Aitkopības nozares galvenā ražošanas produkcija ir jēra gaļa. Neliela aitu ferma ir labs papildu bizness citā darbā strādājošiem. Interešu grupas saimniecībās vidējais aitu māšu skaits ir līdz 50 dzīvniekiem, tāpēc pastāv iespēja darboties citā nozarē. Lai gaļas ražošana atmaksātos, vajadzēs 400 un vairāk aitu mātes. Latvijā aizvien pastāv uzskats, ka dzīvniekus pavasarī izlaiž ganībās un rudenī pārdod. Lai bizness būtu ienesīgs, tajā nepieciešams, rūpējoties par ganāmpulka kvalitāti, uzlabot barības bāzi un turēšanas apstākļus.
Aitkopības efektivitātes rādītājs ir uzturēto aitu māšu skaits vidēji uz 1 ha, kas norāda, kā tiek izmantotas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, kas paredzētas aitu ganīšanai un barības sagatavošanai.
Tabulā redzam, ka vidējais IG aitu māšu skaits uz 1 ha nav būtiski mainījies trīs gadu laikā. Realizētās gaļas daudzums 2019. gadā uz 1 ha samazinājies par 2,63 kg. 2017.–2018. gados interešu grupā bija šķirnes saimniecības, līdz ar to tām bija jāievēro šķirnes dzīvnieku audzēšanas noteikumi, tāpēc tika sasniegti nepieciešamie attīstības rādītāji noteiktos vecumos.
Par maksimālo slodzi audzējamo aitu skaitu uz 1 ha uzskata 8–10 aitu mātes, dabīgajās pļavās un ganībās tā ir mazāka. Saimniecībās vasarā visi dzīvnieki atrodas ganībās. Ganību slodze atkarīga no ganību ražības. Lielāka ganīšanas slodze ceļ saimniecības ienākumus uz 1 ha, taču ar to var rasties dažādas problēmas, lielāks parazītu slimību risks, lielākas izmaksas ganību ierīkošanai.
Viens no aitkopības nozares intensifikācijas nosacījumiem ir aitu auglība. Auglības rādītājam nevajadzētu būt mazākam par 1,7 jēri, ar mērķi 2 jēri gadā no aitu mātes.
Analizējot saimniecību datus, redzams, ka aitu auglības rādītāji tikai vienā saimniecībā ir apmierinoši. Viens no iemesliem, iespējams, ir tas, ka aitkopība saimniekiem nav vienīgais ienākumu avots, nozarei tiek veltīta mazāka vērība. Lai nodrošinātu dzīvniekiem paredzētos auglības un pienīguma rādītājus, nepieciešams nodrošināt labus apsaimniekošanas nosacījumus. Pareiza ēdināšana nodrošina līdz 50% no visiem produktivitātes rādītājiem. Lai aitas uzturētu atbilstošā kondīcijā, nepieciešama kvalitatīva rupjā lopbarība, vasaras periodā – bagātīgas ganības. Rupjās lopbarības sastāvā jābūt tauriņziežiem. Ziemošanas periodā aitu mātei jāsaņem spēkbarība līdz 200 kg sezonā. IG saimniecībās izēdinātās spēkbarības daudzums ir no 30 līdz 155 kg. Spēkbarības sastāvā jābūt proteīnu saturošiem barības līdzekļiem – zirņi, lopbarības pupas, rapša rauši, saulgriežu spraukumi. Saimniekiem būtu jāpiedomā par aitu māšu ēdināšanu pēdējās grūsnības nedēļās, jo, pieaugot augļa svaram, aita nespēj uzņemt nepieciešamo barības daudzumu ar rupjo barību, tāpēc papildus jādod spēkbarība ar augstu proteīna līmeni. Viskvalitatīvākā barība jādod aitām zīdīšanas periodā.
Aitu ganāmpulka produktivitātes kāpināšanā noteicošais ir pareiza vaislas teķa izvēle. Tā iegādei nedrīkst žēlot naudu. Labāk dzīvniekus iegādāties šķirnes audzēšanas saimniecībās, jo ir iespēja izvēlēties labākos pēc produktivitātes un izskata. Audzējot aitas gaļas ieguvei, jāizvēlas teķi, kam izteiktāks muskuļojuma un ātraudzības gēns.
Viens no aitkopības nozares efektivitātes rādītājiem ir jauno aitiņu lecināšanas vecums. Fizioloģiski vaislas gatavību aitas sasniedz 6–8 mēnešu vecumā. Saimniecībās, kur ir laba barības bāze, jaunaitu lecināšanu var uzsākt 9–10 mēnešu vecumā. Jauno aitiņu svaram jābūt vismaz 70% no pieaugušas aitu mātes svara. Aitiņas, kas paredzētas ganāmpulka ataudzēšanai, tur atsevišķi. Jāseko līdzi dzīvmasas pieaugumam, kas nedrīkst būt lielāks par 200– 250 gramiem. Jaunaitām vajag papildu barības vielas, jo tās aug, tās ieteicams turēt atsevišķi no pieaugušām aitām. Tā kā interešu grupas saimniecības saimnieko ekstensīvi, jaunās aitiņas tiek lecinātas 16–18 mēnešu vecumā.
Aitkopības nozares ieņēmumi veidojās no nobarojamo jēru, brāķēto aitu un vilnas realizācijas. Līdz ar to viens no svarīgākajiem rādītājiem ir jēru nobarošanas vecums, kad tie sasniedz 40–55 kg dzīvmasu. Intensīvi nobarojot jērus, ir ne tikai īsāks nobarošanas periods, kas ļauj ekonomēt darbaspēka resursus un barības līdzekļus, bet tiek sasniegta vidēji par 2 kg lielāka jēru dzīvmasa pirms kaušanas, kā arī intensīvi nobarotu jēru liemeņi ir vidēji par 2,82 kg smagāki, salīdzinot ar jēriem, kuri nobaroti ekstensīvi (“Latvijas Lopkopis”, 2019. gada Nr. 1). Jēra augšanas temps ir atkarīgs no tā, kā tiek ēdināta aitu māte. Pirmās trīs nedēļas jērs atkarīgs no uzņemtā piena daudzuma. Sākot ar 4–6 nedēļu, piena daudzums samazinās. Jērs visintensīvāk svarā pieņemas 2.–4. mēnesī, galvenokārt uz muskuļu masas pieauguma rēķina, tāpēc agrīna piebarošana ir ekonomiski izdevīga, un jēru papildpiebarošana jāuzsāk ar 7. dienu. Jēram jādod spēkbarība, tauriņziežiem bagāts siens, barības devas proteīna saturs 18–20%. Spēkbarību jēri var uzņemt tik, cik grib, speciāli ierīkotos aizgaldos. Ēdot šādu barību, jēra kuņģis tiek sagatavots pieaugušo barībai. Nedrīkst aizmirst par minerālvielu izēdināšanu gan mātei, gan jēram. Parasti jērus atšķir 3–4 mēnešu vecumā, kad to dzīvmasa 25–30 kg. Ar zemāku svaru jēru nav vēlams atšķirt, jo stresa iespaidā augšanas temps samazinās, jērs neizaug pilnvērtīgi. IG saimniecībās jēru audzēšana notiek ekstensīvi, atšķiršana notiek 3–5 mēnešu vecumā. Aitu mātes kopā ar jēriem atrodas ganībās, tos atšķir vēlāk. Ganību periodā jēri netiek papildus piebaroti. Ja ganībās zāles ir maz vai tā ir sliktas kvalitātes, tad jēri sāk konkurēt ar mātēm par apēstās zāles daudzumu, rezultātā mātes zaudē kondīciju. Ieteicams jērus atšķirt agrāk. 1 kg dzīvmasas pieaugumam nepieciešams 4,5 kg kombinētās spēkbarības. Intensīvi nobarojot jērus līdz 5 mēnešu vecumam, realizācijas svars ir 38–50 kg, kautsvars 19–20 kg. Interešu grupas saimniecībās jēru nobarošanas ilgums ir 4–10 mēneši, kautiznākums robežās no 11,2 līdz 24,8 kg. Nobarojot jērus tik ilgi, pasliktinās gaļas kvalitāte, jo veidojās taukaudi.
Katram saimniekam, kurš nodarbojās ar nobarojamo jēru audzēšanu, lietderīgi uzskaitīt datus par jēru attīstību, patērēto barību un citām izmaksām, lai varētu izvēlēties sev atbilstošo saimniekošanas veidu.
Hermīne Leišavniece,
LLKC Balvu konsultāciju biroja lopkopības konsultante
