You are here
Lopbarība zīdītājgovīm laktācijas periodā
Īpašniekam jāizvēlas pareiza dzīvnieku turēšanas stratēģija, lai pieņemtu lēmumu, kā govis ēdināt.
Latvijas gaļas liellopu sektors lēnām attīstās. Ir vērojama pozitīva tendence – dzīvnieku skaita pieaugums, bet tas nozarē nodarbinātajiem sagādā ne mazums izaicinājumu. Arvien aktuālākas tēmas gaļas liellopu audzētāju vidū kļūst ģenētikas līniju izvēle, gaļas liellopu turēšanas sistēmu piemērošana, kā arī kādam mērķim audzēt gaļas liellopus: šķirnes dzīvnieku audzēšana, liellopu audzēšana gaļai. Atkarībā no saimniecībā izvēlētās dzīvnieku šķirnes, turēšanas sistēmas un audzēšanas mērķa īpašniekam jāizvēlas ganāmpulka pareiza ēdināšanas un turēšanas stratēģija, līdz ar to pats par sevi atkristu jautājums – vai manas govis tiek pareizi ēdinātas, vai barības vielas dzīvniekiem ir pietiekamā daudzumā, vai varbūt tiek patērēts pārāk daudz lopbarības?
Nepieciešamais sausnas daudzums
Pastāv vairāki faktori, kas zīdītājgovīm un vispār liellopiem ietekmē lopbarības sausnas uzņemšanu (DMI), tie ir gan fizioloģiskie, gan vides, ēdināšanas un apsaimniekošanas faktoru kopums.
Liellopi parasti spēj uzņemt un pārstrādāt lopbarības sausnu 1,4–4,0% no savas ķermeņa dzīvmasas dienā, atkarībā no barības kvalitātes, zīdītājgovis patērē 1,8–2% lopbarības sausnas no ķermeņa dzīvmasas, ja ir spiestas uzņemt zemas kvalitātes lopbarību.
Vidējas kvalitātes lopbarības sausnu dzīvnieks spēj uzņemt 2–2,2% no ķermeņa dzīvmasas, bet labas vai teicamas kvalitātes lopbarības sausnu zīdītājgovs uzņems 2,2–2,5% (laktācijas laikā patēriņš var sasniegt pat 2,7%) no dzīvmasas.
Piemērs: Šarolē (SA) zīdītājgovij ar dzīvmasu 800 kg 2,5% dzīvmasas ir 20 kg sausnas, tas nozīmē, ka šādam dzīvniekam jānodrošina vienā dienā lopbarības sausna 20 kg.
Vienā kilogramā ganību zāles ir 20% sausnas un 80% ūdens, tas nozīmē, ka SA zīdītājgovij ar dzīvmasu 800 kg dienā būtu jāuzņem 100 kg ganību zāles. Ja izēdina tikai sienu, tad siens šādam dzīvniekam būtu jāuzņem 24 kg dienā (1 kg siena ir 0,85 kg lopbarības sausnas un 15% ūdens). Protams, pastāv iespēja izēdināt gan ganību zelmeni, gan veikt piebarošanu ar sienu vai skābsienu vai graudu barību.
Barības devas sabalansēšanai graudu iekļaušana devā ir nozīmīga un ieteicama, graudu barībā (mieži, auzas, kvieši, griķi u.c.) 1 kg barības ir 0,88 kg sausnas, graudu barība ir arī bagāta ar enerģiju.
Piemērs: SA zīdītājgovs ar 800 kg dzīvmasu ir laktējoša, daļu barības devas ieteicams aizvietos ar graudu barību, īpaši periodā, kad zelmeņa augšanu apgrūtina sausums vai zema gaisa temperatūra.
Piemērs: ganību zāle 50 kg (10 kg sausnas), siens 7 kg (6,4 kg sausnas), malti vai placinātu graudi 4 kg (3,6 kg sausnas): 10+6,4+3,6=20 kg sausnas, tādā veidā var nodrošināt ar barību zīdītājgovis periodos, kad zāles lopbarības apjomi ir mazāki par nepieciešamo.
Būtiski atzīmēt, ka dzīvnieka organismā barības vielas tiek izlietotas prioritāšu secība: 1) uzturei, 2) laktācijai, 3) pieaugumam, 4) atražošanai.
Prioritārajai kārtībai ir liela nozīme, jo šajā kārtībā pēdējā vietā ir atražošana. Ja zīdītājgovij barības apjoms būs pietiekams, tai ir lielākas iespējas kļūt grūsnai, iznēsāt un dzemdēt teļu.
Fizioloģiskie faktori, kas ietekmē barības devu
Lielākā uzmanība jāvērš uz dzīvnieka ķermeņa kondīcijas izmaiņām, kā arī tādiem fizioloģiskajiem faktoriem kā dzimums, vecums, vai dzīvnieks ir cietstāvē vai ražo pienu un baro teļu. Lai kontrolētu dzīvmasu, liela nozīme ir regulārai dzīvnieku svēršanai.
Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē barības uzņemšanu, ir dzīvnieka fizioloģiskais stāvoklis. Govs, kura zīda teļu, ēd par 40–60% vairāk nekā govs, kuras ir cietstāvē. Barības uzņemšanu ietekmē dzīvnieka vecums. Pirmpienēm vienmēr ir grūtības pietiekamā daudzumā uzņemt rupjo lopbarību, jo šajā laikā mainās piena zobi un ēšanas process ir sāpīgs. Īpaši pirmās laktācijas govīm ir jānodrošina iespēja tikt pie kvalitatīvas lopbarības un ūdens vajadzīgajā daudzumā, jo šajā vecumā govs ne tikai zīda teļu un gatavojās nākamajai laktācijai, bet turpina augt, jo pirmpienes dzīvmasa ir tikai 80–85% no pieaugušas govs dzīvmasas. Vecāki dzīvnieki, un arī augumā lielāki, vienmēr patērēs vairāk barības. Liellopi ir izteikti bara dzīvnieki, kur veidojas noteikta hierarhija un rangi. Parasti rangā augstākas ir vecāko laktāciju zīdītājgovis, kuras kļūst par konkrētā harēma barvedēm, tāpēc saimniekam jānodrošina apstākļi, lai visi ganāmpulkā esošie dzīvnieki vienlīdz labi varētu piekļūt ūdenim un barībai.
Vides faktori, kas ietekmē barības devu
Gaisa temperatūras krasas svārstības, karstums, pārmērīgs mitrums var samazināt lopbarības uzņemšanu pat par 30%. Nepatīkami laika apstākļi, dubļi un sniegs var samazināt barības uzņemšanu līdz pat 15%.
Barības uzņemšanas vadlīnijas (% no ķermeņa masas)
Rādītāji |
Salmi un zemas kvalitātes barība |
Vidējas kvalitātes barība |
Izcilas kvalitātes barība |
Liellopi audzēšanas periodā |
1% |
1,8–2% |
2,5–3% |
Zīdītājgovis cietstāvē un vaislas buļļi |
1,4–1,6% |
1,8–2% |
2,3–2,6% |
Laktējošas zīdītājgovis |
1,6–1,8% |
2–2,4% |
2,5–3% |
Citi faktori, kas ietekmē ēdināšanu
Būtisks ir periods, kad tiek nopļauts vai noganīts zālāja zelmenis, – ja rupjajā lopbarībā kokšķiedras daudzums palielinās (zāle ir pāraugusi), barības patēriņš samazinās.
Agrs pavasaris – aprīlis. Ja agri tiek noganīti nepietiekami izauguši zelmeņi, būtiski samazinās zelmeņa ražība.
Vēls rudens – oktobris, novembris. Ir samazināta veģetācija un krītas zāles kvalitāte.
Pelējums lopbarībā arī parasti samazina dzīvnieku barības uzņemšanas spējas.
Rupjā lopbarība, kas sagatavota no stiebrzālēm, parasti tiek patērēta mazāk nekā tauriņziežu lopbarība.
Graudu iekļaušana devā parasti samazina barības devas apjomu un nodrošina tik ļoti nepieciešamo enerģiju.
Lielākajā daļā zīdītājgovju ganāmpulku barības vielu uzņemšana agrīnās laktācijas laikā ir viens no galvenajiem ierobežojumiem labam pienīgumam zīdītājgovīm, kā arī labai reproduktīvai funkcijai, līdz ar to pieaugumi teļiem ir pieticīgi. Neatbilstoša sausnas uzņemšana (DMI) ierobežos ražošanu, ja ķermeņa kondīcija izmainās (govīm samazināsies dzīvmasa), kā rezultātā var tikt aizkavēta pirmā ovulācija un palielināties “tukšo dienu” skaits līdz nākamajai pilnvērtīgajai ovulācijai.
Vienmēr jānovērtē vaislinieka veselība, īpaši būtiska ir kāju un nagu veselība. Neveseli vaislinieki bieži veic govju aplekšanu, taču govju apaugļošana ne vienmēr ir sekmīga. Lai pavasarī neveidotos absurda situācija, kad saimnieks no zīdītājgovīm cer sagaidīt teļus, bet teļu nav, pēc aktīvā lecināšanas perioda jāveic grūsnības kontrole, lai noskaidrotu, kuras zīdītājgovis ir grūsnas, kuras ālavas.
Anita Siliņa,
Lopkopības kompetenču centra vadītāja
Raksts publicēts LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” jūnija numurā.