Ūdens resursi augu vajadzību nodrošināšanai

Klāt jauns mēnesis un dārzkopībai – jauna tēma. Šoreiz pati situācija pateica priekšā, par ko ir vērts runāt. Aprīlis no dārzkopjiem atvadījās, vien aplaimojot ar 3 l/m² nokrišņiem, kas pielīdzināms nullei, un sausums sāka  piemeklēt dārzkopības laukus.

Tajā pašā laikā augi dārzos piedzīvoja gan aukstumu, gan karstumu un piedevām – vēl spēcīgus vējus, kas ļoti žāvēja augsni. Tādos apstākļos augiem bija jāiztiek ar tiem trūcīgajiem mitruma krājumiem, kas bija palikuši pēc ziemas. Mazliet labāka situācija veidojās Austrumlatvijā, kur lielākus krājumus deva sniega kārta, taču Kurzemes pusē un Zemgalē, kur sniega sega bija pavisam skopa, papildinājums bija pavisam niecīgs. Augu vajadzību pēc ūdens pastiprināja to straujā attīstība. Veģetācija sākās ļoti agri. Skaidrs, ka tādos apstākļos augiem ir grūti iztikt bez ūdens pašu spēkiem. Kas sagaidāms turpmāk? Katrā ziņā maijs nesolās būt ļoti labvēlīgs augiem mitruma nodrošinājuma jomā.

Par ūdens resursiem jādomā jau pirms sezonas

Apskatīsim mazliet vispirms to, kā mums vajadzētu rīkoties, lai nākotnē ūdens resursus varētu izveidot lielākus jau pirms sezonas. Jautājums – vai to vispār ir iespējams izdarīt. Pavasarī pēc ziemas ūdens krājumi papildinās augsnē lielākoties divos veidos: tie ir sniega kušanas ūdeņi un nokrišņi, kas augsnē nonāk sniega vai lietus veidā.

Sniega kušanas ūdeņi parasti ir tie, par kuriem mēs īpašu “rūpi neturam”, pareizāk būtu teikt, ka mēs priecājamies par to, ka izkusušais ūdens naski aiztek prom. Taču prieks, kā šogad, izrādījās priekšlaicīgs, jo, atšķirībā no citiem gadiem, notika tā, ka pēc 2018. gada ilgstošā sausuma gruntsūdeņu krājumi nebija atjaunojušies, un sniega kušanas ūdeņi tagad, vai, kā būtu derējuši. To viegli varēja noteikt pēc akām (kur tās vēl ir atrodamas), jo ūdens tajās nepacēlās līdz līmenim, kādam tam vajadzēja būt pavasarī.

Liela nozīme ir dīķiem un to sistēmām

Vai pastāv iespēja kaut kā sniega ūdeņus aizturēt? Lielākajā daļā gadījumu to ir grūti izdarīt, jo sevišķi, ja augsne ir sasalusi, tad viss ūdens pārvietosies, pilnībā neiesūcoties tajā. Tādos gadījumos vien paliek iespēja tiem, kam ir izrakti dīķi. Tātad paugurainai videi ir zināmas priekšrocības. Ja dīķi ir ar labu ūdens kapacitāti, respektīvi tilpumu, tad mēs varam radīt sistēmu, kad ūdeni vajadzības gadījumā var uz to novirzīt. Protams, to varētu izdarīt tikai gadījumos, kad dīķī ūdens līmenis nav jau līdz augšējai atzīmei. Iespējams, ka nākotnē dīķiem vai pat to kaskādēm būs liela loma ūdens nodrošinājumā. Tāpēc, no jauna rokot dīķus, paredziet iespēju, ka dīķis var “baroties” ne tikai no gruntsūdeņiem, bet arī no virszemes noteces. Kā to panākt? Pavisam vienkārši. Grāvju sistēma jāsaista kopā ar dīķi. Tātad grāvju sistēma jāveido tā, lai ūdens noteci var veidot gan caur dīķi, gan bez tā. Lai to sekmīgi varētu izdarīt, dīķī jāparedz ūdens līmeņa regulēšanas iespējas. Ko sniedz šāda sistēma? To, ka dīķa ūdens papildināsies ne tikai no gruntsūdeņiem, bet arī no grāvju noteces sistēmas, kur nonāks nokrišņu ūdeņi. Tādā dīķī praktiski vienmēr varēs nodrošināt augstāku līmeni nekā parastā dīķī.

Avoti kā ūdens nodrošinājums

Otrs veids, par ko vēlos pastāstīt, ir avoti kā ūdens nodrošinājums. Mazliet dīvainas ir to saimnieku pūles, kuri izmisīgi cenšas tikt vaļā no avotiem, respektīvi, mēģina šīs vietas nosusināt. Taču parasti šīs pūles nevainagojas panākumiem un platība joprojām nebūs izmantojama. Saprotu, ka cilvēki vēlas vēl papildināt savas apstrādājamās platības, lai varētu saņemt lielāku naudu. Tomēr pastāstīšu mazliet ko citu. Avoti ir mūsu bagātība, un, kamēr tie vēl “pulsē” mūsu laukos, tie parāda, ka ūdens sistēma vēl ir dzīva un nesabojāta. Ar avotiem nav jācīnās, bet mēs tos gudri varam izmantot, lai papildinātu savus ūdens resursus. Tomēr neaizmirsīsim, ka tie tomēr nav tas pats, kas dziļurbums. Kā lai šeit nepiemin vietu savā dzimtajā pagastā, kur pakalnē ir avoti. Savulaik tur bija brīnišķīga dīķu kaskāde, kas papildinājās ar ledus aukstu avotu ūdeni. Tika audzētas karpas, vēl pats atceros, cik milzīgas tās bija. Nāca privatizācija, un nākamais saimnieks izdomāja, ka tur būs lauki, priekš kam gan dīķus... Tagad tur nav ne kārtīgu lauku, ne tur vairs ir dīķi. Avoti ļoti bieži izplūst nogāzes augšpusē, kas rada lielisku iespēju veidot dīķu kaskādes. Avoti spēj regulāri pabarot dīķus, tikai tas nebūs tik straujš process kā dziļurbuma gadījumā. Daļu dīķu var izmantot zivju audzēšanai, daļu – laistīšanai. Ap dīķiem var izveidot veselu ekosistēmu, kas palīdzēs tur uzturēties daudziem ūdens putniem, abiniekiem, kukaiņiem un, protams, dzīvot  augiem. Ap šīm teritorijām vienmēr būs vēsāks, gaiss būs mitrāks. Tā cilvēks var veidot dzīvu ekosistēmu ap sevi, nevis vietu, kur traktori regulāri grims un veidosies slīkšņa. Padomājiet par svaru kausiem, – cik liela šajos hektāros būs  kviešu raža ar visām iepriekšminētām negācijām, un pretī liekat brīnišķīgu dīķu sistēmu, kuras krastus padarot dzīvus, jūs iegūstiet dzīvības oāzi, kura jums uzticami kalpos kā ūdens resurss, kā dzīvotne augiem un dzīvniekiem un arī kā zivju resurss, un, galu galā, kā lieliska atpūtas vieta. Dažkārt ir vērts svaru kausus pasvērt.

Notece kā ūdens avots

Vēl viens veids, kā parūpēties par to, lai ūdens notece mums kalpotu kā ūdens avots. Metode nav jauna, bet piemirsta gan. Atceros, kad strādāju vēl saimniecībā par agronomu, tā tika izmantota. Runa ir par drenu vai grāvju sistēmas izmantošanu lauku mitruma režīma nodrošināšanā. Lai to izveidotu, ir jāsaprot drenāžas plāns vai grāvju izvietojums. Parasti drenu zari saiet kolektorā, kas ir ūdeņu savācējzars, no kura ūdeņi iztek lielajā grāvī. Līdzīgi mazo grāvju sistēma novada ūdeni uz lielo ūdens novadgrāvi. Vispirms jāparūpējas, lai īpašumā esošajiem vai piegulošajiem grāvjiem būtu sakārtotas kolektoru iztekas. Ja tās aizgruvušas, tās ir jāattīra un jānostiprina, savukārt, ja izskalotas, jāpieber un jānostiprina gali. Lai nodrošinātu, ka meliorācijas sistēma kalpotu kā ūdens akumulators, saskaņojot, protams, ar pašvaldību, pie caurtekas izveido ūdens aizvaru vai meniķi. Tas aizturēs ūdens noteci un grāvī pamazām sāks uzkrāties ūdens. Tādā veidā no visas platības, kas pieguļ attiecīgam novadgrāvim, tiks savākts sniega kušanas un nokrišņu noteces ūdens. Būtībā novadgrāvis kļūst par garu ūdenskrātuvi. Rezultātā, ūdenim neļaujot aizplūst prom, uzkrātā ūdens spiediens neļauj ūdenim no drenu zariem nonākt novadgrāvī un aiztecēt prom. Augsnē saglabāsies produktīvā mitruma krājumi, – pat no augsnes virskārtas nožūstot, no apakšas augu sakņu sistēmai būs pieejami ievērojami ūdens krājumi. Sausā gadā pie šādas sistēmas augi daudz mazāk cietīs no sausuma radītiem ūdens apgādes traucējumiem. Mainoties meteosituācijai, ūdens līmeni pazemināt ir ļoti vienkārši, mazliet atverot aizvaru. Nevajadzētu to darīt strauji, lai nepalielinātu grāvja gultnes izskalošanās risku ūdens straujās noteces dēļ. Labi, ja ir izveidota iespēja šo nosacīti “lieko” ūdeni akumulēt lielākās ūdens tilpēs – dīķos.

Dziļurbums kā ūdens nodrošinājums

Trešais ūdens avots ir dziļurbums, ko visbiežāk izmanto ūdens iegūšanai. Neapšaubāmi tā ekspluatācija ir ļoti ērta un komfortabla. Ieslēdz sistēmu, un ūdens līst, cik vajag. Taču no ūdens patēriņa viedokļa ne viss ir tik rožaini, paskatoties, kas ir vajadzīgs augiem. Ūdens parasti ir ļoti auksts +4 līdz +6 ^o C. Tādu, tieši laistot, augiem tiek radīts nopietns stress. Tas ir tā, kā mums saulītē virsū kāds gāztu aukstu ūdeni. Vai to var labot, – jā, ja papildus ūdens dziļurbumam ir dīķis vai ūdenskrātuve, kur pārpumpē dziļurbuma ūdeni. Rezultātā saule to uzsilda. Dziļurbuma ūdens bieži ir bagāts ar dzelzi. No dzelzs var viegli tikt vaļā, ja šo ūdeni pārpumpē dīķī ar spiediena strūklu. Saskarē ar gaisu divvērtīgā dzelzs izkrīt trīsvērtīgās dzelzs (rūsas) nogulsnēs un nosēžas ūdenskrātuves dibenā. Turklāt dziļurbuma ūdenī bieži izšķīst dažādi citi sāļi, kas paaugstina ūdens pH, radot draudus tam, ka, ūdenim iztvaikojot, tie paliks augsnes virskārtā, veidojot pakāpenisku sasāļošanās procesu. Sevišķi aktuāli tas ir, ja izmanto virszemes laistīšanas – sprinkleru  iekārtas. Savukārt pilienveida laistīšanas iekārtām sāļi rada pilinātāju aizsērēšanas draudus, tā izvedot no ierindas visu pilināšanas sistēmu. Pēdējā gadījumā no sāļiem varēs tikt vaļā, tikai izmantojot ūdens paskābināšanu.

Māris Narvils,

Vecākais speciālists dārzkopībā