Lielo piensaimniecību efektivitāte: vājās un stiprās puses

Salīdzinot Latvijas un sešu ES valstu tipisko lielo saimniecību, Latvijas piena lopkopības konkurētspēju nodrošina zemākas darbaspēka un zemes resursu izmaksas.

Latvijai kā piena eksportētājvalstij ir svarīgi nodrošināt savu konkurētspēju starptautiskā līmenī. Lai konstatētu savas stiprās un vājās vietas un uzlabotu konkurētspēju, lietderīgi salīdzināt Latvijas piena lopkopības saimniecības ar citu valstu saimniecībām, kur ir līdzīgas saimniekošanas tehnoloģijas. Vislabāk savu konkurētspēju salīdzināt ar līderiem, kas spēj nodrošināt būtisku piena apjomu tirgum. Pēc Eiropas Piena padomes datiem, nozīmīgi piena ražotāji Eiropas Savienībā (ES) ir Vācija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga, Francija un Dānija ‒ visu sešu valstu piena ražotāji spēj nodrošināt 50 % no ES saražotā piena.

ES tirgū nav vienlīdzības

Salīdzināšanai izmantoti IFCN Dairy (IFCN) dati par 2017. gadu. Salīdzinot piena ražošanas efektivitāti saimniecību līmenī, var iegūt secinājumus, kā to uzlabot, kā palielināt produktivitāti un kļūt vēl konkurētspējīgākam.

No katras valsts ir izvēlētas lielās tipiskās saimniecības, kas, pēc IFCN metodikas, strādā piena lopkopības biznesā ar mērķi gūt peļņu. Pēc IFCN datiem, salīdzinošās novērtēšanas analīzē iekļauto valstu lielās tipiskās saimniecība visbiežāk pieder ģimenei, kas nodarbojas ar piena lopkopību ieņēmumu gūšanai ģimenes uzturēšanai un algo darbaspēku. Visbiežāk šāda lieluma saimniecībās ir nepiesietās turēšanas kūtis, kur slaucamo govju skaits ir ap 200. Visbiežāk tiek turētas Holšteinfrīzas šķirnes govis, izņemot Dānijā, kur lielajos ganāmpulkos visbiežāk tiek izmantotas dāņu Holšteinas šķirnes govis.

Lai labāk saprastu, kādos apstākļos ir jāstrādā piena lopkopības saimniecībām, kuru ieņēmumi par pienu lielākoties ir atkarīgi no piena pārstrādes efektivitātes un konkurētspējas pasaules mērogā, var salīdzināt pēc dažādiem parametriem (sk. 1. tabulu). Salīdzinot Latviju ar Eiropas Piena padomes atzītajām lielajām piena ražotājvalstīm, var secināt, ka šo valstu vidū ir tikusi arī Luksemburga, kas pasaulē kopumā ieņem 104. vietu pēc saražotā piena apjoma valstī. Latvija šajā pašā reitingā ieņemt 72. vietu.

1. tabula. ES valstu piensaimniecību raksturojošie rādītāji 2017. gadā

Avots: IFCN Dairy, Dairy Report 2018

Salīdzinot Latvijas slaucamo govju vidējo ganāmpulka lielumu ar ES lielāko piena ražotājvalstu slaucamo govju ganāmpulkiem, var secināt, ka Latvijā ir salīdzinoši mazi ganāmpulki. Nelielu ganāmpulku īpašniekiem ir grūtāk ietekmēt piena realizācijas cenu nekā lielo ganāmpulku īpašniekiem, ja viņi nav iesaistījušies kooperatīvā piena realizācijai.

IFCN apkopotā informācija liecina, ka galvenajās piena ražotājvalstīs liels eksporta īpatsvars ir produktiem ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, sieram. Valstis, kas nav pasaules lielāko piena ražotāju top 30, galvenokārt ražo un eksportē produktus ar salīdzinoši zemāku pievienoto vērtību, piemēram, svaigpienu, pasterizētu pienu vai piena pulveri. Veidojas arī sakarība, ka valstīs, kas eksportē mazāk vērtīgus produktus un kam kaimiņos nav lieli pārstrādes uzņēmumi, saņem mazāku samaksu par pienu nekā valstīs, kas eksportē produktus ar lielāku pievienoto vērtību vai atrodas kaimiņos tām valstīm, kur ir stipra piena pārstrādes nozare.

Strādājot vienotā tirgū ES, tirgus apstākļi nav vienādi. To ietekmē gan pārstrādes spēja radīt no piena produktus ar pievienoto vērtību, gan arī piena lopkopības saimniecību konkurētspēja un produkta kvalitāte, lai no tā varētu saražot produktus ar augstu pievienoto vērtību.

Lai saprastu, kā saimniecības ir pielāgojušās nevienlīdzīgajiem tirgus apstākļiem, ir lietderīgi salīdzināt attiecīgo valstu piena lopkopības saimniecības. Situācijas analīzei izmantoti IFCN dati, kas iegūti no attiecīgo valstu saimniecībām un veido tipisko saimniecību profilu. Tas raksturo, kādas ir visbiežāk sastopamās saimniecības attiecīgajā valstī, līdz ar to arī veidojas izpratne, kā strādā piena lopkopības saimniecības šajā valstī.

Par tipiskajām saimniecībām

Latvijas tipiskā lielā saimniecība ir uz tirgu orientēta, tajā vidēji ir 208 slaucamās govis, pieder ģimenei, un darbu veikšanai tiek algoti darbinieki. Šāda veida saimniecības saražo ap 50 % Latvijā iegūtā piena.

Vācijā lielajā tipiskajā saimniecībā ir 270 govju, tā pieder ģimenei, un īpašnieki paveic ap 40 % darba. Šādas saimniecības ir daudznozaru ‒ saimnieki vēl nodarbojas arī ar graudkopību, biogāzes ražošanu, vēja un saules enerģijas iegūšanu. Pēdējos gados šāda veida saimniecību skaits arvien palielinās.

Francijā lielā tipiskā saimniecība pārstāv piektdaļu šāda veida saimniecību, kurās ir puse Francijas slaucamo govju. Šajās saimniecības parasti ir ap 100 slaucamu govju, ikdienas darbus pārsvarā paveic ģimene, kurai parasti palīdz viens darbinieks.

Nīderlandes lielā tipiskā saimniecība ir piena lopkopībā specializēta ģimenes saimniecība, kas veido ap 40 % no kopējā saimniecību skaita. Tajās ir vidēji 250 slaucamu govju. Šajās saimniecībās ir koncentrētas divas trešdaļas Nīderlandes slaucamo govju. Ģimenei ikdienā palīdz viens algots darbinieks.

Beļģijas lielā tipiskā saimniecībā ir vidēji 95 govis. Šāda veida saimniecības ir piektdaļa visu Beļģijas saimniecību, kurās tur ap 40 % Beļģijas govju. Raksturīgi, ka šādām saimniecībām visbiežāk lielākā daļa lauksaimniecībā izmantojamo zemju ir nomas platības. Ar ikdienas darbiem te pārsvarā tiek galā ģimene, neregulāri piesaistot vienu algotu darbinieku.

Dānijas lielā tipiskā piena lopkopības saimniecībā ir augošs segments (patlaban 14 % visu piena lopkopības saimniecību skaita), kurās vidēji ir ap 300 slaucamu govju. Šajās saimniecībās ir ap trešdaļu visu Dānijas slaucamo govju. Raksturīgi, ka šīs saimniecības ir salīdzinoši jaunas, ar lielām finanšu saistībām, jaunu un modernu aprīkojumu, jaunām govju kūtīm. Lielāko daļu zemes nomā un galvenokārt to izmanto lopbarības sagatavošanai. Tikai 10 % zemes izmanto graudaugu audzēšanai. Ņemot vērā saistību apjomu un nepieciešamo naudas plūsmu to apmaksai, šajās saimniecībās izmanto dāņu Holšteinas šķirnes govis ar vidējo ražību 11 200 kilogrami piena. Šajās saimniecībās algo vidēji četrus darbiniekus.

Luksemburgas lielās tipiskās saimniecības pārstāv 12 % no visām piena lopkopības saimniecībām, un tajās ir ap trešdaļu visu Luksemburgas govju. Papildus piena lopkopībai saimniecības gūst ieņēmumus arī no graudaugu un gaļas liellopu audzēšanas.

1. attēls. Lielo tipisko saimniecību slaucamo govju ganāmpulka lielums, slaucamās govis (skaits) un vidējais izslaukums no govs (kg) Latvijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Francijā un Dānijā 2017. gadā

Piena pašizmaksas aprēķini

Viens no būtiskākajiem efektivitātes rādītājiem ir produkcijas ražošanas pašizmaksa, to aprēķinot un izanalizējot tās struktūru, iespējams identificēt saimniecības stiprās un vājās vietas. Identificējot konkurenci nelabvēlīgi ietekmējošos faktorus, var strādāt pie to novēršanas un savas saimniecības konkurētspējas uzlabošanas.

IFCN piena pašizmaksas aprēķiniem izmanto visas saimniecības datus (sk. 2. attēlu). Tiek iegūta plaša informācija par mājsaimniecību (uzņēmumu) kopumā, un sīkāk tiek analizēta saimniecības lauksaimniecības sadaļa. Tā ietver augkopības un lopkopības produkcijas analīzi un tās savstarpējo mijiedarbību, kur vērība tiek pievērsta augkopības produkcijas izmantojumam lopbarībā un tās ražošanas izmaksu aprēķināšanai. Tiek aprēķināts, cik liels daudzums saražotās lopbarības tiek izmantots piena lopkopībā citiem dzīvniekiem, lai var identificēt piena ražošanas izmaksas. Pastāvīgās izmaksas tiek attiecinātas uz attiecīgo produkcijas veidu atbilstoši faktiski saimniecībā noteiktajai darba organizēšanai un esošajam aprīkojumam, tehnoloģijām.

2. attēls. IFCN piena pašizmaksas aprēķina metodika[A1] 

Izmaksas pieraksta pats saimniecības īpašnieks vai vadītājs, kas nodrošina informācijas objektivitāti, kāds ir resursu izlietojums dažādās saimniecības specializācijās, un līdz ar to tiek iegūta precīza informācija par piena ražošanas pašizmaksu.

Piena ražošana izmaksu aprēķinos tiek ņemtas vērā arī iespēju izmaksas, kas attiecas uz zemes, kapitāla un darbaspēka izmantošanas izmaksām. Šādi aprēķini palīdz veikt salīdzinošo novērtēšanu starp valstīm un ļauj objektīvi secināt, vai piena lopkopība attiecīgajā valstī ir rentabla. Tomēr jāapzinās, ka šāds rādītājs neradīs priekšstatu, kādas ir piena kilograma ražošanas faktiskās izmaksas.

Apkopojot IFCN informāciju, var secināt, ka Latvijas lielo tipisko piena lopkopības saimniecību ražošanas izmaksas būtiski neatšķiras no izmaksām citās salīdzinājumā iekļauto valstu saimniecībām (sk. 3. attēlu). Viena no lielākajām izmaksu pozīcijām ir lopbarība. Pēc IFCN aprēķinu metodikas, lopbarības izmaksas ir vidēji 10 centi uz kilogramu SCM (SCM piens = izslaukums * ((tauki % + tīrproteīns %) / 7,3), kur tīrproteīns = kopproteīns[A2]  % – 0,19 % (urīnviela jeb karbamīds)). Zemākās lopbarības izmaksas analizēto saimniecību vidū ir Nīderlandē. Salīdzinoši zemākas izmaksas vēl ir Francijā un Vācijā, ko ietekmē gan klimatiskie apstākļi, gan zemes auglības rādītāji un lopbarības ražošanas apjomi šajās valstīs.

3. attēls. Piena ražošanas mainīgās un kopējās izmaksas Latvijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Francijā un Dānijā (EUR / 100 kg SCM) 2017. gadā[A3] 

Salīdzinoši liela izmaksu daļa ir “Mašīnu un iekārtu uzturēšana un nolietojums”, kas ietver visas piena lopkopībā vai lopbarības sagatavošanā izmantotās mašīnas un iekārtas. Viszemākās izmaksas šajā pozīcijā ir Beļģijā, bet Luksemburgā vienas no lielākajām, kas liecina par lielām investīcijām mašīnās un iekārtās, kā arī neefektīvu to izmantojumu, jo salīdzinājumā ar izmaksām ir diezgan mazs iegūtais piena daudzums.

Būtiski pievērst uzmanību Dānijas saimniecībām, kas intensīvi investējušas piena lopkopības attīstībā, kur ir redzama arī investīciju atdeve. Tas liek uzmanīgi izvērtēt investīcijām pieejamos līdzekļus un motivē aprēķināt, vai ir vērts investēt, ja attiecīgo mašīnu vai iekārtu nevarēs efektīvi izmantot un radīt saimniecībai peļņu. Ja nav nodrošināti apstākļi konkrēto iekārtu vai mašīnu efektīvai izmantošanai, tie ir jārada pirms vai vienlaikus ar investīcijām, lai dotu saimniecībai peļņu.

Piena ražošanas mainīgās izmaksas Latvijā ir 26,96 EUR 100 kg SCM, kas ir vairāk nekā Vācijā, Nīderlandē un Beļģijā. Līdzīgs izmaksu apjoms SCM kilograma saražošanai ir Francijā un Dānijā. Vislielākās mainīgās izmaksas ir Luksemburgā – 37 centi par kilogramu SCM.

Izmaksu struktūras analīze liecina, ka Latvijas tipiskajā saimniecībā ir viszemākās veterinārijas un apsēklošanas izmaksas (sk. 4. attēlu). To nevar uzreiz saistīt ar ganāmpulku veselības stāvokli, jo šo rādītāju var ietekmēt gan darba algu lielums veterinārārstiem, gan apsēklošanas izmaksas. Tomēr būtiski uzsvērt, ka Latvijas saimniecībā vidējais mūža izslaukums ir lielāks nekā citu valstu saimniecībās, kas norāda uz efektīvu un ilgtspējīgu slaucamās govs uzturēšanu un labturības nodrošināšanu.

4. attēls. Veterinārās un apsēklošanas izmaksas, govju mūža ražība (t) Latvijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Francijā un Dānijā 2017. gadā

Jo lielāka vidējā mūža ražība, jo saimniecība labāk pārvalda savu ganāmpulku un līdz ar to efektīvāk strādā un ir mazākas ganāmpulka atražošanas izmaksu ietekme uz kopējām izmaksām. Pašaudzētajai slaucamajai govij ir jāspēj atpelnīt izaudzēšanas izmaksas, lai tā varētu radīt ganāmpulka īpašniekam peļņu. Un to vislabāk panākt, pagarinot laktāciju skaitu un līdz ar to arī palielinot vidējo mūža izslaukumu.

Resursu izmaksas

Analizējot saimniecības resursu izmaksas, var secināt, ka tās būtiski neatšķiras, izņemot Nīderlandi un Beļģiju. Salīdzinoši nelielas[A4]  zemes izmaksas ir Francijā un Latvijā, bet augstākās – Nīderlandē un Dānijā. Zemes izmaksas un iegūtais piena apjoms vidēji uz vienu piena lopkopībā izmantojamo hektāru būtiski ietekmē gan ganāmpulka produktivitāte, gan zemes apsaimniekošana un auglība.

Būtiski atšķiras darbaspēka izmaksas, kas vislielākās ir Beļģijā un Francijā. To ietekmē gan darbaspēka efektivitāte, gan ganāmpulka produktivitāte.

5. attēls. Veterinārās un apsēklošanas izmaksas, govju mūža ražība (t) Latvijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Francijā un Dānijā 2017. gadā

Kapitāla izmaksas ir finanšu izmaksas, kas ieguldītas saimniecības izveidē un darbības nodrošināšanā. Jo lielākas kapitāla izmaksas uz 100 kg SCM, jo dārgāk attiecīgajā valstī ir nodarboties ar piena lopkopību. Šeit arī jāvērtē, cik daudz saimniecība investē savā attīstībā, vides saudzēšanā un citu sabiedrības[A5]  noteiktu prasību ievērošanā.

Darbaspēka efektivitāte Latvijā ir zemākā starp visām saimniecībām (sk. 6. attēlu). Vienā stundā, ko darbinieks pavada darbā, tiek saražots tikai 71,15 kilogrami SCM. Tas ir divas reizes mazāk nekā Beļģijā un sešas reizes mazāk nekā efektivitātes līderei Dānijai. Vienlaikus arī vidējais atalgojums, ko Latvijā maksā par paveikto darbu, ir viens no zemākajiem starp analizētajām valstīm. Ja saimniecības vadītājs maksātu par saražoto piena apjomu, Latvijā būtu vislielākā alga – 4,54 EUR par 100 kg SCM. Viszemākais atalgojums par saražotajiem 100 kg SCM ir Beļģijā, lai arī šajā valstī vidēji stundā darbiniekam tiek maksāti 15,84 EUR.

Neraugoties uz ganāmpulka lielo produktivitāti Latvijas saimniecībā, tajā ir novērojama būtiska darba neefektivitāte, kur iegūtā produkcija pret samaksāto darba algā ir ar vissliktāko attiecību salīdzinājumā pret pārējām saimniecībām.

6. attēls. Darbaspēka izmaksas (EUR/h) un produktivitāte (SCM kg/h) Latvijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Francijā un Dānijā 2017. gadā

Latvijā noteiktā darba samaksa ir vairāk nekā atbilstoša par saimniecībā ieguldīto darbu. Lai Latvijas saimniecības spētu vairāk samaksāt saviem darbiniekiem, ir jāuzlabo darba efektivitāte, nodrošinot labāku aprīkojumu, piesaistot zinošākus un efektīvākus darbiniekus.

Zemes resursam ir liela ietekme uz kopējām piena ražošanas izmaksām. Jo dārgāka ir zeme un lielāka tās nomas maksa, jo lielāka ietekme ir uz piena ražošanas pašizmaksu un attiecīgi arī saimniecībām lielāka motivācija to pēc iespējas efektīvāk izmantot. Zemes izmantošanas iespējas un tās auglīgums ietekmē zemes cenu. Jo lielākas ražas ir iespējams iegūt no zemes hektāra un to realizēt par iespējami augstāko cenu, jo lielāka būs zemes cena. Visaugstākā zemes hektāra cena ir Nīderlandē (sk. 7. attēlu), kur zemes hektārs vidēji maksā gandrīz 60 000 EUR. Ir jābūt iespējami efektīvam, lai spētu segt zemes iegādes izmaksas, saimnieciskās darbības izmaksas un gūt peļņu. Arī Beļģijā ir salīdzinoši augsta zemes hektāra cena, kas motivē Beļģijas lauksaimniekus strādāt pēc iespējas efektīvāk. Viszemākās lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāra cenas ir Francijā un Latvijā.

7. attēls. Aramzemes un ganību zemes cena (EUR/ha), zemes nomas maksa (EUR/ha) Latvijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Francijā un Dānijā 2017. gadā

Analizējot sakarību starp lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenu un nomas maksu par zemi, var secināt, ka zemes nomas tirgu ietekmē citi faktori, nevis zemes realizācijas cena. Piemēram, Nīderlandē un Dānijā ir salīdzinoši augstas zemes nomas maksa, bet zemes hektāra iegādes cena Nīderlandē ir gandrīz trīs reizes lielāka nekā Dānijā, lai arī Dānijā notiek intensīva lauku saimniecību attīstība. Var secināt, ka zemes nomas maksu un zemes iegādes cenu vairāk ietekmē pieprasījums pēc attiecīgajiem darījumiem.

Ieņēmumi par pienu

Lai segtu saimnieciskās darbības izdevumus, saimniecībām jāstrādā pēc iespējas efektīvāk un jāpārdod saražotā produkcija par iespējami augstāko cenu. Analizējot ieņēmumus vidēji uz 100 kg SCM, var secināt, ka ieņēmumu līmenis starp analizētajām saimniecībām ir līdzīgs (sk. 8. attēlu). Vislielākais tas ir Luksemburgā, kur ir salīdzinoši lieli ar ražošanu saistītie un nesaistītie atbalsta maksājumi. Vismazākie ieņēmumi vidēji uz 100 kg SCM ir Francijā.

8. attēls. Ieņēmumi vidēji uz 100 kg SCM par pienu, dzīvniekiem, kā arī valsts un Eiropas Savienības atbalsta

Visaugstākās piena realizācijas cenas ir Nīderlandē un Dānijā, kur strādā salīdzinoši lielas piena lopkopības saimniecības un ir attīstīta kooperācija. Šajās valstīs saimniecībām ir labāki piena realizācijas nosacījumi un piena pārstrādāji galvenokārt ražo un eksportē produktus ar augstu pievienoto vērtību.

Latvijas saimniecībās ieņēmumi par pienu ir līdzīgi kā Beļģijā un Francijā, kur par piena kilogramu saņem ap 33 centiem.

Latvijas saimniecībās ir salīdzinoši lieli ieņēmumi par dzīvniekiem (visi no saimniecības realizētie dzīvnieki, t. sk. arī brāķētie un vaislai realizētie). Mazāki ieņēmumi par dzīvnieku realizāciju ir Vācijā, Nīderlandē un Luksemburgā.

Salīdzinot Latvijas lielās tipiskās saimniecības izmaksas un ieņēmumus, var secināt, ka šī saimniecība var strādāt ar peļņu un var saglabāt konkurētspēju arī nākotnē.

SECINĀJUMI

1. Latvija ir vienīgā valsts starp salīdzinātajām valstīm, kur piena realizācijas cena 2017. gadā ir zem vidējās pasaules piena realizācijas cenas.
2. Latvijā ir viens no lielākajiem piena pašnodrošinājumiem analizēto valstu vidū, kas ir zemāks tikai par Nīderlandē un Dānijā saražotā piena apjomu.
3. Lielajās tipiskajās saimniecībās augstākie izslaukumi ir Dānijā un Latvijā.
4. Viszemākās mainīgās piena ražošanas izmaksas ir Beļģijā, Vācijā un Nīderlandē. Latvijas mainīgās izmaksas ir vienlīdz augstas kā Francijā un Dānijā.
5. Latvijas piena lopkopības konkurētspēju nodrošina zemākas darbaspēka un zemes resursu izmaksas.
6. Darbaspēks Latvijas piena lopkopībā ir viens no neefektīvākajiem, kas neļauj nozarē nodarbinātajiem samaksāt lielāks algas, kādas tās ir, piemēram, Dānijā. Vienā stundā tiek saražots būtiski mazāks piena daudzums nekā citās valstīs, un līdz ar to vidējās darbaspēka izmaksas uz 100 kg SCM ir augstākās starp visām analīzē iekļautajām saimniecībām.
7. Latvijas saimniecības ieņēmumi uz 100 kilogramiem SCM ir pietiekami lieli un konkurētspējīgi, lai varētu nodrošināt saimniecības konkurētspēju un attīstību arī nākotnē.
8. Valstīs, kuras eksportē produktus ar augstāku pievienoto vērtību vai kam blakus atrodas konkurētspējīgas piena pārstrādes rūpnīcas ar labu eksporta potenciālu, ir augstāka piena realizācijas cena.