Vietējās pārtikas iepirkumi pašvaldībās – sarežģīti

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) veiktā aptauja par pašvaldību gatavību iepirkumos izvēlēties vietējo pārtiku liecina, ka to vēlētos darīt 91% pašvaldību. Tomēr joprojām šo procesu apgrūtina fakts, ka vietējie ražotāji nespēj nodrošināt nepieciešamās pārtikas klāstu un apjomus.

Lai dziļāk izprastu situāciju vietējās pārtikas iepirkumu jomā pašvaldībās, LLKC uz diskusiju aicināja pašvaldību, Zemkopības ministrijas (ZM), Latvijas Pašvaldību savienības (LPS), Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) un bioloģiskās pārtikas nozares pārstāvjus, kā arī LLKC reģionu darbiniekus, kuri piedalījās minētās aptaujas veikšanā.

Vēlme ir, nepieciešams stimuls

„Pētījumā aptaujājām lauku teritoriju un mazpilsētu pašvaldības. Iespējams, šie rezultāti būtu nedaudz citādāki, ja tajos iekļautu arī lielās pilsētās,” norāda Valsts Lauku tīkla (VLT) projektu vadītāja Guna Šulce, kuras pārziņā bija aptaujas „Latvijā ražotas pārtikas produkcijas noieta veicināšana pašvaldību publiskajos iepirkumos” īstenošana. 

Kopumā aptaujātas 99 pašvaldības, apkopojot informāciju par publiskajiem iepirkumiem 697 pašvaldību iestādēs. Lielākais vairums (72% no 315 atbildējušajām pašvaldību iestādēm) atzinis, ka galvenais princips uzvarētāja noteikšanai publiskajā pārtikas produktu iepirkumā ir zemākā cena. Tikai 28% minējuši saimniecisko izdevīgumu.

„Atklājās vēl kāds interesants fakts. Tikai 37% no aptaujātajām iestādēm izmanto tā dēvētos Zaļā iepirkuma nosacījumus, jo lielai daļai pašvaldību iepirkumu speciālistu nav izpratnes, kas tieši tas ir. Valda uzskats – tā ir bioloģiska produkcija, kas sadārdzina izmaksas,” norāda G. Šulce.

Tomēr ir arī pozitīvs piemērs. Guna Šulce izceļ Tukuma novada pašvaldību, kurā Zaļā iepirkuma nosacījumi tiek izmantoti.

Jānis Lukševics, Tukuma novada domes Iepirkumu speciālists: „Zaļo iepirkumu pielietojam visai atjautīgā veidā, mudinot ēdināšanas iestāžu vadītājus pirkt produktus lielākos vai otrreiz lietojamos iepakojumos, piemēram, pienu – spaiņos, kurus var atdot atpakaļ. Tādējādi mazinām atkritumu daudzumu. Rūpējoties par CO2 izmešu mazināšanu, cenšamies nodrošināt arī pēc iespējas īsākus produktu piegādes ceļus.”

Pašvaldības atzinušas, ka veicināt vietējās pārtikas iepirkšanu varētu, sniedzot dažāda veida atbalstu. „Aktīvākai vietējās pārtikas iepirkšanai pēc pašvaldību sacītā nepieciešams atbalsts no malas, piemēram, informācija par citu pašvaldību pieredzi, iepērkot vietējo pārtiku, piegādātāju loka apzināšana ar LLKC atbalstu, kā arī atsevišķas mācības par šī iepirkuma izstrādi,” skaidro Guna Šulce.

Noteikt pareizos kritērijus

Ņemot vērā to, ka vietējie ražotāji bieži vien nevar nodrošināt nepieciešamo pārtikas apjomu un klāstu, pašvaldības iestādes aizvien izmanto vairumtirdzniecības bāžu piedāvātos produktus. „Arī mēs pirms kāda laika sadarbojāmies ar vairumtirdzniecības bāzēm, kurām galvenais bija nevis piegādātā produkta kvalitāte un mūsu apmierinātība ar to, bet gan pārliecība, ka ar savu zemāko cenu viņi vienmēr uzvarēs. Šāds piegājiens mums apnika,” atzīst Jānis Lukševics.

Tādēļ Tukuma novada pašvaldība gada garumā pētījusi, kas un ko ražo novada teritorijā. Piesaistot ekspertu no malas, izstrādāti tādi iepirkuma kritēriji, lai ražotājs būtu ieinteresēts vietējo pārtiku ražot. „Par galveno kritēriju izvirzot vienīgi cenu, potenciālos ražotājus uzreiz atbaidām,” uzskata J. Lukševics.

Tukuma novada pašvaldība iesaistījusies arī Eiropas Komisijas projektā „Foodlinks”, ar Lielbritānijas kolēģu palīdzību izstrādājot pārtikas stratēģiju publiskajiem iepirkumiem novadā. „Uzskatu, ka viens modelis visiem Latvijas novadiem neder – katrā jāveic priekšizpēte, lai zinātu, kas tiek šajā teritorijā ražots un kādi attālumi būs līdz piegādes objektiem,” uzsver J. Lukševics.

Iepirkumu riski un ieguvumi

Tukuma novada pašvaldības veiksmīgais piemērs kalpojis arī par izpētes objektu LLU pētnieces Violas Korpas ziņojumam „Vietējo ražotāju tirgus daļas palielināšana pašvaldības pārtikas produktu iepirkumos: sociālekonomiskie ieguvumi un iespējamie riski”. „Lai gan citviet Eiropā pētījumi par vietējās pārtikas iepirkumu ietekmi uz kopienu tiek veikti kopš 2000. gada, parādot, ka ieguvumi pašvaldībām četrkāršojas, Latvijā tādu līdz šim nav bijis”, norāda Viola Korpa.

Ziņojumā pētīti 12 pēc lieluma atšķirīgi Tukuma novada pašvaldības izvēlēti uzņēmumi. Ja tie piegādātu pārtiku 10 pašvaldības iestādēm, tad ekonomiskais ieguvums no Iedzīvotāju ienākuma nodokļa pašvaldības budžetā būtu 27 436 eiro, bet, ja apgādātu  visas novada teritorijā esošās pašvaldības iestādes, tad tie būtu jau 55 378 eiro.

Viola Korpa: „Diemžēl izpētes procesā secinājām, ka lielākā daļa vietējo ražotāju ar vārdu salikumu „Tukuma novads” saprot tikai sava pagasta teritoriju un, piemēram, nav gatavi vest produkciju no Pūres uz Zenteni, lai gan krietni tālāko ceļu uz Nakts tirgu Rīgā viņi ir gatavi mērot.”

Tādēļ būtiska pēc pētnieces domām ir kopdarbība, kad vairāki ražotāji vienojas par sadarbību, lai nodrošinātu nepieciešamo produkcijas klāstu un apjomu. „Nav pat nepieciešams dibināt kooperatīvu. Vienkārši jāizrāda lielāka vēlme sadarboties,” tā V. Korpa.

Pētniece arī atzīst, ka nedrīkst aizmirst – jo vairāk novadu teritorijā ražotāju, jo vairāk cilvēku paliek tajā dzīvot, jo ir darbavietas. Turklāt, noturot iespējami vairāk iedzīvotāju, 60% no savas naudas viņi tērē konkrētās pašvaldības teritorijā, piemēram, zobārstniecībā, frizētavās, vai pie citiem mazajiem pakalpojumu sniedzējiem.

Savukārt riski, kas apdraud vietējās pārtikas publiskos iepirkumus ir vairāki. Pirmkārt, sliktas ražas gads, kad vietējo pārtiku nav iespējams nodrošināt nepieciešamajā apjomā. Otrkārt, vairumtirdzniecības bāzes, kas gatavas nodrošināt pilnīgi visu, ne tikai vietējam ražotājam iztrūkstošo. Treškārt, iepirkumu apstrīdēšana, kas šo iepirkumu aizvien vairāk apgrūtina ne vien Latvijā, bet arī visā Eiropā.

Ilze Rūtenberga-Bērziņa,

LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste