You are here
Aitkopības kooperatīva izveidošanas pieredze
Kooperatīvs „Kurzemes jērs” ir viens no jaunākajiem kooperatīviem Latvijā, jo tas reģistrēts 2013. gada 27. martā, un darbojas Tukuma novada Pūres pagastā. Kooperatīva pamatdarbības veidi ir aitu un kazu audzēšana, lauksaimniecības izejvielu, dzīvu lopu, tekstilizejvielu un pusfabrikātu vairumtirdzniecības starpnieku darbība.
Kooperatīva darbības uzsākšanas procesā aktīvi piedalījās arī LLKC Tukuma nodaļas speciālisti. Sarunā par kooperatīva izveidi un darbību piedalījās „Kurzeme jērs” valdes priekšsēdētājs Jānis Tērauds, LLKC Tukuma nodaļas biroja vadītāja Jana Tramdaha un LLKC lauku attīstības konsultante Daiga Bērzāja.
– Kā nonācāt līdz lēmumam par kooperatīva veidošanu?
J. Tērauds: – Viens no galvenajiem priekšnosacījumiem kooperatīva izveidei bija valsts atbalsta saņemšanas iespēja, kā arī aitu audzētāju kopīgās intereses, galvenokārt, izejvielu iegādē. Mazajām saimniecībām ar desmit aitām ir grūti realizēt produkciju, to var veiksmīgāk izdarīt apvienojoties. Tomēr reāli katram ir sava noieta vieta, bet galvenā problēma – saimniecības ir par mazu. Bija dalībnieki, kuri pievienojās, bet pēc tam atkal aizgāja, citiem dibināšanas brīdī vēl pat aitu nebija, tikai pēc tam iegādājās un uzsāka savu darbību. Kopējie iepirkumi mūs pašreiz vieno vairāk, jo saņemam no piegādātājiem labāku cenu. Pie mums notiek aitu cirpšana, kā ari lētāk pērkam dzīvniekus. Jau sākta kopīga produkcijas realizācija.
Viens no atspēriena punktiem jaunajiem biedriem, lai pieņemtu lēmumu par pievienošanos kooperatīvam, ir iespēja piedalīties pieredzes apmaiņas braucienā.
J. Tramdaha: – Cilvēki ir vairāk sākuši interesēties par aitkopību. Varbūt viņi neiestāsies kooperatīvā, bet var sekmēt kopīgo interešu īstenošanu.
– Kādus sagatavošanās darbus veicāt pirms kooperatīva veidošanas?
D. Bērzāja: – Veicām aptaujas par to, kuri saimnieki labprāt sadarbotos, tā apzinot sadarbībā ieinteresētos aitkopjus. Tika rīkoti semināri, notika diskusijas ar Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociāciju.
J. Tramdaha: – Arī novadiem izsūtījām informāciju, bet vai kāds izlēma pievienoties? Nodaļām aktīvāk jāstrādā, piesaistot potenciālos dalībniekus, arī no lielām saimniecībām, tās jāaptaujā.
– Vai radās kādas problēmas, kooperatīvu reģistrējot?
J. Tērauds: – Tuvākā uzņēmumu reģistra nodaļa atrodas Rīgā. Vienīgā problēma bija tā, ka mums kooperatīvu vajadzēja reģistrēt ļoti ātri, jo bija atlikušas tikai dažas dienas līdz atbalsta termiņa beigām. Ja būtu bijis vairāk laika, tad nebūtu stresa.
– Vai uzņēmuma reģistra sniegtā informācija ir pietiekama, lai sagatavotu dokumentus?
J. Tērauds: – Palīdzēja LLKC konsultante Daiga Bērzāja. Ja nebūtu saņemta palīdzība arī no Kooperatīvu asociācijas, varētu rasties problēmas. Piemēram, lai saprastu, cik dokumentu eksemplāru jāsagatavo. It kā Uzņēmumu reģistra mājaslapā atrodami paraugi ir, bet ja tas nav darīts, nepieciešamas konsultācijas. Izrādījās, ka dokumentus varēja sūtīt arī elektroniski. Pašā Uzņēmumu reģistrā bija pieejamas jaunas, koriģētas veidlapas, bet internetā bija atrodamas citas formas. Varbūt, ka formas bija ievietotas, taču šīs lapas struktūra tās neļāva atrast.
J. Tramdaha: – Uzmanība jāpievērš tam, ka mežsaimniecības kooperatīviem ir atšķirīgas prasības. Bez Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas mēs nebūtu tikuši galā.
–Vai paši topošā kooperatīva biedri varēj veikt dokumentu sagatavošanu?
J. Tērauds: – Divās nedēļās tas būtu arī pašam bez uztraukuma izdarāms, taču ir jāpilda tiešie pienākumi. Ja varētu visu laiku pavadīt kooperatīva vadībā, tad nebūtu problēmu. Dibinot otro kooperatīvu, noteikti pašam viss izdotos. Par reģistrāciju maksājām 300 latu, domājām, ka reģistrācija notiek vienu dienu, kā rakstīts, taču izrādījās, ka iesniegšanas diena netiek ņemta vērā, tikai trešajā dienā var saņemt dokumentus.
– Kā veidojās sadarbība ar institūcijām pašā reģistrācijas procesā?
J. Tērauds: – Institūcijas bija atsaucīgas, zvanījām arī tieši notāram, lai varam iecerēto paveikt. Bija nepieciešama neatlaidība.
– Pēc kāda principa izvēlējāties kooperatīva vadītāju?
D. Bērzāja: – Vadītāju izvēlējās ar aptaujas anketas palīdzību, kurā bija iekļauts jautājums, vai cilvēks vēlas kļūt par vadītāju. Izvērtējot anketu rezultātus, redzējām, ar kuriem pretendentiem sazināties. Biedriem rīkojām semināru, lai viņi varētu iepazīties. Iepriekšējā gadā aitkopības seminārā daļa kooperatīva biedru bija redzējuši Jāni, citi viņu atpazina saistībā ar piena lopkopību.
– Vai esat veikuši atzīšanas procesu? Kādas bija grūtības?
J. Tērauds: – Mēs vēl neesam atzīti. Mēģinām izpildīt visas prasības, lai atbilstu nosacījumiem, taču tas ir grūti sasniedzams, galvenokārt, – apgrozījums. Ja prasības neizpildīsim, tad ir jāatgriež saņemtās subsīdijas. Domājām, ka sākot no marta tiek dots gads, lai izmantotu piešķirtos līdzekļus, taču tos ieskaitīja tikai jūnijā, bet 15. novembrī visai summai jābūt izmantotai.
D. Bērzāja: – Alga par decembri ir jāizmaksā novembrī avansā. Bet atzīšanas kritēriji jāizpilda līdz vasarai. Naudu jau arī neieskaitīja uzreiz.
J. Tramdaha: – Nav īstas skaidrības, kas būs iekļauts nākamgad paredzētajos izdevumos.
D. Bērzāja: – Varbūt jāiegādājas kaut kas cits, nekā sākumā bija iecerēts. Pamatlīdzekļiem jāparedz kaut vai neliela summa. Tagad svarīgas bija mēbeles, datori, algas, degviela un citi biroju izveides izdevumi, nākamgad būs citas vajadzības. Piemēram, vaislas materiāla iegāde, lai varētu piesaistīt kooperatīva dalībniekus.
J. Tērauds: – Būtiskākais, lai ieguldījumi būtu saistīti ar tiešo darbību. Varētu algu nemaksāt, sasniedzot, piemēram, konkrētu apgrozījumu. Aitkopībā kā nozarē asni ir mazi, var tos nomīdīt.
J. Tramdaha: – Svarīgi ir samaksāt algu vadītājam, jo biedri nevar vienkārši „samest naudu” un nevar garantēt, ka nākamgad tā būs. Nozīmīga ir grāmatvedībaa, šobrīd izmantojam lauku programmu, lai segtu izdevumus.
– Ar cik lieliem ieguldījumiem jārēķinās, lai uzsāktu kooperatīva darbību?
J. Tērauds: Dibināšanai bija vajadzīgi 20 latu, visi savāca līdzekļus statūtkapitālam, vēl nepieciešami 300 lati par reģistrāciju. Kooperatīvā nevarēja būt mazāk par desmit biedriem, jo vēlējāmies saņemt atbalstu.
– Vai ieguldījumiem tika piesaistīts aizņemtais kapitāls?
J. Tērauds: – Nav aizņemto līdzekļu. Esam iesnieguši un ir apstiprināts projekts agregātu iegādei, šobrīd jau ierīce iegādāta un darbojas. Sniedzam pakalpojumu par 2 latiem (plus PVN) par vienas aitas cirpšanu, nodarbinām cilvēku, kuram maksājam 1 latu, starpība paliek kooperatīvam.
– Kā jūs realizējat produkciju?
J. Tērauds: – Katram no mums ir savi realizācijas kanāli, problēmu ar realizāciju nav. Produkciju neuzglabājam, jo esam mazas saimniecības. Ja apjoms sasniegtu 2000 jērus, tad būtu jādomā arī par uzglabāšanu. Aitkopībā nav būtiskas atšķirības bioloģiskajā un konvencionālajā saimniekošanā. Gala produkts daudz neatšķiras.
D. Bērzāja: – Ir aktīvāki biedri un pasīvāki, ir tādi, kas nogaida, kā attīstīties, viņos ir nedrošība. Mēs veidojām arī aptauju, lai apzinātu, kas katram no biedriem pieder, kādu cenu viņi gribētu par produkciju. Šobrīd galvenais ir lētāk iegādāties izejvielas. Svarīgi ir tas, ka izvēlēta bioloģiskā saimniekošana, kas varētu radīt iespēju attīstīties.
– Kā organizējat tirdzniecību? Cik daudz laika veltat pārdošanai?
J. Tērauds: – Katrs pārdodam tur, kur jau esam izveidojuši kontaktus, palīdzam, ja ir iespēja, citam kooperatīva biedram. Popularizējam pakalpojumu, ko šobrīd esam sākuši sniegt. Uzskatām, ka nopelnītos vajadzētu investēt logo izstrādē.
– Vai ir paši veicat arī produkcijas pārstādi?
J. Tērauds: – Pārstrādes nav, viens biedrs izveidoja kautuvi, līdz ar to domājam, vai kooperatīvam vispār vajadzētu pašiem savu. Sākumā domājām par mobilo kautuvi, sameklējām dažas iekārtas, bet ieguldījumus vajadzēja veikt uzreiz, līdz ar ko tas nebija izpildāms.
– Raksturojiet, lūdzu, kooperatīvā pielietoto loģistikas sistēmu?
J. Tērauds: – Izmantojam saimnieciski izdevīgāko variantu. Ir noslēgts līgums, taču nav noteiktas sistēmas, darām, kā tobrīd ir izdevīgāk. Apjomi nav bijuši lieli, līdz ar to nav nepieciešamības par to atsevišķi rūpēties.
– Vai izmantojat arī sadarbību ar citiem kooperatīviem, lai veiksmīgāk veiktu loģistiku?
J. Tērauds: – Mums ir izdevīgs līgums par žogu iegādi, ir zemas cenas, kooperatīva biedram ir redzams, cik kooperatīvs „uzliek cenu”, kas paliek pašam kooperatīvam.
Man ir transports, ja būs lielāks produkcijas apjoms, būs nepieciešamas papildus transports. Ir domāts par atsevišķas struktūrvienības reģistrēšanu, taču tas būtu īstenojams tikai tad, ja apjoms būtiski palielinātos. Sadarbība ar kooperatīvu „Latvijas aita” ir tiem, kuriem bijušās iepriekšējās iestrādes.
– Vai ir sarežģīti sakārtot nepieciešamo ar finansēm saistīto dokumentāciju?
J. Tērauds: – Nav mums kopīgas realizācijas, līdz ar to nav arī grūtību.
D. Bērzāja: – Nav ieguldīta vai kooperatīvam atdota tehnika, par ko var iegūt pajas.
– Vai ir bijuši kādi konflikti? Kā tos risināt?
J. Tērauds: – Sākumā ambīcijas jānoliek malā, mums pašreiz nav ko dalīt. Cilvēki raksturā atšķirās. Dikusijas notiek, bet pašreiz nav problēmu.Varbūt biežāk vajadzētu rīkot sapulces. Pietrūkst kopīgu pasākumu, braucienu, varbūt vairāk laika tam būs ziemā. Vajag piesaistīt jaunus biedrus, taču viņi vēl „neplūst aumaļām”.
– Jūsu praktiskie ieteikumi tiem, kuri vēlas uzsākt savstarpējo sadarbību!
J. Tērauds: – Var jau darboties arī bez kooperatīva, neformāli apvienojoties, taču galvenais ir strādāt kopā.
Elīna Ozola, LLKC Lauku attīstības nodaļas vadītāja
Linda Siliņa, LLKC Ekonomikas nodaļas vecākā speciāliste
Add new comment