Piena ražošanas pašizmaksa demonstrējumu piensaimniecībās

LLKC speciālisti veikuši aprēķinus par piena pašizmaksu demonstrējumos iesaistītajās konvencionālajās piena lopkopības saimniecībās, salīdzinot saimnieciskās darbības rezultātus no 2016. līdz 2020. gadam. Demonstrējumos bija iesaistītās 9 saimniecības 2016. gadā un 10 saimniecības no 2017. līdz 2020. gadam.

 

Veicot saimniecību datu analīzi, tās ir sadalītas divās grupās pēc slaucamo govju skaita:

1. grupa – saimniecības, kurās slaucamo govju skaits ir 25–199, kur 2016. gadā n=4, 2017. gadā n=6 un 2018. un 2019. gadā n=5 un 2020. gadā n=6;

2. grupā iekļautas saimniecības, kurās slaucamo govju skaits pārsniedz 200, kur 2016. gadā n=5 un no 2017. līdz 2020. gadam n=4.

 

2020. gadā 1. grupas saimniecību kopas vidējais svērtais slaucamo govju skaits ir bijis 94 slaucamās govis ar vidējo izslaukumu 9359 kg piena gadā no 1 govs un kopējo izslaukumu 897 829 kg. 2. grupas saimniecību kopas vidējais svērtais rādītājs ir 510 slaucamās govis ar izslaukumu 11 397 kg gadā no govs un kopējo izslaukumu 5 920 593 kg gadā. 

Divas no saimniecībām kā slaukšanas sistēmu izmanto karuseli, trijām ir piena vads, trijām – slaukšanas zāle un divās saimniecībās ir uzstādīts robots. Astoņās saimniecībās govis netiek piesietas, bet divās tiek izmantota piesietā turēšana. Septiņās saimniecībās govis neiet ganībās, un trijās tās iet ganībās.

 

Aprēķinu veikšanai izmantoti saimniecību sniegtie grāmatvedības un saimniekošanas dati, iekļaujot pašu saimnieku vērtējumu par izmaksu sadalījumu starp piena lopkopību un pārējo saimniecisko darbību. Papildus tam izmantoti arī Lauksaimniecības datu centra (LDC) sniegtie dati par olbaltumvielu un tauku daudzumu saimniecību saražotajā pienā. Šo datu avots ir demonstrējumos iesaistīto saimniecību dati, un tie neatspoguļo visu Latvijas piena lopkopības saimniecību datus, taču arī šāds datu daudzums sniedz iespēju novērot piena lopkopības tendences. Saimniecību grupu dati iegūti, aprēķinot vidējos svērtos rādītājus no individuālo saimniecību datiem, par svaru izmantojot katras saimniecības kopējo izslaukumu.

 

 

1. attēls. Saimniecību vidējie ieņēmumi (eiro) un vidējais izslaukums (kg) uz 1 govi gadā un vidēji 5 gados 

Ieņēmumi abu grupu saimniecībām piecu gadu laikā ir pieauguši, taču novērojams, ka gadam ar ieņēmumu pieaugumu seko gads ar ieņēmumu kritumu, kas gan ir mazāks par pieaugumu. Lielākais ieņēmumu lēciens bijis 2017. gadā, kas saistāms ar tirgus stabilizēšanos pēc kvotu atcelšanas 2015. gadā.

 

2020. gadā ieņēmumi uz vienu slaucamo govi, salīdzinot ar 2019. gadu, abu grupu saimniecībām ir samazinājušies. Tas ir skaidrojams ar piena iepirkuma cenu pazemināšanos, kas varēja būt saistīts ar globālo pandēmiju un grūti prognozējamo situācijas attīstību. Taču saimniecības ieguva stabilitātes sajūtu, saņemot valsts atbalstu. Kopumā, vērtējot piecu gadu periodu, 1. grupas saimniecību ieņēmumi uz 1 govi pieauguši par 32 %, bet 2. grupas saimniecībām par 30 %.

 

Arī izslaukums uz 1 govi abu grupu saimniecībām uzrāda pieaugumu gandrīz katru gadu. 1. grupas saimniecību izslaukums no 2017. līdz 2020. gadam pieaudzis par 1589 kg gadā no 1 govs jeb par 20 %. 2. grupas saimniecību izslaukums no 2016. līdz 2020. gadam ir palielinājies par 993 kg uz 1 slaucamo govi jeb par nepilniem 10 %. Kā redzams 2. attēlā, arī pārraudzībā esošajos ganāmpulkos vērojams izslaukuma pieaugums piecu gadu periodā. Tas sastāda 874 kg jeb 12 % pieaugumu.

 

 

2016. gadā ieņēmumu starpība starp 2. grupas un 1. grupas saimniecībām bija 816 eiro (28 %) uz 1 govi un izslaukuma starpība bija 2038 kg (17 %). 2020. gadā šī starpība ir 1020 eiro (37 %) un 2012 kg (22 %) uz 1 slaucamo govi. Taču jāpiebilst, ka atlases kopā ir 1. grupas saimniecība (Saimniecība C), kas ar ievērojami mazāku govju skaitu un augstu izslaukumu ir spējusi sasniegt vienu no labākajiem ieņēmumiem uz 1 slaucamo govi (skat. 3. attēlu). Tas liecina, ka daudz lielāka ietekme uz rentabilitāti ir izslaukumam nevis dzīvnieku skaitam. Izslaukumu ietekmē govs šķirne, ģenētiskās īpašības un dzīves apstākļi: barības kvalitāte, klimats kūtī un citi labturības apstākļi.

 

 

 

Lai analizētu saimniecības darbību, vadītājiem ir svarīgi apzināties, kādas ir piena ražošanas izmaksas un iespējamā piena realizācijas cena. Šo rādītāju attiecība parāda iespējas nopelnīt ar piena ražošanu, un piena pašizmaksa sniedz iespēju salīdzināt piena ražošanas efektivitāti pa gadiem un starp saimniecībām. 

 

 

4. attēlā redzams, ka piena iepirkuma cena 2016. gadā bijusi zemākā piecu gadu periodā. 2017. gadā abu grupu saimniecībām piena iepirkuma cena ievērojami pieaugusi, bet 2018. gadā un sekojošajos gados tā samazinājusies, līdz 2020. gadā tā bija 0,271 eiro/kg 1. grupas saimniecībām un 0,275 eiro/kg 2. grupas saimniecībām. Novērojama tendence, ka 1. grupas saimniecību piena realizācijas cena tuvojas 2. grupas saimniecību piena realizācijas cenai. 2016. gadā starpība starp abu grupu piena realizācijas cenu bija 3 centi/kg, savukārt tagad šī starpība tuvojas nullei. Šī tendence var norādīt uz mazo saimniecību tirgus spēka pieaugumu, sadarbības uzlabošanos ar piena pircējiem vai kooperāciju.

 

Piena pašizmaksas izmaiņas bijušas diezgan nevienmērīgas, piecu gadu laikā mainoties 0,07 eiro/kg amplitūdā 1. grupas saimniecībām un 0,05 eiro/kg amplitūdā 2. grupas saimniecībām. Pašizmaksas dinamiku var skaidrot gan ar klimata ietekmi uz pašražotās barības sagatavošanas izmaksām un krājumu apjomu, gan ar pirktās lopbarības izmaksām un īpatsvaru barības plānā. Tāpat arī pašizmaksas rezultātu ietekmē izslaukums – jo lielāks izslaukums, jo zemāka pašizmaksa.

 

1. grupas saimniecību svārstības var skaidrot ar to, ka šīs saimniecības vairāk paļaujas uz pašražoto lopbarību, tām nav tik liels tirgus spēks un nākas pielāgoties tirgotāju prasībām, iegādājoties lopbarību. Savukārt 2. grupas saimniecību ražošana ir stabila, mazāks uzsvars tiek likts uz pašražoto barību, un tās spēj saņemt labākus piedāvājumus no tirgotājiem.

Vidējā starpība starp piena pašizmaksu un iepirkuma cenu piecu gadu periodā 1. grupas saimniecībām ir 0,05 eiro/kg un 2. grupas saimniecībām 0,04 eiro/kg.

 

Piecu gadu laikā piena iepirkuma cena svārstījusies 0,08 eiro/kg robežās, kas ir vairāk nekā ceturtdaļa no augstākās cenas šajā periodā 1. grupas saimniecībām. Tāpat kā ekonomikai kopumā arī piena iepirkuma cenām svārstības ir cikliskas, un saimniecībām jābūt gatavām tirgus svārstībām, tām būtu jāveido iekrājumi (īpaši laikā, kad piena iepirkuma cena ir augstāka), lai vieglāk pārciestu laikus, kad piena iepirkuma cena ir zemāka. Tāpat ieteicama būtu tirgus spēka palielināšana, kāpinot saražotā piena apjomu vai pievienojoties kooperatīvam.

 

Lai veiktu darbības piena pašizmaksas optimizēšanai, saimniecības vadītājam jāzina ne tikai pašizmaksa, bet arī kas to veido. 

 

 

1. grupas saimniecībām lielāko izmaksu īpatsvaru veido pirktās lopbarības izmaksas (25 %), pamatlīdzekļu nolietojums (20 %), darba algas un ar tām saistītie maksājumi (16 %) un pašražotās lopbarības sagatavošana (12 %), kas kopā veido gandrīz trīs ceturtdaļas pašizmaksas (73 %). Ja salīdzina ar 2019. gadu, pieaudzis pirktās barības īpatsvars izmaksu struktūrā (2019. gadā tas bija 24 %) un samazinājies nolietojuma īpatsvars (21 % 2019. gadā).

 

 

Savukārt 2. grupas saimniecībām lielākās izmaksu pozīcijas ir pirktā lopbarība (29 %), darba algas un ar tām saistītie maksājumi (24 %), pamatlīdzekļu nolietojums (12 %) un pašražotās lopbarības sagatavošana (11 %). 2019. gadā šie īpatsvari bija 32 % pirktā lopbarība, 21 % algas un saistītie maksājumi, 14 % nolietojums un 6 % pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas. 2019. gadā ceturtā lielākā izmaksu pozīcija 2. grupas saimniecībām bija tiešās lopkopības izmaksas: veterinārie pakalpojumi un medikamenti, mākslīgā apsēklošana utt.

 

Jebkura veida optimizācija un izmaksu samazināšana var ietaupīt ražošanas izmaksas, taču vislielāko efektu dos to pozīciju samazināšana, kas veido lielāko īpatsvaru izmaksu struktūrā. Jāpiebilst, ka visu veidu pārmaiņām saimniecībā jābūt rūpīgi izsvērtām, īpašu uzmanību pievēršot dzīvnieku labturībai, kvalitatīvai lopbarībai un dzīvnieku veselībai. Jebkurā biznesā svarīgākais rādītājs ir peļņa, tāpēc būtu jāstrādā uz izslaukuma palielināšanu, efektīvāku darbu un lieko izmaksu samazināšanu.

 

Divas no četrām lielākajām izmaksu pozīcijām abu grupu saimniecībām ir pirktās lopbarības iegāde un pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas.

 

 

1. grupas saimniecībām 2020. gadā samazinājušās pirktās barības iegādes izmaksas, bet pieaugušas pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas. Tas var norādīt uz to, ka daļa pirktās lopbarības tikusi aizstāta ar pašražoto. 2. grupas saimniecībām 2020. gadā izdevies samazināt gan pirktās lopbarības iegādes izmaksas, gan pašražotās barības sagatavošanas izmaksas. Viens no izskaidrojumiem varētu būt tas, ka ražošanas tehnoloģijas nav mainījušās, taču ir pieaudzis izslaukums.

 

 

Bez lopbarības sagatavošanas un iegādes, lielu izmaksu īpatsvaru veido arī pamatlīdzekļu nolietojuma izmaksas. Tas ir saistīts ar saimniecību modernizāciju (novietņu, mēslu krātuvju izbūvi, slaukšanas iekārtu modernizāciju, tehnikas iegādi). Sekojoši pieaug pamatlīdzekļu vērtība un to amortizācijas izmaksas.

 

 

Abu grupu saimniecībām amortizācijas izmaksas pēdējo divu gadu laikā ir stabilizējušās. Tas var liecināt par vienmērīgu un regulāru investīciju veikšanu saimniecībā. 1. grupas saimniecībām 2020. gadā nolietojums ir bijis 0,076 eiro uz 1 kg piena, bet 2. grupas saimniecībām šis rādītājs bijis 0,042 eiro. Tas norāda, ka 1. grupas saimniecības ir intensīvāk veikušas investīcijas pamatlīdzekļos, kā arī to, ka viena un tā paša pamatlīdzekļa iegāde radīs ļoti atšķirīgu ietekmi uz izmaksu struktūru, jo 2. grupas saimniecības gadā izslauc par 5 milj. kg piena vairāk nekā 1. grupas saimniecības.

 

Nolietojuma izmaksu pieaugums parāda ne tikai izmaksu kāpumu, bet arī to, ka saimniecībā ir veiktas investīcijas. Lielu investīciju veikšanai būtu jāatspoguļojas nolietojuma izmaksu pieaugumā. Taču tām būtu arī ar laiku jāatspoguļojas produktivitātes pieaugumā. Lielas investīcijas piensaimniecībās parasti ir jaunas novietnes būvniecība vai slaukšanas iekārtas maiņa, tās ir saistītas ar dzīvnieku labturības apstākļu uzlabošanos, kas pēc noteikt laika varētu rezultēties augstākos ražības rādītājos.

 

Vēl viena nozīmīga izmaksu struktūras daļa ir darba algu un saistīto maksājumu izmaksas. 8. un 9. attēlā redzams, ka 2019. gadā darbaspēka izmaksas ir bijušas augstākās abu grupu saimniecībām pēdējo piecu gadu laikā. 2020. gadā 2. grupas saimniecībām izdevies ievērojami samazināt darbaspēka izmaksas, salīdzinot ar 2019. gadu. 1. grupas saimniecībām tas tā nav noticis. Tas skaidrojams ar to, ka 1. grupas saimniecības pārsvarā ir ģimenes saimniecības un šīs izmaksas ir samaksa ģimenes locekļiem par darbu saimniecībā. Savukārt 2. grupas saimniecības vairāk paļaujas uz algotā darbaspēka darbu. 2020. gads ir pagājis pandēmijas ietekmē, kas saimniecībām varētu būt licis samazināt algotā darbaspēka ieguldījumu ražošanā. Papildus tam saimniecības arvien vairāk investē automatizācijas un robotizācijas risinājumos, kas samazina nepieciešamību pēc cilvēka darba.

 

Abos attēlos redzams, ka saskaņā ar csb.gov.lv datiem piecu gadu laikā 1 darba stundas apmaksa lauksaimniecībā pieaugusi no 5,55 eiro 2016. gadā uz 7,03 eiro 2019. gadā (pieaugums par 28 %), kam sekojis neliels kritums uz 6,93 eiro. Tiek prognozēts, ka darba samaksa nākotnē vēl palielināsies, tāpēc tas būtu faktors, kuram jāpievērš pastiprināta uzmanība. Papildus tam 1. tabulā redzams, ka aizņemto darba vietu skaits lauksaimniecībā piecu gadu periodā palielinājies par 601 darba vietu, kas nozīmē, ka samazinājusies brīvo darbinieku pieejamība.

2016 2017 2018 2019 2020

Aizņemtās darbavietas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā 21 379 21 746 21 759 22 189 21 980

 

1. tabula. Aizņemtās darbavietas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā no 2016. līdz 2020. gadam (avots: csb.gov.lv)

 

 

 

Viens no svarīgākajiem dzīvnieku ražības priekšnoteikumiem ir dzīvnieku veselība. Lai uzturētu dzīvnieku veselību ganāmpulkā, samazinātu saslimšanas riskus un iespējamās infekcijas izplatīšanos, jāārstē slimie dzīvnieki, tie jānorobežo no pārējā ganāmpulka, jāveic dažādi profilaktiskie un preventīvie pasākumi. Visi šie darbi tiek apzīmēti ar veterinārajām izmaksām. Lai arī veterināro izmaksu īpatsvars nav no lielākajām izmaksu struktūrā, to tiešais un netiešais efekts uz ieņēmumiem un izmaksām ir ļoti augsts. Veselā ganāmpulkā nav jāveic piespiedu brāķēšana, nav jālieto papildu medikamenti (un arī pakalpojumi) un veselas govis dod vairāk piena.

 

10. attēlā parādīts demonstrējumos iesaistīto saimniecību izslaukums no 1 govs un veterinārās izmaksas uz 1 govi. Grafikā redzama tendence, ka ražīgākās govis arī prasa intensīvāku veterināro aprūpi. Tas saistāms ar to, ka saimniecības veic preventīvu darbu ar mērķi saglabāt visas govis ganāmpulkā, lai brāķēšanu veiktu, balstoties uz ražības un atražošanas rādītājiem, nevis piespiedu kārtā slimības dēļ. Tāpat, veicot preventīvos pasākumus, govis nesaslimst un nepiedzīvo stresu, kas samazinātu izslaukumu. 1. grupas saimniecībām veterinārās izmaksas 2020. gadā vidēji bijušas 87 eiro, 2. grupas saimniecībām šis rādītājs ir bijis 95 eiro uz 1 slaucamo govi.

 

Lai noteiktu govs piena produktivitāti jeb enerģijas daudzumu pienā, tiek veikts izslauktā piena daudzuma pārrēķins enerģētiski koriģētajā pienā (kā bāzes lielumi noteikti 4 % tauku un 3,1 % olbaltumvielu) un sausnā koriģētajā pienā (kā bāzes lielumi noteikti 4 % tauku un 3,3 % olbaltumvielu), izmantojot ne tikai izslauktā piena masu, bet arī tauku un olbaltumvielu daudzumu tajā. Enerģētiski koriģētā piena daudzumu aprēķina pēc formulas:

 

 

Šis rādītājs parāda ēdināšanas ietekmi un barības izmaiņu ietekmi uz piena sastāvu jeb lopbarības pārvēršanas pienā efektivitāti. Tas ir noderīgi, lai salīdzinātu dzīvniekus, saimniecības, ražošanas periodus, dažādus barošanas modeļus vai reakciju uz izmaiņām vidē.

 

Dalot iegūtā EKP apjomu ar izbarotās barības sausnas kilogramiem, var noteikt barības enerģijas pārvēršanu piena enerģijā. Ieteicamais rādītājs ir iegūt no 1,3 līdz 1,5 kg enerģētiski koriģētā piena no 1 kg lopbarības sausnas.

 

11. attēlā redzami saimniecību vidējie izslaukumi un izslaukumi, kas izteikti EKP un SKP, kā arī saražotā piena pašizmaksa un 1 kg EKP un 1 kg SKP pašizmaksa abu grupu saimniecībās 2019. un 2020. gadā.

 

 

 

Lai arī abās saimniecību grupās 2020. gadā palielinājies izslaukums no 1 govs, abu grupu ieņēmumi ir samazinājušies. Tas galvenokārt skaidrojams ar piena iepirkuma cenas kritumu. Mērena cenu lejupslīde ir vērojama jau no 2017. gada, kad fiksētas piecu gadu perioda augstākās iepirkumu cenas. Lai arī cenu lejupslīde bijusi lēna, saimniecībām ieteicams pēc iespējas veidot pietiekamus uzkrājumus, lai lielāka cenu krituma gadījumā neciestu ražošana.

 

Redzams, ka 1. grupas saimniecības spējušas operatīvi reaģēt uz tirgus situāciju un optimizēt izmaksas, ar kā palīdzību samazinājušas sava saražotā piena pašizmaksu no 0,35 eiro/kg 2019. gadā uz 0,30 eiro/kg 2020. gadā. Jācer, ka necietīs ganāmpulku produktivitāte un arī turpmāk novērosim izslaukumu pieaugumu 1. grupas saimniecībās. Kā redzams 3. attēlā, priekšnoteikums lielākiem ieņēmumiem ir augstāks izslaukums. Savukārt augstāku izslaukumu dzīvniekiem veicina kvalitatīva barība, vide bez stresa un dzīvnieku ģenētika.

2. grupas saimniecībām pašizmaksa ir palikusi 2019. gada līmenī, kas pierāda to, ka mazāki uzņēmumi ir elastīgāki un spēj ātrāk reaģēt uz izmaiņām tirgū. 

3. attēlā ir redzams, ka nevienā gadā piena iepirkuma cena nepārsniedz piena pašizmaksu. Tas norāda, ka bez valsts un ES atbalsta piena saimniecības nespētu par konkurētspējīgu cenu piegādāt pienu tirgum un beigtu pastāvēt. Tāpēc saimniecībām valsts un ES atbalsts ir ļoti būtiski uzņēmējdarbības turpināšanai un attīstīšanai. Saimniecībām ir svarīgi veikt pārdomātas investīcijas, tādējādi uzlabot dzīvnieku biodrošību, labturības apstākļus, lai paaugstinātu dzīvnieku ilgmūžību un produktivitāti.

 

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.