Add new comment

Par globālajiem procesiem ekonomikā, valsts un reģionālo politiku saruna ar ekonomikas zinātņu doktoru MĀRTIŅU KAZĀKU, Swedbank galveno ekonomistu.

Kādus redzat tuvāko divu gadu makroekonomiskos procesus, ņemot vērā, ka krīzes kļūst aizvien biežākas un neprognozējamākas?

Krīzes definīcija pēc būtības ir tāda, ka tā nav prognozējama. Ir virkne lietu, kas norāda uz krīzes iespējamību, bet krīze tādēļ ir krīze, ka neviens nezina, kad tā iestāsies. Krīzes būs vienmēr. Ekonomika ir cikliska, un tās pamatprincipi ir ļoti vienkārši – piedāvājums un pieprasījums. Kad piedāvājums kļūst lielāks par pieprasījumu, un tas var būt dažādu iemeslu dēļ – vai nu pieprasījums strauji sarūk vai piedāvājums ļoti strauji aug, tad cena krīt. Otra lieta. Krīzes neilgst mūžīgi, tās agrāk vai vēlāk beidzas. Te ir jautājums nevis par to, kurš izdzīvos, bet, kurš pirmais nomirs. Tas, kurš nomirst, tas savu daļu atdod tam, kurš ir izdzīvojis. Līdz ar to cikliskuma būtiskākās lietas ir divas: krīzes būs vienmēr, kad, to nevar pateikt, bet skaidri zināms, ka būs. Otra lieta – jābūt pietiekami dziļām kabatām, lai krīzē izdzīvotu.

Kāda ir definīcija terminam „pietiekami dziļas kabatas”?

Tas ir labs jautājums. Kabatas var būt dziļas tādā veidā, ka uzņēmums var būt ļoti efektīvs un spēj ar savu ražošanas apjomu nodzīt zemākas izmaksas. Vai arī tam pastāv iespēja variēt ar ražošanas apjomiem. Lauksaimniecībā, piena ražošanā tas ir grūti, jo nevar govij no rīta pateikt – mēs tevi neslauksim. Ja ganāmpulku likvidē, to atjaunot ir grūti, tas prasa ilgu laiku. Te ir cita pieeja – piesardzība investīcijās, vērtēt tās ilgākā laika posmā, uzkrāt līdzekļus, mazināt ražošanas izmaksas. Jo būsi efektīvāks nekā uzņēmumi vidēji nozarē, jo lielākas iespējas izdzīvot, jo zaudējumi būs mazāki nekā konkurentam.

Ja skatāmies krīzes plusus un mīnusus piena nozarē, tad nostrādāja kvotu atcelšana. Visi sāka ražot vairāk, cerot paņemt lielāku tirgus daļu. Tagad redzam, ka cenas ir mazliet pakāpušās. Tie, kas nomira, nomira, kas izdzīvoja – tiem ir lielāks tirgus.

Mēdz teikt, ka izdzīvo lielākais un stiprākais...

Ne vienmēr.

Tieši tā. Taču mēdz teikt, ka jākoncentrē ražošana. Šajā krīzē nopietni cieta tie, kas bija ieguldījuši efektivitātē – dzīvniekos, tehnoloģijās, būvēs, ņemot kredītus bankās. Kurš tad izdzīvo? Tas, kurš neiegulda, vai tas, kurš iegulda?

Latvijas lauksaimniecības sektors ir ļoti nevienmērīgs – ir ļoti lielas saimniecības un ir ļoti mazas, kur cilvēks savas izmaksas nerēķina, un tās saukt par uzņēmumiem nevar, tas ir hobijs. Uzņēmumi savās izmaksās kalkulē visu. Ja skatāmies uz piena ražotājiem, tad diezgan liela daļa no viņiem nemaz nezina, kāda ir ražošanas pašizmaksa. Viņi nerēķina to, kas biznesā būtu jādara, – savu laiku, algu. Šāds tā saucamais uzņēmums var ilgstoši izdzīvot un darīt to veiksmīgāk nekā liels piensaimniecības uzņēmums.

Jāsaka, ka Eiropa lauksaimniecībai ir dīvaina vieta, jo ES šo sektoru ļoti subsidē. Tas šo ekonomikas cikliskuma vienādojumu padara sarežģītāku. Kā zināms, Latvijas lauksaimnieki saņem krietni mazākas subsīdijas nekā ES veco dalībvalstu zemnieki. Tas nozīmē, ka mums krīzēs izdzīvot ir krietni grūtāk, bet tāda ir dzīve. Runājot par tiem, kas ņēmuši kredītu un tādēļ nomirst. Diemžēl tā var gadīties – investīcijas nav bijušas pareizajā brīdī.

Kad ir pareizais brīdis?

To ir ļoti grūti pateikt. Tāpat ka nekustamajos īpašumos – nespēsiet nopirkt lētākajā brīdī un pārdot dārgākajā. Ja tā notiek, tad tā ir veiksme. Zemāko un augstāko tirgus punktu definēt ir ļoti grūti. Līdz ar to – tā gadās. Ir ļoti grūti paredzē visus riskus. Tādēļ daudzos gadījumos ir jābūt piesardzīgam. Dzirdēti gadījumi, kad lauksaimniecības uzņēmumi lielus ieguldījumus veica būvēs un tehnoloģijās, bet nepietika naudas ražīga ganāmpulka izveidei. Tad nu jāsaka – prātiņ nāc mājās.

Pamatu pamatos – pieprasījums un piedāvājums svārstīsies. Dažādu iemeslu dēļ. Mēs esam maza ekonomika, tādēļ esam krietni vairāk ietekmējami no globāliem procesiem. Ja nespējam šiem viļņiem iet līdzi, tad krituma dziļākajos punktos mēs zaudēsim daudz uzņēmumu.

Bet kritumi nav mūžīgi, kolīdz vājākie atmirst, stiprākajiem ir lielākas iespējas izdzīvot. Uzdevums ir spēt uzkrāt pašu līdzekļu masu un izstrādāt plānu B – kā mazināt izmaksas vai ražošanu, lai uz krīzes brīdi varētu ieslīgt „lāča miegā”.

Lai kļūtu ekonomiski dzīvotspējīgs un efektīvs, ir nepieciešami resursi. Kur ņemt resursus?

Ja skatāmies uz globālo bildi par aizņemšanos, pasaulē situācijā ir divējāda. Ja lasāt ziņas, jūs visu laiku gan Latvijas, gan ārvalstu ekonomikas presē jūtat negatīvu fonu: pasaules ekonomika nīkuļo, izaugsme ir vārga, populisms augošs. Tas nozīmē, ka uzņēmējdarbībā tiek pieņemti īstermiņa lēmumi, tie nav tik pārdomāti. Tas savukārt negatīvi ietekmē ekonomiku. Uzņēmumiem ir bažas, ka sagaidāms kas slikts, investēt nevajag, labāk paciešamies. Man gribētos teikt, ka tas ir pārspīlēti. Pasaules ekonomika aug, tā aug lēnāk, nekā cerēts. Jā, bezdarbs Eiropā ir diezgan augsts, algu kāpums ir lēns, bet kopumā nemaz tik slikti nav. ES izaugsme ir pusotrs procents gadā pēdējos pāris gadus. Un tas nav slikti. Līdzīga izaugsme sagaidāma arī pāris turpmākos gadus. Līdz ar to nevajadzētu slīgt galējībās. Pieprasījums pasaulē lēnām, bet tomēr aug. Tas nozīmē, ka investīcijas ir nepieciešamas, lai varam kļūt ražīgāki, konkurētspējīgāki un paņemt daļu no tirgus. Ja skatāmies uz Latvijas vidējo ražīgumu, tajā skaitā lauksaimniecībā, tad te mēs būtiski atpaliekam no vidējā ES līmeņa. Tātad – vajag investēt.

Pašlaik aizdevumu procentu likmes ir ļoti zemas, jo, neskatoties uz to, ka ES ekonomika aug, tas notiek lēnāk, nekā gaidīts. Eiropas Centrālā banka savas bāzes likmes diezin vai sāks celt ātrāk par 2018. gada beigām, drīzāk 2019. gadā. Tas nozīmē, ka EIRIBOR likme, kas šobrīd ir ar mīnusa zīmi, vēl divus vai trīs gadus būs ap nulli. Likmes būs ļoti zemas.

Šis ir labs laiks investīcijām, jo nauda ir relatīvi lēta. Protams, vienmēr jāvērtē, cik šīs investīcijas ir pamatotas, dārgas. Bet tuvākajos pāris gados nauda būs lēta un aizņemties ir izdevīgi.

Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem iepriekšējā krīze bija ļoti smaga. Tā daudziem apsvilināja pirkstus, tādēļ joprojām ir liela piesardzība aizņemties. Pieprasījums pasaulē aug, naudas cena ir zema, mums ražīgums ir jākāpina, lai palielinātu ražošanu un eksportu, līdz ar to investēt vajag.

Vai nav riskanti šobrīd aicināt ieguldīt, jo, to darot, neskatoties uz zemu naudas cenu, strauji sāks augt citu resursu cenas, piemēram, būvniecībā?

Tā ir problēma. Ja gribam, lai Latvijas ekonomika augtu, vienīgais veids, kā to darīt – celt ražīgumu. Tas maksā naudu, tam vajag investīcijas. Viens no būtiskiem avotiem ir ES struktūrfondi. Diemžēl šobrīd novērojam valdības spēju, drīzāk gan nespēju, šos struktūrfondus iepludināt ekonomikā. Investīciju apjomi šā gada pirmajā pusē salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir mīnus 20%. Būvniecības apjomi ir ar šādu pašu mīnusa zīmi. Valdības nespēja un kavēšanās ar administratīvā ietvara radīšanu, lai šī nauda varētu sākt ieplūst ekonomikā, ir nožēlojama. Tas ir izraisījis dziļu krīzi būvniecībā.

Ja nākamajā gadā nauda beidzot sāks nākt iekšā un procesi no administratīvā viedokļa tiks sakārtoti, tad riskējam radīt milzīgas svārstības. Kā minēju, būvniecībā ir dziļa krīze, kas liek daudziem uzņēmumiem samazināt jaudas vai meklēt noietu citos tirgos. Zviedrijā nekustamo īpašumu tirgus aug ļoti strauji, jo īpaši mājokļu būvniecībā, tur mūsu uzņēmumiem ir labas iespējas strādāt. Ja mūsu galdnieks, kam stundas likme ir 15 eiro, šogad atrod darbu Zviedrijā, tad nākamgad, ja gribēsim, lai viņš brauc strādāt uz Latviju, mums nāksies maksāt lielu naudu, lai viņam būtu interese to darīt.

Ja gribējāt kaut ko būvēt, tas bija jādara šogad, kad būvniecības izmaksas ir relatīvi lētākas. Nākamgad tā var vairs nebūt. Var teikt, ka nevajadzīgas svārstības šajā gadījumā mums dārgi izmaksās – par to pašu naudu mēs nākamgad varēsim uzbūvēt mazāk.

Vēl viens būtisks izmaksu postenis ekonomikā ir naftas izcelsmes produkti. Kādas tendences šeit sagaidāmas?

Naftas cenas stāsts atkal ir saistīts ar pieprasījumu un piedāvājumu. Pagājušajā gadā naftas cena strauji nokrita, jo piedāvājums pārsniedza pieprasījumu. Šis tirgus nav īpaši caurspīdīgs, un naftas apjomi nav zināmi, bet aptuveni aprēķini liecina, ka pērn katru dienu tika saražots 1–2 milj. barelu naftas vairāk nekā patērēts.

Pašlaik piedāvājums ar pieprasījumu ir aptuveni līdzsvarojies, un cenas kāpj. Sagaidām, ka nākamgad naftas cena varētu sasniegt 60 dolārus par barelu un 2018. gadā varētu pietuvoties 70 dolāriem par barelu. Tas nozīmē, ka virkne citu izmaksu, kas atkarīgas no naftas cenām, pieaugs. Kā zināms, minerālmēslu cenas ir atkarīgas no naftas cenas, kādreiz arī graudu cenas, kas šobrīd vairs tik cieši nav saistītas. Izmaksas kāps un audzēs arī citas, iespējams, arī graudu cenas.

Viena lieta gan jāsaprot – naftas cenas kāpums par 10% nekādā gadījumā nenozīmē dīzeļdegvielas cenas pieaugumu par šādu pašu apjomu, jo degvielas cenā lielu daļu aizņem akcīzes, pievienotās vērtības un vēl citi nodokļi un izmaksas. Pārneses koeficients noteikti nav 1:1.

Cik liela ietekme uz ekonomiku ir migrācijas plūsmai no Āfrikas un Austrumu valstīm?

Liela ietekme. Te ir īstermiņa un ilgtermiņa faktori. Ja runājam par īstermiņa faktoriem, tad uzskatāms piemērs ir Zviedrija, kuras izaugsme pērn bija ļoti strauja – virs 4% gadā. Tik nobriedušai ekonomikai tas ir augsts rādītājs. Tādu tempu ilgstoši nevar noturēt. Izaugsmes pamatā bija divas lietas. Viena – lielais imigrantu skaits. Zviedrijā iedzīvotāju skaits pieauga par 2%. Valdība tērēja lielus līdzekļus, lai šiem cilvēkiem būtu ko ēst un kur dzīvot. Šāds milzīgs cilvēku pieplūdums potenciāli palielina darbaroku pieejamību tirgū, kas savukārt ekonomiku dara spēcīgāku un lielāku.

Ilgtermiņa faktors var būt mazāk pozitīvs. Ja mēs šos cilvēkus nespējam integrēt un dot viņiem darbu, viņi laimīgi nebūs.

Ja var ticēt mediju ziņām, šie cilvēki nav laimīgi, ja viņiem piedāvā darbu.

Cilvēki ir ļoti dažādi. Pieņemu, ka viņi grib uzlabot dzīves apstākļus sev un saviem bērniem. Ja viņi nestrādās, tad neko neuzlabos. Ceru, ka tādu, kas atbrauc izmantot labklājības valsts labumus, ir relatīvi maz.

Tas tomēr ir papildu slogs nodokļu maksātājiem.

Daļēji. Jautājums – ko ar šiem cilvēkiem var dabūt gatavu. Ja cilvēkus var apmācīt, ielaist darba tirgū, lai viņi sāk pelnīt, tad ieguvums ir plusā. Ieguldījums, kas iztērēts šo cilvēku integrācijai, ir krietni mazāks par labumu, ko viņi var atnest atpakaļ ekonomikai. Taču ir jābūt spējai šos cilvēkus integrēt – lai apgūst prasmes un valodu. Ja mēs viņus ieliekam Muceniekos un aizslēdzam durvis, tad laimīgs nebūs neviens. Mēs taču negribam viņiem maksāt pabalstus līdz mūža beigām. Un arī viņi no tādiem pabalstiem ilgstoši negribēs dzīvot. Viņus jāintegrē darba tirgū, citādi šie cilvēki sāks dumpoties.

Latvijā iedzīvotāju skaits ir sarūkošs, diemžēl mēs arī novecojam, un tam ir vesela virkne ekonomisku seku, kas nav patīkamas.

Kādas var būt sekas?

Piemēram, uz vienu strādājošo būs vairāk apgādājamo. Tas nozīmē lielākus nodokļus tiem, kas strādā un uztur vecākus cilvēkus, kuru skaits pieaug. Tad pastāv risks, ka cilvēki lielākus nodokļus negrib maksāt un aiziet vai nu ēnu ekonomikā, vai aizbrauc uz ārzemēm. Ja strādājošiem lielāku slogu uzlikt nevar, tad pensionāriem nekas cits neatliks, kā dzīvot ar to, ko paši ir sakrājuši. Protams, šie ir radikāli risinājumi, rezultāts būs kaut kur pa vidu. Cilvēkiem pašiem par sevi vairāk jārūpējas.

Mēs zinām, ka vecāka gadagājuma cilvēki ir politiski aktīvāki, viņi piedalās vēlēšanās un viņu intereses ir krietni saliedētākas nekā, piemēram, jauniešiem. Tādējādi nav grūti prognozēt, ka vēlēšanās uzvarēs tas spēks, kas apņemsies palielināt pensijas. Veco cilvēku proporcija sabiedrībā kļūst lielāka.

Tas attiecas arī uz šodien turīgiem cilvēkiem. Atgriežoties pie lauksaimniecības sektora – lielajiem lauksaimniekiem ir jābūt ļoti ieinteresētiem, lai izglītotos mazie, mazefektīvie lauksaimnieki. Jā, šie mazefektīvie var būt ļoti noderīgi, kad jābrauc uz Zemkopības ministriju, lai pieprasītu lielākas subsīdijas, jo šo mazo ir ļoti daudz un tie ir skaļi. Bet, ja šie mazie un mazefektīvie nekļūs efektīvi, viņi ar laiku sāks bremzēt izaugsmi un prasīt naudu no efektīvajiem. Jo tie būs jāšķērssubsidē. Tādēļ lielo interesēs ir panākt, lai aug un efektivizējas tie, kas ir mazi. Jo tad viņi būs spējīgāki pelnīt un pārdzīvot krīzes. Tad viss sektors kļūs kopumā ilgtspējīgāks.

Tam jābūt politiskam lēmumam?

Protams, bet lielie lauksaimnieki politiskos lēmumus daudzos gadījumos var ietekmēt. Ja skatāmies uz visu Latvijas sabiedrību kopumā, ja cilvēki, kuriem šodien ir prasmes un līdzekļi, nedomās par to, kā izglītot un dot lielākas iespējas nopelnīt šodien mazturīgajiem, tad mazturīgie atpaliks vēl vairāk nekā tagad. Un plaisa starp turīgajiem un mazturīgajiem pieaugs, un mazturīgie sāks prasīt – ņemiet nost tiem turīgajiem, dodiet mums! Tāda pārdalīšana var graut ekonomiku. Labāk, ja turīgo cilvēku sabiedrībā būtu krietni vairāk. Vienīgais veids, kā to panākt, ir dot mazturīgajiem nevis zivi, bet makšķeri – prasmes, iespējas darba tirgū, lai var paši parūpēties par sevi.

Skatoties uz nākotni, pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir ļoti svarīga. Svarīgi, lai iedzīvotāji vairāk domā nevis individuāli, bet kā kopīgs veidojums, kam svarīga nākotne. Jā, mums ir svarīgi pensionāri, bet mums ir ļoti svarīgi ir arī jaunieši. Ja mēs viņiem šodien varam iedot labākas prasmes, tad nākotnē viņi pelnīs vairāk un spēs pensionāriem vairāk maksāt.

Tas pats attiecas uz ēnu ekonomiku. Mēs esam maza, atvērta ekonomika, ko tieši ietekmē procesi pasaulē. Līdz ar to mums jābūt konkurētspējīgiem. Ja mums ir uzņēmums, kas dzīvo ēnu ekonomikā un izvairās no nodokļu nomaksas, tad šāds uzņēmums negribēs būt liels un konkurētspējīgs. Jo tādā gadījumā pievērsīs sev Valsts ieņēmumu dienesta uzmanību. Šāds uzņēmums nevar ne aizņemties, ne investēt, un tā ražīguma līmenis paliek primitīvs, nodrošinot zemas algas.

Ne viens vien ekonomists nokaitinājis lauku sabiedrību, norādot, ka nākotne ir lielās efektīvās saimniecībās, mazie iznīks, tādēļ lauku vidē investēt nevajag, tās uzturēšana maksā dārgi. Kāds ir jūsu viedoklis?

Es negribētu teikt, ka nākotne ir tikai lielajiem uzņēmumiem. Es gribētu teikt, ka nākotne ir efektīviem uzņēmumiem. Ko mēs uzskatām par lielu? Graudkopībā tie būtu 1000 ha? Ja kāds dārzeņu audzētājs to darīs šādā platībā, diezin vai viņš ar saimniekošanu tiks galā. Katrai nozarei ir savs zemes apjoms. Tas, kurš spēs nodzīt izmaksas zemā līmenī, nodrošinot ražīgumu un kvalitāti, tas arī būs tas, kurš izdzīvos. Izdzīvos tas, kurš ir efektīvs savā nišā. Efektīvs ekonomistu valodā ir tāds, kurš ir vidējā vai virs vidējā līmeņa.

Runājot par vidi ārpus Rīgas, kāda izskatās perspektīva?

Nedomāju, ka būs tikai Rīga un nekas. Ja pabraukājam pa Eiropu, tad redzam, ka, piemēram, Francijas, Itālijas mazajos ciematos cilvēki nodarbojas ne tikai ar lauksaimniecību, bet arī ar tūrismu, ir papildu biznesi. Viņi tiek subsidēti, pie mums šādas subsīdijas nav. Tur cilvēki vairāk pērk vietējos pakalpojumus un preces. Tas ir arī kultūras jautājumus. Bet, ja braucam ekskursijā uz Eiropu, mēs jau braucam tur, kur kaut kas notiek. Pamēģiniet aizbraukt uz Zviedrijas ziemeļiem vai Spānijas kalnu ciematiem. Tur arī nekas nenotiek. Vienlaikus tepat Latvijā, piemēram, braucot cauri Pūrei, šķiet, ka tur nekā nav, bet patiesībā ekonomiskā aktivitāte tur ir milzīga.

Viennozīmīgi skaidrs, ka mēs Latvijā nevarēsim nodrošināt tādu iedzīvotāju blīvumu, kāds tas bija pirms 20 vai 30 gadiem. Tas ir neiespējami. Bet pamazām cilvēki kļūst turīgāki, viņi vēlas savas vasaras mājas ārpus pilsētas un tur arī ir ieinteresēti uzturēt vietējo komūnu. Tas dod iespējas lauku cilvēkiem. Augot labklājībai sabiedrībā, pastāv lielāka iespēja noturēt dzīvu lauku vidi. Kļūsim patriotiskāki, pirksim vietējās preces un atbalstīsim savus ražotājus un tirgotājus, kuri iemācīsies mūs nemānīt un pārdos vietējās preces.

Iveta Tomsone, LLKC Apgāda vadītāja

Pilnu interviju varat izlasīt žurnāla “Latvijas Lopkopis” septembra numurā.

Žurnālu “Latvijas Lopkopis” var abonēt VAS “Latvijas Pasts” pasta nodaļās visā Latvijā, abonēšanas indekss – 2044, kā arī iegādāties Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā Ozolniekos.