas caurlaidību, tomēr gaisma, tiešā veidā tiekot cauri stiklam, var augus ievērojamā mērā sakarsēt un, ja nekas netiek darīts, audzētie augi var apdegt.

Polietilēna plēve tādā ziņā ir daudz pateicīgāks materiāls un atšķirībā no stikla tādus apdegšanas riskus nerada. Tās plēves, kas satur gaismas apstākļus uzlabojošas piedevas, kas pārsvarā darbojas, kliedējot saules gaismu siltumnīcas iekšienē, nodrošina pietiekoši labus apstākļus, lai gaisa temperatūra neradītu ekstrēmas situācijas.

Kā pēdējais ir jāmin šūnu polikarbonāts, kas salīdzinoši strauji paplašina savu nišu tieši amatieru siltumnīcu grupā. Lai arī cena ir augsta, tomēr lietošanas ērtības un iespēja nodrošināt labus gaismas apstākļus siltumnīcā nodrošina tā popularitāti. Tādā siltumnīcā ir gaišs un netiek radīti riski augu apdegšanai.

Siltumnīcu vēdināšana. Vēdināšanas sistēma ir viens no svarīgākajiem konstrukciju elementiem, kas atstāj ļoti būtisku ietekmi uz optimālās gaisa temperatūras nodrošināšanu. Viena no lielākajām problēmām ir vēdināšanas sistēmu konstruktīvās nepilnības.  Galvenie iemesli, kas neveicina labu siltumnīcu vēdināšanu, ir nepietiekoša vēdināmā platība un nepareizs vēdināšanas konstrukciju izvietojums. Tā rezultātā vēdināšanas sistēmas izmantošana nedod vēlamo rezultātu un rada riskus mikroklimatam. Tas nozīmē, ka kļūdas tiek pieļautas jau siltumnīcas būvniecības brīdī. Jāatzīst, ka diemžēl labā nozīmē neizceļas arī nopērkamās gatavās konstrukcijas. Visbiežāk vēdināšanas logi un lūkas tiek izveidoti par mazu, kas rada divus ļoti nelabvēlīgus procesus. Gaisa apmaiņa ir par mazu, un augi vienalga pārkarst. Otrs process ir caurvēja efekts, ko rada atšķirīgs vēdināšanas laukums vienā un otrā siltumnīcas galā, piemēram, tās ir durvis vienā galā un vēdlūka – otrā. Rezultātā veidojas gaisa kustības paātrinājums, kas rada reālu gaisa masas paātrināšanos, radot “caurvēja” efektu. Kā tas izpaužas, ļoti labi var redzēt siltumnīcās, piemēram, gurķu rindā, kur lielākie augi ir tieši siltumnīcas vidusdaļā, bet uz galiem tie kļūst mazāki, kas ir tiešs rezultāts šādai vēdināšanas sistēmai. Ja runājam par vēdināšanas logu un durvju novietojumu, tad jāatceras, ka improvizācija te neder, jo tas rada gan nevienmērīgu mikroklimatu siltumnīcas iekšienē, gan kā ķēdes reakcija var sekot dažādu slimību un kaitēkļu izplatība.

Kā siltumnīcās izvairīties no augu pārkaršanas

Viss sākas jau ar siltumnīcas konstrukcijas izvēles brīdi. Jāatceras ir pavisam vienkāršs princips, – lai siltumnīcu varētu kvalitatīvi vēdināt, tad vēdināšanas virsmai ir jābūt vismaz 30% no siltumnīcas lietderīgā laukuma. Tātad, ja, piemēram, būvē 100 m² siltumnīcu, tad 30 m² būtu jāparedz vēdināšanai. Par laukumu esam tikuši skaidrībā, bet kā ar pareizu vēdināšanas virsmu izvietojumu? Mazās siltumnīcās to var nodrošināt, iekārtojot vienādas vēdināšanas durvis abos siltumnīcas galos. Vēl labāk, ja tajās papildus izveido vēdlūkas, bet abos galos – vienādas. Tās varēs izmantot vēsākos klimatiskos apstākļos. Bieži ir vērojamas konstrukcijas, kur vienā galā gan durvis ir, bet otrā galā – tikai vien lūka, rezultātā rodas reāls caurvējš, no kā cietīs tomāti vai gurķi. Pārliecināties par to var pavisam vienkāršā veidā. Ja mēs ejam starp ēkām, kuras uzbūvētas salīdzinoši tuvu, vienmēr jutīsim vēja plūsmu, pat salīdzinoša bezvēja apstākļos. Tieši tāds efekts veidojas arī pie mazākās lūkas siltumnīcā. Ja vēdvirsmas veidojam lielākās siltumnīcās, tad – ja jumtā, tad visā tā garumā, vislabāk jumta slīpņu abās pusēs vai minimāli vismaz vienā pusē. Siltumnīcu konstrukcijām – tuneļiem, vēdināšanu ir ērti ierīkot divos veidos – visā garumā siltumnīcas sānos, parasti no apakšas. Ideāli, ja tas ir iespējams abās siltumnīcas pusēs, kas padara vēdināšanas procesu arī salīdzinoši viegli mehanizējamu. Otra veida vēdināšana ir iespējama, izbūvējot veramas vai labāk – bīdāmas durvis. Katrā ziņā, ja izbūvē abas vēdināšanas sistēmas, tad vienlaicīgi lietot vajadzētu tikai vienu, atkal – lai izvairītos no “caurvēja” efekta. Ja vēdinām, tad tikai caur sāniem vai gala durvīm, bet nekādā gadījumā, izmantojot vienus sānus un durvis.

Bez vēdināšanas, lai augi nepārkarstu, izmantojama siltumnīcas ēnošana. Tas nozīmē, ka tiek izmantoti dažādi šķidrumi (kaļķa vai krīta piens, īpašas krāsas) vai ēnošanas tīkli. Ja runājam par kaļķa vai krīta pienu, tad tos ir viegli pagatavot, tikai, ja netiek pievienotas līmvielas, pēc katra lietus nāksies darbu atkārtot. Vislabāk šķīdumus ir uzsmidzināt uz siltumnīcas jumta virsmas un sāniem. Visvairāk to nepieciešams izdarīt siltumnīcas saules pusē, sākot no austrumiem līdz rietumu virzienam. Ja izmanto īpašās ēnošanas krāsas, tad no to uzklāšanas biezuma būs atkarīgs to kalpošanas laiks. Lēts variants ir uzklāt uz siltumnīcas agrotīklu, tikai tad papildus ir jāpadomā par tā nostiprināšanu. Modernām siltumnīcām tie ir ēnošanas tīkli, kas ne tikai noēno, bet daļu saules gaismas atstaro, tā panākot būtisku gaisa temperatūras samazināšanos. Izmantot tos var arī mazākās siltumnīcās, tikai pie nosacījuma, ka jumta daļa un sāni ļauj uzstādīt konstrukcijas, pa kurām virzīt ēnošanas tīklu, ko var darīt ar rokām vai mehanizēti.

Visbeidzot augu pārkaršanu siltumnīcās var samazināt, izmantojot smidzināšanas sprauslu sistēmu, kuras izvieto virs augu rindām, smalkie pilieni, saskaroties ar gurķu lapām, paņem arī siltumu, jo ūdenim piemīt tā lieliskā īpašība saistīt lielu siltuma daudzumu. Nosacījums ir vienīgi, lai siltumnīcas konstrukciju ļautu uzstādīt šīs iekārtas un lai, galvenais, būtu pietiekošs konstrukciju augstums. Ja nav tādas iespējas, bet ir ārējās laistīšanas sistēmas, tad var siltumnīcu konstrukcijas dzesēt, laistot no ārpuses.

Māris Narvils, LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā

FOTO

Foto: Māris Narvils