Add new comment

Lai arī ganības un ganību zāle nodrošina lētu piena ražošanu, nedrīkstam aizmirst, ka arī, palaižot govis ganos, barības devai  jābūt sabalansētai. Pāreju no ziemas barības uz zāli veic pakāpeniski – aptuveni divas nedēļas. Šajā laikā lopi noteikti jāpiebaro. Svarīgi, lai ēdienkartē būtu pietiekami daudz šķiedrvielu normālai barības sagremošanai, bet, lai pasargātu govis no tipiskām ganību sezonas saslimšanām, īpaša uzmanība ir jāpievērš minerālvielām un to sabalansēšanai.

Ja barībā trūkst magnija, dzīvnieki kļūst neizturīgi pret nelabvēlīgiem ārējās vides apstākļiem. Raksturīga magnija trūkuma slimība ir ganību tetānija jeb griešanās kaite, kas biežāk sastopama rajonos ar niecīgu magnija saturu augsnēs, govis izlaižot ganībās lietainā un vēsā laikā agri pavasarī vai vēlu rudenī bez papildus piebarošanas ar rupjo barību.

Ganību sezonas sākumā strauji pieaugošais ar zāli uzņemtā kālija (K) daudzums traucē magnija (Mg) absorbciju priekškuņģī un attiecīgi rada Mg deficītu asinīs. Magnijs ir būtisks elements cerebrospinālajā šķidrumā. Šķidrums ieskauj galvas un muguras smadzenes un ir nepieciešams nervu signālu pārvadīšanai pa visu dzīvnieka organismu. Slaucamās govis ir visjutīgākās pret šo slimību.

1. un 2. attēls parāda, kā palielināts kālija (K) daudzums barībā ietekmē magnija (Mg) absorbciju priekškuņģī. 1. attēlā ir parādīta normāla magnija jonu (Mg) aprite govs organismā, kas nodrošina nepieciešamā magnija jonu daudzuma nokļūšanu asinsritē, pēc tam nervu šūnās, kas pārvada nervu signālus pa visu govs organismu.  Organismā nav iespējams izveidot magnija rezerves, tāpēc katru dienu ar barību ir jāuzņem un priekškuņģī jāuzsūcas asinīs vienādam magnija daudzumam.  

2. attēlā ir parādīts, kā izmainās magnija absorbcijas procesi govs organismā, kad barības devā ir augsts kālija saturs. Kālija līmenim barības devā pārsniedzot 0,3% no kopējās barības sausnas, tas burtiski pārpludina priekškuņģi ar kālija (K) joniem un nobloķē magnija uzsūkšanos asinīs. Tas rada vispārēju magnija deficītu organismā (hipomagnezēmiju) un magnija jonu (Mg) līmeņa krišanos asinīs. Saslimšanas izpausmes ir no vieglām ganību tetānijas pazīmēm līdz pat dzīvnieka nāvei.

Magnija koncentrācija cerebrospinālajā šķidrumā samazinās, kad asinīs samazinās magnija un kalcija (Ca) līmenis. Ja govij asinīs saglabājas pietiekams kalcija līmenis, tad magnija daudzums cerebrospinālajā šķidrumā nesamazinās pat tad, ja govij ir hipomagnezēmija. Pirmās ganību tetānijas pazīmes ir pārmērīga uzbudinātība, kas var ilgt tikai 20 līdz 40 minūtes. Ausu raustīšanās ir raksturīga pazīme. Pirms nāves dzīvniekiem ir raksturīga kāju raustīšana un griešanās pa riņķi uz zemes.  

Vislielākā ganību tetānijas iespējamība ir periodos pēc aukstuma vai sausuma, jo normālos zāles augšanas apstākļos trīs kritiskās minerālvielas: magnijs (Mg), kalcijs (Ca) un kālijs (K) pašas atrodas savstarpējā līdzsvarā (3. attēls). Tas nozīmē, ka kālija attiecība pret kalciju un magniju ir mazāka par 2,2 (K/(Ca+Mg) <2,2).

Izmaiņas sakņu sistēmas darbības procesos parādās, kad gaisa temperatūra pazeminās zem +7 ºC vairākas dienas pēc kārtas.   Šādā situācijā augu saknes pārstāj aktīvi uzņemt barības vielas, un to mēs varam saukt par „pasīvo absorbciju”. Tā kā kālijs ir ķīmiski aktīvāks par kalciju un magniju, tad tas lielākos daudzumos koncentrējas pie augu saknēm, kā parādīts 4. attēlā.          

Šādos laika apstākļos govīm barības devā ir nepieciešams papildus iekļaut magniju, to var darīt ar magnija oksīdu (MgO) vai magnija hlorīdu (MgCl₂). Tajos gadījumos, kad jau ir parādījušās ganību tetānijas pazīmes, papildus magnija iekļaušana barības devā situāciju var arī pasliktināt.

          Tikko laika apstākļi uzlabojas jeb kļūst siltāks, augi no pasīvās absorbcijas pārslēdzas uz aktīvo absorbciju, un sākas strauja kālija uzņemšana salīdzinājumā ar magniju un kalciju, jo kālijs ir vairāk koncentrējies pie saknēm un relatīvi lielos daudzumos nonāk augu lapās.

Rezultāts ir parādīts 5. attēlā. Augu lapās strauji mainās kālija un magnija, kalcija attiecība, tā palielinās un pārsniedz 2,2 (K/(Ca+Mg) >2,2). Tas jau ir reāls drauds ganību tetānijas iespējamībai. Augos normāla minerālvielu aprite iestājas pēc apmēram piecām dienām un tad arī attiecība samazinās zem 2,2.

Līdzīgi procesi notiek augos arī pēc ilgstošāka sausuma perioda vasarā, arī tad strauji kāpj kālija līmeni augu lapās un tas īpaši koncentrējas lapu augšējās daļās.

Vai mēs varam prognozēt saslimšanas ar ganību tetāniju iespējamību?

Dažādās augsnēs arī vienā saimniecībās kālija, kalcija un magnija daudzumi un to attiecība mainās atkarībā no augsnes tipa, sastāva un mēslojuma. Savukārt šo elementu daudzums augsnē un zālē gan ir tieši proporcionāls. Ganību tetānijas iespējamības risku prognozēšanai droši var lietot kālija (K) attiecību pret kalciju (Ca) un magniju (Mg) augsnē (skat. 1. tabulu), formula attiecības aprēķinam K/(Ca+Mg).

Kas jāievēro, sastādot barības devas ganību periodam?

Attiecībā uz ganību tetānijas profilaksi, sastādot barības devas, ir jāseko līdzi kālija attiecībai pret kalciju un magniju kopējā barības devā. Ieteicamā attiecība (K/(Ca+Mg)) barības devā ir zem 1,8, ja attiecība ir lielāka par 2,2, tad tas jau norāda uz paaugstinātu risku saslimšanai ar ganību tetāniju. Tieši tāpēc pirms ganību perioda izēdinām minerālvielas ar paaugstinātu magnija daudzumu, bet ganību periodā attiecību varam regulēt ar krītu vai lopbarības kaļķi.

Silvija Dreijere,

LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja