Piensaimniekiem allaž bijis aktuāls jautājums – govs veselība. Ja govis dzīvos ilgāk, tad saimniekot būs izdevīgāk. Latvijā vidējais laktāciju skaits govs dzīves laikā ir ap trīs, daudzās saimniecībās arī mazāk. Taču tas nav tikai jautājums par to, kā pagarināt govs mūžu, – bieži vien govis tiek brāķētas, jo tām ir sākušās kādas veselības problēmas. Ja govs būtu vesela un dotu pienu vismaz vienu, divas laktāciju ilgāk, tad tas noteikti būtu liels ieguvums saimniecībai.
Faktori, kas visvairāk ietekmē govs laktāciju skaitu un piena apjomu:
• samazināt pirmās atnešanās vecumu telēm, piemēram, no 27 līdz 24 mēnešiem;
• uzlabot saimniecības sēklošanas rādītājus un grūsnības indeksu;
• panākt uzlabojumus pirmpienēm, kas ir kritiskākā grupa, kur parasti rodas veselības problēmas, ja tas izdodas, parasti ir ievērojams ieguvums);
• uzlabot komforta līmeni – samazinot locītavu traumas, kas tiešā veidā ietekmē saimniecības ienesīgumu.
Visi šie rādītāji ietekmē govs mūža ražības rādītājus, tāpēc ir ļoti svarīgi ieklausīties govīs un saskatīt problēmu, jo viņas ļoti labi parāda, kur nepieciešami uzlabojumi. Komfortabli apstākļi fermā ļauj govīm pilnvērtīgi izpaust savu ģenētisko potenciālu.
Pētījumi par brāķēšanas iemesliem piena ganāmpulkos vairākās valstīs rāda, ka tie ir ļoti līdzīgi – nepietiekama auglība, mastīts, klibums, vēl citas slimības un arī – nāve, kad govs nobeidzas. Visbiežāk tas notiek tieši pēcatnešanās periodā, kas saimniecībā ir sevišķi neizdevīgi no finansiālā viedokļa, jo šajā periodā govs visvairāk varētu dot atpakaļ no ieguldītā. Visi iepriekš minētie iemesli, protams, ir piespiedu, nevis plānveida brāķēšana – ja tās iemeslus samazinātu, visticamāk, govs ilgmūžību varētu palielināt vismaz par vienu laktāciju. Tāpat, ja govs nodzīvo produktīvu un ilgāku mūžu, tas atstāj pozitīvu ietekmi uz klimata pārmaiņām, samazinot emisiju daudzumu.
Atnešanās ir svarīgs notikums gan govij, gan zemniekam. Lauksaimniekam atkarībā no viņa prasmēm katrs šāds notikums var nozīmēt finansiālus ieguvumus, taču ir iespējami arī finansiālie zaudējumi:
- plānotā izslaukuma nerealizēšanās jaunās laktācijas sākumā (novājēšana, slimošana);
- augstas ārstēšanas izmaksas vielmaiņas slimību gadījumā, kas ir viena no visizplatītākajām pēcatnešanās problēmām;
- sliktākajā gadījumā – govs zaudējums.
Statistiski aptuveni 60% no visām papildu izmaksām un citiem zaudējumiem piena lopkopība ir četru nedēļu laikposmā (tranzītperiods) ap atnešanos. Govīm šis periods un pašas dzemdības rada milzīgu stresu un palielina slodzi sirds un asinsvadu sistēmai. Organismam, kuru jau novājinājis lielais šķidruma un elektrolītu zudums (augļūdeņi), uzsākot jauno laktāciju, ir jāpārslēdzas uz trīskārt augstāku metabolo aktivitāti, salīdzinot ar cietstāves laiku.
Lai nodrošinātu, ka govs veselība un ražība necieš, jāievēro daži noteikumi:
- zaudētā šķidruma un elektrolītu kompensēšana;
- spurekļa tilpuma atjaunošana;
- piena triekas profilakse.
Dzemdību laikā zaudēto šķidrumu var kompensēt, izdzirdinot govij 20 līdz 80 litrus ūdens uzreiz pēc atnešanās. Lai atjaunotu iztērētās minerālvielu, mikroelementu un vitamīnu rezerves, dzīvniekam jāpiedāvā speciāli, šim nolūkam paredzēti dzērieni. Garšīgs dzēriens ar vitamīniem un mikroelementiem, kas stimulē ūdens uzņemšanu un palīdz organismam ātri atjaunoties, būtu ideāls risinājums. Jo ap atnešanās laiku auglis aizņem aizvien vairāk vietas. Uzņemtās barības apjoms mazinās, tāpēc spureklis ir tikai daļēji pildīts. Pēc teļa piedzimšanas govs vēdera dobumā atbrīvojas ļoti daudz vietas un rodas labvēlīgi apstākļi vēdera dobuma orgānu dislokācijai (orgānu novietojuma izmaiņas), piem., glumenieka (abomasum) dislokācija (GDL). Šo situāciju var novērst, ja panāk, ka govs tūlīt pēc atnešanās izdzer 40–80 litrus ūdens (jo vairāk, jo labāk). Turklāt šādā veidā tiek uzsākta vairāku pozitīvu notikumu „ķēde”: spurekļa stimulēšana, kas uzlabo apetīti. Jo labāka apetīte, jo vairāk enerģijas, proteīna, minerālvielu, vitamīnu, elektrolītu un citu svarīgu barības vielu govs uzņem ar barību, dzīvnieks ir teicami sagatavots jaunajai laktācijai.
Govs atnešanās ir ne vien vispārējs izaicinājums un organisma „novājinājums”, bet arī dažādu nopietnu saslimšanu riska periods. Piena trieka ir kalcija un fosfora vielmaiņas disfunkcija, kas parasti novērojama pirmo 48 stundu laikā pēc atnešanās. Cietstāves laikā govs vajadzība pēc kalcija ir salīdzinoši zema. Ja tomēr šīs minerālvielas saturs barības devā ir pārāk augsts (dažreiz ir praktiski neizbēgams, piemēram, augsts kalcija saturs ir labā zāles skābbarībā), dzīvnieka dabiskie Ca absorbcijas mehānismi un mobilizācija no kaulaudiem nav “pietiekami sagatavoti” jaunajai laktācijai un lielajai slodzei.
Atnešanās dienā šiem mehānismiem jāsāk darboties ar trīskāršu jaudu, jo, lai ražotu jaunpienu, ievērojami pieaug kalcija (2,3 g / l) un fosfora vajadzība (1 g/l). Lai šo vajadzību apmierinātu, Ca aizvien vairāk jāuzsūcas no barības vai jāmobilizējas no kauliem. Tomēr Ca mobilizēšanas mehānismi, īpaši vecākiem dzīvniekiem, nav pietiekami ātri, tāpēc Ca mobilizēšana no barības un kauliem ir nepietiekama.
Šādā situācijā kalcijs tiek ņemts no muskuļaudiem. Rezultātā rodas muskuļu darbības funkcionāli traucējumi un nervu impulsu pārvades kavējumi. Pazemināts Ca līmenis uztur augstu paratiroīdā hormona sekrēciju, kas novērš fosfora izdalīšanās samazināšanos ar urīnu un siekalām. Tā tas noteikti ir izteikta Ca deficīta gadījumā. Tāpēc arī akūts fosfora deficīts ir neizbēgams. Šādi radušos zemo P līmeni asinīs var kompensēt, nekavējoši lietojot ātri izmantojamos fosfora avotus. Piena triekas klīniskā forma sākas (1. fāze, <1 h) ar muskulatūras vājumu, stīvumu, nemieru, atsacīšanos no barības, sirds ritma izmaiņām. Šo slimības posmu bieži vien neievēro un atstāj bez īpašas ievērības (tāpat kā citu slimību subklīnisko formu). Otrās fāzes laikā (1–12 h) parasti novēro gulošas govs sindroma pazīmes, muskuļu paralīzi, zobu griešanu, ātru un vāju pulsu, aukstu ādas virsmu, paplašinātas acu zīlītes un uzpūšanās sākuma pazīmes. Pēc tam, trešajā fāzē, govs pamazām izlaižas guļus uz sāniem un nonāk komatozā stāvoklī, kas parasti beidzas ar nāvi. Ja netiek sniegta adekvāta palīdzība, trešā fāze spēcīgās uzpūšanās, elpošanas traucējumu un sirdsdarbības traucējumu dēļ ātri noved pie nāves jau dažu stundu laikā. Tā kā piena trieku parasti identificē tikai tās otrajā fāzē, un to var attiecīgi izārstēt, tad negatīvās sekas no neliela (subklīniska) kalcija deficīta (cieš apmēram 30% govis) parasti netiek pietiekami novērtētas. Subklīniskas piena triekas gadījumā dzīvnieki samazina barības uzņemšanu, negatīvas enerģijas bilances periods pagarinās. Govis neatgūst vitalitāti, neatjaunojas cikls. Tālāk, vispārējas muskuļaudu veselības pasliktināšanās dēļ, sākas tesmeņa problēmas – mastīts pupu slēdzējmuskuļa disfunkcijas dēļ, kā arī gremošanas trakta atonija. Piena triekas gadījumā parasti ir paaugstināts kortizona līmenis asinīs. Šāda situācija ievērojami kavē imunoloģisko aizsardzību un palielina inficēšanās risku, piemēram, ar mastīta ierosinātājiem, dzimumorgānu un nagu infekcijām.
Piena šķirnes ir vairāk pakļautas kalcija deficīta izraisītām saslimšanām, jo tik augstražīgiem dzīvniekiem nepieciešams vairāk kalcija. Vecums ir kritiskais faktors. Pirmās laktācijas govis slimo retāk, pieaugot vecumam, risks palielinās, jo izslaukums ir lielāks. Receptoru skaits uz zarnu sienas šūnām, kas atbild par atbild vitamīna D3 piesaistīšanu, samazinās. Šī receptoru funkcija ir īpaši svarīga kalcija transportēšanā caur zarnu sienas šūnām. Osteoblastu skaits uz kaulu virsmas, kuriem ir Vit D3 receptori, arī samazinās. Tiek traucēta parathormona darbība, un rezultātā tiek traucēta kalcija mobilizācija no kauliem un to izdarīt ātri nav iespējams.
Lai stimulētu aktīvos kalcija metabolisma mehānismus, jāievēro sekojoši noteikumi:
- Cietstāves laikā jāsamazina kalcija saturs barībā. Praksē to grūti nodrošināt, jo labas kvalitātes rupjajā lopbarībā Ca līmenis ir augsts! Piemēram, tauriņziežu skābbarība.
- Visā cietstāves laikā jāuzmanās no proteīna un enerģijas pārdozēšanas.
- Cietstāves laikā nedrīkst lietot bufervielas (piem., sodu).
- D3 vitamīna deva ir ļoti būtiska grūsnības beigās.
Fermās, kur šādi profilakses pasākumi nevar tikt nodrošināti vai ir daudz šo situāciju predisponējošu faktoru, piem., vecāku laktāciju govis, ļoti augstražīgas govis, iedzimtība, kalcija orāla lietošana bolu veidā ir ieteicamā metode. Šķidruma zaudēšana dzemdību laikā ir viens no galvenajiem iemesliem, kas padara atnešanos par stresa periodu govij. Govij uzreiz pēc dzemdībām ir jāpiedāvā garšīgs dzēriens, kas palīdzētu rosināt kārtīgi padzerties. Šāda dzēriena otrs uzdevums ir elektrolītu un minerālvielu zudumu kompensēšana pēc atnešanās. Šādā veidā iespējams novērst GDL risku, bet piena triekas risku var mazināt atbilstoša govju ēdināšana cietstāves laikā. Ja govīm ir veselības problēmas atnešanās periodā, tad cēloņi jāmeklē cietstāves laikā.
Lai govis būtu veselīgas, ir jādara pareizās lietas pareizajā laikā. Lai ko mēs darītu, ir jāpatur prātā, ka jebkurā diennakts laikā govij jānodrošina pamatvajadzības. Govju pamatvajadzības ir sabalansēta barība, ūdens, gaiss, atpūta, vieta, un tas viss atspoguļojas veselībā.
Mūsdienu fermās govis pavada 24 h diennaktī, septiņas dienas nedēļā, tāpēc no tā, kā saimnieks iekārtos fermu un kādu barību piedāvās, būs atkarīga govs labsajūta, produktivitāte un veselība. Pētījumi rāda – jo govs ir augstražīgāka, jo vairāk laika tā pavada guļot – līdz pat 14 h dienā. Tāpat augstražīgās govis vairāk laika pavada ēdot. Tādēļ gudriem saimniekiem sākumā jāinvestē govs guļvietas sakārtošanā, lai viņas pēc iespējas vairāk laika pavadītu tur. Un, protams, jānodrošina viegli pieejama, sabalansēta, pilnvērtīga barība, ko govs var ātri apēst un sagremot, lai iegūtu nepieciešamo enerģiju. Kūtīs ar zemu komforta līmeni govis pavada vairāk laika stāvot, negrib apgulties, viņām biežāk ir nagu un citas veselības problēmas. Statistika liecina – ja vairāk nekā 15% ganāmpulka govju stāv savās guļvietās, mīņājās un nesteidzas apgulties, kaut kas noteikti nav kārtībā – ir neērts guļvietas materiāls, nepiemērots izmērs. Piemēram, ja guļvietā ir tikai gumijas paklājs, tas ilgākā laikā rada nobrāzumus, veicina klibumu. To var uzlabot ar papildu pakaišu slāni – skaidām vai salmiem, kas amortizē guļvietu. Taču ne vienmēr arī dziļās guļvietas ir garants labam iznākumam, ja tiek aizmirsts par menedžmentu, nenodrošinot pietiekami biežu guļvietas materiāla apmaiņu.
Jāņem vērā, ka izdzīvošanas instinkts govij ļaus apgulties tikai tad, kad viņa jutīsies droši. Tādēļ, ja govs pirms apgulšanās ilgi stāv, mīņājas, skatās apkārt, tas liecina, ka viņa nav droša, ka varēs pietiekami ātri apgulties, piecelties un tas būs patīkami. Ļoti svarīgi, lai grīdas seguma materiāls nebūtu slidens un govis varētu droši kasīties un izpaust citas savas dabīgās vajadzības. Govis ar savu rīcību mums daudz ko pasaka priekšā, jāiemācās to tikai saskatīt, un govju novērošanu jāmāca arī darbiniekiem. Svarīgi ir saimniecības biodrošības pasākumi, ja nepieciešams – vakcinācija. Strādājot pie profilakses pasākumiem un problēmu cēloņiem, tie vienmēr būs lētāki nekā ārstēšana.
Anita Miltiņa,
LLKC Daugavpils biroja lopkopības speciāliste
