Rabarberi ražo vienmēr

Rabarbers ir iemīļots daudzgadīgais dārzenis gandrīz vai katrā lauku sētā un katrā personīgās mājas dārziņā. Ir cilvēki, kuri to ļoti novērtē un atzīst, savukārt citi uz to raugās kā kaut ko pārāk skābu. Tomēr šajā gadsimtā šis dārzenis piedzīvojis ievērojamu renesansi.

Vēsturiski rabarbers pazīstams jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu Ķīnā, kur tas saukts par lielisko dzelteno. Pirmie dati minēti jau 2700 gadus pirms mūsu ēras. Vēlāk pa seno Zīda ceļu tas tika vests arī uz Eiropu. Caur Smirnas un Alepo ostām tas nonāca Turcijas teritorijā, tāpēc arī tika saukts par “Turcijas rabarberu”. Tālāk tas pa jūras ceļiem nonāca līdz senajai Krievijai, kur sāka pastiprināti pievērst uzmanību tā kvalitātei. Tajā laikā šo kultūru izmantoja tikai medicīniskiem nolūkiem. Vedot no Āzijas, tā cena bieži vien tuvojās dārgo garšvielu cenai, bet bija brīži, kad Francijā rabarberi bija pat līdz trijām reizēm dārgāki par kanēli. Skotijā un Anglijā tikai 17. gs. beigās, kad sāka samazināties cena cukuram, rabarberus sāka audzēt arī kulināriem nolūkiem. No šīm valstīm tad jau tālāk šī kultūra izplatījās pa visu Eiropu. Vārds “rabarbers” cēlies no latīņu valodas rhabarbarum, tulkojumā tas nozīmē “barbaru sakne”.

Rabarberi pieder pie sūreņu (Polygonaceae) dzimtas, parastais rabarbers (Rhus rhaponticum L.) ir jau sen Latvijā pazīstams daudzgadīgais dārzenis. Tas veido ļoti spēcīgu sakņu sistēmu. Savukārt lapas ir lielas, pat milzīgas, ar vairāk vai mazāk viļņotām malām. Lielākajam rabarberam, kas 2011. gadā izaudzēts Lielbritānijā, lapas diametrs bijis 3,4 m! Kāti lapām ir sulīgi, paresnināti. Normāli tie sasniedz 30–60 cm garumu, bet izcili eksemplāri var aizsniegties arī līdz 1 metram. Kāts, skatoties šķērsgriezumā, ir viegli ribots, ar iedobi tajā pusē, kur ir lapas plātnes virspuse. Lapas ir zaļā līdz tumši zaļā krāsā ar izteiktām lapu dzīslām, kas ļoti labi redzamas lapu plātnes apakšpusē. Kāta krāsa var ļoti variēt: no pilnīgi zaļas līdz dažādu nokrāsu sārtajiem toņiem – no maigi rozīgiem līdz intensīvi tumši sarkanam. Ja kāta mizas krāsa ir sarkana, tad arī kāta mīkstums pieņem sārtus toņus. Tieši šādi kāti patērētājiem patīk vislabāk. Tie arī satur vairāk cukura nekā zaļie kāti. Otrajā gadā rabarberiem veidojas baltas līdz iedzeltenas ziedkopas, kas var sasniegt 0,8–2 metru garumu. Veido daudz sēklu, kas nogatavojoties kļūst sarkanīgi brūnas. Tās ir vieglas. Nelabvēlīgos augšanas apstākļos ziedkātus un ziedus augs var veidot atkal un atkal.

Rabarberu galvenā vērtība ir vitamīnos, tie satur cukurus, organiskās skābes, kuras piedod rabarberiem raksturīgo skābo garšu. Kāta augšdaļā veidojas ābolskābe, bet lejasdaļā – citronskābe. Rabarberi pieder pie dārzeņiem, kas, paši būdami skābi, cilvēka ķermenī veido tik vajadzīgu sārmaino reakciju. Rabarberu kāti satur 1,5–4 % ogļhidrātus, tikai 0,2 % taukus, 80 mg P un 10–15 mg C vitamīna. No minerālvielām tikai 0,3 % dzelzs (Fe), bet daudz – 351 mg kālija (K). Satur arī 3–5 % skābeņskābes. Tā kā 100 g rabarberu satur tikai 21 kaloriju, tos bieži iekļauj dažādās diētās liekā svara ierobežošanai. Rabarberi ir spilgts piemērs tam, ka ne viss, kas ir skābs, automātiski saturēs daudz C vitamīna. Lietojot tos uzturā, pastāv iespēja stiprināt kaulus, uzlabot redzi, nervu sistēmas darbību. Tie normalizē vielmaiņu, bet sasmalcinātus rabarberus izmanto kā kompreses sasitumu un sastiepumu gadījumos.

Rabarberu ražotspēja var būt ļoti atšķirīga, to nosaka ļoti daudzi  faktori. To var ietekmēt gan šķirne, gan konkrētais klons. Arī konkrētie augšanas apstākļi, kādā augsnē tie aug, augšanas gads, kāds ir mēslojuma nodrošinājums un visbeidzot – mitruma nodrošinājums un konkrētie meteoroloģiskie apstākļi augšanas periodā. Tādēļ ražas apjoms var atšķirties pat vairākas reizes. No slikti kopta cera var novākt puskilogramu, bet no labi kopta – pat 40 kg. Tas nozīmē, ka, pārrēķinot uz hektāru, skaitļi kļūst ļoti iespaidīgi, raža var svārstīties no 1,75 t/ha līdz pat 140 t/ha. Protams, vidēji tādu ražu izaudzēt neizdosies, bet ražas potenciāls rabarberiem ir milzīgs. Tāpat kā kāta svars var būt no 100 gramiem līdz puskilogramam un vairāk.

Rabarberi ir aukstumizturīgi, bez piesegšanas spēj izturēt -15 ^oC līdz -20 ^oC. Pavasarī spēj sekmīgi pārciest mazas salnas, apsalst tikai pie -5 ^oC. Rabarberi ir vieni no lielākajiem ilgdzīvotājiem starp dārzeņiem. Labas kopšanas gadījumā tie spēj augt vienā vietā pat 10–15 gadus. Tie ir vieni no pirmajiem dārzeņiem, kurus mēs varam sākt lietot uzturā jau maija sākumā.

Tagad par pašu galveno, kāpēc vispār tapa šis raksts. Internetā katru gadu vērojamas karstas diskusijas, vai rabarberu kāti ir lietojami uzturā arī vasaras otrajā pusē un rudenī. Lielākā daļa patērētāju uzskata, ka rabarberi ir ēdami tikai līdz Jāņiem un vēlāk tos uzturā lietot ir veselībai kaitīgi. Uzskats tiek pamatots ar to, ka skābeņskābe, ko rabarberu kāti satur vienmēr, vēlāk rabarberu kātos uzkrājas vairāk, nekā tas būtu nekaitīgi mūsu organismam. Citi, bet jau neliela daļa patērētāju, uzskata, ka tos var lietot uzturā arī vēlāk – vasaras otrajā pusē.

Kas būtu jāievēro, lai rabarberus drīkstētu vākt visu pavasari un visu vasaru?

* Stādu vecums – pilnvērtīgi rabarberus var sākt vākt no ceturtā gada pēc stādīšanas. Pirmajā gadā vispār vajadzētu atturēties no kātu vākšanas. Otrajā gadā vāc tikai pavasarī un tikai daļu. Trešajā gadā pilnvērtīgi vāc pavasarī un vēl otro ražu. Ceturto jau var uzskatīt par pilnās ražas gadu.

* Svarīgs ir novākšanas daudzums. Lai rabarbers spētu ražot visu vasaru, tam jānodrošina pastāvīgi noteikts lapu skaits, ko nedrīkst samazināt nevienā periodā visas vasaras laikā. Optimāli būtu jāatstāj 3–4 lapas. Tātad no krūma noņem pirmo ražu un atstāj 3–4 lapas. Ap Jāņiem izaugs nākamā kātu raža, un iepriekšējās lapas ar kātiem jau būs novecojušas. Atkal no jaunās saaugušās ražas atstāj 3–4 lapas. Ir būtiski, lai tikpat daudz lapu paliktu arī rudenī, kad augi gatavojas ziemošanas periodam.

* Novākšanas reižu skaits būs tieši atkarīgs no tā, cik labi apkopti un mēsloti būs rabarberu krūmi. Sliktos kopšanas apstākļos vairāk par vienu ražu neiegūsiet. Pie vidēja kopšanas līmeņa tiksiet pie divām ražām. Ja rabarberus būsiet labi mēslojuši, var jau cerēt uz trim ražām. Vienu – maija sākumā, otru ap Jāņiem, trešo uz augusta sākumu. Toties, ja spēsiet tam visam klāt vēl nodrošināt mitrumu un vasara netrāpīsies sausa un karsta, var cerēt pat uz četrām ražām, pēdējo vēl vācot septembra otrajā pusē.

* Rabarberi spēj augt strauji, ja ir siltums un mitrums. Siltumu nodrošināt var dažādos veidos. Pirmo ražu var iegūt agri, ja rabarberi ir iestādīti aizvējā un vēl tiek piesegti ar agrotīklu. Var uzmest arī plēves tuneli, tikai saulainās un siltākās dienās tad jābūt iespējai sānus attaisīt vaļā. Mitrums ir tieši saistīts ar nokrišņiem, augsnes spēju saturēt mitrumu un to, vai augsne nav palikusi bez mulčas. Tādēļ, stādot rabarberus smilts augsnēs, uz daudzām un augstām ražām cerēt būs grūti. Svarīga ir iespēja rabarberus mulčēt, tas palīdzēs novērst ūdens zudumus, augi mazāk cietīs no karstuma saulainās dienās. Mulčas sadalīšanās kalpos kā papildu mēslojums. Mulču gan vajadzētu likt rudenī, pēc pēdējās ražas novākšanas. Var likt salmus vai sienu. Mulču liekam vismaz 10 cm biezā kārtā. Ja nav iespējas mulčēt, paliek iespēja laistīt. Vislabāk, ja to iespējams nodrošināt ar pilienveida laistīšanu. Ja rudens ir sauss, ir ļoti būtiski, lai rabarberi tiktu laistīti. Tā augi saknēs vairāk uzkrās asimilātus un sekmīgāk pārcietīs ziemu. Savukārt pavasarī spēcīgāki modīsies.

* Mēslojums ir ļoti svarīgs, tomēr, ņemot vērā rabarberu straujo augšanu, lai neradītu lieku iespēju uzkrāties nitrātiem, nedrīkstētu aizrauties ar slāpekļa mēslojumu. Vislabāk mēslojumu vēlams dod organiskā mēslojuma veidā, pret ko rabarberi ir ļoti atsaucīgi. Retākais reizi divos gados vajadzētu dot mēslojumu 30 t/ha vai kompostu katru gadu ap 10 t/ha.

Izpildot šīs vienkāršās prasības, jūs pavisam droši varēsiet rabarberus padarīt par vienu no ienesīgākajām kultūrām. Jo ne katra kultūra spēj dot 3–4 ražas sezonā. No pirmās varēsiet cept plātsmaizes, no otrās taisīsiet sukādes. Trešo ražu var ielikt vīnā, bet ceturto sasaldēt. Ir, protams, vēl daudzi citi veidi, kā gatavot rabarberus. Kāpēc pie mums nevarētu notikt rabarberu festivāli, kā tas ir Lielbritānijā, ASV un Austrālijā?

Māris Narvils,
LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā