You are here
Uz dzīvnieku labsajūtu taupīt nedrīkst
Lielo dzīvnieku veterinārārste un veterinārās klīnikas “Birzmaļi” īpašniece SANDRA DREIMANE atzīst, ka lielo dzīvnieku aprūpe un ārstēšana nav viegls darbs, bet sniedz gandarījumu, kad izdevies saimniekiem palīdzēt.
Sandrai Dreimanei ceļš līdz savai privātpraksei pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas 1993. gadā bijis dažādiem darbiem bagāts. Kā jaunā speciāliste viņa ietrāpījusi tieši kolhozu likvidēšanas brīdī, kad juku laikos nevajadzīgi palikuši arī daudzi pieredzes bagāti veterinārārsti. Darba gaitu sākums tādēļ bijis Virķēnu lauksaimniecības skolā, kur, par laimi, bijušas arī govis un cūkas, bet drīz skola likvidēta un nākamais piedāvājums Ķoņos – vajadzējis ģeogrāfijas skolotāju. Sandra tur nostrādājusi desmit gadus: “Nākamo vietu atradu uzņēmumā, kur biju menedžere par gaļas realizāciju. Īsti neveicās, jo mani tomēr interesēja dzīvie dzīvnieki, un tad es vienā fermā kļuvu vienkārši par slaucēju. Un ziniet – man patika. Tajā laikā es daudz iemācījos praktiski no veterinārārsta Egīla Juitinoviča. Kad saimnieki uzzināja, kas esmu pēc profesijas, arī pati sāku pielietot iegūtās zināšanas un reizē sapratu, cik ļoti man patīk būt ārstei. Atkārtoti noliku eksāmenus, jo kopš augstskolas beigšanas bija pagājis ilgs laiks, ieguvu licenci un sāku praktizēt. Tāds īsumā ir mans atgriešanās stāsts. Man tagad ir labi.”
– Dzirdēta atzīšanās, ka sievietei veterinārārstei darbs ar lielajiem lopiem ir ļoti smags. Tā ir?
– Taisnība. Tfu-tfu, man ar muguru nav bijušas problēmas, bet plecā iekaisumu un tā sekas dabūju izjust. Gan pie sēklošanas, gan palīdzot dzemdībās gadās saraut muskuļus, arī smagumi jācilā.
– Vai moderno tehnoloģiju ieviešana fermās samazina veterinārārsta pienākumus?
– Neteikšu, ka samazina ārstēšanu, bet vizīšu biežumu fermās gan. Ir fermas, kur aizbraucu reizi vai divas gadā. Diezgan daudz ir profilaktiskais darbs: runājam ar saimniekiem par pareizu slaukšanu un nepārslaukšanu, ēdināšanu, tīrību. Ja ir slaukšanas roboti, tagad saimnieks, līdzko govij rodas kaut mazākās veselības problēmas, momentā saņem ziņojumu uz mobilo tālruni jebkurā diennakts laikā. Fermās, kur ieviestas robottehnoloģijas, slaukšana ir tik pareiza, ka govij mastīts ir ļoti reta parādība. Mani pienākumi šādās fermās ir sēklošana, teļu atragošana un sinhronizācijas programmas ieviešana sēklošanā govīm, kuras neizrāda meklēšanos. Vēl diezgan liela problēma joprojām ir govju nagu un kāju slimības, ja fermā nav atbilstošas guļvietas, krājas mēsli.
– Kas mainījies, ja salīdzina laiku, kad studējāt un tagad?
– Pirmām kārtām pati govs ir mainījusies. Augstskolā mēs mācījāmies rēķināt barības devas 450 kg smagai govij, tagad laba govs sver 800–850 kilogramus. Reizē citādiem jābūt labturības apstākļiem. Taču, ja saimnieks vēl izmanto kādreizējās, nepārveidotās kolhozu fermas, bez problēmām neiztikt. Agrāk bija piesietā turēšana ķēdēs, tagad brīvā un govis guļ uz smiltīm vai matračiem. Ēdināšanā pamazām no apgrozības izņem sauso sienu, tā vietā miksējot salmus, skābbarību un barības piedevas.
– Saimnieku domāšana arī ir mainījusies?
– Tagad vairāk domā par profilaktiskajiem pasākumiem. Saprot, jo govi labāk turēs, pareizāk un bagātīgāk baros, jo dzīvnieks būs produktīvāks un ilgāk izmantojams.
– Kā jūs vērtējat slaukšanas iekārtas, kādas ir labākās?
– Man šķiet, ka govij labākais un saudzīgākais ir tandēms. Karuselī, ja pa ceļam nokrīt slaukšanas aparāts, to otrreiz nepieliek, bet ja govs aparātu regulāri nosper, tad, iespējams, vienīgā izeja – gaļas kombināts. Slaukšanas roboti – tur komentāru nav, viss pareizi. Piebildīšu – ar pareizu ģenētiku, bet to jau tagad ievēro pat mazajās fermās.
– Ja saimnieks grib izcilas govis, bet turēšanas apstākļi nav pārāk labi, vai ir jēga tērēt naudu labai ģenētikai?
– Tad jau piedomā arī pie turēšanas apstākļiem. Taču, manuprāt, mazākās fermās vēlamāk būtu turēt nevis Holšteinas melnraibās, bet sarkanraibās govis. Tām ir spēcīgākas kājas, govis var aiziet pat vairākus kilometrus līdz ganībām un atnākt mājās bez piepūles.
– Nav noslēpums, ka visu prasību pareizai izpildei bieži trūkst naudas, un tad dzīvo, kā var. Kam obligāti būtu jāatrod līdzekļi?
– Minerālpiedevām. Un tik, cik vajag, nevis pa saujiņai. Manā praksē ir bijis precedents – pavasarī apsēklo govis, vasarā neviena atkārtoti nemeklējas, bet rudenī pārbaudē atklājas, ka neviena nav grūsna. Sākumā lika vainu uz nekvalitatīvu spermu, taču, ja tā tāda būtu, govis meklētos atkārtoti ik pa 21 dienai. Secinājums – ir trūcis minerālbarības. Kad to pasūtīja, nopirka un sāka dot govīm, pamazām viss noregulējās.
– Šīs vasaras ārkārtējo dabas apstākļu dēļ nevarēja iegūt zāles barību, daudzi pļāva labību. Vai tajā esošo akotu dēļ nevar rasties problēmas?
– Ja nopļāva piengatavības stadijā, nekas. Taču jebkurā gadījumā barību mikserī tā sasmalcina, ka šaubos, vai akoti varētu nodarīt ļaunu. Vismaz manā praksē neesmu ar to saskārusies. Taču, jā, panika šovasar bija, ko lopiem dot, jo zālāji izdega un no vietas, kur pērn satina 70 ruļļus, dabūja 7. Tagad pēdējā laikā lietus lija, zāle arī auga lekna, bet sienam izžāvēt to vairs nevarēja. Es ieteicu tīt ruļļos, bija saimnieki, kuri ieklausījās, bet kā kopumā ar barību izdzīvos ziemu, neprognozēju. Cik zinu, katrs meklē ko un kur var sameklēt, pērk arī salmus. Kāda būs barības kvalitāte, kā tas atsauksies uz pienu, grūti prognozēt.
– Jūsu pārziņā ir arī gaļas liellopi. Tur arī var runāt par problēmām?
– Gaļas liellopu nozarē vēl joprojām aktuāls ir labas ģenētikas jautājums. Man pārraudzībā ir Šarolē ganāmpulks, kurā buļļa nav, bet govis tiek sēklotas ar augstvērtīgu franču Šarolē šķirni. Ja jāatbild, vai labāk ir sēklot, vai turēt un mainīt buļļus, tad es vados pēc kādā seminārā iegūtās pieredzes: ja grib uzlabot šķirni, tad vismaz daļu no telēm un jaunās govis vajadzētu sēklot pat ar šķirotu spermu, darot to pēc sinhronizācijas programmas, un tās, kuras nepaliek grūsnas, laist pie buļļa.
Vēl gaļinieku ganāmpulkos ir problēma, ka daļa dzīvnieku netiek socializēti – saimnieki viņus palaiž, lai iet kur grib, ēd ko grib, bet, kad vajag noķert, tā ir teju neiespējamā misija. Tad ir gadījumi, ka dzemdībās iet bojā govs vai teļš, jo nav pat iespējams atrast, kur govs aizklīdusi, kur vēl palīdzēt glābt. Par laimi, arvien mazāk ir saimnieku, kuri vēl dzīvo pēc vecajiem un aplamajiem priekšstatiem, ka gaļas lops ir krūmu, ainavas izkopējs, ka tam nevajag ne nojumi, ne kūti.
Liela nelaime, kas īpaši izpaudās šogad, bija teļu mirstība 3–4 mēnešu vecumā. Iespējams, ka dzīvnieki saslima ar kādu salmonellas celmu vai klostrīdijām, ko varēja veicināt karstums un sausums. Slimības ierosinātāji atrodas apkārtējā vidē – ūdenī, dubļos, vecos salmos. Dažviet aizgāja bojā pat padsmit teļi, un saimniekam tas ir milzīgs ekonomiskais zaudējums. Slimība ir zibenīga, teļš iet bojā drīz pēc pazīmju parādīšanās. Šī problēma gan ir risināma profilaktiski, vakcinējot grūsnās govis, ko dažviet esmu jau uzsākusi.
– Vai jūs iesakāt izmantot bulli – tā saucamo suteneru?
– Kāpēc ne, ja ir tāda iespēja un ir nelieli ganāmpulki. Es pat zinu saimniecību, kas šādu pakalpojumu piedāvā. Ciltstēvs padzīvo laiku vienā, otrā, trešā ganāmpulkā, un kārtībā. Tikai strikti jāievēro, ka pēc katras vizītes bullis jāpārbauda, lai nepārnēsā slimības.
– Ko jūs ieteiktu zemniekiem, kā sagatavot ganāmpulku rudenim, ziemai, lai izvairītos no nepatikšanām?
– Tikai pareizas barības devas plus minerālbarība. Piena fermās to ievērot vienkāršāk, bet, saimnieki – gaļas lopiem, lūdzu, vēl papildus gādājiet vietu, kur paslēpties no vēja.
Un vēlreiz un nemitīgi jāatceras par biodrošību.
– Vai jūs ar saviem pienākumiem iekļaujaties darba laikā, vai ceļ augšā arī naktī?
– Reti, bet ceļ. Tagad ir labas zāles, ko saimnieks pats var turēt mājās un vieglākos gadījumos govij palīdzēt.
– Un kāda tad ir situācija ar mazajiem dzīvnieciņiem? Kādēļ ierīkojāt klīniku?
– Pirms vairāk nekā diviem gadiem Rūjienā nolikvidējās mājdzīvniekus apkalpojošais uzņēmums “Mājas mīlulis”, bet vajadzība pēc kaķu un suņu ārstēšanas palika. Savu mīluļu īpašnieki vajadzības gadījumā arvien vairāk sāka uzrunāt mani, es savukārt apguvu papildu zināšanas, līdz vienkārši radās nepieciešamība atvērt klīniku. Bija jāoperē, jāšuj brūces, jākastrē, jāievada zāles un daudz kas cits. Pirmie kaķi un suņi tika pieņemti personīgās mājas virtuvē... Sāku meklēt klīnikai telpas pilsētā, neatradu. Tad mājās vīrs izremontēja kādreizējo kūtiņu, kur patlaban ir iekārtota visām sanitārajām, ārstnieciskajām un higiēniskajām normām atbilstoša neliela klīnika ar visu nepieciešamo aprīkojumu ārstēšanai un operēšanai. Šogad pieņēmu darbā otru veterinārārsti, kura tieši specializējusies uz mazajiem dzīvniekiem, jo man tomēr lielu laika daļu aizņem izbraukumi uz fermām pie liellopiem.
– Ar ko slimo kaķi, suņi?
– Tagad rudenī cistīti, kašķis. Īpašnieki kļuvuši atbildīgāki, rūpējas par suņiem, čipē, kaķus ārstē. Ja kazas var pieskaitīt pie maza izmēra dzīvniekiem, tad vēl manā pārziņā ir kazu ganāmpulki. Darba pietiek.
UZZIŅA
SANDRA DREIMANE
- Privāti praktizējoša veterinārārste, klīnikas “Birzmaļi” īpašniece Rūjienā.
- Ārstnieciskās apkalpes zona ap 150 km2 Valmieras un Valkas novados.
- Ārstē, pārrauga, veic profilaktiskās apkopes, operācijas un manipulācijas galvenokārt piena un gaļas liellopiem.
- Konsultē aitu, kazu un zirgu saimniecībās.
- Klīnikā ārstē mazos mājdzīvniekus.
Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2023. gada oktobra numura 10(108).