Smiltenes tehnikums – izaugsmes un meistarības skola

Profesionālās izglītības kompetences centrs (PIKC) “Smiltenes tehnikums” ir viena no modernākajām vidējā līmeņa lauksaimniecības profesionālajām skolām. Audzēkņi te var mācīties mūsdienīgās, renovētās telpās, izmantojot jaunākās iekārtas un tehnoloģijas. Šī ir vienīgā skola, kurā var apgūt veterinārfeldšera zināšanas un viena no retajām, kurā māca lopkopības tehniķus.

PIKC “Smiltenes tehnikums” direktors Andris Miezītis ir lepns, ka mācību iestāde atrodas tik skaistā un gleznainā vietā – Kalnamuižā, kur faktiski meklējami pirmsākumi Smiltenes  pilsētai: “Un kāpnes – 120 pakāpieni uz augšu kalnā – uz tehnikumu, mūs rosināja izdomāt moto: “Kāp, lai augtu!”. Papildus tam gan pie pilsētas robežām, gan uz tehnikumu aicina reklāma – smaidiņš, kas jau no 2012. gada, kad noslēdzās sporta zāles būvniecība, ir arī mūsu talismans.”

– Kopš 1922. gada te kalnā pie Smiltenes atrodas profesionālā mācību iestāde. Pašlaik sākušies dažādi pasākumi, vēstures liecību vākšana, videostāstu veidošana par skolas 100 pastāvēšanas gadiem. Teju gandrīz ar bijību rokās jāņem uzskaites grāmatas, kurās ierakstīti visi tehnikuma absolventi, sākot no 1924. gada.

A. Miezītis: – Grāmatas patiešām ir ļoti nopietns vēsturiskais arhīvs. Zinot skolas beigšanas gadu un specialitāti, var atrast katra audzēkņa vārdu, dzīves vietu un eksāmenos saņemtās atzīmes. Arī Andris Miezītis tur ir, jo esmu zooinženieru specialitātes absolvents. Pirmsākumā tehnikums bija Smiltenes Valsts lauksaimniecības mācību iestāde – skola ar piensaimnieku apmācību, kas līdz 1945. gadam tika papildināta ar lopkopju un lauksaimnieku kursiem. Pēc kara bijām Zooveterinārais tehnikums, kurā jau mācījās zootehniķi un veterinārfeldšeri. Agronomijas specialitātē uzņemšana sākās 1962. gadā, kad likvidēja Stāmerienas tehnikumu. Esam lepni, ka kopš 1945. gada pie mums nepārtraukti ir apmācīti vidējā posma veterinārārstu asistenti un ka esam vienīgā mācību iestāde Latvijā, kas to joprojām dara. Smiltenes tehnikumā notiek arī lopkopības tehniķu apmācība neklātienē. Tikko decembrī ar vidējo atzīmi 9,8 profesionālās kvalifikācijas eksāmenu nokārtoja un tehnikumu absolvēja 17 jaunie lopkopības tehniķi, kuri mācījās ESF projekta “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” ietvaros īstenotajā tālākizglītības programmā.

Solvita Bāliņa, Mūžizglītības programmu vadītāja pieaugušajiem: – Šīs neklātienes mācības ir ļoti pieprasītas. Latvijā veidojas ērtas, tīras un modernas robotfermas, to kļūst arvien vairāk un visās vajag zinošus speciālistus. Mācīties vēlas tie, kuri jau strādā, kam ir savas saimniecības, kā arī tie, kuri ar ES programmu atbalstu plāno veidot un attīstīt lopkopību. Neklātienē pie mums mācās cilvēki, kas jau ir ieguvuši vidējo vai augstāko izglītību un vēlas kaut ko savā dzīvē mainīt. Piemēram, jurists grib izmācīties par biškopi. Daudzi mūsu audzēkņi pilsētnieki ir atzinuši, ka pagaidām ir pilnībā nesaistīti ar dabu laukos un ir tikai mazliet zinoši lauksaimniecībā, bet viņiem laukos ir īpašums, varbūt viņi kādreiz tur darbosies, tādēļ vēlas tikt pie pareizas un atbilstošas izglītības. Daži mācās tādēļ, ka ir jau mērķis startēt kādā no ES atbalsta programmām un sākt darboties piena, gaļas vai jebkādā citā lopkopības nozarē, un tad viņiem nepieciešama atbilstoša lauksaimnieciskā izglītība.  

– Kādas specialitātes var apgūt neklātienē bez vecuma ierobežojuma?

– Veterinārārsta asistents, kurš veterinārārsta pakļautībā drīkst strādāt mazo dzīvnieku klīnikās un veterinārajās aptiekās. Protams, šādas zināšanas ļoti noder, darbojoties savā saimniecībā.

Otra tāda specialitāte ir lopkopības tehniķis, ja zināšanas ir vajadzīgas jau patlaban strādājot vai arī paredzama saimniecības pārmantošana no vecākiem. Pie mums piesakās mācīties arī tādēļ, ka nevar vairs izturēt pilsētas stresu un nebeidzamos darbus birojā, un tādēļ ir radusies vēlme dzīvot laukos. Vecuma amplitūda studēt gribētājiem ir ļoti plaša – no 18 līdz 60 gadiem.

– Kā notiek uzņemšana? Kā uzrunājat interesentus?

– Veterinārmedicīna ir tik populārs virziens, ka mūs jau zina visā Latvijā, un diemžēl esam pieredzējuši situāciju, kad grupa ir pilna un gribētājiem jāatsaka.

– Neklātienē pieaugušo apmācība norit labi, bet jauniešu skaits tehnikumā varētu būt lielāks. Vai jūs esat analizējis, kādēļ tā un ko darīt, lai situācija mainītos?

A. Miezītis: – Pieļauju, ka varbūt atbaida vārds “lopkopējs”. Gadu gaitā iesakņojies, ka ar šo vārdu saistās kūts, mēslu dakšas, gumijas zābaki... Taču esmu pārliecināts, ka tā ir vēsture. Manuprāt, uzlabojumu varēsim panākt tad, ja vairāk reklamēsim modernās saimniecības. Kad jaunieši uz tādām aizbrauc, pastrādā praksē, viņiem rodas pavisam cits priekšstats. Otra lieta, kādēļ šodien esam tur, kur esam, bija kļūda ap 1990. gadu apvienot agronomijas un zootehnikas specialitātes. Vajadzēja apvienot līdzvērtīgās profesijas – veterinārārstus un zootehniķus. Lopkopība pastāv uz trīs pilnībā sasaistītiem balstiem – ciltsdarbs, ēdināšana, labturība. Patlaban to visu savā pārziņā ir paņēmusi veterinārijas specialitāte, jo līdzko kādā no balstiem rodas kļūda, jāstrādā ir tieši veterinārārstiem. Var teikt, viņi labo kļūdas. Taču, lai kļūdu nebūtu, ir vajadzīgi arī zootehniķi, nevis konkrētā brīdī agronomi.

– Vai tiem, kuri pie jums apgūst lopkopības tehniķa specialitāti, kaut ko māca arī veterinārijā?

– Diezgan daudz. Ir ļoti svarīgi, lai lopkopis spētu sekot līdzi ciltsdarbam un spētu pareizi izaudzēt nākamo govi, sākot jau no teliņa piedzimšanas, lai viņš mācētu sagatavot augstvērtīgu barību, lai precīzi ievērotu labturības prasības.

– Vecākiem ir robotferma, pie jums atnāk mācīties viņu bērns, kurš, iespējams, jau zina ļoti daudz. Cik jūs spējat dot vēl papildu zināšanas šajās jaunajās tehnoloģijās?

– Mēs audzēkņiem dodam kā teorētiskās, tā praktiskās iemaņas. Kā jau teicu, ir iespēja audzēkņus praksē aizvest uz Latvijas labākajām fermām. Izcilas zināšanas ir iegūstamas mūsu jaunajā veterinārajā klīnikā, kur ir visas jaunākās medicīniskās tehnoloģijas.

– Jūsu misija ir mācīt, dot vislabākās zināšanas audzēkņiem, kuri vēlas apgūt profesiju. Cik šie jūsu absolventi ir vajadzīgi darba tirgū?

– Tā ir smaga tēma. Attiecībā uz šo jautājumu nesen tika lūgts Ekonomikas ministrijai veikt pētījumu. Atbilde, ko saņēmām kā oficiālu dokumentu, ir šokējoša – lauksaimniecībā kadrus nevajag. Nevajag! Es nesaprotu, kā tā vispār drīkst teikt!

Nākamais – Latvijā pie vairākām ministrijām ir izveidotas Nozaru ekspertu padomes, kuru uzdevums ir veicināt profesionālās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām. Piedodiet, bet es šo padomju darbībā neredzu nekādu interesi par nozares attīstību kopumā. Šķiet, ka tur drīzāk ir sapulcējušies ambiciozi gadījuma rakstura cilvēki, kuri katrs velk deķīti uz sev izdevīgu pusi. Jā, it kā pārņem arī ārvalstu pieredzi atbilstoša projekta ietvaros, bet tikai kādu mazu daļu, nevis kopumu. Un tai daļiņai nav seguma nākotnē, nav redzējuma.

– Vai ir pareizi, ka profesionālās ievirzes skolas ir Izglītības, nevis Zemkopības ministrijas pārziņā?

– Ja valstī mūs kāds uzrunātu šādam solim, mēs ar abām rokām būtu par pāriešanu Zemkopības ministrijas pārziņā.

– Par ko jums ir bažas nākotnē?

– Par strauju cilvēciskā faktora izslēgšanu savstarpējā saskarē. Viss, tajā skaitā audzēkņu zināšanu novērtēšana, notiek datoros, stingri pēc reglamenta, automātiski, bez pedagoga un audzēkņa kontakta, bez auglīgām personiskām sarunām. Jā, papīri jau ir kārtībā, bet vēl taču pastāv tāds jēdziens kā dzīves skola. Tāda izzūd.

– Izklausās visai pesimistiski.

– Tāda ir ikdiena ar neizbēgamām ikdienas problēmām, kas nemitīgi jārisina. Tajā pašā laikā ir ļoti daudz labā, ir gandarījums, ka esam vajadzīgi, ka spējam dot zināšanas, ka varam lepoties ar savu audzēkņu sasniegumiem.

– Smiltenē tehnikums pastāvējis jau 100 gadus. Vai tikpat būs turpinājumā?

– Cik būs, neuzdrošinos teikt, taču esošā stabilitāte turpināsies. Un noteikti turpināsies unikālā izglītības programma veterinārijā, kāda netiek piedāvāta nekur citur Latvijā vai tiek piedāvāta ļoti ierobežotā apjomā. Tāpat turpināsies lopkopības virziens, ceļu būves un speciālās (iekļaujošas) izglītības joma. Ceru, ka ilgi vairs neturpināsies Covid-19 vīrusa pandēmija un mēs visi varēsim satikties skolas simtgades svinībās 4. jūnijā Smiltenē, jo tehnikuma kalnā kāpj, lai augtu!

Uzziņa

• Smiltenes tehnikumā var apgūt šādas profesijas:

• veterinārārsta asistents;
• lopkopības tehniķis;
• transportbūvju būvtehniķis ar specializāciju būvniecības un ceļu būves mašīnu tehniķis/hidrobūvju būvtehniķis;
• automehāniķis;
• pavārs;
• konditors;
• viesmīlības pakalpojumu speciālists;
• ceļu būves strādnieks;
• dārzkopis;
• apavu labotājs;
• šuvējs;
• pavāra palīgs;
• aprūpētājs;
• virtuves darbinieks;
• koksnes materiālu apstrādātājs.

• Tehnikumā ir veterinārā mācību klīnika, viesnīca “Kalna ligzda”, mācību restorāns, būvniecības manēža un Latvijā vienīgā simulatoru klase ceļu būves speciālistu apmācībai. Ir divas nesen renovētas dienesta viesnīcas.

Sagatavoja:

ILZE GALKINA,

Ivetas Tomsones foto.

BILDES:

IZGLIT_Miezitis,1

Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis šajā amatā ir kopš 1990. gada un ieguldījis lielu darbu skolas attīstībā

IZGLIT_Miezitis2

Direktora kabinetā tiek glabātas uzskaites grāmatas, kurās ierakstīti visi tehnikuma absolventi, sākot no 1924. gada

IZGLIT_vetklinika

Smiltenes tehnikums var lepoties ar modernu veterināro klīniku, kurā topošie veterinārfeldšeri var praktizēties dzīvnieku ārstēšanā, tajā skaitā – veikt arī operācijas

IZGLIT_skola

Smiltenes tehnikums izvietojies plašā teritorijā Kalnamuižas ciematā, bijušās Smiltenes muižas vietā, kurā savulaik ar vērienu saimniekoja firsts Pauls Līvens