Rezultāts – izauklēts jaunais zemnieks

Retais Aizkraukles puses lauku cilvēks nebūs kaut reizi iegriezies LLKC  Aizkraukles birojā. Šogad LLKC atskatās uz 30 darbības gadiem. Apaļā jubileja bija iemesls uzrunāt gan visas bijušās, gan pašreizējo Aizkraukles biroja vadītāju.

LLKC mājaslapā saistībā ar jubileju rakstīts: no televīzijas studijas Zaķusalā 1991. gada 29. janvārī mājās tika aizsūtīta pēdējā lauksaimniecības mašīna, kas sargāja barikādes. Un tikai dažas dienas pēc tam – 31. janvārī –  toreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers parakstīja rīkojumu par LLKC izveidi.

Sākumā tikai viens darbinieks

Pirmā Aizkraukles biroja vadītāja bija Rita Reisa. Viņa stāsta, ka darbā pieņemta 1991. gada 8. martā. 1992. gada 15. aprīlī pārcelšanas kārtībā pārcelta darbā uz Aizkraukles lauksaimniecības konsultāciju biroju par biroja vadītāja pienākumu izpildītāju, pēc trim mēnešiem – par biroja vadītāju. 1997. gada jūnijā LLKC pārveidoja par bezpeļņas organizāciju – sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Rita Reisa darbu šajā birojā beidza 1997. gada 12. decembrī.

“Lauksaimniecības konsultāciju centra izveidi Latvijā ierosināja un pārliecināja par tā nepieciešamību Dānijas konsultāciju centra speciālisti.  1991. gadā ar Latvijas Lauksaimniecības ministrijas rīkojumu izveidoja Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centru. Tā pirmais direktors bija Ojārs Kligins,” stāsta Rita Reisa.

Rajonos 1992. gadā veidojās lauksaimniecības konsultāciju biroji. Joprojām Dānijas konsultāciju centra speciālisti brauca uz Latviju un organizēja centra un biroju darbinieku apmācību Latvijā un Dānijā. Sākumā birojos bija tikai pa vienam darbiniekam. Vēlāk divi. “Mūsu uzdevums bija izzināt, kas jaunajām zemnieku saimniecībām visvairāk nepieciešams – informācija, zināšanas, ieteikumi. Drīz jau varējām pieņemt speciālistus pagastos. Tajos kopumā darbojās astoņi speciālisti – Iršos, Vietalvā, Aiviekstē, Koknesē, Secē, Neretā, Gricgalē, Aizkrauklē.  Četriem no viņiem bija arī savas saimniecības. Darba algas finansēja no valsts budžeta. Tikai 1997. gadā vajadzēja sākt pelnīt pašiem, un tas bija maksas pakalpojums par grāmatvedības datu apstrādi.”

Visgrūtākais – kooperēšanās

Sadarbojoties ar pagastu konsultantiem, seminārus organizēja Aizkrauklē un pagastos, vasaras lauka dienas – kādā no saimniecībām. Tajās piedalījās Skrīveru Zemkopības institūta zinātnieki, dažādu firmu minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu un tehnikas izplatītāji.

“Jaunais ne vienmēr nāk viegli. Redzēju atšķirību starp cilvēkiem – tiem, kuri visu mūžu dzīvojuši un saimniekojuši laukos, un pilsētniekiem, kuri mantoja vai nopirka zemi saimniecības izveidošanai. Pilsētnieki bija atsaucīgāki mācībām. Viņi sāka saimniekošanu “pa jaunam”. Interesējās par visu, brauca smelties pieredzi citur, salīdzināja. Domāja risinājumus – audzēt ne tikai kartupeļus un graudus, bet varbūt tikai garšaugus, cidonijas, upenes, plūmes vai ko citu,” atceras Rita.

Visgrūtākais jautājums bija par kooperāciju. Slikti vienam, bet kooperēties neuzticējās, lai gan bija daži neveiksmīgi mēģinājumi.

“Vērojot zemnieku saimniecību cilvēkus, nu jau biznesa cilvēkus, un viņu darbību, sapratu, ka cilvēks var iemācīties strādāt ar galvu un rokām, bet biznesmeņa talantam laikam jābūt šūpulī ieliktam. Daudzus jaukus cilvēkus sastapu, kuri prata saražot produkciju, bet kļūdījās realizācijā. Nopirka izejvielas dārgāk, nekā varēja citur nopirkt, un pārdeva savu produkciju lētāk, nekā varēja pārdot.”

Rita teic, ka ar cieņu atceras visus, ar kuriem satikās savā darbības laikā. Iepazina gan viņus, gan viņu veiksmes un neveiksmes, un mācījās pati. “Man tas ļoti noderēja vēlāk, strādājot Hipotēku un zemes bankā. Tajā skaitā arī ar jau iepazītajiem cilvēkiem.”

Atteica darba piedāvājumam ministrijā

Regīna Grīnblate darbu Aizkraukles nodaļā sāka 1995. gadā un vadītājas amatu ieņēma 15 gadus – no 1997. līdz 2011. gadam. “Tas tiešām bija skaists darbs,” ar neviltotu prieku saka Regīna.

Pēc izglītības viņa ir ģeogrāfe un studiju laikā apguva arī tik specifisku vielu kā aerofoto izmantošana augšņu dešifrēšanā. Pirms darba LLKC strādāja Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtā pētniecības darbā.

Kad 90. gadu sākumā finansējums zinātnei sāka apsīkt, iesaistījās dažādos līgumdarbos, tā teikt, lai vismaz kāda nauda būtu.

Tajā laikā Zinātņu akadēmijas komanda Augusta Arenta vadībā apbraukāja Latvijas laukus un aicināja savā komandā arī Regīnu. 

Sadarbība bija arī ar Vides aizsardzības pārvaldi, tajā skaitā kopā ar akadēmiķi Aiju Mellumu aizsargājamo teritoriju piesaistīšanā kartogrāfiskajam materiālam. Kad izveidoja Vides ministriju, tagadējo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Regīnai tajā piedāvāja darbu Izglītības departamentā. Piedāvājumu atteica. “Gribēju savas zināšanas nodot tālāk, nevis censties ielauzties administratīvajos procesos. Tomēr pagāja apmēram četri gadi, kad savu vēlmi varēju realizēt.”

Citas izejas nebija

Pirms kļūt par Aizkraukles biroja vadītāju, Regīna tajā jau strādāja kādu laiku. Tad iestāde finansējumu vēl pilnībā saņēma no valsts, turklāt darbinieku pienākumos pārsvarā bija zemnieku konsultēšana, ne izglītošana. Atšķirībā no mūsdienām tolaik LLKC grāmatvedības pakalpojumus izmantoja vien dažas zemnieku saimniecības. “Kad vadītāja bija Rita Reisa, viņa man palūdza, vai varu sagatavot kādu mācību programmu. Tā pamazām izglītošanas funkcija – semināri, mācības – guva pārsvaru,” stāsta Regīna. Pēc aptuveni gada viņa ieņēma vadītājas vietu. Tiesa, līdz pēdējai iespējai cerējusi, ka šo amatu uzņemsies kāds cits. “Man vairāk patīk darboties pašai, nevis vadīt citus. Izsludināja konkursu uz vadītāja vietu, manis uzrunātie tajā atteicās piedalīties. Kad sapratu, ka izejas nav, pieteicos pati. Tolaik LLKC vadītāja bija Laimdota Straujuma.”

Atstāja savu “pasaku grāmatu”

Uz saviem lauku īpašumiem 90. gadu vidū devās ne tikai lauksaimnieki, bet visu profesiju pārstāvji. “Ļoti atbildīga sabiedrība, varbūt pat ar lielāku atbildību nekā tie, kuriem laukos viss pazīstams un varbūt jau līdz kaklam,” atceras Regīna. “Iršos uz saimniecību “Līdumi” atnāca Bruno Zeiliņš. Viņš pirms tam strādāja par kuģa kapteini. Ja īstais laucinieks varēja strādāt ar “varbūt” – varbūt būs laba vasara, varbūt uzlīs lietus. Ja žurnālists, savā darbā varēja kādu rakstu nepabeigt, vai skroderis kādu pogu nepiešūt, viņš  lauksaimniecībā gribēja sasniegt teju ideālu. Mana specialitāte bija augsne, agroķīmija, un vienkāršiem vārdiem cilvēkiem vajadzēja paskaidrot sarežģītas lietas, kā kas darāms, veidojas.”

Regīna katru aizvadīto darba dienu un rītdien darāmos darbus vakarā pārdomāja un pārdomas pierakstīja. Pierakstus bieži ņēmusi līdzi darba gaitās. Reiz tos aizmirsusi kādās mājās. “Saimniecībā situācija nav viennozīmīga, jūtu, ka nesaka man visu taisnību, drusku grib pamelot, nevaru izlemt, ko darīt,” apmēram tāds bijis svaigākais ieraksts tajā. “Kad man piezvanīja kundze, kuras mājās nesen biju viesojusies, viņa teica, ka es esot savu pasaku grāmatu atstājusi. Tad gan domāju – kādas attiecības man ar šo saimniecību izvērsīsies? Par laimi, tās bija ļoti labas. Kā pašas no sevis atkrita tās problēmas, kuras pierakstos biju minējusi,” tagad smejoties atceras Regīna.

Vai Aizkraukles birojā starp darbiniekiem vienmēr bijis sieviešu pārsvars? Regīna saka, viņas laikā darbā pieteicās Juris Sprukulis, Juris Strazdiņš un Leons Skrābāns. Leons bija prasmīgs vidutājs starp zemniekiem un dažādiem lauksaimniecībai nepieciešamo izejvielu, piemēram, minerālmēslu, pārdevējiem. Viņa zināšanas noderēja, lai ar vēsu prātu izvērtētu uzstājīgo pārdevēju piedāvājumus.

Prieks par radītajām bioloģiskajām saimniecībām

Latvijā 2000. gadu sākumā sāka ieplūst Eiropas nauda, piemēram, SAPARD Latvijas lauksaimniecības un lauku attīstības programmā, un bija nopietni jāpiestrādā, lai visu izdarītu godam. Daudz nezināmā, tajā skaitā, kādiem mērķiem nauda paredzēta. “Tajā laikā Aizkraukles birojā sāka strādāt Lita Repse, un mēs abas būrāmies cauri projektiem, braucām uz Ekonomikas institūtu, kur mums nesaprotamo izskaidroja. Tā mums bija kā otra zeme zem kājām, un varējām droši soļot uz priekšu.” Regīna arī atzīst, ka LLKC darbība Aizkraukles pusē lielu ieguldījumu deva bioloģiskās saimniekošanas ieviešanā un attīstībā. Tas bija izglītošanas, konsultēšanas darbs no pašiem pirmsākumiem. “Šī joma bija gan mans tiešais, gan sabiedriskais darbs, kas Aizkraukles reģionā rezultējies ar vienu no augstākajiem rādītājiem bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvarā. Saimniecību izveidoja un darbu turpina Jānis Dzenis, kas pievērsās graudkopībai, Jānis Miezītis – piena lopkopībai. Savukārt LLKC darba virziens – sistemātiska un plaša grāmatvedības uzskaites pakalpojumu un konsultāciju sniegšana – ir ļoti nozīmīgs mērķa grupai un valstij kopumā.”

No projektu rakstīšanas līdz viedajai lauksaimniecībai

No 2011. līdz 2016. gadam Aizkraukles biroju vadīja Anita Anševica. Viņa gan teic, ka ar LLKC bijusi kopā jau no 2006. gada. Ieņēmusi dažādus amatus – gan Valsts lauku tīkla sekretariātā, gan kā jaunākā speciāliste ekonomikas jautājumos, gan augkopības speciāliste un tikai pēc tam Aizkraukles biroja vadītāja. “Šis darbs man deva pilnīgi citādu dzīves redzējumu, tajā skaitā uz uzņēmējdarbību laukos. Sadarbība ar Zemkopības ministriju ļāva saskatīt un izprast, kā valstī veidojas lauksaimniecības politika. Man apkārt bija zinoši un fantastiski kolēģi – veterinārārsti, lopkopības speciālisti, grāmatveži, ekonomisti, kuri man palīdzēja labāk izprast darbalauku,” stāsta Anita. “Patīkami bija redzēt mūsu komandas darba rezultātu. Kad pie mums atnāca jaunais lauksaimnieks, mēs viņam iedevām maksimāli daudz informācijas un pēc laika jau redzējām, ka saimniecība aug un attīstās. Kādā brīdī apjautām, ka esam viņu kā izauklējuši, un saimnieka darbība pāriet citā līmenī, kurā mūsu konsultācijas nav vajadzīgas.”

Ar laiku lauksaimnieki kļūst arvien zinošāki un līdz ar to aug, mācīties vajadzēja un joprojām vajag konsultantiem. Ja 2004. gadā konsultantu darbs un lauksaimnieku vajadzības apstājās pie projektu pieteikumiem, mūsdienās aktuāla ir viedā lauksaimniecība – globālās pozicionēšanas iekārtu, dažādu sensoru, mobilo lietotņu izmantošana. Anita atzīst, ka darbs LLKC ir specifisks arī grāmatvežiem. Ja uz darbu birojā atnāca grāmatvedis no citas jomas, piemēram, tirdzniecības, bija nepieciešams izprast “knifus”, iegūt tikai lauksaimniecībai specifiskas zināšanas.

Pirmā reize sieviešu kolektīvā

Kristīne Bloka Aizkraukles biroju vadīja no 2016. līdz 2019. gadam. Viņa šo laiku atzīst par interesantu. Cilvēkam ar mežsaimniecības zināšanām tā bijusi jauna pieredze. Pēc darba pašvaldībā, būvtehnikas jomā strādāt lauksaimniecības pakalpojumu jomā nozīmēja ik dienu iemācīties ko jaunu. “Šī manā mūžā bija pirmā pieredze strādāt, vadīt kolektīvu, kurā ir tikai sievietes. Īpaši pēc tam, kad vadīts izteikts vīriešu kolektīvs,” stāsta Kristīne. “Mūsu klientiem ir ļoti svarīgi satikt savu grāmatvedi, aprunāties ar viņu klātienē. Covid laikā tas nav iespējams, un šis ir viens no pandēmijas laika lielākajiem mīnusiem.” Līdzās grāmatvedības pakalpojumiem nepārprotami svarīga arī iespēja lauksaimniekiem saņemt konsultāciju. Tajā skaitā arī tiem, kuri labi orientējas savā jomā, bet vēlas sākt papildu biznesu.

Vienmēr zvana pirmajiem

No 2019. gada Aizkraukles biroju vada Madara Vēvere. Viņa ir arī augkopības konsultante. Atšķirībā no iepriekšējām vadītājām, kurām darbs LLKC ir daļa no vēstures, Madara stāsta par šodienu – darbu pandēmijas apstākļos. Pašlaik Aizkraukles birojā strādā deviņas darbinieces. Vairāk nekā simt zemnieku saimniecību ir kā klienti grāmatvedības pakalpojumu nodaļā.

Sarežģītais laiks daļai cilvēku liek būt uzmanīgiem, lieku reizi apdomāt, pirms spert soli nezināmajā – uzdrīkstēties sākt ko jaunu. Tajā pašā laikā tieši tagad arvien vairāk cilvēku izvēlas apstrādāt zemi, paši savām vajadzībām kaut ko izaudzēt. Padomu neatsaka arī šādiem lauksaimniecības entuziastiem. “Ļoti žēl, ka šajā laikā nevaram savus klientus satikt klātienē. Vajadzīga abpusēja aprunāšanās. Citkārt viss iet vecajās sliedēs – sniedzam konsultācijas, grāmatvedības pakalpojumus.” Madarai ir agronoma izglītība, un viņa, esot šajā amatā, nemitīgi turpina iegūt arvien jaunas zināšanas. Tajā skaitā jāiet solī ar modernajām tehnoloģijām, kas arvien vairāk ienāk zemnieku ikdienā. “Vienmēr jāzina par visu jauno, jo esam vieni no pirmajiem, kuriem zemnieki zvana, jautā. Pirms zvanīt uz Lauku atbalsta dienestu vai kādu citu ar lauksaimniecību saistītu iestādi, vispirms piezvana mums un pajautā, kā labāk ko darīt.” Madara arī teic, ka pēc konsultācijas, piemēram, projektu pieteikumu rakstīšanā pie Aizkraukles biroja speciālistēm vēršas arī attālāku kaimiņu novadu lauku cilvēki. Kopā mācoties un palīdzot.

Teksta autors: Imants Kaziļuns
https://www.staburags.lv/laikraksta-arhivs/rezultats-izauklets-jaunais-zemnieks-172304

FOTO:
Kristīne Bloka. Foto: Līga Patmalniece
Regīna Ināra Grīnblate. Foto: no laikraksta "Staburags" arhīva
Rita Reisa. Foto: no personīgā albuma
Anita Anševica. Foto: no personīgā albuma
Madara Vēvere. Foto: no personīgā albuma