Rupjās lopbarības kvalitātes nozīme slaucamo govju ēdināšanā

Lai veiksmīgi noritētu piensaimniecības ikdiena un saimniecības spētu iegūt plānoto piena daudzumu no ganāmpulka, svarīgas ir saimniecības rīcībā esošās rupjās lopbarības rezerves. Tā kā mūsu klimatiskajā zonā laika apstākļi ir svārstīgi, tad piensaimniekiem rupjā lopbarība būtu jāsagatavo ar krietnāku rezervi.

Faktori kas ietekmē rupjās lopbarības kvalitāti

Katrai augu sugai ir atšķirīga šķiedrvielu struktūra, tāpēc pākšaugu šķiedra ir mazāk sagremojama nekā zālaugu šķiedra. Augu lapas ir vieglāk sagremojamas, bet augu stumbra daļas, īpaši, ja augi pārauguši, dzīvniekam ir ļoti ierobežota iespēja sagremot un iegūt tajos esošās ļoti esošās barības vielas. Auga stumbra būtība ir nodrošināt tam strukturālu funkciju. Līdz ar to, ja, gatavojot sienu vai skābbarību, augi ir pārauguši (ziedēšanas beigas stiebrzālēm, vārpošana stiebrzālēm, pākšu aizmešanās pākšaugiem) un to lapas tiek pazaudētas lopbarības sagatavošanas procesā, barības kvalitāte ir zema.

Pat ja aplūkojam tādu lopbarības kultūru kā lucerna, ko piensaimnieki uzskata par proteīna bagātu un teicamu lopbarību, nākas atzīt, ka lucernas dažādām auga daļām ievērojami atšķiras sagremojamības rādītāji. Nepāraugušas lucernas augšējās lapās kopproteīns ir ap 30%, pārauguša lucernas lapās kopproteīns būs ap18%, bet lucernas stublājā kopproteīns tikai ap 5–6%, turklāt tas dzīvniekam ir samērā slikti sagremojams. Stiebrzālēm šī atšķirība starp lapām un stublāju ir mazāka. Svarīgi, ka augu augšdaļā esošā šķiedra ir dzīvniekiem vieglāk sagremojama nekā kā tā daļa, kas ir tuvāka augu sakņu sistēmai. Šī lietas būtu jāņem vērā, pļaujot zālāju lopbarības gatavošanai.

Ja salīdzina auga struktūru ar celtniecības materiāliem ēkas būvniecībai, tad viena no saistošām pamata sastāvdaļām ir betona stieņi. Tā augiem, kad tie ir sāk nobriest, vispirms ir tendence uzkrāt celulozi, tā nodrošinot auga elastību, jo izaudzis augs paliek izturīgāks, cietāks. Tālāk veidojās hemiceluloze, kas ir kā saite starp auga šūnām. Lignīns tiek uzkrāts pēdējais un darbojas kā liels savstarpēji saistīts polimērs, piemēram, betons. Lignīns nodrošina augiem stingru struktūru, bet izmantot šādus augus kā kvalitatīvu lopbarību var tajos gadījumos, kad nepieciešama lopbarība ar pazeminātu kopproteīna, enerģijas līmeni. Pāraugušu augu apakšējā daļā vienmēr ir vairāk lignīna, lai tas nodrošinātu augu atbalsta funkciju.

Rupjā lopbarība ar augstu barības vērtību

Kvalitatīvas lopbarības pamatā ir sistēmas kopums, kas sevī apvieno zelmeņa kvalitāti, augu augšanas stadiju un laiku, kad zālāju novāc un gatavo lopbarību.

Tālāk skābbarības gatavošanas kvalitāti ietekmē sagatavošanas tehnoloģijas ievērošana, fermentācijas procesi, izēdināšanas organizācija.  Lai skābbarība būtu kvalitatīva, sausnas rādītājiem skābbarībai, kas paredzēta slaucamajām govīm, būtu jāsasniedz 28–32%. Kā viens no būtiskiem faktoriem rupjās lopbarības izvērtēšanā ir dzīvniekiem pārstrādājamā jeb sagremojamā rupjās lopbarības sausnas daļa. Gribētos atzīmēt, ka, jo agrākā veģetācijas fāzē zālāja zelmenis pļauts, jo vairāk no iegūtajiem sausnas kilogramiem dzīvnieks var izmantot. Tāpēc Latvijā pieejamās lopbarības ķīmisko analīžu laboratorijās kokšķiedras rādītājus nosaka ar skābi skaloto kokšķiedras frakciju ADF un neitrāli skalotās kokšķiedras frakciju NDF.

Šo frakciju rādītāji norāda: ja zāles lopbarībā pieaug ADF saturs, samazinās barības sagremojamība, bet, pieaugot lopbarībā NDF saturam, dzīvnieks to spēj mazāk uzņemt.

Lai slaucamā govs spētu apēst pietiekamu daudzumu skābbarības un ražot pienu no rupjās lopbarības, ADF nevajadzētu pārsniegt 40% sausnā, savukārt NDF nevajadzētu pārsniegt 50%. Ja šie kokšķiedras frakciju rādītāji ir būtiski lielāki, jārēķinās, ka dzīvnieks šādu lopbarību apēdīs mazāk un no apēstā pārstrādās mazāk, būs jārēķinās ar citiem barības līdzekļiem, lai nodrošinātu dzīvnieku vajadzību pēc barības vielām.

Sagatavojot skābbarībā nepietiekoši apžāvētu zaļo masu, kaut arī laicīgi pļautu ar labu proteīna saturu, sākot barību izēdināt, nereti mēdz būt vilšanās, jo sausna skābbarībā ir 20–24% un proteīns 20%, 1 kg šādas skābbarības satur 220 gramus sausnas, bet proteīns šajā 1 kg skābbarības ir 45 grami. Vidēji slaucamai govij jāparedz 22–23 kg sausnas diennaktī un ļoti labi, ja 60% sausnas nāk no rupjās lopbarības. Iepriekš minētajā piemērā govij būtu jāuzņem 59 kg skābbarības ar nodrošinātiem 13 kg sausnas, tad sausnas kilogramu vajadzība būtu nodrošināta 60% apmērā, bet barības vielu vajadzība nebūtu nodrošināta. Šajā piemērā fiziskās masas apjoms būtu iespaidīgs, jo atceramies, koncentrāti būtu vēl jāpievieno. Tad jāuzdod jautājums, cik maksā šādas rupjās lopbarības sausnas kilograms?

Rupjā lopbarība ar zemu barības vērtību

Atgremotāju barības devā kokšķiedrai ir galvenā loma. Ja atgremotāji netiek nodrošināti ar lopbarību, kurā tiem ir nepieciešamais kokšķiedras daudzums, viņiem var rasties veselības problēmas. Katra saimnieka uzdevums ir nodrošināt savus dzīvniekus ar kvalitatīvu, barības vielām bagātu rupjo lopbarību. Tomēr ne mazāk svarīgi saimniecībai, kurā ir slaucamo govju ganāmpulks, sagādāt labas kvalitātes salmus un sienu, kurā būtu atbilstoša efektīvā kokšķiedra (tāda kokšķiedra, ko dzīvnieks spēj pārstrādāt). Tāda barība nodrošinātu labu atgremotāja spurekļa veselību, tajā pašā laikā šādos barības līdzekļos proteīna un enerģijas īpatsvars varētu būt ne pārāk liels. Šāda lopbarība ir nepieciešama, lai noregulētu pareizu barības devu govīm cietstāves periodā, grūsnajām telēm barības devas sabalansēšanai, vai slaucamajā govīm laktācijas beigu posmā ar palielinātu ķermeņa kondīciju, un citos gadījumos, kad pastāv tāda nepieciešamība.  Nereti saimniecībās ir gadījumi, kad labas kvalitātes kokšķiedru, kurā ir neliels proteīna un enerģijas daudzums, nodrošināt ir problemātiski. 

Skābbarības faktiskie kilogrami vai tomēr sausnas kilogrami

Liela daļa piensaimnieku uzskaita saimniecībā saražotās rupjās lopbarības tonnas, bet ne tik liela daļa no Latvijas piensaimniekiem veic rupjās lopbarības sausnas kilogramu uzskaiti. Tomēr slaucamā govs pienu ražo no apēstajiem sausnas kilogramiem. Ekonomiska un rentabla piena lopkopība ir tad, ja uz apēsto barības sausnas kilogramu pretī tiek iegūts vidēji 1,5 kg piena.  Agrīnā laktācijas fāze uz apēsto 1 kg sausnas var izslaukt no 1,5–1,8 kg piena. Ja saimniecībā nepārdomāti centīsies iegūt 1,8 kg un vairāk kilogramus piena uz vienu apēsto sausnas kilogramu, slaucamajām govīm var samazināties dzīvmasa, kā arī var rasties veselības traucējumi. Vēlīnā laktācijas fāzē uz apēsto 1 kg sausnas var izslaukt no 1,0–1,3 kg piena. Ja no slaucamās govs katra apēstā sausnas kilograma vidēji laktācijā izslauc 1,2 kg piena un mazāk, tad ganāmpulkā ir zemi izslaukumi vai neprecīzi aprēķini. Saprotams, ja slaucamās govis ganāmpulkā ir vāja barojuma, tad iespējams uz vienu 1 kg apēstās sausnas izslaukt pat mazāk kā 1 kg piena, kas ir ekonomiski neizdevīgi.

Katra rupjās lopbarības gatavošanas sezona Latvijā atšķiras, līdz ar to lopbarības gatavotāji saskaras ar to, ka zelmenī sausnas saturs ir lielāks, gan ar nokrišņu periodiem, kad lopbarībai ievācamie zelmeņi ir mitrāki, līdz ar to sausnas saturs sagatavotajā lopbarībā mēdz variēt. Var tikt sagatavota skābbarība, kurā ir 22% sausnas, kā arī skābbarība, kurā ir 37% sausnas, šī amplitūda var būt vēl citādāka. Tomēr pastāv iespēja sagatavotai skābbarībai veikt ķīmiskās analīzes un aprēķinus, ar kādiem sausnas kilogramiem, proteīna un enerģijas kilogramiem saimniecība var rēķināties.

Veicot lopbarības uzskaiti, saimniecības, kas skābbarību gatavo rituļu tehnoloģijā, saskaita sagatavotos rituļus un visai bieži, pieņemot, ka viena rituļa fiziskais svars ir ap 750 kg. Gribētos atgādināt, ja šādā ritulī sausna ir 22%, tad sausnas kilogrami būs tieši 165 kg, bet ja tieši tādā pašā ritulī sausna ir 37%, tad sausnas kilogrami būs 278 kg. Tātad fiziskie kilogrami ir vienādi, bet slaucamai govij vajadzīgie sausnas kilogrami dzīvnieka uzturei un piena ražošanai – pilnīgi atšķirīgi.

Tāpēc, pirms veikt rupjās lopbarības izvērtēšanu un uzskaiti, nevajadzētu aprobežoties ar fiziskās masas uzskaiti, bet izvērtēt iegūto sausnas daudzumu lopbarībā.

Anita Siliņa,

LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja