Rūpes par mitrumu mainīgas ziemas apstākļos

Kārtējā dārzkopības sezona jau ir aiz muguras. 2020. gads tiek pasludināts par siltāko Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Kārtējais gads un dārzkopības sezona, kas mums skaidri norāda – mēs esam zemeslodes evolūcijas siltajā attīstības posmā.

Ko dārzkopībai nozīmē tas, ka stabilas ziemas vairs nav gaidāmas. Ziemas ar bagātīgu sniega kārtu ir galvenais faktors, kas dārzos nodrošina produktīvā mitruma krājumus. Produktīvais mitrums ir tas mitruma daudzums, kas tiks izmantots nākamās sezonas dārzkopības produkcijas izaugšanai. Jautājums, kas notiek, ja sniega nav. Loģiski saprotams, ka nekāda mitruma pakāpeniska uzkrāšanās nevar notikt. Ūdens, kam sniega nokrišņu veidā vajadzētu nonākt un palikt dārzā, ir vienkārši ūdens veidā aiztecējis prom.

Ko šādu situāciju atkārtošanās mums, dārzkopjiem, rāda?

Tādi apstākļi nozīmē tikai to, ka pavasarī augu veģetācija sākas  ļoti strauji rūkoša mitruma apstākļos. Pēdējie gadi rāda, ka aprīlis un maijs ir sausi, radot problemātisku augu attīstību dārzā.

Ko var darīt profilaktiski?

Visus pasākumus var iedalīt divās grupās.

Tie ir ilgtermiņa, tiešā veidā saistīti ar augsnes auglību un organisko vielu. Vienkārša patiesība – jo vairāk organiskās vielas, tajā skaitā galvenās sastāvdaļas humusa, jo vairāk augsne spēj saistīt ūdeni. Humuss uzņem sešas reizes lielāku ūdens daudzumu kā paša masa. Tas ir kā slēpts ūdens rezervuārs.

Uzlabojot augsnes struktūru, augu sakņu sistēmai ūdens kļūst labāk un vienmērīgāk pieejams. Tiek pozitīvi izmainīta gaisa, ūdens un augsnes daļiņu attiecība.

Augsnes mikrobioloģiskās aktivitātes veicināšana nodrošina dažādu dabisko līmvielu rašanos, kas nodrošina izturīgu augsnes agregātu veidošanos. Tajos labāk tiek saglabāts ūdens, un arī iztvaikot tam ir grūtāk nekā no sliktas struktūras augsnes.

Rindu izvietojums stādījumā ir ļoti būtisks aspekts paugurainā apvidū. Būtībā, kur reljefa kritums ir lielāks par 3 m uz katriem 100 metriem, augļu koku rindas vajadzētu veidot šķērsām nogāzei.

Šādā stādījumā var veiksmīgi izveidot nelielus līdz 20–30 cm dziļus grāvīšus paralēli rindām. Tos var pildīt ar akmeņiem. Katrs grāvītis ir savienots un virzās pa nogāzi uz leju. Rezultātā jebkuri virsūdeņi lēnāk pārvietosies lejup pa nogāzi, pamazām  iesūcoties augsnē un mitrinot to. Šādu grāvīšu izveide palīdzēs stādījumu pilnībā pasargāt no ūdens erozijas un būtiskas virsūdeņu zaudēšanas. Vienlaikus tas ļauj vienmērīgi mitrināt augsni visā nogāzes garumā, kas citkārt nebūtu iespējams.

Latvijā diezgan ierasta prakse ir tāda, ka jaunie augļu dārzi  ierīkoti atklātā vietā, kur tie nav pasargāti no valdošajiem vējiem. Viens no lielākajiem ūdens zagļiem ir vējš, ja vien tam tāda iespēja tiek dota. Īpaši bīstami tas ir dārzos, kur tiek pielietota tehnoloģija, ka apdobes, mehāniski apstrādājot, tiek uzturētas melnas. Vissliktākā situācijā būs dārzs, kas iekārtots smilšainā augsnē, klajā vietā, bez aizsargstādījumiem. Tādā dārzā karstā un vējainā dienā augsne var tikt izžāvēta praktiski pilnībā. Risinājums jāmeklē, jau izveidojot dārzu, pat pirms tam. Jāveido vēja aizsargstādījumi – vējlauži. Pareizi tos izveidojot, tiks aizturēta vēja plūsma 40–60 % apmērā.

Pie īstermiņa pasākumiem var pieskaitīt stādījumu regulāru mulčēšanu. Tā būtiski samazina ūdens zudumus no augsnes virsmas. Katru gadu parūpējoties par iespēju sagādāt mulčas materiālu, jūs mazināsiet kopējo ūdens vajadzību dārzā.

Tiešie ar ūdens noteces sistēmu saistītie pasākumi

Vispirms jāsaprot, vai vispār un kāda ir patreizējā ūdens sistēma. Vai ūdens notece notiek pa grāvju sistēmu vai slēgto drenu sistēmu. Svarīgi konstatēt, kāds ir reālais ūdens noteces sistēmas stāvoklis. Vai grāvjos ir krūmu vai koku apaugums. Kāds ir stāvoklis drenu sistēmai, augsnes iegruvumi, kolektoru iztekas – vai nav aizsērējušas vai izskalotas. Ļoti būtiska ir bebru darbība. Ja tā nav vērojama tiešā saimniecības teritorijā, tomēr bebru esamība kilometra un pat lielākā attālumā gan augšpus, gan lejpus saimniecības ietekmēs ūdens noteci. Ja bebri darbojas lejpus saimniecības, tad sausā gadā tas būs ieguvums, ja augšpusē, tad problēmas būs  ievērojamākas.

Noteces sistēmas var pilnveidot, nodrošinot to, ka ūdeni jau laikus pavasarī var daļēji nelaist tālāk. Tas nozīmē, ka jābūt izbūvētam regulējamam kolektoram vai caurtekai (ar meniķi), lai varētu regulēt ūdens līmeni gruntī, kur izbūvēta drenu sistēma, līdzīgi arī ar grāvjiem. Tā tiks pacelts gruntsūdens līmenis, nodrošinot augļu koku saknes ar ūdeni. Kad mitruma režīms normalizējas, ūdens noteci atjauno.

Neviena no šīm metodēm nenodrošina ūdens uzkrāšanu jau rudens periodā, kad sākās rudens lieti. Tad visa šī sistēma jāpapildina ar akumulācijas dīķu izveidošanu. Caur ūdens noteces sistēmu ūdens daļēji tiek novadīts šajos akumulācijas dīķos, kur tiks uzkrāts līdz nākamajai audzēšanas sezonai. Tā var uzkrāt tos ūdeņus, kas nolīst lietus veidā.

Iespējami ir arī citi risinājumi, piemēram, dziļurbumu izmantošana, taču tās ir investīcijas, un ūdens bieži nav piemērots augu laistīšanai bāziskuma un augstās sāļu koncentrācijas, cietības dēļ.

Māris Narvils,
LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils