Augsnes apstrāde. Vai esam gatavi pārmaiņām?

Mēs dzīvojam attīstības laikmetā, kad katra diena nes ko jaunu. Attīstība notiek, lai padarītu dzīvi mierīgāku, ērtāku un baudāmāku. Vai kāds no mums, liekot roku uz sirds, var atbildēt, ka mūsu dzīves tiešām tādas ir kļuvušas? Gluži otrādi – temps tikai pieaug un, paši nemanot, esam kļuvuši stresaināki. Līdz ar to ir pazudis dabā tik labi novērojamais ritums.

Tagad, rudenī, tas izpaužas īpaši krāšņi. Dabas skrējiens bremzējas, viss pamazām gatavojas ziemai – upe plūst rāmi, koki krāsojas, putni aizlido, viss norimst... Vienīgi mēs turpinām skriet. Vai esam par to domājuši, vai vēlamies ko mainīt? Tieši par to šis komentārs. Bez norādēm, bez ieteikumiem, bez morāles, vienkārši pārdomām.

Atkal jau: art vai neart?

Aršana esot augsnes apstrādes pamatelements. To cilvēki atklāja aptuveni pirms 4000 gadiem. Aršana ir faktiski visur, tikai ne dabā.

Mēs aram, lai cīnītos ar nezālēm, kaitēkļiem un slimībām, uz gadu aprokot to visu aptuveni 20 cm dziļumā. Kaut kas tur nomirst, kaut kas paliek dzīvs, bet līdz ar kaut kā aprakšanu mēs arī kaut ko izrokam no augsnes ārā. Kaut ko, kas tur gadu mierīgi gulējis, bet tagad, nonākot saskarē ar gaismu un gaisu, atkal attīstās un aug. Tā mēs tur visu rotējam gadu no gada, katrā hektārā par pusmetru pārvietojot un apvēršot 2000 kubikmetrus augsnes. Tie ir aptuveni 200 piekrauti kravas automobiļi. Tos, savietojot  citu aiz cita, izveidosies aptuveni kilometru gara rinda. Kilometrs no katra hektāra...

Mēs aram, lai irdinātu augsni. Labi, bet svaigā arumā sēt tāpat nav vēlams. Arums ir jāsasēdina, tajā jāizveido sēklas gultne, jāiesēj sēkla, ap to esošā augsne jāsablīvē, lai sēkla tiktu pie mitruma, un pēc tam sējums vēl jāpieblīvē, lai mitrums neiztvaiko. Cik operācijās šo uzirdināto augsni mēs pēc tam atkal sablīvējam? Cik par to visu ir priecīgi tie, kas dzīvo augsnē, ja mēs faktiski iznīcinām viņu mājas? Zinot, ka aršana vien maksā aptuveni 50 eiro par hektāru, rodas jautājums: vai mums to vajag, ja daba to izdara bez maksas? Reiz jautāju vienam somu tiešās sējas pionierim, kāpēc viņš vairs near. Atbilde bija ļoti skaidra: kad iestājāmies ES, produkcija kļuva lētāka, bet resursi dārgāki, vajadzēja to visu kaut kā optimizēt, lai savilktu kopā galus.

Mēs aram, lai ieartu salmus. Bet kādam nolūkam? Lai tīrums būtu skaisti “melns” un salmi netraucētu tā tālākai apstrādei? Lielākoties 20 cm dziļumā ieartie salmi, tur tā arī nesatrūdējuši, paliek līdz nākamajai aršanai. Kāpēc? Tāpēc, ka tur apakšā nav ne skābekļa, ne arī salmus sadalošie kukaiņi, tārpi un mikroorganismi. Varbūt tomēr izvēlēties cita veida sējmašīnu, bet ar salmiem pabarot augsnē esošās dzīvības formas, kas no šiem salmiem burtiski ražo tīru melnzemi? Daba nemīl tukšumu, ja augsnē nav mums derīgo dzīvības formu, kuras ar augsnes apstrādi,  pašiem nezinot, bet mērķtiecīgi iznīcinām, vairojas slimību izraisītāji. Un otrādi –,  ja augsne ir dzīva, tur esošā bioloģija gandrīz pilnībā “noēd” augsnes virskārtā esošos salmus jau līdz ziemas atnākšanai. Cik no mums ir smaržojuši augsni? Kā smaržo tā, kas ir komposta kaudzē, un kā tā, kuru katru gadu aram? Tur ir tik milzīga atšķirība. Tāpēc, ka viena ir dzīva, bet otra nē.

Citi “dzelži”?

Mums ir arkli, diski, dziļirdinātāji, kultivatori, ecēšas, veltņi, sējmašīnas. Ir dažādas šo mašīnu kombinācijas. Un neskaitāmi ražotāji. Mums ir fantastiskas izvēles iespējas. Ir tikai viens jautājums: cik pamatota ir mūsu izvēle? Ar ko pamatota? Vai mēs analizējam, vērtējam, mācāmies no visiem pieejamiem resursiem, vai rēķinām līdzi? Cik izmaksā, piemēram, tradicionālā tehnoloģija? Aptuvenos skaitļos, ņemot par pamatu vidējās tirgus cenas Latvijā 2019. gadā: diskošana 35 eiro, aršana 50 eiro, kultivēšana (2 x) 60 eiro, sēšana 25 eiro, pievelšana 15 eiro, kopā 185 eiro/ha. Minimālā augsnes apstrāde: diskošana 35 eiro, sēšana ar kombinēto agregātu 40 eiro, kopā 75 eiro/ha. Tiešā sēja 65 eiro/ha. Ir iespēja salīdzināt, nemaz nerunājot par atšķirību kapitālieguldījumu apjomā.

Ja kādam ir šaubas par ražas līmeņiem, Somijā 14 gadu ilgā izmēģinājumā ¹⁾ pierādījies, ka tiešajā sējā sēto graudaugu raža vienmēr ir lielāka par tradicionāli sētajiem. Arī mums, Latvijā, projekta Life CRAFT ietvaros nu jau ir pirmie rezultāti, kur tiešās sējas tehnoloģijā sētie ziemas kvieši un ziemas rapsis Zemgalē šogad nokulti attiecīgi 8,2 un 4,3 t/ha.

Kas ir galvenais?

Galvenais, lai tas, ko atstājam pēc sevis, ir vismaz tādā pašā kvalitātē, kā bija pirms mums. Šoreiz to attiecinām uz augsni. Vai tā notiks, ja saimniekosim tā, kā saimniekojam līdz šim? Vai mums vajag maksimālās ražas par katru cenu? Vai mums vajag kviešus un rapsi, tikai pa brīžam iesējot vēl ko citu?

Mēs sējam to, ko sējam, jo mums pastāvīgi vajag naudu. To, protams, vajag, bet kam? Tehnikai, ar ko apstrādājam augsni, sagraujot tās dabīgos struktūru un radot tajā dzīvojošajiem organismiem nepiemērotus apstākļus? Ko mēs ar to iegūstam? Lielu tehnikas parku, kas regulāri prasa apkopi un remontus, kā arī atbilstošas kvalifikācijas darbaspēku un laiku, bet tas viss, protams, maksā naudu. Nomainot tehnoloģiju, iespējams gan ievērojami samazināt tehnikas daudzumu, gan arī darbaspēka un degvielas patēriņu, nezaudējot ražas apjomu un kvalitāti. Naudu vajag arī augu aizsardzības līdzekļiem (AAL) un minerālmēsliem. Jā, bet ir pārbaudītas alternatīvas, kā samazināt gan AAL, gan minerālmēslu patēriņa apjomus, nezaudējot ražu.

Jāmaina attieksme pret augu maiņu

Mēs, protams, varam mainīt tehnoloģijas, bet nekas nemainīsies, iekams nemainīsim attieksmi pret augu maiņu. Vai kāds var pateikt, kurā augkopības grāmatā kā ieteicamā augu maiņa ir minēti kvieši, kvieši, rapsis, kvieši, un tādā garā? Nāk prātā 2011. gads, kad Latvijā viesojās zviedru eksperts Kristers Nīlsons, kurš stāstīja par augsnes struktūru un augu maiņu. Viņš pauda, ka Zviedrijā rapsi vienā laukā audzē ne biežāk kā reizi septiņos gados, jo viņiem esot problēmas ar sakņu augoņiem. Auditorijā izcēlās nesaprašana, un viņš jautāja, cik bieži tad audzējat jūs? Reizi trijos gados, un mums nav problēmu ar šo slimību, atbildēja mūsējie. Vienīgais, kas Kristeram bija sakāms: “Būs jums problēmas, būs”. Un nu arī mums jau kādu laiku šī slimība traucē dzīvot. Saimniekojot tādā veidā, kad augu maiņā ir maksimums trīs kultūras, mēs paši kultivējam gan nezāles, gan kaitīgos organismus, gan arī slimības. Mēs pastāvīgi radām tiem tīkamus apstākļus. Tieši tik vienkārši.

Vai saimniekojam ilgtspējīgi?

Vai mēs šādā veidā saimniekojam ilgtspējīgi? Augsni pamazām noplicinām gan ar jau minēto augu maiņas politiku, gan arī pret oglekli augsnē izturoties neadekvāti. Ievedam minerālmēslus, AAL, tehniku, bet izaudzēto produkciju lielākoties nepārstrādātu izvedam. Kas mums paliek pāri? Piesārņota Baltijas jūra²⁾ un nauda, ko samaksāt par saviem ražošanas līdzekļiem un resursiem, kaut ko atlicinot arī sev.

Vai mēs mainīsimies?

Uzdot šo jautājumu kādam gudriniekam, protams, varam. Tomēr atbilde uz to ir tikai un vienīgi katrā no mums pašiem. Galvenie nosacījumi ir vēlēšanās uzzināt ko jaunu un spēja atsijāt derīgo no nederīgā. Ja varam pateikt sev “jā”, tad noteikti varam arī iet, meklēt, mācīties, analizēt, secināt un darīt. Un darīt droši ar prātu, domājot līdzi un zinot pamatojumu katrai savai darbībai. To visu mums arī novēlu. Ejam un darām!

Secinājumi

* Situācija nav patīkama, bet mēs zinām, kā to mainīt.

* Ja patiesi vēlamies, mēs noteikti varam labāk, lētāk un videi draudzīgāk.

* Viss sākas ar mums pašiem – ar drosmi, vēlmi, prasmēm un zināšanām.

* Vairāk vērosim procesus dabā un mācīsimies no tiem.

* Mācīsimies no tiem cilvēkiem, kuri to jau iemācījušies. Mums ir patiešām izcili piemēri!

Raksts tapis projekta “Progresīva zemkopības sistēma kā pamats vidi saudzējošai un efektīvai Latvijas augkopībai” (Nr.19-00-A01612-000011) ietvaros, kura mērķis ir, attīstot zemkopības sistēmas, padarīt augkopības ražošanu konkurētspējīgāku un videi draudzīgāku mainīgās lauksaimniecības politikas apstākļos.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.

Jānis Kažotnieks,
LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs,
mehanizācijas un vides eksperts

Foto: Jānis Kažotnieks

¹⁾https://www.loimaatila.fi/loimaan-suorakylvokoe/yleinen/

²⁾https://www.arc2020.eu/factory-farming-made-the-baltic-sea-one-of-the-worlds-most-polluted-seas/

Uzziņai

“StripTill” sēšanas tehnoloģija ir tiešās sējas paveids, kur sēkla tiek iesēta aptuveni 15 mm platā uzirdinātā vadziņā. Irdināšanas dziļumu iespējams regulēt atkarībā no sējamās kultūras – kviešiem līdz 8 cm, rapsim līdz 25. Katras sēklas vadziņas irdināšana notiek ar speciālas konstrukcijas plakanu nazi, kas nedaudz izcilā augsni potenciālajā sakņu zonā, tādā veidā nodrošinot optimālākus augšanas apstākļus. Lai uz irdinātājnažiem neķertos salmi, sējmašīnas konstrukcijā pirms katra naža novietots diska nazis, kas salmus pārgriež, tādējādi arī atvieglojot  irdinātājnaža darbību.