Dabīgās pļavas – stāsts par Latvijas saimniekošanas vēsturi

Latvijā no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības tikai 3%aizņem dabīgās pļavas un ganības. Aizvien mazāks paliek arī to cilvēku skaits, kuriem zāles lopbarības sagatavošana bija roku darbs, kuri aizvien atceras dabīgās pļavas siena smaržu.

Četru paaudžu laikā mūsu zemes dažādo vēsturisko pagriezienu un virzītās lauksaimniecības politikas dēļ esam tik spēcīgi nodarījuši pāri dabai, ka vairākas jomas kļuvušas kritiskas, pat neatgriezeniskas. Ja pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados dabīgie zālāji bija 30% no visas teritorijas kopplatības, tad patlaban tie ir aptuveni 0,7%. Līdz ar to pastāv risks zaudēt Latvijas lielāko bagātību – dabas daudzveidību. Dabisko pļavu eksperte Maija Medne kādā no intervijām ļoti īsi un precīzi vienā teikumā pateikusi dabīgo zālāju būtību: ”Tas ir stāsts par Latvijas saimniekošanas vēsturi”.

Kas jādara vai kas tiek darīts, lai situāciju uzlabotu? Dabīgos zālājus varam saglabāt tikai tad, ja tos pareizi apsaimniekojam. Mums katram būtu jāaizdomājas par dabīgo pļavu un ganību vērtību. Īpaši tagad, kad tik aktuāls jautājums ir par klimata pārmaiņām. Ir rīkotas vairākas akcijas. Latvijas Dabas fonds vasarā aicināja seniorus iesaistīties savvaļas augu sēklu vākšanā, tika rīkota īpaša sēklu vākšanas meistarklase. Pirms diviem  gadiem īpaši izmeklētas dabīgās pļavas un sēklas tika izsētas 700 mauriņos. Sēklu vākšanā iesaistījušies arī Latvijas Mazpulki. Šajās akcijās var piedalīties ikviens iedzīvotājs. Tomēr ir vairāki nosacījumi, lai varētu atjaunot vai izveidot no jauna dabīgo zālāju.

Dabīgo pļavu un ganību apsaimniekotāji, kuru platībās atrodas Eiropas Savienības nozīmes biotopi, Lauku atbalsta dienestā var pretendētuz atbalsta maksājumu. Lai to saņemtu, jāapgūst divu dienu mācību kurss. Viena no zālāju ekspertēm, kura vadīja mācības LLKC Rēzeknes konsultāciju birojā, bija dabas eksperte Renāte Kaupuža. Zinoša, atraktīva. Ar viņu izvērtās interesanta sarunu par šo aktuālo tēmu.

– Vai nav nokavēts attiecībā uz zālāju saglabāšanu? 

– Ir nokavēts, tomēr nekad nav par vēlu situāciju uzlabot. Latvija vienu reizi sešos gados sniedz ziņojumu Eiropas Savienībai par biotopu (dzīvotņu) un sugu aizsardzības stāvokli Latvijā. Tā novērtējums par lielāko zālāju biotopu daļu ir  nelabvēlīgs – slikts.Vienmēr vēlamies cerēt, ka tomēr minētie 0,7% būtiski nemainās. Tā ir mūsu vēsture, politiskie lēmumi, kas nav devuši rezultātu, tātad kaut kas nav darīts pareizi.  Jautājums ir aktuāls visus šos neatkarības gadus. Tomēr vienmēr var sākt. Viss sākas ar cilvēku. Sākas no vienkāršas sarunas.

– Vai katrs indivīds personīgi esam atbildīgi par dabīgo zālāju saglabāšanu?

– Agrāk noganīja un sienu vāca visur. Nebija aizauguši ne grāvji, ne mežmalas. Ar rokas izkapti tika izpļautas pat pārmitrās vietas, piemēram,  purvi, upmalas, ezermalas u. c. Šodien saimnieki neredz ekonomisko pamatojumu. Sienu nevajag, ir pārpalikums. Saliekot kopā jēdzienus “laiks” un “nauda”, rezultāts sanāk par sliktu zālājiem. Citās nozarēs  atbalsts ir jūtamāks.

– Kā raksturojat grupas noskaņojumu lekcijās?

– Daļa, protams, mācās, lai saņemtu maksājumus. Tomēr vairums ir entuziasti. Ir pat tādi, kuri nāk un klausās, arī ja platība nesasniedz 1 ha vai nav pat vispār, bet viņi saprot šo biotopu vērtību. Interesē, vai var atjaunot, izveidot no jauna. Viņus var nosaukt par celmlaužiem. Nāk paši, nav jāaicina.

– Jūtams, ka bez programmā paredzētajām tēmām sev esat uzstādījusi augstāku uzdevumu.

– Tas ir mans uzdevums, misija – lai cilvēks izvērtē, lai izprot, lai iemīl,  citādi nebūs motivācijas kopt dabīgos zālājus. Ar acīm redzam tikai zāli, bet patiesībā to veido bagātīga ekosistēma – sēnes, ķērpji, sūnas, bezmugurkaulnieki, rāpuļi, zīdītāji, putni u. c.

Cenšos iepotēt mīlestību pret vietu, kurā dzīvo, pret dabīgajiem zālājiem. Tas ir gandarījums, kad redzu, ka mācību dalībnieki sāk rast lielāku motivāciju šo zālāju saglabāšanā.

Renāte pašreizējo darbību izvēlējusies neapzināti, jo mīlestība pret dabu laikam ielikta šūpulī. Saprotot, cik dārga, cik svarīga mums ir daba, saprotot, ka tā mūs uztur. Zināšanas pamatā apgūtas pašmācības ceļā. Skolās to lielākoties nemāca. Mācības, ko lektore vada, ir interesantas, jo liek padomāt arī par nemateriālām un dvēseliskām lietām, kas mūsdienu skrējienā paliek otrā plānā.

Vēsma Šumska, viena no mācību grupas dalībniecēm, pozitīvi novērtē iespējas mācīties. Bijis interesanti klausīties gan teorētisko daļu, gan praktiskajā daļā iepazīt zālāju daudzveidību. Bērnībā, staigājot pa ziedošo pļavu, ievērojusi dažādus augus. Tagad, pēc daudziem gadiem, izrādās, ka tās ir dabīgo zālāju indikatorsugas. Uzskata, ka cilvēkam jāmācās vienmēr, jo bez zināšanām nevar. Daļa saimnieku nemaz nezina, ka viņu īpašumā ir retie augi un ka tie ir aizsargājami. Covid laikā izkristalizējušās prioritātes, un ne tikai Vēsmas ģimene vien izvērtējusi un sapratusi lauku vides vērtību. Runājot par to, vai zālājus mēs spēsim atjaunot, arī viņa piekrīt lektorei Renātei, ka vēl nav par vēlu. Vēsma saka, ka visi sitas tikai par to naudu, bet neredz, ka zaudējam neaprakstāmas dabas vērtības. Ir jāmācās, jāzina, tad gan jau pamazām.

 Visos reģionos konsultāciju biroji, nu jau var apgalvot, ka regulāri, rīko 16 stundu izglītojošu mācību kursu Eiropas Savienības nozīmes zālāju biotopu vai sugu dzīvotņu apsaimniekošanā. LLKC Rēzeknes konsultāciju birojā mācības vēl vienai grupai ieplānotas oktobra sākumā.

LLKC Rēzeknes konsultāciju birojs

Foto: Sintija Streļča