Īrijas kooperācijas centrā – saimnieka vajadzības

Viens saimnieks tirgū izdzīvot nevar, konkurētspējai nepieciešams kooperatīvs un tā radīta infrastruktūra, kas palīdz saimniekot efektīvāk. Šādu atziņu oktobra beigās notikušajā konferencē “Tirgus spēka iegūšana – kooperatīvu dzīvotspēja” pauda Tīdžejs Flanagans, Īrijas Kooperatīvo organizāciju biedrības ICOS izpilddirektors.

Salīdzinoši neliela valsts ar lopkopībai pateicīgiem klimatiskajiem apstākļiem, daudz nelielu saimniecību ar vidējo lauksaimniecības zemes platību 40 ha un vidēji 80 govju lielu ganāmpulku, novecojoša lauksaimnieku sabiedrība: šīs ir iezīmes, kas Latvijai un Īrijai ir kopīgas. Atšķirīgais – piena lopkopība te ir ienesīgākā lauksaimniecības nozare, kas, pateicoties tieši 120 gadu ilgai kooperācijas pieredzei, mazām un vidējām saimniecībām nodrošina vidēji 60 līdz 80 tūkstošus eiro lielus ienākumus uz ģimeni gadā.

Kā kooperācijā veicies īriem, ko mums no viņiem mācīties? “Ne visu esam darījuši pareizi, mums bijušas arī kļūdas, un priekšā stāv nopietni izaicinājumi, taču tas ir fakts, – kooperācijas centrā ir saimnieks, bez kura nekas nenotiktu,” saka Tīdžejs Flanagans.

Patlaban Īrijas Kooperatīvo organizāciju biedrībā apvienojušies ap 130 uzņēmumu, no tiem 85% darbojas piena lopkopības jomā, pārējie ir kooperatīvi, kas sniedz grāmatvedības pakalpojumus, sezonālā darbaspēka organizēšanu, apvieno sēņu audzētājus, nodrošina ūdens piegādes u. c.  Kooperatīvu skaits pakāpeniski sarūk, jo tie apvienojas, lai iegūtu lielāku tirgus spēku.

Stāstot par kooperācijas veidošanās sākumu, Flanagans atgādina Īrijas sarežģīto vēsturi – tā ilgstoši bijusi Apvienotās Karalistes pakļautībā, pārdzīvojusi karus, badu un emigrāciju. Pagājušā gadsimta sākumā Īrija zaudēja pusi no iedzīvotājiem. Lauksaimniekiem klājās grūti, bija tūkstošiem saimniecību ar pāris govīm, kas ražoja pienu un centās to pārdot angļiem, tiesa, ne pārāk veiksmīgi. Kooperācijas pamatlicējs sers Horācijas Plankets nācis no turīgas lauksaimnieku ģimenes, bijis labi izglītots un daudz ceļojis. Apceļojot Skandināviju, redzēja, ko var panākt zemnieki, apvienojot saražoto produkciju un pārdodot to ar kooperatīva palīdzību. Tā 1894. gadā izveidojās kooperatīvu biedrība, kam bija liels lauksaimnieku atbalsts. Drīz vien radās sarežģījumi, jo jaunizveidoto kooperatīvu skaits sasniedza 1000, no kuriem liela daļa bija saimnieciski neveiksmīgi. Tādēļ 1922. gadā Īrijā izveidojās valsts uzņēmums, kas palīdzēja kooperatīviem tik galā ar saimniekošanu, un tas pastāvēja 50 gadus. Līdz ar Īrijas pievienošanas ES priekštecei – Eiropas Ekonomiskajai zonai 1974. gadā, kas deva plašākas iespējas saimniekot un eksportēt – sākās kooperatīvu apvienošanās, ieguldījumi saimniecībās un arī piena pārstrādē. No 1973. līdz 1983. gadam piena ražošanas apjomi Īrijā pieauga no 2,5 līdz 5 miljardiem litru piena gadā. Tad EEK ieviesa piena kvotas un izaugsme apstājās. Piena nozare piedzīvoja 30 stagnācijas gadus. Kooperatīviem nācās meklēt citas iespējas, kā attīstīties, – tie iesaistījās patēriņa un cita veida produktu ražošanā, lai izdzīvotu. Līdz ar piena kvotu atcelšanu 2015. gadā piena nozare piedzīvoja jaunu uzplaukumu. Pērn Īrijā saražoja 7 miljardu litru piena, 98% no tā iepirka un pārstrādāja kooperatīvi.

Kā strādā Īrijas kooperatīvi šobrīd? Pamatā pienu iepērk 15 lieli kooperatīvi, kuru biedri ir ne tikai individuāli zemnieki, bet arī mazāki kooperatīvi. No tiem 10 pieder pašiem savi piena pārstrādes uzņēmumi, kur saražo produkciju pamatā eksportam, – lielākā daļa no Īrijā ražotā piena pārstrādā sviestā, sierā un zīdaiņu pārtikā, trešdaļu saražotā eksportē uz Apvienoto Karalisti, vēl vienu trešdaļu – uz ASV, Ķīnu, arī ES valstīm Vāciju un Nīderlandi (pēdējā kā reeksporta valsts).

Tīdžejs Flanagans uzsver, ka tieši piena kooperatīvi ir tie veiksmīgākie, jo piena ražotāji uz savu saimniekošanu skatās ilgtermiņā. Gaļas ražotāju kooperācija Īrija nesokas, jo šajā sektorā kooperācija nespēj konkurēt ar privātajiem uzņēmumiem, kas spēj elastīgi piedāvāt zemniekiem izdevīgākās cenas. T. Flanagans: “Piena lauksaimnieki uz tirgu skatās ilgtermiņā, piena savākšana notiek ik pārdienu, tādēļ zemniekiem nav laika katru dienu pavadīt pie tālruņa, lai atrastu, kurš maksā vairāk. Liellopu sektorā kooperatīvu faktiski vairs nav. Daudzi saimnieki zaudē naudu, jo nozari kontrolē privātie, kas grib pelnīt.”

Dati rāda, – ja piena sektorā ģimeņu vidējie ienākumi bija 86 tūkstoši eiro 2017. gadā, tad liellopu un aitu gaļas sektorā strādājošo ienākumi vien 16,6 tūkstoši eiro gadā. Flanagans saka – piena kooperatīviem ir nākotne, jo to uzmanības centrā ir zemnieks, kurš visu nosaka – ražo, pārdod, un pārsvarā ir arī laimīgs. Flanagans: “Piena lauksaimniecība ir vienīgā, kas nodrošina konkurētspējīgus ienākumus lauksaimniecībā. Algas ir visai augstas, tādēļ daudzi zemnieki var ieguldīt saimniecībās. Jaunajiem cilvēkiem, kuri nāk no lauksaimnieku ģimenēm, ir plašas iespējas turpināt saimniekošanu.  Kopš 2015. gada piena ražošana divkāršojusies, jo daudzi pievērsušies šai jomai.”

Tiesa gan, zemniekiem un kooperatīviem dzīve nav tik rožaina, kā varētu šķist, – Īrijai par 30% jāsamazina CO₂ izmešu daudzums. Tā kā smagās rūpniecības šajā valstī nav un lielākais izmešu radītājs ir lauksaimniecība, kooperatīviem savu biedru labā jāpēta, kā mazināt izmešus, nesamazinot dzīvnieku skaitu. Vēl viens izaicinājums – Bexit. Ja ES ar Apvienoto Karalisti nenoslēgs brīvās tirdzniecības līgumu, tad trešdaļai piena produktu nāksies meklēt jaunus tirgus. Pēc tiem jau tāpat notiek lūkošanās, jo britu sterliņu mārciņa zaudējusi 15% savas vērtības, un tirdzniecība ar kaimiņiem kļūst sarežģīta.

Nākamais izaicinājums – tirgus svārstības, ko piena sektorā strādājošās ģimenes vienmēr izjūt. Tādēļ kooperatīvi strādā, lai nodrošinātu biedru saimniecību efektivitāti, attīsta pārstrādi, radot produktus ar aizvien augstāku pievienoto vērtību, un pamazām ievieš fiksētas piena iepirkuma cenas 2 līdz 3 gadiem, garantējot ienākumu stabilitāti. Jau šobrīd 20% piena pārdod saskaņā ar fiksētu cenu līgumiem, kas jauniem saimniekiem, kuri ņēmuši kredītus ieguldījumiem, ļauj plānot saimniecības budžetu.

Tīdžejs Flanagans uzsver – lai padarītu piena ražošanu efektīvāku, kooperatīvi radījuši daudz servisa organizāciju, piemēram, uzņēmumus, kas piedāvā sēklošanas pakalpojumus, pēta jaunu piena produktu ieviešanu, piedāvā izdevīgus aizdevumus saimniecībām, nodrošina slaukšanas iekārtu sertificēšanu u. c.  Flanagans: “Viens lauksaimnieks neko nevar izdarīt, ir vajadzīga infrastruktūra, kas viņam palīdz, kas saražo produktu no piena un to eksportē. Mēs esam sapratuši, ka, liekot spēkus kopā, varam tikt uz priekšu.”

Iveta Tomsone,

LLKC Apgāda vadītāja

​Foto: Iveta Tomsone

UZZIŅA

• Īrijā ir 7 milj. ha zemes, no kuras lauksaimniecībai piemēroti apmēram 4,5 milj. ha, 81% lauksaimniecības zemes ir zālāji, tikai 8% izmanto graudaugiem.
• Vairāk nekā 90% Īrijas lauksaimnieku ir kooperatīvu biedri, Īrijas Kooperatīvo organizāciju biedrībā apvienojušies ap 130 kooperatīviem.
• Īrijā ir apmēram 100 000 saimniecību, katrai no tām ir vidēji 40 ha zemes, komerciāli dzīvotspējīgas ir tikai 30 000, no tām 17 tūkst. – piena saimniecības.
• Piena nozarē strādājošo ģimeņu saimniecību ienākumi  pērn bija 86 155 eiro jeb 1136 eiro par govi.
• Vidējā piena iepirkuma cena pērn bija 36,9 centi/kg, piena pašizmaksa – 22,8 centi/kg, neto peļņa – 14,7 centi/kg.