Lopbarības pupas augstražīgo govju barības devā

Laikā, kad piena iepirkuma cenas ir ļoti pieticīgas, 2016. gada maijā sasniedzot vidējo iepirkuma cenu 0,182 eiro par kilogramu, līdzīgi kā 2009. gadā, daudzās piensaimniecībās, kurās pēdējo gadu laikā ir veiktas nopietnas investīcijas, piena ražošanas cena ir zem pašizmaksas.

Slaucamo govju skaits Latvijā šī gada maijā bija 161 566 (pēc LDC informācijas), tas ir 97,2% no tā slaucamo govju skaita, kas bija 2015. gada maijā, kad pienu piegādei realizēja no 7713 slaucamo govju ganāmpulkiem, t. i., par 592 ganāmpulkiem mazāk kā gadu iepriekš.

Šajā situācijā piensaimnieki meklē variantus, kā produkcijas ražošanu padarīt lētāku. Viena no nopietnākajām izmaksu pozīcijām piena ražošanā ir gan rupjā lopbarība, gan iepirktā lopbarība. Laikā, kad piena cena ir zema, nav tāda piensaimnieka, kurš slaucamās govs barības izmaksām nepievērstu uzmanību. Tiesa, lēmumi ir visdažādākie. Tomēr jāsaprot, ka slaucamās govs fizioloģiju apmānīt nav iespējams. Ja dzīvnieks nesaņem, barības vielas, kuras ir nepieciešamas piena ražošanai un normālai dzīvnieka uzturēšanai, tad šādi dzīvnieki ne tikai samazinās piena apjomu, bet iedzīvosies veselības problēmās, kas nereti noved pie dzīvnieku piespiedu brāķēšanas. Analizējot situāciju piensaimniecībās, varam secināt, ka Latvijā slaucamās govis 75% gadījumu tiek brāķētas piespiedu kārtā, lai gan tam tā nevajadzētu būt. Uzsākot pārspīlētu “taupības režīma” apsaimniekošanu, govis kļūst klibas, slimo ar mastītu, vai tām rodas atražošanas problēmas.  Tik liela piespiedu brāķēšana ir signāls, ka fermās dzīvniekiem netiek nodrošināti pienācīgi komforta, ēdināšanas un labturības apstākļi, un šāda veida “taupība” slaucamo govju saimniecībās īstenībā ir vēl neekonomiskāka – piens dārgāks. Tā ir mānīga ilūzija un milzīga tuvredzība, jo svarīgi, kādi ir ieņēmumi no vienas saimniecībā esošās govs. Izmēģinājumos iesaistītajās piensaimniecībās 2015. gadā vidēji ieņēmumi no vienas slaucamās govs bija 2100–2900 eiro, jāpiebilst, ka vidējais izslaukums šo saimniecību grupā bija 8500–10 500 kg piena no govs gadā.

Sekot līdzi un analizēt barības devas izmaksu ir pareizi, tāpēc laikā, kad daudzi lauksaimnieki audzē lopbarības pupas, ir jāizvērtē, vai slaucamo govju saimniecība būtu lietderīgi šo barības līdzekli iekļaut barības devā un kā to darīt pareizi. Lai sniegtu atbildes uz šo jautājumu, LLKC Lopkopības kompetenču centrs ierīkoja izmēģinājumu z/s “Liepiņas” Alojas novada Brīvzemnieku pagastā, šajā saimniecībā slaucamo govju barības devā pupas jau tika izmantotas kā barības līdzeklis, izslaukums no govs 2015. gadā saimniecībā pārsniedza 9000 kg no govs, saimniecībā apsaimnieko100 slaucamās govis. Pavisam tiek apsaimniekoti ap 212 ha LIZ, īpašumā – 30 ha.

Saimnieks Dzintars Grasbergs ar ģimeni ar piena lopkopību kā pamatnozari sāka nodarboties 1997. gadā, iegādājoties 10 grūsnas teles no Holandes. 2003. gadā tika izstrādāts jaunas fermas projekts, un 2004. gadā uzsāka būvēt fermu 80 slaucamām govīm, 2005. gadā un decembrī iegāja fermā ar 60 slaucamām govīm. 2009. gadā, kad notika piena krīze, saimniecībā bija 90 slaucamas govis, un tika iepirktas 10 grūsnas teles no Vācijas. 2011. gadā būvē teļu novietni ES projektu ietvaros – 1040 kvadrātmetru platībā 122 vietām, 2013. gadā to nodod ekspluatācijā. 2013. gadā rekonstruē slaucamo govju fermu, pagarinot guļvietas no 2,4 uz 2,5 m. Paralēli rekonstruē mēslu krātuvi. Saimniecībā tiek audzētas lopbarības pupas.

Daiga Mellere, LLKC Kuldīgas LKB vadītāja – augkopības konsultante, atzīmēja, ka pākšaugu sējplatības Latvijā palielinās un lopbarības pupas kā barības līdzeklis ir sen zināms. Lauka pupas augsnei ir kā augsnes auglības uzlabotājs, jo tās ar slāpekļa uzkrājējām baktērijām saista un padara augiem izmantojamu gaisā esošo slāpekli. Pupas ir nozīmīgs priekšaugs daudziem kultūraugiem, tādējādi tiek nodrošināta augu maiņa. Pupas ir prasīgas nodrošinājumā ar barības vielām: 40–80 kg/ha vajag nepieciešamā daudzumā P₂O₅; 90–140 kg/ha – K₂O; Mg; B, atkarībā no augsnes īpatnībām. Iekoptas, no nezālēm tīras, tās aug neitrālās vai vāji skābās augsnēs. Vēlama agra sēja, dīgsti ir salcietīgi (līdz -5 °C), svarīgs mitruma nodrošinājums. Sēklu iestrādes dziļums 5–7 cm, ja pietiekams mitrums, ja gaidāmi intensīvi nokrišņi, tad 4–5 cm, sausākās augsnēs sējumi jāpieveļ. Ieteicamā izsējas norma ir 200–250 kg/ha, jāņem vērā sēklas svars un dīgtspēja, jo svarīgi, lai būtu 45–50 augi uz 1 m² . Būtiski ir agrotehniskie pasākumi, kas samazina infekcijas materiāla krājumus augsnē, augu maiņas ievērošana, izturīgu šķirņu izvēle, sēklu kodināšana, fungicīdu lietošana, nezāļu un kaitēkļu ierobežošana.

Lai piensaimniekiem varētu sniegt atbildes par labāko modeli lopbarības pupu iekļaušanu barības devā, Aija Luse, LLKC Pierīgas LKB lopkopības konsultante, iepazīstināja ar mērķi: izpētīt Latvijā audzēto lauka pupu kā proteīna barības izmantošanas lietderību slaucamo govju ēdināšanā, kā arī to ietekmi uz piena pašizmaksu, salīdzinot ar importētajiem proteīna barības līdzekļiem. Tika uzsvērs, ka svarīgi aspekti, lai veiktu darbu, ir izmēģinājumam izvēlētā saimniecība ar augstiem govju produktivitātes rādītājiem (>8500 kg), augstražīgo govju grupu (>50 govīm), iepriekš labu sausnas uzņemšanas spēju. Pirms izmēģinājuma uzsākšanas bija jāveic sagatavošanās darbi jeb priekšizmēģinājums: barības devu sabalansēšana, DMI (sausnas apēdamības) noteikšana. Katrā no izmēģinājuma posmiem izmēģinājuma grupai vienlaicīgi vajag veikt: apēstās barības uzskaiti, DM noteikšanu, piena izslaukuma uzskaiti, 1 kg piena ražošanai patērētā kopproteīna aprēķinu, barības devas cenas aprēķinu. Nepieciešams nodrošināt nemainīgu skābbarības kvalitāti visā izmēģinājuma laikā.

Visiem devā iekļautajiem barības līdzekļiem tika veiktas ķīmiskās analīzes. Tālāk tika sagatavotas barības devas.

1. tabula

Iepriekš 1. tabulā redzamā deva tika izēdināta līdz ikmēneša piena pārraudzībai, tad tika sagatavota 2. tabulā aplūkojamā deva ar lopbarības pupām.

2. tabula

Pēc kārtējās piena pārraudzības tika sagatavota deva, kas redzama 3. tabulā, kur lopbarības pupas devā ir palielinātas, bet citi barības līdzekļi samazināti.

3. tabula

Izēdinot trešo barības devu pie izslaukuma 32,8 kg piena no govs, proteīna patēriņš 1 kg piena ražošanai vidēji sastādīja 116,46 gramus, kas ir labs rādītājs.

Uzsākot izēdināt katru jauno barības devu, tika analizēti piena produktivitātes rādītāji 4. tabulā.

4. tabula

Izmēģinājuma laikā izslaukumam bija tendence palielināties, bet urīnvielai  – samazināties.

Devas efektivitāte: labāka – ar soju, bet uzlabojās otrajā pupu izēdināšanas mēnesī, jau III deva. Proteīns, kas iekļauts devā, tiek izmantots labi. Pieļaujamās proteīna izmantošanās robežas ir no 135 līdz 85 g. Lētākā barības devas cena: III devai. Iekļaujot pupas sojas vietā, samazinājās rapša un graudu daudzums. Palielinot pupu daudzumu, uzlabojās efektivitāte, samazinājās devas cena. Izmēģinājums jāturpina, lai noteiktu, kāds ir optimālais lauka pupu daudzums devā, nosakot: labāko barības devas izmantošanas efektivitāti, proteīna izmantošanas lietderīgumu.

Lai iegūtu vairāk informācijas par lopbarības pupu iekļaušanu augstražīgo govju barības devās, arī citur Eiropā pēdējo gadu laikā tiek veikti līdzīgi izmēģinājumi, paskaidro Antra Gražule, starptautiski atzīta piensaimniecību konsultante. Nozīmīgi ir iemācīties pielietot pie mums izaudzējamos proteīna un enerģijas barības līdzekļus, jo soja, ko mēdzam izmantot kā vērtīgu proteīna barības līdzekli, ir piektā audzētākā kultūra pasaulē, šo kultūru lielākoties audzē ASV, Brazīlijā, Argentīnā. Diemžēl arī šogad Latvijā tika novērotas milzīgas sojas spraukumu cenas svārstības no 320 līdz 450 eiro/tonnā.  Tāpēc, lai slaucamo govju barības devas cena būtu adekvāta piena iepirkuma cenai, ir jādomā par kvalitatīviem, pašaudzētiem barības līdzekļiem. Ar lopbarības pupām var aizstāt jebkādu proteīnu, šajā izmēģinājumā tika aizvietots sojas proteīns, jāatceras, ka lopbarības pupas ir gan proteīna, gan cietes barības līdzeklis (5. tabula). Ja vērtējam lopbarības pupas no aminoskābju viedokļa, tad pupās ir liels lizīna īpatsvars, savukārt rapsī ir liels metionīna īpatsvars, līdz ar to šie divi barības līdzekļi labi izmantojas, esot kopā  – vienā devā. Lopbarības pupas ir ļoti bagātas ar cieti, bet īpatnība ir tā, ka lopbarības pupās esošā ciete izmantojas lēnāk nekā kviešos un miežos esošā ciete, arī tas ir labi. Palielinot lopbarības pupas barības devā, ir jāsamazina graudu barības līdzekļi. Lopbarības pupu apvalkos ir ķīmiskā viela tanīns, ko uzskata par antiēdināšanas faktoru. Ja izvērtējam no enerģijas noārdīšanās viedokļa, tanīnu iedarbības rezultātā spureklī lēnāk noārdās proteīns, tanīns veicina slāpekļa reabsorbciju, līdz ar to urīnvielai pienā ir tendence samazināties. Būtiski ir minēt, ka jaunajām šķirnēm ir arvien mazāks tanīnu daudzums apvalkā. Tā kā pupās ir gan proteīni, gan ciete, ļoti svarīgi, lai, lopbarības pupas izēdinot un uzglabājot, tiktu ievērots mitruma režīms, ne vairāk kā 11–12%, ja būs vairāk, tad radīsies pelējums un dažādi toksīni.

5. tabula

Barības vielu īpatsvars lopbarības pupās, miežos un sojā

Avots: http://www.feedipedia.org/node/4926

Ja runājam par barība devas sausnas apēdamību (DMI), kurā ir lopbarības pupas, viss atkarīgs no devā esošās rupjās barības kvalitātes. Parasti ražīga slaucamā govs 24 h apēd

22–24 kg sausnas, bet, ja govis var apēst vairāk sausnas kilogramus  – 26–27 kg, tas norāda, ka barības deva būs lētāka. Pamats, lai uzņemtu vairāk sausnas kilogramu, ir kvalitatīva rupjā lopbarība, komforts, laba apsaimniekošana. Savukārt katastrofa piensaimniecībā ir tad, ja ražīgā govju grupa apēd mazāk par 20 kg sausnas 24 h, tādos gadījumos bieži barības deva ir acedoza.

Saimnieks ir laimīgs, kad govis ir veselas un labi jūtas. Barība ir kvalitatīva tad, ja to var apēst daudz. Parasti, lai saražotu 1 kg piena, govij jāuzņem 100 g proteīna ar barību. Tās govis, kas noslauktas, patērēs 120–140 g proteīna 1 kg piena ražošanai, tāpēc der atcerēties, ka piena ražošanas efektivitāte lielāka ir laktācijas sākumā, bet mazāka – laktācijas beigās. Pieminot barības līdzekļus devā, kuri satur proteīnus, – jo dažādāki barības līdzekļi, jo daudzveidīgāka barības plūsma caur gremošanas traktu. Periodā, kad govis ietekmē karstuma stress, labi, ja ir iespēja nodrošināt barības devā lopbarības pupas, jo tās dažādo uzņemamos cietes barības līdzekļus, un nodrošina govi ar lēno cieti (pupās).

Lai sekotu līdzi slaucamās govs apsaimniekošanai, nepieciešams regulāri izvērtēt piena analīžu rādītājus – gan piena taukus, piena olbaltumu, gan laktozi, gan urīnvielu pienā. Laikā, kad āra gaisa temperatūra ir +24 °C un vairāk, slaucamās govis  ietekmē karstuma stress, un laktozes saturs pienā mēdz pazemināties, tas būtu jākompensē, arī šajā gadījumā noder pupas. No visiem koncentrātiem (graudi, rapsis, pupas utt.), kas ir slaucamās govs barības devā, pupas varētu būt 20% no koncentrātu barības sausnas. Ir valstis, kurās barības devā tiek mēģināts vairāk iekļaut lopbarības pupu, pat līdz 4,5 kg, bet mūsu izmēģinājuma 1. kārtā tie bija 18,5%.

Lai varētu mēģināt izēdināt vairāk pupu, svarīgs rādītājs rupjajā lopbarībā ir ADF (skābi skalotā kokšķiedra), kas nepārsniedz 30%, proteīns rupjajā lopbarībā būtu vēlams 16–15%.

Diemžēl, kā liecina pieredze, tikai kāda desmitā daļa no Latvijas piensaimniecībām sagatavo ļoti labas kvalitātes rupjo lopbarību, pārējiem kā nu kuru reizi izdodas. Lai sagatavotu labas kvalitātes rupjo lopbarību, jāstrādā ļoti daudz, bet tas atstāj lielu ietekmi uz 1 kg piena ražošanas izmaksām. Lopbarības pupu iepkšaušana barības devā vēl nedod garantiju, ka barības deva būs lētāka, ir vajadzīgas gan pupas, gan labas kvalitātes rupjā lopbarība. Pupas ir vērts iekļaut devā, bet nedrīkst aizmirst rupju lopbarību un slaucamo govju komfortu.

Šajā sezonā lopbarības pupas varēja iegādāties par 150–170 eiro/tonnā. Lopbarības pupas var termiski apstrādāt, bet, tā kā pupās ir ap 30% proteīna, ar graudu konservantiem konservēt nevar. Arī skābbarības gatavošanai lopbarības pupas neiesaka, jo tās grūti blietējas un ir salīdzinoši zemas kvalitātes lopbarība.

Izmēģinājumos iegūtie rezultāti tiks demonstrēti noslēguma seminārā LLKC gada beigās. Pasākums notika Valsts Lauku tīkla pasākuma „Ilgtspējīgas lauksaimniecības ražošanas pilotprojektu īstenošana” ietvaros.

Anita Siliņa,

LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja