You are here
Bioloģiska oāze Zemgales līdzenumos – lauku sēta “Ābelītes”
Zemgalē, kas asociējas ar plašiem labības un rapšu laukiem, kā arī intensīvu lauksaimniecību, radīta atvērtā tipa bioloģiskā lauku sēta “Ābelītes”, kurā ILONA un ĒRIKS STAŠINSKI radījuši īstu bioloģiskās lopkopības oāzi.
Bioloģiskās lauksaimniecības zemju platība aizvadītajā gadā samazinājusies par aptuveni 2000 ha un pašlaik tā ir gandrīz 297 tūkst. ha, liecina Pārtikas un veterinārā dienesta apkopotie dati. Par 12 % pērn samazinājies arī bioloģisko ražotāju skaits – vairāk nekā 500 saimniecību šogad izvēlējušās neturpināt bioloģisko saimniekošanu.
Tādēļ ir pārsteidzoši, ka reģionā, kas slavens ar intensīvo saimniekošanu, radīta saimniecība, kurā mājo lēnaudzīgie Galovejas šķirnes liellopi, Anglonūbijas kazas, Vācijas merino vietējā aitu šķirne, kā arī dažādi mājputni. Turklāt to visu iepazīt var arī ikviens, kam interesē bioloģiskā saimniekošana, jo tā ir arī apskates saimniecība tūristiem. Par saimniekošanu Zemgalē saruna ar Ilonu Stašinsku, lauku sētas “Ābelītes” saimnieci un izveidotāju, kas vadības grožus nu ir nodevusi dēla Oskara rokās.
– Jau 15 gadus darbojas šī Zemgalei netipiskā, caur un cauri bioloģiskā saimniecība. Vai bioloģiskā domāšana jums pašiem arī ir asinīs?
Ilona Stašinska: – Kad izlēmām sākt saimniekošanu, mums pat neradās jautājums, vai tā būs bioloģiska. Tas atnāca pats no sevis, un citas iespējas pat neizskatījām. Mans vīrs nāk no Elejas, lauku dzīve viņam nav sveša, iespējams, kaut kur zemapziņā viņam lopu turēšana jau bija, un es padevos. Ekstensīvai liellopu audzēšanai dibinājām arī uzņēmumu “Elite Plus”.
– Saimniecības pamats ir Galovejas šķirnes liellopi. Kādēļ tieši tie?
– Mēs bijām nulles punktā un varējām ņemt jebko. Izanalizējām pilnīgi visas šķirnes, rakstījām to plusus un mīnusus, pētījām gaļas garšas īpatnības, raksturus un izskatu, piemērotību pļavai un konkrētai vietai. Sapratām, ka, audzējot bioloģiski un ekstensīvi, vispiemērotākie būs galoveji. Tiesa, tolaik šos lopiņus bija ļoti grūti dabūt.
– Izpēte notika, vieta saimniekošanai bija iegādāta, bet tā atrodas intensīvajā Zemgales labības audzētāju reģionā. Vai bija pārliecība, ka bioloģiskā saimniekošana te izdosies?
– Šī ir tāda kā oāze, kas padomju laikos netika meliorēta. Kopumā tie bija ap 600 ha. Tādēļ šī nemeliorētā zeme ir pilnībā piemērota lopu audzēšanai. Zemnieki gan bija mēģinājuši šeit audzēt kviešus, bet te īsti nekas nepadodas. Tā mēs tikām pie šīm lieliskajām pļavām, kas nekad nav miglotas, tās bija absolūti ekoloģiskas, vēl pirms mēs te atnācām. Mūsu saimniecība arī robežojas ar bioloģisko piensaimnieku, tādēļ ir sanākusi viena jauka bioloģiska oāzīte Zemgales līdzenumos. Mēs apsaimniekojam ap 200 ha, kaimiņš arī.
– Cik vienam šādam lopiņam dienā vajag barības?
– Ļoti vienkārši rēķinot, uz galvu nepieciešami 14 ruļļi siena. Taču tas nav objektīvi, jo vēl jau jāzina, kāds ir siena sastāvs konkrētā pļavā, tā sagremojamība. Katrā ziņā precīzi to pateikt nevar. Barības devas sastādām paši, izmantojot excel tabulu, kas visus ievadītos datus automātiski sarēķina, jo devas atšķiras pa lopu grupām: jaunlopiem, grūsnajām govīm, govīm, kas jau dzemdējušas. Govis ziemā ēd tikai sienu, bet jaunlopiem dodam arī skābsienu, kas tā pati zāle vien ir – svaiga, kaltēta vai ieskābēta.
– Saimniecības pamatam, Galovejas liellopiem, laika gaitā klāt nākuši vēl dažādi dzīvnieki un putni. Kādēļ tie?
– Mēs pārstājām pirkt gaļu veikalā. Liellopa gaļu ēdām trīs gadus, un vienubrīd šķita, ka to nekad vairs negribēsies. Tādēļ arī parādījās vistas, zosis, tītari, kazas un aitas. Šos visus audzējam tikai paši savām vajadzībām.
– Ko, kur un kā no izaudzētajiem lopiem realizējat?
– Esam tīršķirnes galoveju saimniecība. Tirgojam vaislas lopus – pārsvarā uz Lietuvu un Igauniju, kā arī Latvijā. Ņemot vērā to, ka vaislai visi lopiņi neder, mēs tos stingri brāķējam, paliek liellopi gaļai. Esam reģistrēti kā savas gaļas tirgotāji, tirgojot tiešajā tirdzniecībā. Vedam uz sertificētu bioloģisko kautuvi, kur lopus sadala, safasē, marķē ar bioloģiskajām zīmēm, un tad mēs to vedam klientiem.
– Kāda ir jūsu filozofija, cik tālu vedat šo gaļu?
– Vispareizāk jau būtu tirgot mūsu produkciju tuvējā apkaimē. Tā kā kautuve atrodas Zasā, tad pa ceļam ir Rīga un Jelgava, kur tad arī ir lielākā daļa mūsu pircēju. Pērk arī apkaimes iedzīvotāji, taču – ievērojami mazāk.
– Bioloģiskā saimniekošana ietver arī rūpes par lopu labklājību, mierpilnu nokaušanas procesu. Kā to nodrošināt?
– Mums ir sava piekabe, uz kautuvi lopus vedam paši. Viņi pie tās ir jau pieradināti, jo ar piekabi tiek vesti no vienām ganībām uz citām. Lopiņš iekāpj piekabē bez stresa, mierīgs. Arī kautuvi izvēlējāmies tādu, kur viss process ir mierīgs un organisks. Pirms tam vīrs apskatīja kādas trīs kautuves, bet saprata, ka tajās lops uzreiz nonāks stresa situācijā, kas sabojās gaļas kvalitāti.
Mūsu lopi ēd tikai zāli. Pirms kaušanas nenotiek nekāda papildu piebarošana, tādēļ iegūstam absolūti ideālo gaļas kvalitāti. Mēs sevi saucam par zāles fermeriem. Vispirms pļavu noganām ar liellopiem, pēc tam ganos iet aitas, kuras pārvērš gaļā visu atlikušo zāli, ko liellopi atstājuši. Aitas papildus ar savām kājām aerē ganības, un zāle aug daudz leknāka. Zālēdājiem seko mājputni, apēdot insektus, kas citādi traucētu zālēdājiem, putni pārtrauc tārpu invāziju un slimību ciklu.
– Ir pieņēmums, ka latvietis neprot ēst liellopa gaļu. Vai jums pietiek klientu?
– Mums jau šķiet, ka cilvēki zina šīs gaļas vērtību un tādēļ to izvēlas. Vismaz tie, kuri ir mūsu pircēji, noteikti spēj novērtēt šīs gaļas kvalitāti. Vienā reizē vidēji vedam tirgot gaļu no 3–4 lielajiem buļļiem, kas ir 700–800 kg gaļas, ko iztirgojām vienā dienā. Mums ar pārdošanu problēmu nav. Tie, kuri sajutuši atšķirību, saprot ieguvumus, pēta lietderību un domā tālāk, saprot, ka šai gaļai līdzvērtīgu nav. Ne Argentīnā, nekur citur.
– Vai cena, par kuru varat pārdot šo gaļu, jūs apmierina, ir pietiekama? Varbūt domājat par pārstrādi?
– Neteiktu, ka mēs pārdodam dārgi, bet – cena mums ir izdevīga. Runājot par pārstrādi, visu laiku turējāmies pie domas, kad kaut kas paliks pāri, mācīsimies pārstrādāt, jo, lai palaistu ražošanu, pašam vispirms jāizmēģina. Piemēram, paliks šķiņķis, mācīsimies taisīt desas. Taču mums nekad nekas nav tik daudz palicis pāri, lai par šo varētu sākt nopietni domāt.
– Domājot par nākotni – vai ir jauni attīstības plāni, varbūt robežas, līdz kurām esat gatavi augt?
– Man ļoti patiktu sākt pārstrādi, piemēram, radot galoveju gulaša sagataves. Galoveji ir lēnaudzīgi. Tirgū pārdodam ap 24 mēnešus vecu lopu gaļu, jo tad tā ir tāda kā jaunlopa gaļa, maiga un liesāka. Pirms pārdošanas nogatavinām vismaz 10 dienas. Tos, kas tiek kauti 30 mēnešu vecumā, pircējiem nepārdodam, jo tur jau ir ļoti daudz tauku.
– Vai Latvijas sabiedrība kopumā ir gatava izvēlēties kvalitatīvu liellopa gaļu, pamazām atsakoties no tik populārās cūkas vai vistas gaļas?
– Šis aizvien ir jautājums, cik izglītots patērētājs kopumā ir par tirgū pieejamās gaļas kvalitāti, cik, kurš vēlas tajā iedziļināties. Tā kā mūsu klienti jau šo ir izpētījuši un aizvien vairāk izvēlas mūsu produkciju, man jau teju ir pārliecība, ka visa Latvijas sabiedrība šo izprot. Bet tā laikam tomēr nav.
– Šobrīd jūs ar vīru strādājat brīvdienās, palaižot atpūsties dēlu, kurš pārņēmis saimniekošanu un pilnā mērā šeit darbojas darba dienās?
– Jā. Vīrs piekrita pilnas slodzes darbam citviet, un loģisks bija risinājums, ka saimniecības darbu pārņem dēls Oskars Drozdovs, nevis kāds algots darbinieks. Dēlam bija 25 gadi, kad viņš šim piekrita, un nu jau trešo gadu patstāvīgi vada saimniecību. Oskaram palīdz arī mūsu znots Artūrs Prīliņš. Kad laižam viņu nedēļas nogalēs atpūsties, jāzvana un jāprasa, kur lopi, kas darāms, jo mēs te vairs visu nepārzinām. Protams, pie lielāka darbu apjoma talkā nāk arī kāds strādnieks, daudz rīkojam talkas. Cilvēki būtu gatavi braukt palīgā no Jelgavas, bet autobuss kursē agri no rīta vai vēlu pēcpusdienā, kad vairs nevar pagūt neko lāgā paveikt. Savukārt piedāvāt nakšņošanu īsti neesam gatavi, jo ir bijuši gadījumi, kad vakarā pēc darbā cilvēki tā “atpūšas”, ka no rīta no viņiem nekādas jēgas vairs nav.
– Vai ģimenē visi ir ar lauksaimniecisko izglītību, vai zināšanas nācies apgūt no nulles?
– Dēls Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU) nomācījās līdz 3. kursam, tagad domā, ko darīt tālāk. Savukārt mēs ar vīru abi esam beiguši LBTU. Es pēc bakalaura grāda iegūšanas paralēli mācījos divās maģistrantūrās – ekonomikas, kā arī sabiedrības un organizāciju pārvaldes. Tad sāku strādāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), pēc tam palīdzēju vīram tikt galā ar grāmatvedību jau privātajā biznesā. Varbūt darbs VARAM arī ietekmēja biovirziena izvēli.
– Kurš bija iniciators, ka jāizvēlas tieši bioloģiskā lauksaimniecība?
– Domāju, ka tā bija mana izvēle, vīrs gribēja govis, es teicu – audzēsim bioloģiski. Jāatzīst, sākumā domāju, ka šis viss būs daudz sarežģītāk. Ja man jāsaka, kuru no lopiņiem vieglāk audzēt, teikšu – gaļas govis, jo esam teju visus, arī cūkas, mēģinājuši audzēt, bet – ar šiem ir vienkāršāk. Visgrūtāk audzējamas kazas. Paņēmām Zānes kazas, jo visi runāja: tām daudz piena. Kad pirmo izslaukto pienu pagaršojām, sapratām, nē, šī nebūs mūsu izvēle. Garša bija briesmīga, smaka arī. Tad arī uzzināju, kā tieši dzīvē izskatās teiciens “smird kā āzis”, pirms tam nezināju, ka āži tā tiešām smird. Tomēr kazas mums patika, to piens ir ļoti veselīgs un kaza bioloģiskajā pļavā, kurā aug koku atvases, tiešām ir nepieciešama. Cik labi viņas iztīra pļavas no šim atvasēm – tur pēc tam nekas neataug. Ja man par šo būtu vīriem ar trimmeri jāmaksā, tas nebūtu ekonomiski izdevīgi. Kaza to izdara bez maksas un vēl pienu iedod.
Tad atradām Anglonūbijas kazu šķirni, ar ļoti garšīgu pienu, no kura sanāk brīnišķīgs siers, biezpiens. “Kazīgu” garšu piens iegūst tikai kādā trešajā dienā, tādēļ to vajag dzert pēc slaukšanas un tik ilgi neturēt, tad viss ir kārtībā. Šos produktus gan gatavojam tikai paši savai iztikšanai un nekur netirgojam. Ja godīgi, minēto produktu tapšanā ieguldīts pārāk daudz, lai ar to vēl dalītos. Es pat cenu šiem produktiem nespētu noteikt…
– Kāda bija pieredze ar aitām?
– Manā vērtējumā aitas arī nav viegli audzējamas. Sākumā nopirkām Latvijas tumšgalves aitas, bet arī te, garšojot pirmo izaudzēto gaļu, deguns sarāvās čokurā un nebijām gatavi to ēst. Tad atradām Vācijas merino vietējās aitas šķirni, kuras gaļa ir ļoti garda un arī vilnu labprāt uzpērk. Šī šķirne ir arī ļoti piemērota mūsu bioloģiskajiem saimniekošanas apstākļiem. Aitas un kazas labi jūtas pļavās, ziemā ēd tikai sienu, jo nepiebarojam ar spēkbarību. Protams, sienam jābūt daudz. Turklāt aitām tas regulāri jāmaisa, tās neēd sienu, ja viņām šķiet, kas tas ir jau pastāvējis.
– Ja sienu vajag daudz, vai jums izdodas to sagādāt pietiekamā daudzumā, ņemot vērā arī mainīgos laikapstākļus?
– Aizvadītajā ziemas sezonā mums siena nepietika. Nācās krietni piepirkt klāt. Tas bija dārgi. Tā kā nebija iespējas iegādāties bioloģisku sienu, rakstījām speciālu pieprasījumu, lai atļauj pirkt nebioloģisku skābsienu. Mums atļāva, jo pērn bija kritiska situācija ar barības sagādi kopumā. Pēc tam, protams, brauca pārbaudes, cik, kā, kam esam izbarojuši, jo bioloģiskajiem kontroles ir ļoti stingras.
– Zinu, ka jūsmājās un arī lopiņu uzturā netiek lietots nekas, kas satur lipekli. Kādēļ?
– Nu tik traki varbūt nav, kādam bērnam jau kaut ko kādreiz nopērkam. Taču kopumā esam pret kviešu un arī cukura lietošanu uzturā.
UZZIŅA
Lauku sēta “Ābelītes”
- Atrodas Dobeles novada Bukaišu pagastā.
- 1999. gadā dibināts uzņēmums “Elite plus”, kas sākumā nodarbojās ar starptautiskajiem kravu pārvadājumiem, bet 2009. gadā pārprofilējās uz lauksaimniecību.
- Zināšanas un pieredze bioloģiskajā lopkopība gūta no Anglijas un Skotijas kalnu reģionu saimniecībām.
- Apsaimnieko 200 ha zālāju, lielākoties dabisku; brikšņiem atkarotās platības apsētas no jauna.
- Ganāmpulks:110 liellopi kopā ar teļiem, pamatā Galovejas šķirnes, kā arī daži Hailandes un Angus šķirnes dzīvnieki ganāmpulka uzlabošanai; 65 Vācijas merino vietējās aitas; 9 Anglonūbijas šķirnes kazas; 50 dažādi putni: zosi, tītari, pīles, vistas;
- “Ābelītes” piedāvā arī stundu garu ekskursiju ģimenēm ar bērniem, skolēniem, bērnudārzniekiem un pensionāru grupām, lai palīdzētu iepazīt bioloģisko saimniekošanu
Materiālu sagatavoja
Ilze Rūtenberga-Bērziņa
LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste