Ar zināšanām un līdzsvarotu attīstību uz dzīviem laukiem

Saruna ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētāju MĀRTIŅU CIMERMANI.

– Lielākais darbs šogad bija “Novada garša” – vietējo ražotāju produktu noieta veicināšanas pasākumi. Šogad notika kopumā pieci pasākumi Latvijas reģionos, kuros izdevās piesaistīt vairāk nekā 150 mazos ražotājus no visas Latvijas, bet noslēguma pasākumā Rīgā, Hanzas peronā, piedalījās ap 100 ražotāju. Mēs redzam, ka šāds pasākums ir nepieciešams gan ražotājiem, gan pircējiem, jo apmeklētāju skaits pārsniedza 12 000. Mēs redzam, ka ir liels pieprasījums pēc produktiem, kuru izejvielas izaudzētas Latvijā un kas tapuši pašu ražotāju rokām.

Pieļauju, ka mūsu sāktais darbs dara uzmanīgus lielražotājus, kā arī vairum- un mazumtirgotājus, kam svarīgāks ir apgrozījums un peļņa, nevis pārtikas izejvielu izcelsme. Ceru, ka tas netraucēs turpināt iesākto un arī nākamgad varēsim turpināt darbu pie mūsu pašu ražotāju atbalsta. Mums ir svarīgi, lai pašu ražotā pārtika nonāktu ne tikai pie pircējiem tirgū, bet arī skolu, slimnīcu un pārējo valsts iestāžu ēdienkartē. Zinu, ka tas nav viegli, jo mazajiem ražotājiem iepirkumos nākas stāties pretī šajā jomā ļoti spēcīgam vairumtirgotāju tīklam, kam ir pieredzējuši speciālisti, kuri spēj sagatavot iepirkuma dokumentus atbilstoši prasībām. Taču sāksim pamazām – veidojam “Novadu garšas” katalogu, kurā jau iekļauti vairāk nekā 290 mazo Latvijas saimniecību ražotāju.

Šis ir jau ceturtais gads, kopš strādājam ar mazajiem ražotājiem, un jūtu, ka viņiem nepieciešama atbalsta sistēma. Jā, ir “Zaļā karotīte” vietējo izejvielu produktu ražotājiem un ir “Bordo karotīte” pārējiem Latvijas ražotājiem, kas neizmanto vietējās izejvielas. Pieredze rāda, ka mazajiem ražotājiem šīs pārtikas kvalitātes shēmas īsti nepalīdz ielauzties tirgū un kļūt spēcīgākiem.

Nākamais – ļoti aktīvi esam strādājuši konsultāciju programmā. Skaidrs, ka nākamajā gadā vēl nopietnāk strādāsim pie profesionālo pakalpojumu pilnveidošanas mūsu tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm – ieguldīsim vairāk gan savos konsultantos, gan zemniekos, lai Latvijā attīstītos modernas saimniecības. Eiropas Inovāciju partnerības projekta “Laukus saimniecību elektroniskās pārvaldības sistēmas izveide” ietvaros esam sākuši vietnes manslauks.lv izstrādi, kas palīdzēs saimniekiem strādāt efektīvāk un, galvenais, samazināt laiku darbu plānošanā, vadībā un uzraudzībā. Tas ļautu vairāk laika veltīt sev un ģimenei. Arī pats vairāk enerģijas veltīšu profesionālā konsultāciju virziena stiprināšanai, lai mūsu saimniekiem būtu pieejami modernākie saimniekošanas modeļi un to pielietošanas risinājumi.

Kooperācijas, precīzāk – kopdarbības – veicināšana ir vēl viens virziens, kura stiprināšanā redzam savu lomu. Vairs nav tie laiki, kad zemnieks var tikai slaukt govis vai audzēt graudus, mūsdienu izaicinājums ir spēt arī veiksmīgi paša saražoto pārdot. Kooperācija ir viens no mehānismiem, kas šo jautājumu palīdz risināt. Ne tikai pārdot, kopdarbība palīdz kļūt stiprākiem savu interešu aizstāvībai. Tas attiecas uz visām lauksaimniecības nozarēm, tajā skaitā mājražošanu. Mums ir daudz darba, lai skaidrotu kooperācijas darbības mehānismus, veidotu līderus šajā jomā, jo jau esošajiem kooperatīviem parādās līderu deficīts. Vadītājām jābūt ar labām zināšanām un meistarību, lai spētu izvadīt kooperatīvu cauri krīzēm un, galvenais, radīt jaunu sadarbības kultūru zemnieku un patērētāju starpā!

– Kādi ir lielākie lauksaimniecības nozares izaicinājumi?

Manuprāt, nopietni jāanalizēt, kādēļ tik ļoti strauji sarūk piensaimniecību skaits – 2000 saimniecību ik gadu aiziet no tirgus. Uzskatu, ka tas ir nopietns iemesls satraukumam. Mēdz uzskatīt, ka no tirgus aiziet vienas divu govju saimniecības, kuru īpašnieki ir gados veci. Realitāte var būt citāda, jo redzam, ka saimniekošanu piena nozarē pārtrauc arī vidēji un lieli uzņēmumi, kuru saimnieki secina, ka graudu audzēšana ir izdevīgāka, ar mazākām investīcijām nekā piensaimniecība.

Mazām un vidējām saimniecībām ir ārkārtīgi sarežģīti investēt attīstībā. Arī es uz savas ādas esmu izjutis, ko nozīmē mēģināt īstenot modernizācijas projektu piensaimniecībā. Reizēm jūtos bezspēcīgs, jo būvniecības izmaksas Latvijā ir ārkārtīgi augstas, mazām un vidējām saimniecībām “nepaceļamas”. Mums ir iespēja doties pieredzes apmaiņas braucienos uz citām ES valstīm, un redzam, ka tur šādu izmaksu nav. Mēs paši esam radījuši sistēmu, kas veicina mākslīgu cenu “uzpūšanu”. LLKC strādās pie modulāriem fermu būvniecības risinājumiem, kas par mazām naudiņām būs pieejami tām saimniecībām, kuras vēlās spert soli izaugsmes virzienā.

Vienlaikus piena pārstrādes jaudas ne tikai Latvijā, bet Baltijas reģionā pieaug un turpinās augt. Jau notiek cīņa par laba piena ražotājiem un pamazām sāk veidoties piena deficīts. Vienlaikus, kā jau minēju, ik gadu vidēji 2000 saimniecību pārtrauc piena ražošanu, tas nozīmē – vidēji 10 000 tonnu piena mazāk. Un šāds apjoms ir atbilstošs viena vidēja piena kombināta jaudai. Joprojām piena pārstrāde negrib saprast, ka viņu darbs ilgtermiņā ir atkarīgs no tā, cik labi tirgū jutīsies piena ražotājs – viens no otra ir atkarīgi. Cena 24 centi, ko maksā mazajām saimniecībām par piena kilogramu, nav motivējoša ražošanai, tas ir ceļš uz nekurieni.

– Šogad uzsākts un nākamgad jāpabeidz darbs pie Lauku attīstības programmas (LAP) 2021.–2027. gadam izstrādes. Eiropas Komisija noteikusi, ka dalībvalstīm ir lielākas tiesības definēt atbalsta pasākumus lauksaimniecībā nekā līdz šim. Kā virzās jaunās LAP izstrāde?

– Ir ES uzstādījumi lauksaimniecībai un lauku attīstībā, un ir Latvijas uzstādījumi. Vecā Eiropa laukus redz citādi, tā nav tikai vide biznesam. Ja runājam par efektīvu biznesu, tad nav runa par vides aizsardzību un sociālo vidi. Tas ir grūti savienojams ar ilgtspējīgu saimniekošanu. Tāpēc diskusijas ir un būs ļoti grūtas.

Pagaidām nedomāju, ka Latvijā ES finansējuma izlietošanā prioritātes būtiski mainīsies. Visticamāk, ka nekādas revolūcijas nebūs, ja nu vienīgi vides jautājumi un sabiedrības spiediens liks pārskatīt mūsu darbības un plānus.

Mēs, LLKC, pavasarī veicām iedzīvotāju aptauju par prioritātēm jaunajam LAP, un primāri tika uzskaitīts, ka cilvēkiem laukos nepieciešama līdzsvarotāka attīstība – infrastruktūra, tostarp ceļi, pakalpojumu pieejamība, lielāks atbalsts mazajām un vidējām lauku saimniecībām, kā arī īpašs atbalsts no attīstības centriem attālākiem novadiem, tāpat arī videi draudzīga saimniekošana. Cilvēki vēlas, lai laukos vairāk būtu daudzveidīga uzņēmējdarbība, kas radītu pakalpojumus un darbavietas. Man ir bažas, vai aptaujās izteiktās vēlmes tiks ņemtas vērā, bet tā jau politikas realizācijā notiek, labākais kompromiss ir, kad nedaudz neapmierināti ir visi, bet vismaz līdzsvaroti. Tādēļ nākotnē būs aktuāls jautājums, vai LLKC iesaistīsies vēl kādu šāda veida aptauju rīkošanā, jo, ja politikas veidotāji neņems vērā cilvēku viedokli, uzticību zaudēs gan viņi, gan mēs. Varbūt esmu pārāk skeptisks, jo ceļš uz LAP izstrādi ir tikai pusceļā, kāda būs mūsu attīstība līdz 2027. gadam, atkarīgs no mūsu un ES lēmumiem nākamgad. Skaidrs, ka sabiedrības nostāja pret lauksaimniecību mainās, un ļoti ceru, ka mēs kopā sapratīsim, cik svarīga ir mūsu savstarpējā sapratne par vides un klimata izmaiņām un ietekmi uz lauku iedzīvotājiem!

– Amatā stājies jauns ES lauksaimniecības komisārs Janušs Voicehovskis, pēc tautības polis. Viņš kā vienu no veicamajiem darbiem ES Kopējai lauksaimniecības politikai ir definējis līdzsvarotu lauku attīstību, norādot, ka intensīva saimniekošana nevar būt ilgtspējīga.

– Tas ir saprotams. Daži mēģina pasmaidīt par Igaunijas centieniem atgriezt laukos cilvēkus, šim mērķis atvēlot 100 miljonus eiro. Jautājums – vai arī mums tas ir svarīgi. Nesen biju Dundagā, kur runājām arī par pamatvajadzībām, kas ļauj jaunām ģimenēm dzīvot laukos. Viena no tām – skola. Cilvēkiem uz vietām ir bažas, ka līdz ar novadu reformu sekos Izglītības ministrijas matemātiskie aprēķini par to, kurām skolām būt, kurām ne, kā rezultātā novadi zaudēs vēl palikušās skolas. Pastāv nopietnas bažas, vai reformas rezultātā netiks pazaudēti tie pakalpojumu, kas laukos vēl ir pieejami. Pašlaik ir sajūta , ka kāds Rīgā grib vienpersoniski pateikt, kā dzīvot lauciniekiem. Tas nav pareizais komunikācijas un rīcības modelis.

Lauki nevar vienlaicīgi būt rūpnieciska vide un vide ar ainaviskiem elementiem, kurā grib dzīvot cilvēki. Līdzsvars būs jāatrod! Tādēļ mums priekšā ir izšķiršanās, vai iesim eiropeisku ceļu uz attīstītiem laukiem, kas piemēroti dzīvošanai, vai izvēlēsimies citu attīstības modeli, kas labumu dod nelielam skaitam uzņēmēju. Joprojām ir aktuāls stāsts “20/80”, tas ir – Eiropas Komisijas aprēķini par to, ka 20 % lauku uzņēmēju saņem 80 % ES maksājumu. Latvijā šie skaitļi ir: 14 % saimniecību saņem 76 % ES naudas. Ja esam iestājušie pasaules spēcīgo klubiņā OECD, tad tomēr jāņem vērā viņu pētījumi un ieteikumi līdzsvarotai attīstībai un ienākumu atšķirību mazināšanai. Vajag stratēģiskas izmaiņas, kas dotu cerību vidusslāņa veidošanai lauku teritorijās.

ES veco valstu pieredze rāda, ka liels ne vienmēr nozīmē efektīvs. Nesen biju Nīderlandē, kur redzējām, ka efektīvi var saimniekot uz 50 un 60 hektāriem. Ražot ieņēmumus var neskaitāmos veidos un formās, no zemes var iegūt lielu naudu. Dāņu zemnieks, kurš jau daudzus gadus strādā Latvijā, man jautāja – kad Latvija sapratīs, ka efektivitāte nav atkarīga no saimniecības lieluma?

– Vai ar naudas atbalstu vien var veidot vidusslāni – attīstīt mazās un vidējās saimniecības?

– Nepieciešama profesionālā izglītība. Ja, piemēram, lopkopībā nebūs vidējās profesionālās izglītības, neattīstīsies nedz piena, nedz gaļas lopkopība. Bez zināšanām tas nevar notikt. LLKC viens šo darbu nevar paveikt. Ir nepieciešamas profesionālās skolas. Protams, arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte var iesaistīties un gatavot praktiskā darba darītājus – profesionāļus fermām, taču vai tas būtu augstskolas stratēģiskais mērķis.

Cerība ir, jo redzu, ka pašreizējā Zemkopības ministrijas vadība vēlas panākt izmaiņas izglītības sistēmā. Nevar būt nākotne nozarēm, kam nav pamatzināšanu seguma. LLKC nevar nosegt robus pamatzināšanās, mācot ābeci, kā jāstrādā ar augsni un dzīvniekiem. Cerības ir uz Bulduru, Smiltenes, Malnavas un Kandavas tehnikumiem, kas šo darbu dara un turpinās pilnveidoties.

Viens gan ir skaidrs – profesionālajā jomā notiek ļoti straujas izmaiņas un mācību programmas skolās nevar būt kā mūžīgi mūžos akmenī iecirstas. Pirms pieciem gadiem rakstītas mācību programmas šodien jau var būt novecojušas. Pirms pieciem gadiem robotus fermās lika tikai daži, tagad tā ir plaša prakse ne tikai vecajās ES valstīs, bet arī pie mums. Tā ir nākotne – Nīderlandes piemērs rāda, ka 200 govju fermā visus darbus var paveikt viens cilvēks, jo pārējo dara roboti. Tādēļ izglītības sistēmai jābūt ļoti elastīgai, sekojot līdz jaunākajiem pētījumiem un tehnoloģiju attīstībai.

– Vai LLKC var būt inovāciju centrs – vieta, kur saimniekiem apgūt jaunākās zināšanās efektīvai saimniekošanai?

– Uz to mēs ejam. Mēs vedam sarunas ar Zemkopības ministriju par to, ka pakāpeniski veidojamies par inkubācijas centru, vietu, kur ikviens, kam nepieciešami izsvērti lēmumi saimniekošanā, var gūt ekspertu novērtējumu un atbalstu. Ne tikai mūsu, bet arī ārvalstu ekspertu palīdzību. Mēs pie tā strādājam. Tiesa, jāapzinās, ka informācija un zināšanas, kas palīdz attīstīties, ir liela vērtība. Jā, tas maksā dārgi, ko apliecina arī Latvijas investīciju aģentūras prakse, reģionos veidojot uzņēmējdarbības attīstības centrus, kas uzņēmēju vidē tiek atzinīgi vērtēti. Mums nav nodoma kopēt LIAA, taču mums ir laba bāze šādu inkubatoru veidošanai. Tas ir viens no veidiem, kā panākt to, ko cilvēki vēlas – aktivitāti laukos.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Intervija no LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” decembra numura