You are here
Rudens aršana vai starpkultūru audzēšana, 2. daļa
Iepriekšējā reizē apskatījām gan pozitīvo, gan negatīvo, ko dod tradicionālā augsnes apstrāde rudenī – aršana. Augsnes aršanai pastāv tādas alternatīvas kā atstāšana rugainē, aršana ik pēc noteikta gada intervāla augmaiņā, aršana pavasarī. Šajā gadījumā vairāk apskatīsim, manuprāt, vienu no sakarīgākajiem risinājumiem – starpkultūru audzēšanu. Skeptiķu netrūkst pat speciālistu vidū, taču pārliecība, kas gūta pēdējos trijos gados, liek paust viedokli par starpkultūrām.
Ja runājam par starpkultūrām, tad ir jāizšķir principiāli divi dažādi paņēmieni, kas tiek izmantoti. Pirmais, kad zaļmēslojuma augi tiek audzēti kā pasējas kultūra, un otrais paņēmiens, kad zaļmēslojuma augi tiek audzēti pēc kultūrauga novākšanas kā pēcpļaujas zaļmēslojums, kas biežāk tiek saukts tieši par starpkultūru audzēšanu. Kā vienu, tā otru paņēmienu gan pozitīvi, gan negatīvi var ietekmēt dažādi faktori, kas ietver sevī: klimatiskos apstākļus, sējas termiņus un tehnoloģijas, sēšanas tehniku un piemērotu starpkultūru augu izvēli.
Pasējas zaļmēslojums
Pats nosaukums norāda, ka tiek sēts jau pamatkultūrauga veģetācijas perioda sākumā. To iespējams izmantot graudaugiem, lielākoties ziemājiem, arī dārzkopībā, piemēram, galviņkāpostiem. Praksē to bieži pielieto bioloģiskajās saimniecības, taču ne kā starpkultūru. Te ir viena būtiska nianse, – starpkultūra kā pasētā kultūra būs uzskatāma tikai tajā gadījumā, ja pēc kultūrauga novākšanas tā tiks iestrādāta augsnē ātrākais pēc 31. oktobra un vēlākais – nākamā gada pavasarī. Ja tā tiek turpināta tālāk audzēt produkcijas iegūšanai (lopbarībai, sēklai utt.), tad tā vairs netiek uzskatīta par starpkultūru. Tātad, ja kultūraugs netiek iestrādāts augsnē un izmantots augsnes ielabošanai, bet gan iegūta produkcija, zūd pamata jēga, kādēļ tādas kultūras tiek sētas un audzētas.
Priekšrocības
- Sējas laikā visbiežāk ir piemēroti klimatiskie apstākļi, lai pasējas zaļmēslojumu kvalitatīvi iesētu.
- Var izmantot zaļmēslojuma kultūras, kurām ir ilgāks veģetācijas periods.
- Iegūst lielāku zaļo masu, kas dod iespēju augsnē vairāk veidoties vērtīgajām humusvielām.
- Slāpekļa saistītājas kultūras paspēj vairāk piesaistīt atmosfēras slāpekli, kas ir ļoti būtiski bioloģiskajās saimniecībās un slāpekļa prasīgajām kultūrām gan augkopībā, gan dārzkopībā.
- Pasargā augsni no degradācijas vārda visplašākajā nozīmē.
- Samazina kustīgo barības elementu izskalošanos no augsnes.
Trūkumi
- Pastāv risks, ka pasētā kultūra var nomākt iesēto pamatkultūru. Parasti tas notiek ar nokrišņiem bagātos gados, kas veicina pasējas zaļmēslojuma kultūras pastiprinātu augšanu.
- Precīzi jāievēro sējas termiņi, lai neizraisītu pamatkultūras augšanas palēnināšanos.
- Nav piemērotas iestrādei pavasarī un gadījumos, ja pavasarī ir paredzēts sēt kultūras, kam ir svarīgi agri sējas termiņi.
Latvijā nav daudz piemēru šāda veida pasējas zaļmēslojuma izmantošanai. Viens no tiem ir savulaik Kuldīgas rajona Īvandes pagasta zemnieku saimniecībā “Zāģeri” iekārtotais demonstrējums “Pasējas un pēcpļaujas starpkultūru salīdzināšana ziemas rudzu sējumos, slāpekļa satura izmaiņu novērošana augsnē”. Zem ziemas rudziem tika pasēta viengadīgā airene un ziemas vīķi. Kā starpvariants vēl bija veikta apstrāde ziemas vīķiem un viengadīgajai airenei ar azotobaktarīnu. Pasējas viengadīgās airenes un ziemas vīķu iestrāde tika veikta 3. maijā ieecējot.
Minerālā N saturs augsnē rudzu sējumā ar pasējas starpkultūrām tika analizēts 18. septembrī.
Slāpekļa visvairāk bija variantā ar ziemas vīķiem un apstrādi ar azotobakterīnu. Lai arī būtiskas atšķirības netika novērotas, tomēr bija pozitīvas tendences. Ieguvumi ir noteikti, jo 50–70 kg/ha slāpekļa tīrvielas, ko ir paspējuši saistīt ziemas vīķi, jau ir pietiekami, lai nodrošinātu optimālu C:N (oglekļa un slāpekļa attiecību), tā sekmējot ziemas rudzu salmu sadalīšanos.
Ir viena būtiska nianse. Zaļmēslojuma kultūras neuzrāda ļoti augstus rezultātus vienas sezonas laikā, un ne visas atbildes ir gūstamas mūsu izvēlētajās augsnes analīzēs. Ļoti būtisks aspekts, kam nepievērš uzmanību, veicot minerālās barošanās analīzes, ir mikroorganismu darbība. Augsnes auglības uzlabošanai to darbība ir būtiska. Tādēļ novērojumi un izmēģinājumi būtu jāveic kā minimums 3–5 gadu periodā, kad daudz vienkāršāk ir pierādīt šādu audzēšanas metožu priekšrocības. Dabiskie mēslojumi nedarbojas tik strauji kā minerālmēslojums, un vienas sezonas ietvaros veiktie pētījumi nepaspēj ieguvumus parādīt pilnībā.
Ja runājam par zaļmēslojuma pasējas kultūru izvēli, tad no iepriekšminētā demonstrējuma pieredzes var teikt, ka mūsu klimatiskajos apstākļos šajā izmantošanas veidā savu potenciālu nespēj parādīt viengadīgā airene, un tam ir savs izskaidrojums. Viengadīgo aireni pašu bieži izmanto kā virsaugu dažādos daudzgadīgo zālaugu un ganību maisījumos, jo tā ir pietiekami strauji augoša, bet pie nosacījuma, ja pati ir kā dominējošā suga. Rudzi tomēr kā virsaugs ietekmēja aireni gana negatīvi. Toties daudz pozitīvākus rezultātus dod daudzgadīgo tauriņziežu izmantošana. Tādēļ nav brīnums, ka tieši ziemas vīķi uzrādīja labākus rezultātus. Tā kā lielāko pienesumu pasējas zaļmēslojums dod tieši pēcaugam un nevis esošajam virsaugam, tad tauriņzieži nav piemēroti sējai zem ziemas un vasaras miežiem, maza auguma ziemas kviešiem. Pozitīva pieredze dārzkopībā tauriņziežu izmantošanā ir lielai bioloģiskajai dārzeņu audzēšanas saimniecībai Dānijā, par ko jau rakstīju iepriekš. Protams, ka tas kaut kādā mērā liek pārskatīt audzēšanas tehnoloģijas arī dārzkopībā, taču risinājumi, kas mūs ved pie augstākas augsnes auglības un mazākas vides piesārņošanas ar kustīgajiem augu barības elementiem, ir ievērības cienīgi. Par pārējām zaļmēslojuma kultūrām. Noteikti nederēs strauji augošās kultūras, piemēram, eļļas rutks, baltās sinepes, griķi, jo tie strauji pāraugtu virsaugu. Par pārējām kultūrām vēl ir noteikti jāveic izmēģinājumi.
Pēcpļaujas vai starpkultūru zaļmēslojuma kultūras
Par tādām tiek sauktas zaļmēslojuma kultūras, kuras tiek sētas pēc priekšauga novākšanas un audzētas laika periodā starp priekšaugu un pēcaugu. Šo starpkultūru loma ir ļoti būtiska, ne velti tieši šis paņēmiens īpaši tiek uzsvērts valstiskā līmenī, un jau otro gadu bija iespēja pieteikt starpkultūru platības LAD. Lai to labāk saprastu, izvērtīsim to priekšrocības. Tās, kas ir vienādas ar pasējas zaļmēslojumu, neatkārtosim.
Priekšrocības
- Nekādā veidā netiek ietekmēta priekšauga augšana un attīstība.
- Plašāks izmantojamo zaļmēslojuma kultūru spektrs.
Trūkumi
- Ļoti būtiski ir sējas termiņi, tādēļ ne visos gadījumos tās var izmantot.
- Sausa vasaras otra puse var ļoti negatīvi ietekmēt šo zaļmēslojuma kultūru augšanu.
- Ne visas ieteiktās zaļmēslojuma kultūras ir piemērotas starpkultūru audzēšanai.
Piesakoties LAD atbalsta maksājumam, ir jānodrošina, ka divu zaļmēslojuma kultūru maisījumam ir jāaug uz pieteikto laiku, kā minimums no 1. septembra līdz 31. oktobrim. Tas nozīmē, ka šajā laika periodā kultūru maisījumam noteiktajā platībā ir fiziski jau jāaug un jābūt sadīgušam. Ko rāda praktiskā pieredze Latvijā? Lai starpkultūrai būtu ne tikai formāla, bet arī agronomiska nozīme, tad jāievēro būtu, lūk, kas. Kontekstā ar augsnes mitrumu starpkultūras ir jāiesēj ne vēlāk kā augusta pirmajā nedēļā, jo vēlāki sējumi būtiski palēnina attīstību.
Par to, vai iestrādāt vai neiestrādāt starpkultūru pēc 31. oktobra. Es teiktu, ka noteikti vajadzētu starpkultūras atstāt līdz pavasarim. Tam ir vairāki būtiski iemesli, kultūras vēl labu laiku turpinās lēnu attīstību arī pēc 31. oktobra. Tādā veidā līdz pat pavasarim tiek kavēta augu barības elementu izskalošanās, jo to sakņu sistēma, pat lēnām atmirstot, turpina veikt šīs funkcijas. Tāpat sakņu sistēma kavē augsnes struktūras pasliktināšanos ziemas periodā. Tas nodrošina, ka augsnei nav nepieciešama papildu pirmssējas apstrāde, bet var izmantot tiešo sēju. Pēcaugiem augsnē būs labāks mitruma un gaisa režīms, kā arī straujāk veidosies sakņu sistēma, nodrošinot labāku barības elementu uzņemšanu.
Labākie maisījumi būs tie, kuros tiek izmantotas tādas zaļmēslojuma kultūras kā eļļas rutks, baltās sinepes, ziemas un vasaras vīķis, ziemas rudzi, auzas un lopbarības redīss. Labus rezultātus uzrāda rudzi maisījumā ar ziemas vīķiem. Divu gadu novērojumi rāda, ka, visticamāk, nebūs piemērotas viengadīgā airene, griķi un facēlija.
Māris Narvils,
Augkopības nodaļas vecākais speicālists dārzkopībā