Antimikrobiālās rezistences riski un to samazināšanas iespējas

Infekciju slimību diagnozes tiek uzstādītas, vadoties pēc klīniskajām pazīmēm, tādēļ precizitāte ir zema.

Lai mazinātu antimikrobiālo rezistenci, dzīvniekiem jānodrošina higiēnas prasībām atbilstoša turēšana un kopšana, tie atbilstoši izmantošanas veidam pareizi jābaro ar sabalansētu barības devu. Pārtikā izmantojamā produkcija jāiegūst no veseliem dzīvniekiem.

Arvien biežāk sabiedrībā tiek diskutēts par veselīgas pārtikas ieguves principiem un iespējām. Bieži sabiedrībā tiek kritizēta konvencionālajās saimniecībās audzēto dzīvnieku produkcija, jo lielai daļai patērētāju radīts maldīgs priekšstats par dzīvnieku audzēšanas, turēšanas un kopšanas apstākļiem. Izvērtējot visu ES pieņemto likumdošanu, nākas atzīt, ka lopkopības jomā ir precīzāk definēta likumdošana, kas regulē dzīvnieku audzēšanas un izmantošanas apriti, ietverot dzīvnieku aizsardzību un labturības noteikumus, nekā tas ir pieņemts attiecībā pret sabiedrību kopumā.

Taču par antimikrobiālo rezistenci (AMR) sabiedrībā diskutē ne bez pamata. Ik gadu palielinās saslimušo cilvēku skaits, kuru organismā izdalītie patogēni ir rezistenti jeb izturīgi pret vienu vai vairākām medicīnas praksē lietotajām antibiotikām.

Kāpēc šāda situācija rodas?

Rezistence pret antibiotikām nav vērojama tikai cilvēku populācijā, tā ar pieaugošu intensitāti novērojama dažādu dzīvnieku sugu, dzimuma un vecuma grupās. Dzīvnieku populācijā rezistence pret antibiotikām veidojusies pakāpeniski un šeit ir nevietā vainot farmācijas kompānijas, kuras pēta un ražo dažādu grupu antibiotikas. Svarīgi ir saprast, kādēļ dzīvnieki saslimst ar infekcijas slimībām, kā ganāmpulks tiek apsaimniekots un kā tiek ievērota slimību profilakse, ārstēšana. Neraugoties uz saimniecības lielumu un dzīvnieku skaitu tajā, svarīgi zināt, kā tiek pārnestas infekcijas slimības, kā kontrolēt patogēno baktēriju daudzumu dzīvnieku novietnēs un kā uzturēt veselus dzīvniekus.

Lai dzīvniekiem mazinātu AMR, saimniecībās ieteiktu izveidot ganāmpulka apsaimniekošanas plānu, kurā viens no elementiem ir biodrošības pasākumu komplekss ar šādiem kritērijiem.

Konkretizēts potenciāli infekcijas slimību uzņēmīgo dzīvnieku skaits, blīvums uz 1m², dzīvnieku skaits grupā.

Precīzi izstrādāta programma slimību diagnostikā. Programmā iekļauti kritēriji, pēc kuriem tiek veikti slimību klīniskie un laboratoriskie izmeklējumi. Piemēram, tesmeņa iekaisuma gadījumā būtu jāvērtē saslimšanas biežums, periodiskums, iekaisuma veids. Vismaz 2–3 reizes gadā būtu jāveic laboratoriskie izmeklējumi tesmeņa iekaisuma diagnostikai, lai noteiktu patogēno ierosinātāju mainību un jutību pret antibiotikām. Savukārt teļu slimību laboratoriska diagnostika vienmēr būtu jāveic post mortem[1]. Svarīgi, lai beigtajiem dzīvniekiem būtu uzstādīta pareiza patoloģiski anatomiskā diagnoze, tādējādi nākotnē konkrētā saimniecībā būtu iespēja izvēlēties pareizāko slimo dzīvnieku ārstēšanas metodi.

Principi, kas jāievēro slimu dzīvnieku ārstēšanā. Medikamenti slimu dzīvnieku ārstēšanā tiek lietoti saskaņā ar veterinārārsta norādījumiem pēc precīzas slimības diagnozes uzstādīšanas vai saskaņā ar veterinārajā receptē noteiktajiem norādījumiem.

 Medikamentu pirmajai izvēlei jābūt šaura spektra antibakteriālajiem līdzekļiem, to nosaka laboratorisko izmeklējumu rezultāti.

Ārstēšana jāveic individuāli, atsakoties no dzīvnieku grupas ārstēšanas ar ārstniecisko barību, kuru sagatavo pēc veterinārārsta sastādītas receptūras.

Dzīvnieku īpašnieka pienākums ir nodrošināt slimajam dzīvniekam pienācīgu aprūpi un pilnu ārstēšanas kursa izpildi, kā arī par izmaiņām dzīvnieka veselībā jāziņo veterinārārstam.

Saimniecībā noteikti jāveic saslimušo dzīvnieku un izlietoto medikamentu uzskaite, kā arī būtu jānosaka ārstēšanas efektivitāte un lietderība.

Ēdināšana. Ļoti svarīga dzīvnieku apsaimniekošanas plāna sastāvdaļa, ar kuras palīdzību var dzīvniekiem nodrošināt augstu imunitāti, kā arī sasniegt atbilstošu produkcijas ieguvi, nenodarot ļaunumu dzīvnieku veselībai.

Dzīvnieku labturība. Svarīgi nodrošināt ne tikai minimālās dzīvnieku labturības prasības, kuras ir noteiktas ar likumu atbilstoši dzīvnieku sugai, vecumam un izmantošanas veidam. Katra dzīvnieku īpašnieka pienākums ir rūpēties par saviem dzīvniekiem, nodrošinot tiem augstākos labturības standartus. Ļoti svarīgi dzīvniekiem nodrošināt atbilstošu guļvietu, piekļuvi barībai un ūdenim. Ļoti liela uzmanība jāvelta novietnes mikroklimatam: gaisa temperatūrai, relatīvajam gaisa mitrumam, gāzu koncentrācijai, gaisa plūsmai, trokšņu līmenim un apgaismojuma intensitātei.

Sanitārija un higiēna. Ievērojot sanitāriju, tīrību un regulāru dzīvnieku novietnes dezinfekciju, infekcijas slimību apdraudējumu var samazināt pat par 50 %.

Apsaimniekojot vidēji lielus un lielus ganāmpulkus, būtu jāievēro princips “viss pilns–viss tukšs”, vai, ja šo principu dzīvnieku skaita dēļ saimniecībā nav iespējams ievērot, to ievēro daļēji, komplektējot dzīvnieku grupas no viena vecuma dzīvniekiem, kurus izvieto pa aizgaldiem vai boksiem. Pēc dzīvnieku pārvietošanas, aizgalds vai bokss ir mehāniski jāiztīra no mēsliem un pakaišiem, ja nepieciešams, jāveic mazgāšana, vēlams ar karstu, 65–75 °C, ūdeni, pēc mazgāšanas vajadzīga  1–2 dienu žāvēšana un tad aizgaldu vai boksu dezinficē. Pēc dezinfekcijas dzīvniekus aizgaldos un boksos ieteicams ievietot pēc dienas, vislabāk pēc trijām.

Biodrošība ir pats svarīgākais elements dzīvnieku apsaimniekošanas plānā. Šo procesu var izveidot un vadīt dzīvnieku īpašnieks, taču pasaulē un arī pie mums Latvijā šo plāna daļu parasti izstrādā veterinārārsti sadarbībā ar dzīvnieku īpašniekiem, katrai saimniecībai savu, vadoties pēc konkrētiem apstākļiem. Kompleksu biodrošības pasākumu plānu veido no vairākām sadaļām:

• izvērtē ganāmpulka tipu: slēgta tipa ganāmpulks ar noslēgtu ražošanas ciklu vai atvērta tipa ganāmpulks ar noslēgtu ciklu vai kādu no cikla daļām. Atvērta tipa saimniecībām iepērkot dzīvniekus, jāparedz, vai dzīvniekus iegādāsies vakcinētus vai dzīvnieki ienāks ganāmpulkā nevakcinēti;
• saimniecības novietņu un teritorijas plānojums tehnoloģisko plūsmu nodrošināšanai, kā arī norobežošana pa perimetru ar žogu, paredzot dzīvnieku iekraušanas un izkraušanas vietu un karantīnas zonu ievestajiem dzīvniekiem;
• epizootiskā fona[2] noteikšana;
• dzīvnieku vakcinācijas shēmas. Ievieš un realizē saimniecībā pēc epizootiskās situācijas un infekcijas slimību apdraudējuma pakāpes. Ieviešot visu uzņēmīgo dzīvnieku vakcināciju, var samazināt antibiotiku patēriņu saimniecībā un mazināt AMR;
• infekcijas slimību uzraudzība un kontrole;
• atbildības sadalījums par plāna ieviešanu un izpildi saimniecībā.

Ikdienā konsultējot dzīvnieku īpašniekus, nākas saskarties ar atšķirīgiem viedokļiem par dzīvnieku ārstēšanas metodēm un to lietderību. Tāpēc valsts mērogā nepieciešams rast vienotu skaidrojumu dzīvnieku īpašniekiem, kādos nolūkos un kādos gadījumos jālieto antibiotikas dzīvnieku slimību ārstēšanā.

2015. gadā plašu pētījumu Latvijā par AMR veikuši BIOR speciālisti, viņu pētījuma rezultāti skaidri un pārliecinoši norāda, ka daļa iegūtās dzīvnieku produkcijas ir piesārņota ar antibiotiku atliekvielām un baktērijām, kuras ir rezistentas pat vienlaicīgi pret vairākām antibiotiku grupām.

1. attēls. Indikatorbaktēriju rezistence un multirezistence 2014.–2015. gadā, %

Avots: https://spkc.gov.lv/upload/Prezentacijas/AMR/berzins_amrkonferencerigalv...

Pēc 1. attēlā BIOR apkopotās informācijas jāsecina, ka baktēriju rezistence ir ļoti augsta pret sulfanilamīdu grupas preparātiem tetraciklīniem, testējot tās, par indikatoru izvēloties no slimu dzīvnieku audiem izdalīto E.coli baktēriju jeb zarnu nūjiņu. Līdzīgu rezistenci pret antibiotikām uzrāda enterokoki. Satraucošākais visā pētījumā ir tas, ka teļiem, cūkām un putniem veidojas multirezistence pret antibiotikām. Tas nozīmē, ka, pat mainot vairākas antibiotiku grupas, baktērijas spēj izturēt antibiotiku iedarbību.

Tāpat BIOR pētījumā noskaidrots, cik piesārņoti ar antibiotiku atliekvielām ir pētījumā iekļautie dzīvnieki un pārtikas produktu kategorijas.

2. attēls. Patogēnu sastopamība produktīvajos dzīvniekos un svaigā gaļā 2014.–2017. gadā, %

Avots: https://spkc.gov.lv/upload/Prezentacijas/AMR/berzins_amrkonferencerigalv...

Pētījumā visbiežāk no paraugiem tika izdalītas enzīmreducējošās E.coli un Campylobacter, kas nozīmē, ka, lietojot sulfanilamīdu grupas medikamentus un tetraciklīnus, ārstēšana būs nesekmīga.

Pēc 2. attēlā apkopotajiem datiem visnopietnāk par antibiotiku lietošanas ierobežojumiem jādomā cūkkopības nozarē, liellopu audzētājiem un putnkopībā. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde EFSA noteikusi gradācijas, kā vērtējams rezistences līmenis. Rezistences vērtējums apkopots 1. tabulā.

1. tabula. Rezistences līmeņu vērtējums

2. tabula. Baktēriju rezistence pret antibiotikām

Kādēļ šāda situācija veidojas Latvijas un pasaules lopkopībā? Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga, taču atbildība būtībā jādala būtu uz pusēm. Dzīvnieku īpašniekam jāuzņemas 50 % atbildība vai pat vairāk, otra daļa atbildības – valstij ar veterinārārstiem. Cēloņi AMR pieaugošajai intensitātei lopkopībā ir vairāki. Lielā daļā lopkopības saimniecību infekciju slimību diagnozes tiek uzstādītas ne pēc laboratorisko analīžu vai eksprestestu rezultātiem, bet vadoties pēc klīniskajām pazīmēm, tādēļ precizitāte ir zema un slimie dzīvnieki tiek ārstēti ar plaša spektra antibiotikām, nereti terapiju papildinot ar steroīdajiem hormonu preparātiem, kā rezultātā pakāpeniski tiek veidota AMR. Tāpat pētījumos pierādīts un nerekomendē jaundzīvniekiem pirmajās dienās injicēt tulatromicīnu. Piemēram, 2. tabulā redzams, ka, veicot tulatromicīna injekcijas teļiem 1–3 dzīves dienā, saimniecībā palielnājās ARM.2. tabulā apkopoti rezultāti par veiktajiem bakterioloģiskajiem izmeklējumiem no teļu patoloģiskā materiāla 2017. gadā VLT aktivitātes īstenošanā “Ilgtspējīgas lauksaimniecības ražošanas pilotprojektu īstenošana” izmēģinājumā “Novietnes mikrofloras ietekme uz jaundzīvnieku veselību”. Veikto analīžu datu ticamību tiešā veidā apstiprina BIOR pētījumā iegūtie rezultāti, kuri norāda, ka Latvijas zinātnieki, lauksaimnieki un lopkopības nozares speciālisti ir lielas dilemmas priekšā, kā panākt sekmīgu situācijas uzlabojumu attiecībā pret AMR, kuras intensitāte ar katru gadu pieaug, un panākt sabiedrībā lietoto pārtikas produktu drošu lietošanu.  

Piemēram, teļu diarejas ārstēšanu sekmīgi var veikt, diagnozes uzstādīšanai izmantojot dažādu kompāniju ražotus eksprestestus.

3. attēls. Diarejas diagnostika teļiem saimniecībā

Ar 3. attēla testa palīdzību 15 min. laikā var noteikt slimību ierosinātājus. Rota un korona vīrusu antivielas, kriptosporīdijas[3] un E.coli K-99 enteropatogēno celmu. Konkrētā teļu diarejas  diagnostikas metode tika izmantota demonstrējumā “Nelimitētas jaunpiena (ad libitum) izēdināšanas metodes ietekme uz teļa augšanu un attīstību” (8. lote) LAP 2014.-2020. apakšpasākums “Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem” LAD Līguma nr. LAD100119/P2 A/S “Agrofirma Tērvete” 160 teļiem, kuriem tika novērota akūta diareja. 31,2 % veicot šo testu, tika izdalīta rotavīrusa infekcija, kas atviegloja un uzlaboja veterināro speciālistu darbu. Saimniecībā teļu diarejas gadījumā praktizē izlases kārtā veikt teļu caurejas cēloņu ekspress diagnostiku 1–2 reizes mēnesī 10–20 teļiem. Teļu diareju Tērvetē ārstē ar elektrolītu šķīdumu, imunitātes stiprināšanai katrs teļš papildus saņem aminoskābju un vitamīnu maisījumu. Profilaktiskos nolūkos ievērojot jaunākās zinātnes atziņas un politiskās vadlīnijas, Tērvetē notiek teļu vakcinācija ar Rispoval-3 vakcīnu. Nākotnē saimniecība plāno ieviest dzīvnieku vakcināciju ar speciāli izstrādātu autogēno vakcīnu.

Lai nākotnē samazinātu AMR ietekmi lopkopībā, lai mazinātu antibiotiku atliekvielu klātbūtni pārtikas produktos un veicinātu visas sabiedrības veselību Latvijā, tiek veidots rīcības plāns: “Viena veselība”. Tas nozīmē, ka katrā pārtikas aprites posmā jāstrādā precīzāk, ievērojot speciālistu un zinātnieku rekomendācijas. Tas nozīmē, ka dzīvniekiem jānodrošina higiēnas prasībām atbilstoša turēšana un kopšana, tie atbilstoši izmantošanas veidam pareizi jābaro ar sabalansētu barības devu. Pārtikā izmantojamā produkcija jāiegūst no veseliem dzīvniekiem, tai ir jāveic pareiza pirmapstrāde un pārstrāde. Lai saražotie produkti nonāktu nekaitīgi līdz patērētājam, visos to aprites posmos jāievēro noteiktās higiēnas prasības un, ja nepieciešams, jānodrošina aukstuma ķēde visā produktu aprites ciklā. Tikai kopā rīkojoties atbildīgi, mēs spēsim izaudzēt veselus dzīvniekus, iegūt kvalitatīvus pārtikas produktus un saudzēt dabu, jo pārlieku liela antibiotiku lietošana nonāk dabā. Neizpildot veterinārārstu noteikto ārstēšanas kursu – resp. samazinot ārstēšanas laiku, tiek veicināti infekcijas slimību recidīvi un AMR.

Dainis Arbidāns,
LLKC konsultants-eksperts veterinārmedicīnā