You are here
Aitu ganāmpulka pārvaldības ekonomiskie aspekti
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālisti veikuši aprēķinus par realizētā aitu dzīvsvara kilograma pašizmaksu LLKC Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecībās, salīdzinot saimnieciskās darbības rezultātus laika periodā no 2013. gada līdz 2016. gadam. Aprēķinos izmantoti dati, kas iegūti no Zālēdāju projektā iesaistītajām aitkopības saimniecībām, t. i., saimniecību grāmatvedības, Lauksaimniecības datu centra (LDC) un saimniecību īpašnieku (vadītāju) sniegtās informācijas.
Pašizmaksa par aitas dzīvsvara kilogramu aprēķināta, saskaitot visas izmaksas, kas attiecas uz aitkopību un aitkopības produkcijas realizāciju, un iegūto rezultātu dalot ar saimniecības realizēto aitkopības produkcijas (iegūtā gaļa un dzīvnieki vaislai vai nobarošanai) svaru, kas pārrēķināta kautsvarā.
Aprēķinot vidējos svērtos rādītājus, nav izdalītas atsevišķi konvencionālās un bioloģiskās saimniecības.
Aitkopības saimniecībās būtisks efektivitātes rādītājs ir uzturēto aitu māšu skaits vidēji uz vienu hektāru (skatīt 1. attēlu), kas norāda uz saimniecības spēju pietiekami efektīvi izmantot pieejamās LIZ platības. Vērtējot Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecību rezultātus, redzams, ka vidējais aitu māšu skaits vidēji uz vienu ha palielinās. Ja salīdzina 2013. gadu ar 2016. gadu, var konstatēt, ka vidējais aitu māšu skaits uz vienu hektāru ir palielinājies par 30%, kas ir salīdzinoši straujš aitu māšu pieaugums vidēji uz vienu hektāru. Jāpiebilst, ka maksimāli audzējamo aitu skaits uz LIZ hektāra ir 6–10 aitas, ko ietekmē saimniecības saimniekošanas sistēma, zālāju bioloģiskā nozīmība un citi faktori.
Likumsakarīgi, ka, palielinoties aitu māšu skaitam vidēji uz vienu hektāru, palielinās arī iegūtās gaļas apjoms vidēji uz vienu hektāru. Palielinot gaļas ieguvi vidēji uz vienu hektāru, palielinās arī ieņēmumi vidēji uz vienu LIZ hektāru.
1. att. Vidējais svērtais aitu māšu skaits vidēji uz vienu hektāru un vidēji svērtais realizētais dzīvmasas gaļas apjoms kilogramos uz vienu hektāru Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecībās 2013.–2016. gadā
Analizējot aitu blīvumu aitkopības saimniecībās vidēji uz vienu hektāru, ganāmpulkā esošās lopu vienības tiek pārrēķinātas nosacīto liellopu vienībās (atbilstoši 2015. gada 7. aprīļa Ministru kabineta noteikumiem Nr. 171 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014. – 2020. gada plānošanas periodā”, 3.pielikumā izklāstītajai metodikai). Lielāks nosacīto liellopu vienību blīvums norāda, ka uz esošajām zemes platībām tiek uzturēts vairāk lopu, līdz ar to tiek efektīvāk izmantotas LIZ platības aitkopības produkcijas ieguvei un nodrošināts lielāks saimniecības neto apgrozījums. Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecībās nosacīto liellopu vienību pieaugums ir vērojams katru gadu, tikai 2016. gadā tika konstatēts neliels vidējais svērtais nosacīto liellopu vienību blīvuma samazinājums uz vienu hektāru LIZ (skatīt 2. attēlu). Nodrošinot lielāku nosacīto liellopu vienību vidēji uz vienu hektāru LIZ un efektīvi apsaimniekojot ganāmpulku, ir iespējams palielināt realizējamo gaļas kilogramu apjomu vidēji uz vienu hektāru.
2. att. Vidēji svērtais realizētais dzīvmasas gaļas apjoms kilogramos uz vienu hektāru un nosacīto liellopu vienību blīvums uz ha Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecībās 2013.–2016. gadā
Svarīgi ir ne tikai palielināt aitu māšu skaitu vidēji uz vienu hektāru LIZ, bet arī nodrošināt aitu māšu produktivitāti – pēc iespējas lielāku iegūto jēru skaitu vidēji no vidēji uz vienu aitu māti no ganāmpulka. Vērtējot Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecību rezultātus, var secināt, ka labākie jēru ieguves rādītāji ir bijuši 2015. gadā, kad vidēji uz vienu ganāmpulkā esošo aitu māti ir iegūts 1,71 jērs (skatīt 3. attēlu). Šādi rezultāti tika panākti, jo 2015. gadā vidējais svērtais atnesušos aitu skaits bija vairāk nekā viena aita ganāmpulkā, kas norāda, ka vairākas aitas bija atnesušās divas reizes minētajā gadā. Līdzīga tendence bija vērojama visā Latvijā, un Latvijas aitkopības saimniecības bija ieguvušas visvairāk jēru vidēji uz vienu aitu māti.
Vissliktākais gads jēru aitu atnešanās rezultātiem bija 2014. gads, kad vidēji bija atnesušās 0,79 aitu mātes, vidējais jēru skaits metienā bija 1,38 jēri. Vismazākais jēru skaits metienā ir bijis 2013. gadā. Mērķtiecīgi izkopjot ganāmpulku, ir iespējams būtiski palielināt jēru ieguvi, tādējādi 2015. gadā, salīdzinot ar 2013. gadu, LLKC Zālēdāju projekta izmēģinājuma saimniecībās pieaugums ir 25%.
Salīdzinot aitu atnešanās Latvijas vidējos rezultātus ar Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecībām, var secināt, ka Latvijas vidējie rezultāti ir stabili – katru gadu vidēji Latvijas aitu ganāmpulkos atnesas 0,9 aitu mātes.
3. att. Jēru ieguves un aitu atnešanās rādītāji Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecībās 2013.–2016. gadā un Latvijā vidējais 2013.– 2015. gadā
Analizējot Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecību darbību, tika vērtētas šo saimniecību ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu aitu māti un tas, cik liela daļa no izmaksām tika segta ar atbalstiem vidēji uz vienu aitu māti (skatīt 4. attēlu). Kopējās ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu aitu māti ir ar tendenci samazināties kopš 2014. gada, kad bija vislielākās ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu aitu māti. Salīdzinot 2016. gadu ar 2014. gadu, var secināt, ka ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu aitu māti ir sarukušas par 16%. Atbalsti 2015. gadā un 2016. gadā vidēji uz vienu aitu māti nosedza ap 73% ganāmpulka uzturēšanas izmaksu.
4. att. Vidējās svērtās aitu ganāmpulka uzturēšanas izmaksas un vidēji svērtais saņemtais atbalsts par aitu ganāmpulku (tajā skaitā atbalsti par apstrādātajām zemes platībām, kas tiek izmantotas aitkopībā) vidēji uz vienu aitu māti Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecībās 2013.–2016. gadā
Vērtējot tikai aitu mātes uzturēšanas izmaksas, var secināt, ka tās pārsniedz 150 eiro gadā jeb 0,40 eiro dienā. Tādēļ ir svarīgi no katras aitu mātes iegūt jērus, lai katrā metienā būtu vismaz 1,5 jēri un aitu mātes spētu nest peļņu aitkopības saimniecībai.
Iegūstot vairāk jēru, uzturēšanas izmaksas kopumā vidēji uz vienu aitu māti samazinās, jo samazinās pastāvīgo izmaksu daļa, kas attiecas uz aitu mātēm.
5. att. Vidējās svērtās aitu mātes uzturēšanas izmaksas bez jēriem, ataudzējamiem jaunlopiem un teķiem Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecībās 2013.–2016. gadā
Vislielākās izmaksas, apsaimniekojot aitu ganāmpulkus, Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecībām ir darba algas un sociālās apdrošināšanas maksājumi, pamatlīdzekļu nolietojuma un enerģijas izdevumi (skatīt 6. atēlu). Izmaksu struktūru ietekmē nepieciešamās investīcijas, ražošanas intensitāte un tehnoloģijas. Intensīvi saimniekojot, saimniecības izmaksu struktūrā lielāko īpatsvaru aizņems lopbarība pie nosacījuma, ja nav veiktas saimniecības apstākļiem neatbilstošas investīcijas, ir optimizēti saimniecībā veicamie darbi, lai nebūtu lieks darbaspēka un enerģijas patēriņš.
6. att. Vidējās svērtās realizētā aitas dzīvmasas gaļas kilograma saražošanas izmaksas Zālēdāju projekta izmēģinājuma aitkopības saimniecībās 2013.–2016. gadā
Secinājumi:
- Palielinot aitu māšu skaitu, var palielināt nosacīto liellopu vienību blīvumu uz vienu LIZ hektāru un līdz ar to arī palielināt saimniecības rīcībā esošās LIZ izmantošanas efektivitāti.
- Jo lielāks aitu māšu blīvums un nosacīto liellopu vienību blīvums uz vienu LIZ hektāru, jo vairāk dzīvmasas gaļas vidēji uz vienu hektāru saimniecībai ir iespējams iegūt.
- Aitkopības saimniecību lielākās izmaksu pozīcijas ir pirktā un pašražotā lopbarība, darba algas un sociālās apdrošināšanas maksājumi, pamatlīdzekļu nolietojuma izmaksas un enerģijas izmaksas.
- Atbalsta maksājumi Zālēdāju projekta aitkopības izmēģinājuma saimniecībās nosedz vidēji 73% no saimnieciskās darbības izmaksām.
- Jēru ieguves un aitu māšu atnešanās rezultāti Zālēdāju projekta aitkopības izmēģinājuma saimniecībās ir virs vidējiem rezultātiem Latvijā.
- Aitu mātes uzturēšanas izmaksas gadā veido vidēji 150 eiro jeb 0,40 eiro dienā, ko iespējams atgūt, nodrošinot aitu māšu grūsnību un palielinot jēru skaitu metienā un to saglabāšanu pēc dzimšanas.
- Lai palielinātu saimniecības rentabilitāti, ir jāizmanto tās aitu šķirnes vai to krustojumi, kas atbilst saimniecības saimniekošanas mērķiem un apstākļiem.
- Būtiska ietekme uz saimniecības ieņēmumiem ir realizējamās aitkopības produkcijas kvalitātei.
- Palielinot saimniekošanas intensitāti, samazinās pastāvīgo izmaksu īpatsvars saimniecību izmaksu struktūrā, kas norāda, ka saimnieciskā darbība tiek veikta efektīvāk.
10. Lai nodrošinātu labus saimniekošanas rezultātus, būtiska ir ne tikai pie rupjās lopbarības kvalitāte, bet arī atbilstošas dzīvnieku ēdināšana un turēšana atbilstoši dzīvnieka fizioloģiskajām vajadzībām.
Raivis Andersons,
LLKC konsultants ekonomikā, sadarbībā ar Lopkopības kompetenču centru