Zīdītājgovju mītnes un jaunpiena nozīme

Gaļas lopkopības nozari lielā mērā ietekmē ģeogrāfiskā atrašanās vieta, katras tautas tradīcijas, politiskā situācija un atbalsta sistēma. Tiek prognozēts, ka pasaulē kopumā pieprasījums pēc gaļas pieaugs, jo iedzīvotāji arvien lielāku vērību pievērš kvalitatīvas pārtikas iegādei. Milānas universitātes profesora Karlo Andželo Sgoifo Rosi pieredze par liellopu audzēšanu.

Itālijā lielākā daļa nobarošanai nepieciešamo liellopu tiek importēti no tādām valstīm kā Francija, kur ir attīstīta zīdītājgovju un teļu audzēšana. Lielākais importēto teļu daudzums ar dzīvmasu virs 300 kg, tika ievests no Francijas (70%), Polijas (9%), Austrijas (5%) un Īrijas (5%), bet pārējos 11% nodrošināja Vācija, Rumānija un Spānija.

Lielākā daļa Itālijas zemnieku saimniecības, kas nobaro atšķirtos teļus, atrodas Itālijas ziemeļos – Lombardijas, Veneto un Pjemontas reģionos. Itālijā lielākoties gaļas liellopus audzē, izmantojot intensīvās audzēšanas metodes. Pastāv divi liellopu audzēšanas veidi: ganībās un novietnēs. Visizplatītākā turēšanas sistēma ir gaļas liellopu turēšana novietnēs, tādā veidā nodrošinot kvalitatīvu ganāmpulka apsaimniekošanu. Interesanti, ka Itālijā tikai 5–6% ir bioloģiskās liellopu gaļas audzēšanas saimniecības.

Profesors Karlo Andželo Sgoido Rosi pauda atziņu, ka, lai iegūtu dzīvu, veselīgu teļu, ir svarīgi apzināties kritiskos punktus katrā no audzēšanas fāzēm. Piemēram, no govs aplecināšanas līdz teļa piedzimšanai, no teļa piedzimšanas līdz atšķiršanai, augšanas un nobarošanas laikā. Nedrīkst aizmirst par kvalitatīvas barības bāzes nodrošināšanu un sabalansētas barības devas izēdināšanu ikvienā no fizioloģiskās attīstības fāzēm, kā arī par rūpīgu liellopu turēšanas prasību ievērošanu.

Profesora veiktie pētījumi pierādījuši, ka govij ar teļu pēcatnešanās periodā svarīgi nodrošināt atbilstošu platību. (skat. 1. att.).

1. att. Platības ietekme uz teļu saslimšanu

Ja govij ar teļu plāno 8 m², tiek novērots, ka 24% gadījumos teļiem rodas caurejas problēmas, ja 10 m² – caurejas problēma samazinās līdz 16%, bet ja 12 m² – tikai 8% gadījumos teļiem novērota caureja. Var secināt, ka, govij ar teļu atvēlot lielāku platību, caurejas problēmas samazinās.

Zīdītājgovju pirmpiena kvalitāte

Itāļu zemnieki lielu vērību pievērš, lai teļš četru līdz sešu stundu laikā saņemtu kvalitatīvu pirmpienu. Pirmpiena kvalitāti viņi pārbauda, izmantojot kolostrometru, protams, vispirms govi izslaucot. Retos gadījumos, kad pirmpienes nerūpējas par savu teļu un pirmpienu tas nesaņem, saimnieks govi izslauc un pabaro teļu, dodot 1,7 līdz 2 litrus pirmpiena vienā reizē. Gadījumos, kad nav iespējams teļu nodrošināt ar pirmpienu vai tas nav kvalitatīvs, tiek izmantots sasaldēts pirmpiens, ko pirms barošanas teļam atkausē.

Profesors atzīst, ka gadījumos, kad govis atrodas ganībās, teļiem piena pietiek, bet nav iespējams noteikt pirmpiena kvalitāti. Viņš izteica aizdomas, ka imunoglobulīnu saturs šo govju pirmpienā varētu būt nepietiekams, lai nodrošinātu teļam nepieciešamo imunitāti. Jaunpiena sastāvs atkarīgs no dzīvnieku ēdināšanas cietstāves periodā, kā arī izslauktā piena daudzuma. Izmantojot ganību sistēmu, svarīgi sekot līdzi teļa veselībai un augšanas efektivitātei no pirmās dienas.

2. att. Imunoglobulīna daudzums pirmpienā, mg/ml

Imunoglobulīna daudzums pienā ir atšķirīgs atkarībā no govs laktācijas, piemēram, pirmpienēm imunoglobulīnu daudzums ir mazāks nekā vecāku laktāciju govīm. (skat. 2. att.).

Liellopu adaptācija

Liela uzmanība saimniecībās tiek pievērsta pēc atšķiršanas un transportēšanas stresa mazināšanai, jo šie faktori vistiešākajā veidā ietekmē teļu turpmāko augšanu un veselību. Pēc teļu atvešanas tiek uzsākta to adaptācija gan pie jaunajiem turēšanas, gan ēdināšanas apstākļiem. Dzīvnieki tiek rūpīgi uzmanīti, un nepieciešamības gadījumā nekavējoši tiek sniegta veterinārā palīdzība. Liela uzmanība tiek pievērsta turēšanas apstākļiem jeb labturības nodrošināšanai. Sanitārā profilakse, menedžments jeb apsaimniekošana un ēdināšana ir galvenie aspekti, kas veiksmīgi palīdz pārvarēt stresa radītās sekas.

Karantīnas jeb adaptācijas fāzē liellopiem jānodrošina atsevišķs, no citiem ganāmpulka dzīvniekiem izolēts aploks vai novietne. Jāveido viendabīgas dzīvnieku grupas, kā izšķirošos faktorus ņemot vērā dzīvnieku vecumu, lielumu un augšanas intensitāti. Pie barības galda vieta jāparedz katram dzīvniekam.

Stresa un neatbilstošu labturības apstākļu rezultātā ievestajiem dzīvniekiem visbiežāk tiek novērotas elpošanas un kāju slimības, kas rada ievērojamus zaudējumus. Elpošanas slimības ierosina dažādi vīrusi un baktērijas, kas veselus dzīvniekus neapdraud, bet atšķirto teļu stresa rezultātā samazinātā imunitāte ir iemesls saslimšanai. Elpošanas slimībām visvairāk pakļauti jaunāki dzīvnieki un ziemas periodā atšķirtie teļi. Pētījumos pierādīts, ka visvairāk no elpošanas slimībām cieš liellopi ar dzīvmasu <300 kg, savukārt, ja dzīvmasa ievestajiem dzīvniekiem ir >400 kg, slimošana novērota reti. Kāju slimības, arī traumas, visbiežāk rodas nepietiekamu labturības apstākļu rezultātā gan pārvadāšanas, gan nobarošanas laikā, nenodrošinot katram dzīvniekam atbilstošu platību. Arī nesabalansēta barības deva ar augstu spēkbarības un nepietiekamu kokšķiedras nodrošinājumu, var izraisīt kāju slimības, visbiežāk laminītu.

Labturības ietekme uz nobarojamo liellopu veselību

(Prof. Carlo Angelo Sgoifo Rossi)

Labturības līmeņu skaidrojums:

• izcils – dzīvnieku blīvums >4,5 dzīvnieki uz m², karantīna ne mazāk par 30 dienām izolētā un tīrā novietnē, tīri pakaiši katru dienu, laba cilvēku – dzīvnieku mijiedarbība, sabalansēta barības deva;
• labs – dzīvnieku blīvums 3,5–4,5 dzīvnieki uz m², karantīna ne mazāk par 30 dienām ne vienmēr izolētā un tīrā novietnē, pakaiši reizi 2 dienās, laba cilvēku – dzīvnieku mijiedarbība, daļēji sabalansēta barības deva;
• zems – dzīvnieku blīvums <3,5 dzīvnieki uz m², karantīna mazāk par 30 dienām neizolētā un netīrā novietnē, pakaiši reizi 5 dienās, slikta cilvēku – dzīvnieku mijiedarbība, nesabalansēta barības deva.

Pēc tabulā apkopotajiem datiem redzams, ka labturībai ir ļoti liela nozīme dzīvnieku veselības nodrošināšanā. Jo augstāks labturības līmenis, jo mazāks slimību risks.

Adaptācijas fāzē nobarojamie liellopi tiek radināti pie jaunās barības devas. Visā nobarošanas periodā izšķir trīs dažādas barības devas – deva, uzsākot nobarošanu, vidus fāzes deva un beigu fāzes deva. Dažādas barības devas paredzētas, lai dzīvniekus pakāpeniski pieradinātu pie jaunās barības, un nerastos problēmas ar vielmaiņas slimībām. Katrā no šīm fāzēm barības devai ir atšķirīgs proteīna un enerģijas nodrošinājums.

Sagatavoja Daiga Baltiņa,

LLKC lopkopības konsultante