Tiešā sēja kā iespēja samazināt CO2 emisijas

26. September 2023.

Augkopība

Augsne ir galvenais lauksaimnieciskās ražošanas resurss, tā veidojusies gadu tūkstošiem ilgos procesos, par to māca dabas zinību stundās jau 4. klases skolniekiem. Augsnes veidošanās nav iedomājama bez augiem, dažādiem organismiem, saules gaismas, siltuma un ūdens. Dabā ir iekārtots tā, ka visas šīs sastāvdaļas savstarpēji mijiedarbojas, un viss it kā notiek pats no sevis. Tomēr, ieskatoties dziļāk, ir iespējams saprast, ka augsnes veidošanās procesi ir loģiski un notiek noteiktā kārtībā. Sēkla uzdīgst tikai tad, kad tā atrodas augsnē, kad augsne ir pietiekami uzsilusi un mitra, kad visam procesam ir pietiekami daudz saules gaismas. Kad asns izdīdzis, pateicoties saules gaismai un gaisā esošajai ogļskābajai gāzei, sāk darboties fotosintēzes procesi, kuru rezultātā sāk veidoties dažādi oglekļa savienojumi- cukuri. Interesanti ir tas, ka aptuveni 1/3 no fotosintēzes rezultātā saražotā cukura augs caur sakņu sistēmu burtiski iesūknē augsnē [1], kur šie savienojumi kalpo kā barība augsnē dzīvojošajiem mikroorganismiem, kuri savukārt šos cukurus pārveido augiem pieejamās barības vielās, tā atgriežot paša auga saražotās barības vielas atkal atpakaļ augā un nodrošinot tā attīstību. Kad augs ir izaudzis un devis augļus, tas pamazām atmirst un nokļūst uz augsnes virskārtas, kur to sasmalcina kukaiņi un vēlāk burtiski pārstrādā augsnē sēnes un baktērijas – līdzīgi, kā tas notiek komposta kaudzē. Ir ļoti svarīgi saprast, ka šajā dabīgajā procesā svarīgs jebkurš posms – ja kāds no tiem iztrūkst vai kļūst vājš, tiek traucēts viss process kopumā. Diemžēl jāatzīst, ka normālus augsnes veidošanās procesus ar savu rīcību traucē tieši cilvēks, pārlieku intensīvi apstrādājot augsni un izmantojot augu aizsardzības līdzekļus [2].

Tiešā sēja ir viens no bezaršanas tehnoloģijas veidiem. Strādājot ar šo metodi, vienīgā augsnes apstrādes operācija ir sēklas vadziņas iegriešana augsnē. Tādā veidā augsne paliek faktiski neskarta un uz tās saglabājas augu atliekas, kas savukārt pasargā augsni no laika apstākļu kaitīgās iedarbības, ierobežo viengadīgo nezāļu attīstību, kā arī kalpo par barības bāzi dažādiem augsnē dzīvojošajiem organismiem. Rezultātā uzlabojas augsnes mikrobioloģiskā aktivitāte, struktūra, ūdens un gaisa aprite, auglība, palielinās organiskās vielas saturs, kā arī šādā augsnē augošo augu noturība pret slimībām. Strādājot ar tiešās sējas metodi, samazinās no augsnes izdalītā CO₂ apjoms, un augsne ar tajā augošo augu un mikroorganismu starpniecību ilgtermiņā sekmīgi piesaista gaisā esošo oglekli, tādā veidā konstanti palielinot organiskās vielas saturu augsnē. Pasaules piemēri rāda, ka ar tiešo sēju apsētajos tīrumos raža mēdz būt pat lielāka [3], nekā izmantojot tradicionālo augsnes apstrādi. Izmantojot tiešās sējas paņēmienu, ievērojami palielinās darba ražīgums, bet samazinās darbaspēka un degvielas patēriņš, kā arī izdevumi tehnikas iegādei, remontiem un apkopēm [4].

Projekta LIFE CRAFT ietvaros Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs sadarbībā ar astoņām saimniecībām Latvijā testē tiešās sējas metodi. Projekta laikā iegūto rezultātu salīdzināšanai projekta saimniecībās tiek uzturēti arī tīrumi, kur saimnieki turpina tradicionālo augsnes apstrādi. Šajos tīrumos ir tādi paši augšanas apstākļi un audzētās kultūras kā ar tiešās sējas metodi sētajos tīrumos.

Lai arī Latvijā ir lauksaimnieki, kuri jau strādā ar dažādām bezaršanas metodēm, LIFE CRAFT projekts palīdz izvērtēt tiešās sējas un lentveida sējas (StripTill) efektivitāti, gan analizējot augsnes struktūru un sastāvu, gan iegūtās ražās apjomu un metodes izmantošanai nepieciešamo resursu apjomus.

Tiešās sējas ietekme uz CO₂ emisiju intensitāti

Lauksaimnieciskajā ražošanā siltumnīcu gāzu emisijas ir neizbēgams faktors gan tieši – no augsnes apstrādes un tehnikas darbināšanas, gan netieši – degvielas, minerālmēslu un tehnikas ražošanas gaitā.

Ja zinām, cik darba laikā emitē traktors, tad dīzeļdegvielas ražošanas izmaksas ir vēl aptuveni 30% papildus šīm emisijām [5]. Ja zinām, ka, piemēram 200 ZS jaudas traktors, sējot tiešajā sējā, patērē aptuveni 15 litrus dīzeļdegvielas uz katru apstrādāto hektāru un vienam litram dīzeļdegvielas sadegot rodas aptuveni 2,7 kg CO₂ [6], tad kopējās CO₂ emisijas, apsējot vienu hektāru, ir 2,7X15+30%=52,7 kgC tikai no dīzeļdegvielas vien.

Ja runājam par minerālmēslu izmantošanas radītajām CO₂ emisijām, tad pēc Kembridžas Universitātes zinātnieku aplēsēm, tie ir aptuveni 5% no kopējām siltumnīcas gāzu emisijām. Kopā ar organisko mēslojumu minerālmēslu izmantošanas rezultātā katru gadu atmosfērā tiek emitētas 2,6 gigatonnas CO₂, kas ir vairāk, nekā aviācija un kuģniecība kopā ņemtas. Ejot vēl tālāk, zinātnieki ir aprēķinājuši, ka gandrīz puse (48%) no pasaules iedzīvotājiem tiek baroti ar pārtiku, kas saražota, izmantojot sintētisko mēslojumu. Labā ziņa ir tāda, ka, saprātīgi saimniekojot, šīs emisijas ir iespējams samazināt par 80% līdz 2050. gadam [7].

Pētot četras atšķirīgas augsnes apstrādes tehnoloģijas mālsmilts augsnē ASV ziemeļrietumu daļā, zinātnieki fiksēja CO₂ emisijas 19 dienu laikā no brīža, kad augsne tika apstrādāta [8]. Apstrādājot tīrumu ar arklu, augsnē tika iestrādātas visas augu atliekas, atstājot augsnes virskārtu irdenu un vienlaikus radot arī vislielākās CO₂ emisijas. Oglekļa emisijas CO₂ formā procentos no tā gada augu atliekās esošā oglekļa (C) 19 dienu laikā no četriem dažādiem augsnes apstrādes veidiem bija attiecīgi 134% arklam (faktiski zūd vairāk, nekā ir, konstanti pazeminot augsnes organiskās vielas saturu gadu no gada), 70% arklam kombinācijā ar diskiem, 58% diskiem, 54% rugaines kultivatoram un 27% tiešās sējas gadījumā.

Saskaņā ar Ohaio Universitātes zinātnieku pētījumu rezultātiem kviešu salmos C/N attiecība ir aptuveni 80/1, kas nozīmē, ka uz katru slāpekļa kilogramu salmos ir 80 kilogrami oglekļa [9]. No vienas puses, šī attiecība ir par cēloni, kāpēc salmi salīdzinoši lēni sadalās (strauja mineralizācija notiek, ja C/N attiecība ir mazāka par 20/1), bet, no otras puses, tie ir reāli slāpekļa un oglekļa kilogrami, kas paliek uz tīruma pēc ražas novākšanas. Ko mēs ar tiem darām, tā jau ir mūsu izvēle. Lai būtu viela pārdomām, ņemot vērā pētījumu rezultātus, parēķināsim cik oglekļa mēs zaudējam dažādu augsnes apstrādes veidu rezultātā. Ja pieņemam, ka vienā tonnā ziemas kviešu salmu ir aptuveni 5 kg N [10], tad, pārrēķinot proporcionāli, tas ir 400 kgC/t. Pieņemot, ka ražība ir Zemgalei pieticīgās 6 tonnas no hektāra, kopējais C saturs salmos ir 2400 kg. Tātad, izmantojot arklu, katru gadu no katra hektāra tiek zaudēts 3216 kgC, arklam kombinācijā ar diskiem attiecīgi 1680 kg, diskiem 1392 kg, rugaines kultivatoram 1296 kg, bet tiešās sējas gadījumā tikai 648 kg. Tiešās sējas gadījumā uz lauka kā barība dažādiem augsnē dzīvojošiem organismiem katrā hektārā paliek vairāk nekā pusotra tonna – 1752 kgC. Šo tendenci ļoti labi var pamanīt arī projekta gaitā veiktajos mērījumos, kas atspoguļoti 1. attēlā.

1. attēls. Organiskās vielas saturs augsnē (%) tiešās sējas laukos 2019.-2022. gadā.

Attēlā redzams, ka augsnes organiskās vielas saturs konstanti pieaug.

Tiešās sējas praktiskās ieviešanas aspekti

Tiešās sējas un lentveida sējas (StripTill) ieviešana kā jebkurš sējas process sākas jau ar ražas novākšanu. Atšķirībā no tradicionālās tehnoloģijas, kur ar arklu iespējams labot ražas novākšanā pieļautās kļūdas, iearot salmus, tiešās sējas gadījumā salmu nevienmērīga izkliedēšana mēdz būt par cēloni sliktai lauka dīdzībai. Salmi mēdz traucēt sēklas un augsnes kontakta nodrošināšanai – īpaši, ja strādājam ar diskveida sējas lemesīšu sējmašīnu un salmi ir mitri. Šajā gadījumā disks vienkārši iespiež salmus sēklas vadziņā un uzsēj uz tiem sēklu – augsnes kontakta nav un nav arī dīgšanai nepieciešamā mitruma. Lai tā nenotiktu, ļoti jādomā, kā pa tīrumu pārvietojas kombains, pēc iespējas mēģinot neapstāties uz vietas, kad kuļaparāts vēl strādā un salmi sakrīt kaudzē. Problēmu daļēji var atrisināt, izmantojot salmu ecēšas, bet tas ir papildus laiks, degviela (gan salīdzinoši nedaudz – ap 2 l/ha) un nepieciešama papildu mašīna – tas viss sadārdzina procesu. Otra lieta, kas noteikti palīdzēs, ir regulāra salmu smalcinātāja nažu un pretgriezēju pārbaude un asināšana vai nomaiņa – arī pelavu izkliedētājs nebūs lieka greznība.

Lai arī somu kolēģi pārejai uz tiešo sēju kviešu/rapša tīrumos iesaka pāris gadus paaudzēt zālāju, projekta gaitā esam nonākuši pie secinājuma, ka tiešā sēja strādā arī bez šī nosacījuma. Sākotnējās bažas par dramatiskiem ražas samazinājumiem ir izgaisušas bez pēdām. Gluži otrādi – saimniecībās ar īpaši smagiem augsnes apstākļiem šie smagie tīrumi vairs nav jāar, un mums, ņemot augsnes paraugus divas reizes gadā, ir pilnīgi skaidrs, ka augsne pamazām kļūst dzīvāka, augu saknes iekļūst arvien dziļāk un augsne pat maina krāsu – kļūst tumšāka. Paradokss šķietami ir tajā, ka smagās augsnes pat ir piemērotākas tiešajai sējai, jo atšķirībā no smilšainām augsnēm spēj sekmīgāk saglabāt struktūru.

Protams, ka jautājums par sējmašīnas izvēli vienmēr būs aktuāls. Galvenā lieta, kas jāsaprot, ir, ka nav vienas ideālas sējmašīnas, katrai ir savas priekšrocības un, galvenais, – katrai ir arī savi trūkumi. Tālāk par dažām tehniskām lietām.

Ja izvēlamies disku sējas lemesīšus, jārēķinās ar to, ka mitros, nevienmērīgi izkliedētos un nekvalitatīvi sasmalcinātos salmos var parādīties problēmas ar sēklu dīdzību. Diski salmus mēdz iespiest augsnē (īpaši vieglā un irdenā), tos nepārgriežot, radot tā saucamo matadatas efektu, kad sēkla tiek uzsēta uz augsnē iespiestiem salmiem – tai nav kontakta ar augsni un tajā esošo mitrumu.

Augstāk minēto problēmu iespējams kaut nedaudz novērst, pirms sējas lemesīšiem sējmašīnai uzmontējot atsevišķu disku rindu. Katram sējas lemesītim priekšā esošais disks samazina vilces pretestību, pārgriež salmus un saknes, izveido sēklas gultni, kā arī palīdz sējas lemesītim kvalitatīvāk iesēt sēklu. Atkarībā no augu atlieku sastāva un daudzuma iespējams izvēlēties gludus (vismazāk augu atlieku), gofrētus vai viļņotus diskus. Pēdējie attīra no augu atliekām un nedaudz uzirdina joslu, kur pēc tam vadziņu griezīs sēklas lemesītis.

Otra alternatīva augu atlieku problēmas risināšanai ir izmantot vadziņas attīrītājus. Parasti tie ir zvaigznītes formas rotējoši sējmašīnas elementi, kas izvietoti tieši pirms sējas lemesīšiem. Mēdz būt gan viena, gan divu rotoru attīrītāji. Ir novērots, ka labāk (īpaši mitrākos apstākļos) strādā viena rotora variants, jo starp diviem rotoriem mēdz sasprūst salmi kopā ar augsni, traucējot kvalitatīvu sēklas vadziņas joslas attīrīšanu.

Ja izvēlamies sējmašīnu ar kaltveida sējas lemesīšiem vai arī StripTill sējmašīnu, jārēķinās ar lielāku vilces jaudas nepieciešamību (+15…20%) un problemātisku darbu tīrumos ar akmeņiem. Tai pat laikā šīm sējmašīnām nekad nebūs problēmu ar sēklas uzsēšanu uz augsnē iespiestiem salmiem. Kaltveida lemesīšu sējmašīnai svarīgi, lai sējas lemesīši būtu izveidoti pēc iespējas vairāk rindās, lai attālums starp lemesīšiem katrā rindā būtu pēc iespējas lielāks. Tas nodrošinās vienmērīgāku salmu plūsmu starp lemesīšiem un novērsīs grābekļa efekta rašanos.

Ja tīrums nav perfekti līdzens (mikroreljefs), būtu vēlams izvēlēties sējmašīnu, kam katram sējas lemesītim ir atsevišķa piekares (ieteicams paralelograma mehānisms ar pēc iespējas lielāku vertikālo brīvkustību) sistēma, pretējā gadījumā visreālāk cietīs sējas dziļuma vienmērības rādītāji. Atšķirīgs sēšanas dziļums savukārt nozīmē, ka mikroieplakā tiks iesēts seklāk vai vispār pa virsu, bet mikropauguriņos daudz par dziļu. Rezultātā tīrums būs nevienmērīgi sadīdzis, bet vēlāk nevienmērīgi nogatavosies un neizbēgami novedīs pie palielinātiem graudu zudumiem, kā arī pie paaugstināta graudu mitruma (zaļie sajaukumā ar gatavajiem) novākšanas laikā.

Tiešā sēja cita starpā ir raksturīga ar to, ka uz tīruma ir daudz salmu, un tiem ir tendence kopā ar augsni pielipt sējmašīnas darbīgajām daļām – īpaši StripTill sējmašīnām. Tāpēc svarīgi atcerēties, ka nebraucam, ja kļūst mitrs (vakara rasa vai pat sīks lietus), vakarus un naktis labāk pavadīt mājās, nevis atbrīvojot sējmašīnu no darbīgajām daļām pielipušiem salmiem un māliem.

Sabiedrībā ir dzirdēts mīts, ka tiešā sēja automātiski ir stāsts par dārgu tehniku, kas piemērota tikai lielām saimniecībām. Projektā ir saimnieks, kurš jau pirmajā projekta gadā aizbrauca uz Angliju un nopirka lietotu 3 m platu StripTill sējmašīnu par padsmit tūkstošiem eiro. Sējmašīna vēl joprojām ir pilnā darba kārtībā.

Viena no tiešās sējas priekšrocībām, īpaši pavasarī, ir tāda, ka augsnē mitruma netrūks. Tieši tāpēc pareizi ir nevis ātrāk iesēt, bet gan sagaidīt, kad augsne iesilusi. Pretējā gadījumā sēkla – īpaši marta beigās iesētas pupas, vienkārši atradīsies augsnē un sadīgs vienā laikā ar aprīļa vidū sētajām pupām. Tāpēc nesteidzamies, šajā tehnoloģijā faktiski neko nevar nokavēt.

Otra lieta ir sēšanas dziļums. Ja tradicionālajā tehnoloģijā, piemēram, pupas iesaka sēt 8 cm dziļumā, lai tām pietiek mitruma, tiešajā sējā pilnīgi pietiek ar 5…6 cm, jo mitrums paliek augsnē, nevis iztvaiko intensīvas augsnes apstrādes laikā. Šie centimetri arī atsaucas uz degvielas patēriņu un sējmašīnas darbīgo daļu dilšanas intensitāti. Jo dziļāk apstrādājam, jo vairāk tērējam. Degvielas patēriņa ziņa, piemēram, 4 m sējmašīnai sējot 5 cm dziļi, nepieciešami ap 19 l/ha, 10 cm dziļumā jau 39, bet 25 cm pat 58 litri un, protams, arī jaudīgāks traktors.

No vienas puses, tehnoloģijai ir arī trūkums. Tā kā uz augsnes virskārtas ir salīdzinoši daudz augu atlieku, augsne žūst salīdzinoši lēnāk nekā tradicionāli rudenī artais un pavasarī nošļūktais tīrums. Bet, ne velti ir minēts, ka trūkums ir tikai nosacīts – paskatāmies šai rakstā atpakaļ sadaļu par oglekļa zudumiem – 3216 pret 648 kgC/ha, un tad šai pašā sadaļā par to, ka nevajag steigties, un trūkums gandrīz nemanot pārvēršas par ieguvumu!

Praktiskā tiešās sējas demonstrējuma analīze

Projekta sagatavošanas fāzē ap 2016. gadu Latvijā par tiešo sēju ja ne smējās, tad klusi runāja tikai daži “trakie”, tāpēc tas bija īsts izaicinājums atrast saimniekus, kuri būtu ar mieru piedalīties projektā. Sākotnējā ideja bija izvēlēties saimniecības reģionā ar tradicionālām aršanas tradīcijām un īpaši smagiem augsnes apstākļiem – tādā vietā, kur pēc vispārējiem priekšstatiem bez aršanas saimniekot nav iespējams. Par lielu izbrīnu šāda 9 saimnieku grupiņa atradās Dobeles novadā, un 2018. gadā projekts varēja sākties.

Projekta plāns bija nejaukties saimnieku izvēlētajā augu maiņas procesā, bet nomainīt iepriekšējo aršanas praksi uz tiešo sēju vai StripTill katrā saimniecībā vienā saimnieka izvēlētā tīrumā. Sākotnēji tika sēts ar īrētu sējmašīnu, vēlāk ar jau saimnieku īpašumā esošām mašīnām. Projekta sekmes ļoti labi raksturo apstāklis, ka projekta gaitā 5 no 8 projektā palikušajām saimniecībām iegādājās savas sējmašīnas (vienā saimniecībā savas sējmašīnas bija jau projekta sākumā).

Runājot par augu maiņu, projekta sākumā saimniecībās pārsvarā tika izmantota tradicionālā “Zemgales” augu maiņa, kad audzē lielākoties ziemas kviešus un ziemas rapsi, zaļināšanas vajadzībām pa reizei iesējot arī pupas. Tomēr projekta gaitā mācoties, pamazām augu maiņā tika iekļautas arī starpkultūras un zirņi. Pirmās līdz šim saimniecībās nekad nebija izmantotas. Pateicoties šīm izmaiņām, ir izdevies samazināt sintētiskā slāpekļa mēslojuma izmantošanu par 30%.

Tā kā CO₂ emisiju samazināšana ir viens no projekta galvenajiem mērķiem, projekta gaitā tika veikti emisiju apjoma samazinājuma aprēķini sējumu ierīkošanas procesā, pieņemot, ka pārējie tehnoloģiskie procesi abās tehnoloģijās kardināli neatšķiras. Kā zināms, CO₂ emisijas rada vairāki faktori: tas C apjoms, ko zaudējam augsnes apstrādes rezultātā; tas apjoms, kas rodas, darbinot tehniku; emisijas, kas rodas, ražojot degvielu. Aprēķinos netika ņemtas vērā emisijas, kas rodas, ražojot tehniku un sintezējot minerālmēslojumu. Lai veiktu aprēķinus, jāzina pamatdati: traktora degvielas patēriņš dažādos lauka darbos; C emisiju apjoms degvielas ražošanas procesā; C zudumi atkarībā no augsnes apstrādes tehnoloģijas. Degvielas patēriņš tradicionālajā tehnoloģijā, kur tiek veikta diskošana, aršana, kultivēšana, sēšana un pievelšana, ir aptuveni 65 l/ha, bet tiešajā sējā, kur tiek veikta tikai viena operācija (sēšana) aptuveni 20 l/ha. Atšķirība 45 l/ha. Zinot, ka viena litra dīzeļdegvielas sadedzināšanas procesā rodas aptuveni 2,7 kgC [6], varam elementāri aprēķināt, ka, strādājot tiešās sējas tehnoloģijā, CO₂ emisiju apjoms no sadedzinātās dīzeļdegvielas samazinās par 121 kgC/ha. Pieskaitot klāt aptuveni 30%, kas rodas dīzeļdegvielas ražošanas procesā, iegūstam 157 kgC/ha. Otra komponente ir C zudumi no augsnes apstrādes tehnoloģijas. Ņemot vērā, ka tradicionālajā tehnoloģijā tiek zaudēts 134% no iepriekšējā gada ražas C pārpalikuma (aprēķinos rēķināti tikai salmi), bet tiešajā sējā vien 27% [8], absolūtos skaitļos pie Zemgalei salīdzinoši zemās ziemas kviešu ražības 6 t/ha starpība starp tradicionālās tehnoloģijas un tiešās sējas radītajiem CO₂ zudumiem ir 3216-648=2568 kgC/ha. Saskaitot kopā degvielas patēriņa un augsnes apstrādes radītās emisiju starpības, tiešās sējas gadījumā no katra hektāra gadā tiek emitēts par 2689 kgC mazāk nekā tradicionālās tehnoloģijas gadījumā. Projektam noslēdzoties, demonstrējumu tīrumi 200 ha platībā emitēs par 26 768 kgC/ha gadā mazāk, nekā tas bija pirms projekta ieviešanas.

Emisiju samazinājums ir cieši saistīts ar sējumu ierīkošanas izmaksām. Ņemot vērā tehnikas pakalpojumu tirgus cenas 2022. gadā [11], tradicionālajā tehnoloģijā sējumu ierīkošanas izmaksas ir 249,73 EUR/ha, bet tiešās sējas izmaksas, pamatojoties uz mūsu aprēķiniem (ieskaitot peļņu 15%), ir attiecīgi 92 EUR/ha. Ietaupījums 157 EUR/ha. Pareizinot ar 200 ha projekta demonstrējumu tīrumu platību, iegūstam ekonomiju 31 400 EUR katru gadu.

Lai noskaidrotu augsnes tilpummasas izmaiņas, divas reizes gadā (pavasarī un rudenī) ņēmām paraugus 5 demonstrējumu tīrumos. Katrā tīrumā trīs vietās, četros dažādos dziļumos (5-10; 10-15; 15-20; 20-25 cm), katru gadu 120 paraugi, četros gados kopā 480 paraugi. Galvenais secinājums, ka augsnes blīvums gadu laikā nepalielinās. Tātad augsnes mākslīga irdināšana ar arklu nav nepieciešama, jo to veic augsnē dzīvojošās dzīvības formas, kuru daudzums, ņemot vērā 2. attēlā redzamos mērījumu rezultātus, katru gadu palielinās. To varam apliecināt arī no augsnes paraugu ņemšanas ekspedīcijām – augsnes struktūra pa gadiem arī vizuāli mainās – to ir vieglāk rakt, sīkās saknītes parādās arvien dziļāk, augsnē ir vairāk visdažādāko dzīvības formu, augsne (īpaši virskārtā) kļūst tumšāka.

2. attēls. Bazālā elpošana (nM CO2 24h-1 g-1) tiešās sējas laukos 2019.-2022. gadā.

Saimnieki atzīst, ka, nomainot tehnoloģiju no tradicionālās uz StripTill vai tiešo sēju, pēc intensīva lietus uz tīruma ar traktoru var izbraukt vairākas dienas ātrāk, nekā iepriekš. Tas liecina, ka šādā tehnoloģijā strādājot, augsne labāk uzņem intensīvu ūdens plūsmu, tai pat laikā augu atliekas augsnes virspusē aizsargā augsni no izžūšanas (īpaši svarīgi pavasarī), lietus un vēja erozijas, kā arī aizkavē viengadīgo nezāļu attīstību (īpaši, ja labi padevusies starpkultūra). Kā salīdzinošu trūkumu var minēt apstākli, ka augsne arī ilgāk žūst un lēnāk uzsilst. Bet šis ir tikai daļējs trūkums, jo īpaši pavasarī, kad nav jāuztraucas par to, ka maijā sēklai pietrūks mitruma. Svarīgi ir nekoncentrēties uz tradicionālajiem sējas termiņiem 15. maiju un 15. septembri, bet gan sēt tad, kad augsnes apstākļi ir vislabvēlīgākie. Šajā tehnoloģija kaut ko nokavēt faktiski nav iespējams.

Runājot par augsnes spēju uzņemt intensīvu nokrišņu radītu ūdens plūsmu, ir zinātniski pierādīts, ka katrs papildus organiskās vielas procents augsnē spēj uzņemt papildus 25 mm ūdens [12].

Sabiedrībā valda vēl viens mīts par tiešajā sējā nepieciešamo AAL apjomu neizbēgamo pieaugumu. Somu kolēģis Timo Rouhiainens no kompānijas Propax Agro (kopā ar projekta saimniekiem esam bijuši Somijā pie viņa ciemos) ar 16 gadu ilgiem izmēģinājumiem uzskatāmi pierāda, ka AAL patēriņš tiešajā sējā nav lielāks par tradicionālajā tehnoloģijā izmantoto. Arī šeit galvenais jautājums ir nevis par tehnoloģiju, bet gan ilgtspējīgu augu maiņu, kad veselā un dzīvā augsnē augi paši cīnās gan ar nezālēm, gan slimībām un kaitēkļiem.

Secinājumi

Tiešajā sējā salīdzinājumā ar konvenciālo tehnoloģiju CO₂emisijas iespējams samazināt par 2689 kgC/ha katru gadu.
Tiešajā sējā sējumu ierīkošana ir par 157 EUR/ha lētāka nekā sējot konvencionāli.
Ražas apjoms tiešajā sējā būtiski neatšķiras no konvencionālajā tehnoloģijā iegūtā.
Tiešā sēja nerada augsnes sablīvēšanos ilgtermiņā.
Tiešā sēja uzlabo augsnes organiskās vielas saturu.
Tiešā sēja atdzīvina augsni un uzlabo tās mikrobioloģisko aktivitāti.
Tiešā sēja nav nekāds brīnumlīdzeklis visu problēmu risināšanai. Tiešā sēja ir iespēja saimniekot dabai draudzīgāk, taupot resursus, uzlabojot augsnes veselību, kā arī ūdens un gaisa apriti augsnē, samazinot izdevumus, un maksimāli efektīvi izmantot dabas dotās iespējas. Tomēr galvenais faktors ir ilgtspējīga augu maiņa un koncentrēšanās nevis uz viena gada maksimālu peļņu, bet gan augu maiņas kombinācijām, kas savstarpēji nodrošina augus ar gaisā esošajām barības vielām (N un C), pasargā augus no slimībām un baro augsni.

Jānis Kažotnieks,
LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs

Literatūra