Govju ēdināšana tranzītperiodā bioloģiskajās saimniecībās

Pārāk daudz saimnieku vēl arvien domā, ka bioloģiskā saimniekošana ir nekā nelietošana (proteīnpiedevas – nē, minerālvielas – nē), papildu subsīdijas un pēc pāris gadiem piena realizācija par augstāku cenu. Realitāte ir tāda, ka mazākais trīs gadi aizrit, kamēr tiek izveidotas augu sekas, lai nodrošinātu ganāmpulku ar pašražoto lopbarību, kamēr atrod piemērotus saimniekošanas un ganāmpulka apsaimniekošanas modeļus. Līdzi visam mainās arī saimnieka domāšana, jo tā ir cita veida saimniekošanas sistēma.

Slaucamo govju ganāmpulkos, kur saimnieko bioloģiski, vismaz 50% barības ir jāsaražo savā saimniecībā vai arī sadarbībā ar citām bioloģiskajām saimniecībām. Govīm dienas barības devā vismaz 60% sausnas ir jāsaņem no rupjās lopbarības. Šo daudzumu var samazināt līdz 50% pirmajos trīs laktācijas mēnešos. Barības devās drīkst iekļaut līdz 30% barību, kas ir iegūta no pārejas perioda laukiem. Ja šī pārejas perioda barība ir ražota pašu saimniecībā, tad šo procentuālo daļu drīkst palielināt līdz 60%.

Ja gribam saviem bērniem, mazbērniem, radiem, draugiem vai vienkārši līdzcilvēkiem – Latvijas pārtikas pircējiem – ražot kvalitatīvu bioloģisko pienu, tad piena ražošanas izmaksas ir lielākas kā konvencionālā piena ražošanā, jo bioloģiskā spēkbarība ir dārga. Lai piens būtu bioloģisks,nepietiek tikai ar sertificējošās iestādes izsniegto sertifikātu, katru dienu ir jābūt atbildīgiem un drošiem, ka tiek slaukts kvalitatīvs piens no veselām govīm.

Galvenais uzsvars bioloģiskajās saimniecībās ir jāliek vasarā uz ganībām un ziemošanas periodā – uz izcili labu rupjo lopbarību ar augstu proteīna saturu (16–18%). Ja konvencionālajā saimniecībā nokavēto dienu skābbarības gatavošanā var kompensēt ar papildu 0,5–1 kg rapšu raušu, tad bioloģiskajās saimniecībās Latvijā tādu iespēju reāli nav, pamatā ir pieejamas tikai pupas, kuru maksimālā dienas deva ir 2–2,5 kg.

Cik daudz spēkbarības un pākšaugu vajag katrai govij vai govju grupai, ir jārēķina katrā saimniecībā individuāli. Bioloģiskajās saimniecībās obligāti ir laboratoriski jāanalizē rupjā lopbarība un jāsastāda barības devas, lai precīzi zinātu, cik daudz un kuriem dzīvniekiem jādod, lai saglabātu govju veselību īpaši tranzītperiodā (pirms un pēc atnešanās).

Latvijā ir bioloģiskās saimniecības, kas strādā ar rupjās lopbarības kvalitāti, sadarbībā ar speciālistiem rēķina barības devas, domā un investē govju komfortā un ražo kvalitatīvu pienu. Ir patiess lepnums par šiem zemniekiem.

Tāpēc demonstrējumā, ko īsteno Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs – “Proteīna nodrošināšana bioloģiskajās piensaimniecībās” –, šajā sezonā strādājām ar barības devu sabalansēšanu tieši tranzītperiodā, kad govīm veidojas enerģijas deficīts un ir samazināta sausnas uzņemšanas spēja.

Pirmsatnešanās periodā barības devās bioloģiskajās saimniecībās proteīna nodrošinājums nerada problēmas un tāpēc varbūt nebūtu specifiski jāapskata demonstrējuma ietvaros, bet ēdināšana šajā periodā kritiski ietekmē pēcatnešanās periodu un visu nākamo laktāciju.

Demonstrējuma saimniecībā šogad rupjās lopbarības pamatu veido divu veidu skābbarības, no kurām viena ir laba, bet otra – ļoti viduvēja. Pirmsatnešanās periodā sliktākā skābbarība ir izmantojama. Barības devā iekļaujot arī salmus, kviešus, auzas un minerālvielas, cietstāvošo govju barības devu ir iespējams sabalansēt. To veicot, pamatrādītāji, kam sekoju, ir neto enerģija laktācijā – ne mazāk par 60 MJ dienā un ne vairāk kā 65 MJ dienā. Proteīns maksimāli 14% , ciete mazāk par 14% un NDF – 50% katrā kilogramā barības sausnas. Tādā veidā mēs govīm veidojam nelielu metabolisko badu, bet ne fizisku badu.

Sarežģīti ir sabalansēt barības devu pēcatnešanās periodā un vispār visām slaucamajām govīm, jo arī sliktākā skābbarība ir jāiekļauj barības devā (sk. tabulu). Proteīna un arī taukskābju vajadzību nodrošināšanai šajā sezonā izmantosim ripša sēklas, kas tika izaudzētas saimniecībā.

1. tabula. Barības devas demonstrējuma saimniecībā

Bioloģiskajās saimniecībās ir jāaudzē kukurūza, lai daļu spēkbarības varētu aizstāt ar kukurūzas skābbarību un palielināt rupjās lopbarības īpatsvaru. Vai varbūt jāskatās Zviedrijas bioloģisko saimnieku pieredze un jāgatavo skābbarība arī no graudaugu un lopbarības pupu mistriem.Tā kā bioloģiskajām saimniecībām ir ļoti precīzi definēts rupjās lopbarības īpatsvars barības devās, tad maksimāli precīza sabalansēšana nemaz nav iespējama. Šis demonstrējums tikai vēl vienu reizi skarbi parāda, cik izšķiroša loma bioloģiskajās saimniecībās ir rupjās lopbarības kvalitātei.

Demonstrējums tiek realizēts LAP 2014.-2020. apakšpasākumā  “Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem”. LAD līguma Nr. LAD130619/P32/P34.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.

Materiālu sagatavoja
Silvija Dreijere,
LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja