You are here
Pīlādžu daudzveidība pārsteidz
Pīlādžu daudzveidība patiešām pārsteidz. Pirmās ziņas par ēdamiem pīlādžiem parādās pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem – 1810. gadā, kad tika atklāta parastā pīlādža mutācija, kurai praktiski nebija pīlādžogām raksturīgā rūgtuma. To sāka pavairot un audzēt stādaudzētavās. Tā selekcijas darbs turpinājās līdz pat mūsu dienām, atlasot formas, krāsas, ziemcietību un citas saimnieciskās īpašības.
Kas bez selekcionētajiem pīlādžiem vēl Eiropā ir sastopams? Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia). Izplatīts visā Latvijā un visos taigas tipa mežos, uz dienvidiem tikai kalnos. Augļi 7–10 mm diametrā, sarkani vai oranžsarkani, nogatavojas septembrī. Kurzemes piekrastes zonā var atrast vēl četras pīlādžu sugas, kuras uzskata ar par dārzu bēgļiem, kas spējuši aklimatizēties.
Mājas pīlādzis (Sorbus domestica) sastopams Dienvideiropā un Tuvo Austrumu valstīs, it sevišķi kalnainās piejūras vietās.
Miecvielu pīlādzis (Sorbus torminalis) ir Dienvideiropas un Tuvo Austrumu izcelsmes koks. Tam patīk saulainas vietas un spēj paciest sausumu un karstumu.
Miltu pīlādzis (Sorbus aria) arī ir dienvidnieks un nāk no tā paša areāla, patīk tie paši klimatiskie apstākļi.
Ģenētisko īpatnību dēļ, izņemot mājas pīlādzi, pārējās trīs sugas noteiktos apstākļos var veidot dažādas pakāpes hibrīdus. Var teikt, ka pīlādži ir ļoti pateicīgas sugas interesantam selekcijas darbam.
Lai pīlādžu dārzu iekārtotu praktiski, kā jau iepriekšējā materiālā tika norādīts, ir vērts šķirnes un starpsugu hibrīdus stādīt pēc shēmas 3x4 m (833 gab./ha). Vidēja auguma 5x6 m (333 gab.) un lielos 6x8 m 208 gab./ha.
Maza auguma šķirnes
‘Burka’
Pīlādža un aronijas hibrīds. Sāk ražot agri, 2.–3. gadā pēc stādīšanas, ražo katru gadu, potenciāli augstražīgs. Kociņi līdz 2,5 m augumā. Augļi brūni sarkani, saldskābi, ar vieglu rūgtenumu, ogas divreiz lielākas kā pamatsugai. Ogas satur 30 mg% C vitamīna un līdz 7,5% cukura. Ražo galvenokārt uz iepriekšējā gada dzinumiem, mazāk uz īstajiem augļzariņiem. Pašneauglīgs, apputeksnē ‘Ņevežinas, ‘Mičurinskaja Dessertnaja’, ‘Morāvijas’ pīlādži un aronijas. Izturīga pret rūsu. Kompakts vainags, diezgan izretināts, ar tieviem zariem. Samērā augsta ziemcietība. Slikti pārdzīvo atkušņus. Labi pavairojama ar lapainajiem spraudeņiem.
‘Ļikornaja’
Ogas ir lielas, līdz 1,2–1,5 cm diametrā, spīdīgas. Tās ir ļoti tumši brūni sarkanas, mīkstums tumši sarkans. Pēc garšas patīkami saldas, ar ļoti vāji izteiktu aroniju piegaršu. Nav aroniju velkošās, sausās piegaršas. Sula tumši rubīnsarkana, krāsaina kā aronijām. Koki labi ražo katru gadu. Ienākšanās laiks – septembra vidus. Apputeksnē Ņevežinas grupas šķirnes un ‘Burka’. Šķirne ir ziemcietīga, neslimo ar pīlādžu lapu rūsām. Piemērota ēšanai svaigā veidā, liķieriem, sulu iekrāsošanai, ievārījumiem, rozīnēm. Var veidot kā nelielus, līdz 0,5–1 m augstus dabiska superpundurauguma kociņus vai arī krūmveida.
‘Titan’
Tas ir pīlādža, bumbieres un sarkanlapu ābeles hibrīds. Nosaukums raksturo šīs šķirnes labās īpašības, jo īpaši ražību un koka veselīgumu. Tai piemīt augsta ziemcietība, ražo katru gadu un bagātīgi. Ātrražīga, sāk ražot jau 2.–3. gadā pēc izstādīšanas. Kokiem sasniedzot 20 gadu vecumu, to ražotspēja var sasniegt 120–160 kg ogu no viena koka. Izturīga pret slimībām un kaitēkļiem. Kokiem ir ilgs mūžs, tie labi ražo 35–40 gadus. Augļi satur līdz 40 mg% C vitamīna. Koka augstums sasniedz 2,5 m. Augļi lieli, rubīnsarkanā krāsā, līdz 1,2 cm diametrā. Tie ir sulīgi, saldskābi, ar īpatnēju, vāju rūgtenumu. Teicami var pavairot meristēmas audu kultūrās vai ar lapainajiem spraudeņiem un pat ar lapu spraudeņiem.
‘Befed’
Šķirne ļoti ražīga un ziemcietīga. Kokiem ir mazs augums. Ogām ir īpatnēja dzelteni rozā krāsa, ļoti skaistas, tās sakārtojas nokarenos ķekaros. Ogām patīkama saldskāba garša. Tās ienākas augusta otrajā pusē. Ogas izmantojamas gan svaigā veidā, gan pārstrādei.
‘Desertnaja’ (‘Mičurinskaja Desertnaja’)
Šķirnes ‘Ļikornaja’ un mespila (Mespilus germanica) hibrīds. Koki Latvijas apstākļos veido dabisku pundura augumu. To augums 10–15 gadus veciem kokiem nepārsniedz 1,5 m. Vainags ir plats, skeletzariem plati atzarošanās leņķi. Tie spēcīgi saaug ar stumbru. Šķirnei ir laba ražotspēja un ziemcietība. Slikti pacieš ilgstošus atkušņus. Ļoti ātrražīga, ir gadījumi, ka ogas ir, jau stādu pērkot. Ogām ļoti laba saldskāba garša, bet dominē saldums, tās ir sulīgas. Ļoti vāja rūgtena piegarša. Ogas košas, tumši oranžsarkanas. No svaiga patēriņa ogām tās garšas ziņā pārspēj visas citas. Teicamu garšu sasniedz tikai siltās vasarās. Ienākas par aptuveni nedēļu ātrāk nekā citas šķirnes.
‘Doč Kubovoi’ (‘Solņečnaja’)
Šķirne ar augstu ziemcietību. Izturīga pret ilgstošu sausumu. Ražo ik gadu. Kokiem ieapaļš vainags un neliels augums. Zari atzarojas gandrīz taisnā leņķī. Ogas skaistas, iegarenas formas, koši oranžas, ar īpatnēju sarkanu apsarmi. Mīkstums koši dzeltens, ļoti sulīgs, ar smalku struktūru. Ogām saldskāba garša, bez rūgtenuma. Īpaši piemērotas rīvēšanai kopā ar cukuru. Izturīga pret kaitēkļiem un slimībām. Šķirne ir salīdzinoši jauna, bez autoru atļaujas to pavairot nedrīkst, tāpēc varētu būt problēmas ar stādiem.
‘Sorbinka’
Ziemcietīga un plastiska šķirne. Koki neliela auguma. Ogas ir lielas, vidējais svars 2–2,4 g. Tām ir ieapaļa forma, līdz viegli strupi nošķeltai pie kausa. Ogas koši šarlaksarkanas ar vieglu, tikko manāmu dzeltenīgu nokrāsu un sīkiem zemmizas punktiņiem. Mīkstums dzeltens, sulīgs, maigs. Ķekari lieli, nokareni. Garša saldskāba, bez miecvielām, patīkama. Ienākas augusta beigās – septembra sākumā. Izturīga pret kaitēkļiem un slimībām.
Vidēja auguma
‘Granatnaja’
Pīlādža vilkābeles hibrīds. Ēdamais pīlādzis ar uzturā izmantojamiem augļiem. Viena no populārākajām ēdamo pīlādžu šķirnēm. Sāk ražot agri, 2.–3. gadā pēc stādīšanas un ražo katru gadu. Augļi tumši sarkanā krāsā, var būt pat ķiršu lielumā, spīdīgi, saldskābi, sulīgi, bez rūgtuma. Tiem nedaudz šķautņaina forma. Koki ir vidēja auguma, 2–4 m augstumā, bet var audzēt arī krūmveidā. Vainags izretināts. Zarojums stingrs, zari vidēji resni un labi saauguši ar stumbru. Izturīga pret visām lapu rūsām. Ziemcietība ļoti laba, bet veciem kokiem var pazemināties. Ražot spēj katru gadu. Augļi aizmetas kā uz daudzgadīgajiem augļzariņiem, tā iepriekšējā gada jaunā pieauguma zariem. Pašneauglīga, bet apputeksnē jebkura cita šķirne. Augļi var aizmesties un attīstīties arī bez apaugļošanās (apomiktiski), tad tiem nebūs sēklu. Labi pavairojas meristēmas audu kultūrā un ar lapainajiem spraudeņiem.
‘Alaja Krupnaja’
Ļoti ziemcietīga (līdz -50 oC) un veselīga šķirne. Ražo bagātīgi, bet ne katru gadu. Ir tieksme uz pašauglību. Koki vidēja auguma, kas veido kompaktu, platu, ieapaļu vainagu. Zari ar stumbru veido platu leņķi. Augļi lieli, līdz 2,3–2,5 g , bet var būt pat lielāki, koši tumši sarkani. Ķekari lieli, kuros var būt pat līdz 150–160 ogām. Tās ir sulīgas, saldskābu garšu, ar vieglu rūgtenumu. Salaspils klons ir ar garšīgākām ogām bez rūgtenuma. Ienākas septembra beigās. Svaigā veidā var uzglabāt līdz februārim. Izturīga pret slimībām un kaitēkļiem.
Liela auguma
‘Kubovaja’
Viena no kvalitatīvākajām no Ņevežinas tipa pīlādžiem izdalītajām formām. Izskats ļoti atgādina parasto meža pīlādzi. Vainags ir plati piramidāls, zari resni. Tie labi saaug ar stumbru. Bez atlūzumiem spēj noturēt lielu ražu. Dzinumi ir tumši pelēkā krāsā ar lieliem, iegareni smailiem pumpuriem, tie ir klāti ar pelēkbrūnām zvīņām. Šķirne pašneauglīga, bet labi apputeksnējas ar jebkuru citu Ņevežinas klonu vai savvaļas pīlādžiem. Tā ir ziemcietīga un augstražīga. No pieaugušiem kokiem labas ražas gados var novākt līdz 120–150 kg ogu. Tās ir lielas, 1x1,2 cm, iegarenas, ar 5 šķautnēm, skaistas, koši oranžsarkanā krāsā, sulīgas un saldskābu garšu. Var izmantot svaigā veidā un pārstrādei. Sāk ražot sākot ar 5.–7. gadu, ražo periodiski.
‘Krasavica’
Pīlādža un bumbieres krustojums. Koks spēcīga auguma, ar samērā stāvu vainagu. Ziemcietība un ražība augsta. Pašneauglīgs, apputei der Ņevežinas pīlādži, der citu apputeksnēšanai. Augļi lieli, līdz 1,5 cm plati, vidēji sver 1–1,5 g, oranžsarkani, ar saldskābu atsvaidzinošu garšu. Izmanto svaigā veidā un pārstrādei. Ogas var saglabāt līdz pavasarim 0–1 oC temperatūrā, nezaudējot garšu. Ar lapainajiem spraudeņiem vairojas slikti. Sāk ražot 5.–7. gadā un ražo periodiski.
‘Rosina’
Morāvijas pīlādžu grupas šķirne. Pēc izskata atgādina šķirni ‘Edulis’, bet augļi ir vēl lielāki un garšīgāki. Var ēst svaigā veidā, var arī žāvēt un izmantot kā rozīnes. Tāpēc tāds nosaukums. Latvijas apstākļos spēj labi augt un ražo, bet periodiski. Ar gadiem ražas kļūst arvien bagātākas. Koki liela auguma, veselīgi. Augļi lieli, spīdīgi, sarkani. Garša saldskāba, aromātiska. Mīkstums sulīgs.
Māris Narvils,
Vecākais speciālists dārzkopībā