Graudu, proteīna koncentrātu, degvielas un citu izmaksu cenas turpina pieaug un tas rada satraukumu zemnieku vidū. No šī cenu pieauguma cieš arī piensaimnieki. Neskatoties uz to, ka šobrīd piena cena Latvijā ir salīdzinoši augsta, tomēr tas nemaina to, ka ir laiks domāt, kā samazināt izmaksas. Apmēram 50–55% no piena ražošanas izmaksām sastāda lopbarība. Bieži vien saimniecībās tiek saražots pietiekami daudz rupjās lopbarības, arī graudi, bet trūkst proteīnbarības līdzekļu un tos nākas iepirkt. Proteīna barības līdzekļi – pupas, zirņi, rapšu rauši, spraukumi u. c. – izmaksā daudz un tad rodas jautājums, ko darīt šajā laikā, kad visas izmaksas aug?
Ir divi veidi kā samazināt izmaksas:
- Samazināt proteīna barības līdzekļu daudzumu barības devā. Rekomendācijās teikts, ka augstaražīgo govju barības devā vajadzētu būt 18%, kopproteīna, bet pētījumi liecina, ka to var samazināt arī līdz 15–16%.
- Atrast variantu, kā aizstāt iepriekš izvēlēto pirkto proteīna barības līdzekli ar to, ko var izaudzēt pašu saimniecībā. Piemēram, zāles skābbarība, pupas, zirņi u. c.
Daudz tiek runāts par soju kā augstvērtīgu proteīna barības līdzekli, jo tā satur aptuveni 40% kopproteīna, bet Latvijas apstākļos to ir grūti izaudzēt, tādēļ mums ir svarīgi koncentrēties uz tiem proteīna barības līdzekļiem, ko varam vienkāršāk izaudzēt mūsu klimata apstākļos, piemēram, pupām zirņiem un rapsi. Šie barības līdzekļi satur aptuveni 20–30% kopproteīna.
Kāda ir proteīna nozīme? Kad tiek runāt par slaucamo govju barības devu, liels uzsvars tiek likts uz enerģijas iegūšanu. Proteīns ir ļoti nozīmīgs ne tikai dzīvnieka ķermeņa uzturēšanai, bet arī piena ražošanai. Govs spureklī barības vielas tiek šķeltas ar mikroorganismu palīdzību. Ja mēs skatāmies uz to, kas notiek ar proteīnu govs spureklī, tad ir jāsaprot, ka proteīns dalās 2 grupās: izmantojamais vai pieejamais un saistītais jeb nepieejamais. Izmantojamais proteīns tālāk sadalās spureklī noārdāmajā jeb neaizsargātajā (DIP) un spureklī nenoārdāmajā jeb aizsargātajā proteīnā (UIP). Spureklī noārdāmais ir tas, kuru izmanto spurekļa mirkrooganismi savos vielmaiņas procesos, lai tālāk palielinātu savu masu un veidotu mikrobiālo proteīnu, kurš tālāk nonāk govs gremošanas traktā, kur tas tiek sagremots un tālāk pārvēršas par aminoskābēm, kuras ir tik ļoti nepieciešamas govij. Aminoskābju maisījums kopā ar spureklī nenoārdāmo proteīnu nonāk tievajās zarnās un tur uzsūcas. Ir svarīgi nepārtraukti nodrošināt spurekļa mikroorganismus ar šo proteīnu. To ir svarīgi atcerēties, izvēloties proteīna barības līdzekli, jo, piemēram, skābbarība, zirņi, pupas, lupīna un rapsis, ja tas nav karsēts, satur tikai aptuveni 20% to proteīna daļu, kas sadalās spureklī un ko izmanto mikroorganismi. Ja tiek izmantots termiski apstrādāts rapsis, tad 40–50% no proteīna izmanto mikroorganismi.
Mainīgs ir arī barības līdzekļu proteīna noārdīšanās ātrums, piemēram, siens, skābbbarība ar augstu sausnas saturu, rupjā lopbarība, kuras sastāvā ir sarkanais āboliņš, kamolzāle noārdās lēni, bet zāles skābbarība ar mazu sausnas saturu – rapsis, pupas, zirņi – noārdās ātrāk. Zviedrijā ir veikti eksperimenti, mēģinot pupas, zirņus, lupīnu un rapsi karsēt, tādējādi to stabilizējot un mēģinot sasniegt to, lai tas noārdās lēnāk. Lai gan pētījumos tiek sasniegti rezultāti, spureklī noārdāmo proteīnu daudzums pieaug par 17–90% un noārdīšanās notiek lēnāk, tomēr realitātē ieguvums ir mazs. Veiktajā pētījumā, izmantojot dažādas karsēšanas metodes un izēdinot šādu barību 2 saimniecībās, netika novērotas ievērojamas izmaiņas izslaukumā.
Interesanti ir tas, ka šajā pētījumā tika noteikts, ka karsējot nepalielinājās neizmantojamā proteīna daudzums, jo citos pētījumos ir minēts, ka karšanas rezultātā rapsim, piemēram, neizmantojamā proteīna daļa ir no 0,5 līdz 4%. Zviedrijā veiktajā pētījumā arī tika secināts, ka konservēšana ir laba metode, kā saglabāt barības līdzekli, bet tas neuzlabo proteīna izmantojamību.
Bet cik daudz piena ir iespējams iegūt, izēdinot to, ko mēs varam izaudzēt paši?
Zāles rupjā lopbarība ir lētākais barības līdzeklis, līdz ar to, lai samazinātu barības devas izmaksas, ir nepieciešams palielināt zāles lopbarības īpatsvaru barības devā. Bet tāpat paliek jautājums par proteīnu.
Ko darīt tad, kad ir izmēģināti citi pašizaudzētie proteīna barības līdzekļi un iepirkto izmaksas kāpj. Ieteikumi varētu būt sekojoši:
- Pļaut zālāju skābbarības ieguvei ātrāk, tādējādi iegūstot skābbarību ar augstāku enerģijas un proteīna saturu (vismaz NEL 6,2 MJ un 15% kopproteīnu);
- Pievienot graudu barību. Maksimums 20% cietes vai, ja ir bioloģiskā saimniecība, tad, cik atļauj regula attiecībā uz koncentrātu izēdināšanu.
- Ja proteīna saturs skābbarībā tomēr ir zems, tad daļu izmantotās graudu barības aizstāt ar zirņiem vai pupām.
Kāpēc varētu būt svarīgi pētīt, vai ir iespējams samazināt proteīna koncentrātu daudzumu barības devā? Un kāpēc šāda veida pētījumi tika atbalstīti Zviedrijā? Atbilde ir vienkārša. Tāpēc, ka pieaug interese par bioloģisko saimniekošanu un šajā sistēmā ir grūti atrast proteīna koncentrātus, kurus drīkstētu iegādāties, vai arī tie ir ļoti dārgi.
Zviedrijā tika veikts pētījums, kur tika salīdzināts, kā mainās dzīvnieku produktivitātes rādītāji, ja tiek izēdināta skābbarība ar 17% proteīna saturu un spēkbarība, un, kas notiek, ja izēdina skābbarību ar 13% proteīna saturu un spēkbarību. Kontroles grupai papildus tika izēdināti arī proteīna koncentrāti. Tika secināts, ka izslaukums nedaudz samazinājās tajās grupās, kur netika izēdināti proteīna koncentrāti, toties uzlabojās tauku un olbaltumvielu saturs. Skatoties uz izmaksām, tika zaudēta nauda par saražoto pienu, bet mazāk tika iztērēts barībā, līdz ar to bioloģiskajā saimniecībā šis modelis nestu peļņu, bet konvenciālajā saimniecībā tas radītu zaudējumus. Lai izslēgtu proteīna koncentrātus, ir svarīgi ņemt vērā, ka skābbarībai ir jābūt ļoti labas kvalitātes un ar augstu sagremojamību (ap 70%). Izslēdzot proteīna koncentrātus, enerģētiski koriģētais piens (EKP) samazinājās par 12%. Tika pierādīts, ka govju barības devā nebija izmaiņu, ja kopproteīna saturs tika palielināts virs 15 %.
Galvenais secinājums ir tāds, ka svarīgi uzlabot skābbarības kvalitāti. Laikus pļaut, lai kopproteīna saturs būtu vismaz 15%. Ja skābbarība tiek gatavota tranšejā, tad ļoti svarīgi ir to kārtīgi pieblietēt, izspiest skābekli. Ja skābbarība ir labi pieblietēta, tad arī, ja rodas kāds bojājums plēvē, skābbarība bojājas tikai konkrētajā vietā, līdz ar to ir iespējams samazināt zudumus. Ja ir labi sagatavota skābbarība, ir iespējams iztikt bez proteīna koncentrātiem. Šajā pētījumā piedalījās saimniecības, kur vidēji tiek iegūts virs 9000 kg EKP, kas pierāda to, ka ir iespējas iegūt arī augstus izslaukumus, ja vien tiek piedomāts pie skābbarības kvalitātes. Kā vēlāk atzina pats pētnieks, tad šis variants labāk darbojas ganāmpulkos, kur izslaukums ir līdz 10 000 kg, jo tomēr šīm govīm ir nepieciešams izēdināt proteīna koncentrātus papildus, citādi izslaukums ievērojami krīt un saimniecībai rodas zaudējumi.
Tagad, kad viss kļūst dārgs un nākotne nav skaidra, ir jo īpaši svarīgi koncentrēties uz to, ko mēs varam izdarīt paši. Latvijas zemniekiem ir potenciāls, lai spētu saražot augstas kvalitātes skābbarības. Ļoti svarīgi ir arī spēt pareizi un lietderīgi izmantot to, ko ir izdevies sagatavot, tāpēc svarīgi veikt ne tikai barības analīzes, bet arī sagatavot barības devas un censties tās ievērot.
Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Rolfu Sporndliju, profesoru/pētnieku Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitātē Upsalā, un balstoties uz viņa veiktajiem pētījumiem.
Vendija Madara Kancāne,
LLKC Kuldīgas biroja lopkopības konsultante
