Add new comment

Baltic Deal projekta ietvaros Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā (LLKC) Ozolniekos 2013.gada 18. un 19. aprīlī notika starptautisks seminārsBarības vielu bilances aprēķins, kurā tika pievērsta uzmanība ne tikai saimniecības barības vielu bilances aprēķināšana metodikai, par ko stāstīja speciālists no Zviedrijas Kristers Nilsons, bet arī tam, kā slāpekļa, fosfora un kālija aprite notiek liellopu organismā. Ar šo tēmu iepazīstināja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes profesore Laima Liepa.

LLKC Lopkopības nodaļas vadītājs Jānis Kažotnieks:
– Šis divu dienu seminārs ir labākais, ko līdz šim biju dzirdējis par augu barības elementu apriti saimniecībā. Īpašu vērtību tam piešķir bagātā datu bāze ticamu rezultātu iegūšanai. Līdz šim diemžēl nācies operēt ar visai ierobežotas ticamības datiem. Arī mums pašiem Latvijā par šo tēmu datu vēl ir pavisam maz, jo esam šajā jomā darbojušies vien divus gadus. Tieši tāpēc seminārā iegūtās atziņas ir īpaši vērtīgas.

Šķiet, ka cilvēkiem ap Baltijas jūru trūkst izpratnes par patiesajiem procesiem lauksaimniecībā un to ietekmi uz apkārtējo vidi, jo citādāk ir visai grūti izskaidrot nesamērīgi lielos slāpekļa pārpalikumus gan augkopības, gan lopkopības, gan arī jaukta tipa saimniecībās. Patiesībā, nesabalansējot saimniecībā ienākošo un no saimniecības izejošo barības elementu apjomus, īpaši jau gadījumā ar pārpalikuma scenāriju, mēs burtiski izlejam grāvī savu naudu, kas kā piesārņojums pamazām sagandē dabu. Izklausās nežēlīgi, bet, vērtējot izmēģinājumos iegūtos datus, tā jāsecina. Un te nu ir paradokss – mēs sakām, ka resursi (mēslojums un lopbarība) ir nesamērīgi dārgi, bet tajā pašā laikā lietojam tos nepamatoti lielos daudzumos, to pat īsti neapjaušot...

Klausoties Kristera Nilsona teiktajā, aizdomājos līdz domai, ka viss ir salīdzinoši vienkārši – mēs pērkam lopbarību un minerālmēslus no tuvām un arī īpaši tālām ārzemēm, un vedam to visu pie mums uz Ziemeļvalstīm ap Baltijas jūru, un vienlaikus paši savus resursus izmantojam nelietderīgi. Te nav runa tikai par to, ka mēs esam nesaimnieciski. Tādā veidā, ievedot resursus (tos pašus augu barības elementus, kas ir šo resursu sastāvā) un tos faktiski gatavās produkcijas veidā patērējot tepat, ap jūru dzīvojot, mēs to visu pamazam uzkrājam Baltijas jūrā, kas, loģiski, tādu slogu ilgi izturēt nevar un pamazām mirst... Respektīvi, ar visu no tālām zemēm ievesto mēs pamazām „beram savu jūru ciet”. Labi, tas ir tikai viedoklis, bet vai par to nav iemesla parunāt?

Ko mēs varam darīt? Audzēt un sagatavot lopbarībā kvalitatīvu zāli saviem dzīvniekiem – tas ir pamatu pamats! Nākošais – audzēt pašiem savu spēkbarību dažādu graudu veidā. Tad nebūs jāiepērk dārgā spēkbarība. Pieredze rāda, ka, izaudzējot pašiem savus graudus, saimniecībā ar 50 slaucamām govīm uz graudu rēķina vien gadā iespējams ietaupīt līdz pat 8000 latiem. Un trešais – kāpēc gan esam aizmirsuši par paši savu proteīnbarību – zirņiem, pupām, mistriem? Audzējam paši arī to! Barojot savus dzīvniekus ar kvalitatīvu pašu audzētu lopbarību, piepērkot vien nepieciešamās minerālvielas, gada laikā no govs bez pūlēm iespējams izslaukt līdz pat 8000 litru augstas kvalitātes piena. Tajā pašā laikā izdevumi ir minimāli.

Mums ir unikāla daba un plašas iespējas saražot tīrāko produkciju ja ne pasaulē, tad Eiropā noteikti. Kāpēc gan mums to nedarīt? Uzdot sev šo jautājumu man lieku reizi pamudināja Kristera lekcijās dzirdētais.

LLKC Augkopības nodaļas speciāliste Laura Ludevika:
– Divu dienu seminārā bija iespējams gan atkārtot jau zināmas lietas, gan uzzināt daudz jauna par saimniecības barības vielu bilances aprēķina sastādīšanu, augsnes apstrādes paņēmieniem un to ietekmi uz augsnes struktūru, augu maiņas plānu veidošanu un nozīmi, ziemas rapša audzēšanu. Stāstot par augu maiņu, tika uzsvērts, ka pareiza augu maiņa ir zemnieku saimniecības ekonomiskais pamats. Tā pilda dažādas funkcijas, palīdz veikt naudas līdzekļu un darbu plānošanu, slimību un kaitēkļu un nezāļu ierobežošanu, augsnes struktūras veidošanu, kā arī veicina augsnes auglības palielināšanos, ietekmē augsnē esošā slāpekļa daudzumu un palīdz uzturēt bioloģisko daudzveidību. Zviedrijā ir piemēri tam, kas notiek, ja augu maiņa netiek ievērota un saimniecība izvēlas audzēt vienu vai divus kultūraugus, kas dod vislielāko peļņu. Uzsākot audzēt rapsi, daudzās saimniecībās tā īpatsvars sējuma struktūrā sasniedza pat 50%, kā rezultātā šobrīd ļoti izplatītas un postīgas kļuvušas tādas rapšu slimības kā sakņu augoņi un verticiālā vīte. Izplatīta ir arī zirņu sakņu puve, un ir pat reģioni, kuros zirņus un lauka pupas audzēt nav iespējams.

Semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar Zviedrijas demonstrējumu saimniecību rezultātiem, kuros bija redzams, ka N pārpalikums ir atkarīgs gan no saimniecības specializācijas (graudkopības, lopkopības vai jaukta tipa saimniecība) gan no tā, vai saimnieks ir ieinteresēts rūpīgāk domāt par šo jautājumu un uzlabot savu saimniekošanu, samazinot slāpekļa pārpalikumu. Ir saimniecības, kuras spējušas samazināt slāpekļa pārpalikumu pat līdz 5 kg/ha.

Savas saimniecības augu barības vielu bilanci varat aprēķināt, izmantojot LLKC mājas lapā pieejamo programmu (reģistrējoties) http://eriki.llkc.lv/ vai arī griežoties pie mūsu konsultantiem.

LLKC projektu vadītāja Maija Sirvide:
– Kristers Nilsons, izklāstot Zviedrijas pieredzi par augseku, ieteica: „Ja būsiet Lielbritānijā, apmeklējiet Rothamstedas zinātnes centru (Rothamsted Resercah; www.rothamsted.ac.uk) Harpendenas pilsētā, kurā var iepazīties ar pētījumiem un izmēģinājumiem augu aizsardzībā, augsnes pētniecībā, slimību ierobežošanā u. c. Tur tiek audzēti kvieši vienā un tajā pašā laukā bez pārtraukuma 150 gadus, un ar labiem rezultātiem”. Rothamstedas pētniecības centrs, kas atrodas stundas braucienā no Londonas King's Cross stacijas uz ziemeļiem, ar prieku uzņems mācību vizītes dalībniekus, jo gandrīz katru dienu pētniecības centrā šādas aktivitātes tiek organizētas. Šī ziņa varbūt noder mācību un pieredzes apmaiņas braucienu programmu veidotājiem.

LLKC Lopkopības nodaļas speciālists Kārlis Zauers:
– Semināra laikā tika pievērsta uzmanība ne tikai saimniecības barības vielu bilances aprēķināšanas metodikai, bet arī tam, kā slāpekļa (N), fosfora (P) un kālija (K) aprite notiek govs organismā. Ar šo tēmu iepazīstināja LLU VMF asoc. prof. Laima Liepa. Viņa lielu uzmanību pievērsa N, P un K sabalansēšanas nozīmei dzīvnieka ēdināšanā, lai iegūtu kvalitatīvu produktu un neradītu kaitējumu pašam dzīvniekam un arī apkārtējai videi. Mums ir zināms, ka, lai iegūtu daudz laba piena, slaucamajā govs jānodrošina ar pietiekamu barības vielu daudzumu, tajā skaitā ar N, kas ir proteīna sastāvā. Ja uzturā netiek pareizi sabalansēts proteīns, govij var rasties veselības traucējumi, kas rada zaudējumus saimnieciskajai darbībai. Lai saimnieks varētu konstatēt proteīna pielietošanas efektivitāti, izdevīgi ir noteikt urīnvielas sastāvu pienā. Pēc Piensaimnieku laboratorijas sniegtās informācijas, urīnvielai pienā ir jābūt 15–30 mg/dl robežās, bet ziemas periodā 25–30 mg/dl, lai maksimāli efektīvi izmantotu uzņemto slāpekli. Ja vesela govs ar sabalansētu barības devu uzņem 16% kopproteīna, tad govij vidēji barības devā ir pieejams N=2,6%; P=0,38%; K=1,2%. Organismā uzsūcas vidēji no gremošanas trakta 74% N, 34% P un 88% K, bet ar mēsliem un urīnu izdalās attiecībā N:P:K=6,9:1:3,1, kur vidēji N/dienā ir ~0,4kg (0,3–0,6 kg). N un P izdalīšanās ir atkarīga no N un P daudzuma barības devā un no N sagremojamības spureklī. No uzsūktajām barības minerālvielām govs vidēji vielmaiņai izmanto 20% N, 13% P un 12% K, ar pienu izdala 20% N, 27% P un 13% K, bet izvada ārā 60% N, 60% P un 75% K.

Publicēšanai sagatavoja Dace Millere,
LLKC Informācijas nodaļas vecākā komunikāciju speciāliste.

Foto: Santa Pāvila