Pavlovnija – brīnumam būt vai nebūt

Klimata izmaiņas notiek mūsu acu priekšā. Siltāka klimata zona pamazām tuvojas Latvijai, un ziemas kļūst arvien maigākas. Ko tas nozīmē dārzkopībai? To, ka arvien drosmīgāk varam skatīties jaunu augu virzienā. To, kas kādreiz auga tikai Polijā, Vācijā vai Holandē, kļūst iespējams audzēt arī Rietumlatvijā un Latvijas centrālajos rajonos.

Šoreiz par augu – koku, kas līdz šim tieši mazās salcietības dēļ nav spējis iedzīvoties Latvijā. Pavlovnija – Princešu vai Ādama koks. Daudzi ceļojot ir redzējuši to Rietumeiropā. Eksistē abi nosaukumi – paulovnija un pavlovnija. Paulowniaceae dzimtas un sugas apritē ir divas – Paulownia elongata un Paulownia tomentosa. Vispirms par pirmo. Cilvēki pasaulē to ir iecienījuši skaisto violeto ziedkopu dēļ un tāpēc, ka  lapu īpatnējā novietojuma dēļ tā spēj dot labu noēnojumu. Tas ir viens no pasaulē visātrāk augošajiem kokiem. Vasarzaļais lapu koks ir 12–15 m augsts, ar ļoti lielām 15–40 cm sirdsveida lapām. Aug ļoti strauji. Zied pavasarī pirms lapu izplaukšanas ar zili violetas krāsas ziediem uz augšu vērstos ķekaros, mazliet atgādinot kastaņu sveces, tikai tās ir skrajākas un augstākas. Audzētāju pieredze Rietumeiropā rāda, ka 8 gados tas var sasniegt 8–10 m augstumu un 30–40 cm diametru. Latvijas apstākļos augšanas dinamika varētu nebūt tik strauja. Otras sugas iespējamā izplatība Latvijā varētu būt apšaubāma.

Vēsturiski pavlovnija ir cēlusies no Ķīnas, kur tās izplatība sasniedz 2,5 milj./ha. No turienes tā izplatījusies pa visu pasauli. Īpaši tiek izcelta Japānā, kur tā tiek saukta par Imperatoru koku, bieži attēlota uz apbalvojumiem, ģimeņu ģerboņiem. Daudz tiek kultivēta arī ASV, un pēdējos gados atlasīti salcietīgi hibrīdi arī   Kanādai. No turienes izejmateriāls ir nokļuvis līdz Krievijai, no kurienes stādi, pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, ir atceļojuši līdz Latvijai.

Ir vēl citi entuziasti vairākās vietās Latvijā, kas ir sākuši audzēt,  un ir pirmā pieredze par spēju ziemot. Citās vietās stādīto pavlovniju stādi, iespējams, Latvijā nākuši no Rietumeiropas, tādējādi, līdz ar to salcietība varētu būt mazāka un audzēšana riskantāka. Pēdējās ziemas gan ir bijušas salīdzinoši siltas.

Tieši salcietīgo formu parādīšanās mudināja mani iestādīt šo koku arī Gramzdas Ēdenes dārzā, lai jau šajā sezonā novērtētu  koka iespējas augt Latvijā. Šim kokam piemīt virkne unikālu īpašību. Pašlaik tas atrodas salīdzinoši vējainā vietā, bet 21 dienas laikā ir spējis paaugties par 10 cm.

• Koks var būt vērtīgs stādījumiem un parkiem. Milzīgās lapas var sasniegt pat 40–70 cm diametrā. Tā kā tās uz zariem izvietojas izteikti horizontāli, tās spēj dot pilnīgu ēnu, kas ir svarīgi sausākajās Latvijas daļās, kuras arvien vairāk piemeklē sausums. Papildus tam koki, pateicoties milzīgajai lapu virsmai, izdala skābekli un dažādus fitoncīdus.
• Koks var kļūt par vērtīgu medus augu bitēm, jo ziedēšanas laikā izdala nektāru. Izcilo ziedu vārpu ziedēšanas ilgums ir līdz diviem mēnešiem. Ziedot ziedi izdala maigu vaniļas–mandeļu smaržu.
• Koks ir ļoti strauji augošs, labvēlīgos apstākļos var vienā sezonā izaugt 4–5 m. Latvijā, piesardzīgi prognozējot, varētu dot 1–2 m. Vienlaikus tas ir vienīgais koks pasaulē, kurā apvienojas tik strauja augšanas dinamika un augsta koksnes izturība. Ir ziņas, ka koks ir spējis 5–8 gados sasniegt ciršanas gatavību. Mūsu apstākļos jau 15–20 gadi būtu ārkārtīgi fenomenāls sasniegums.
• Tiek iegūta viegla un izturīga, ļoti vērtīga koksne, no kuras ir iespējams gatavot mēbeles, izmantot kā apdares dēļus termiskai iedarbībai pakļautajās telpās – pirtīs, saunās. Koks pēc nociršanas labi atdod mitrumu, pat bez speciālām žāvētavām. Izžāvētā koksne kļūst “imūna” pret ūdeni. Ir bijuši eksperimenti ar apdares dēļiem, tos iegremdējot ūdenī uz trīs mēnešiem, un izņemot tie nav uzrādījuši praktiski nekādas uzbriešanas pazīmes. Var gatavot pat mūzikas instrumentus un iespējama tās pielietošana bioenerģētikā.
• Koks, pateicoties tam, ka spēj veidot lielu biomasu, var būt vērtīgs enerģijas augs biodegvielas iegūšanai.
• Koks “Fēnikss”, kas spēj reģenerēties, tātad ataugt. Atkarībā no izmantošanas iespējām kā lietas koku to var nozāģēt četras reizes. Ja vēlas izmantot malkai, ataugšana iespējama pat līdz 7 reizēm. Kamēr dzinumi ir jauni un maigi, ir iespējama to izmantošana pat lopbarībā. Koks spēj izturēt 12 tādas appļaušanas sezonas.
• Koku var izmantot arī pārtikas nolūkos, dažādos salātos var izmantot lapas un ziedus. Ja tās izmanto lopbarībai, tad svarīgs ir fakts, ka lapas satur līdz 20% olbaltumvielu.
•  Kokam ir dziļa sakņu sistēma, tādēļ ir stādāms platībās, kur draud augsnes erozijas briesmas. Koku saknes spēj augsni attīrīt no smagajiem metāliem. Uzlabojot augsnes struktūru, tiek sekmēta augsnes auglība.

Kas nepieciešams, lai šī koka audzēšana būtu sekmīgāka

• Vietas izvēle lielā mērā noteiks, cik sekmīga būs šī koka audzēšana. Vieta noteikti nedrīkst būt vējaina. Vietas, kur spēcīgi pūš vēji, jo sevišķi aukstie rietumu, ziemeļrietumu, austrumu un ziemeļaustrumu vēji, nebūs piemērotas. Jebkurā  atklātā vietā ir paaugstināts risks, ka ziemošanas periodā koks apsals. Labā ziņa ir tā, ka, ja sakņu sistēma būs paspējusi nostiprināties, tad virszemes daļa, lai arī nosals, tomēr spēs ataugt.
• Stādu izvēle. Nederēs neviens Rietumeiropas stādaudzētavās pirktais stāds, jo tie nespēj pārciest mūsu ziemošanas apstākļus. Šobrīd Latvijā ir pieejami jaunie stādi, kas ir ievesti no Krievijas, ar paaugstinātu salcietību līdz -27 ^oC. Stādi tiek piedāvāti konteineros. Stādu augstums ir no 25–60 cm atkarībā no spēcīguma. Lapas izkārtojas pamīšus, sākotnēji ļoti līdzīgas  gurķu vai kabaču lapām. Lapas izvietojas pie stumbra pamīšus. Starp stumbru un lapu veidojas pazares, kuras, līdzīgi kā gurķiem vai tomātiem, izgriež. Tas sekmē koka augšanu garumā. Savukārt, kam ir pieredze zaļo, nepārkoksnējušos spraudeņu apsakņošanā, var izgrieztās pazares izmantot pavairošanai.
• Stādīšanas bedres sagatavošana. Tā kā saknes aug ātri un spēcīgi, bedri vajag izveidot vismaz metru diametrā. Augsne jāuzirdina divu lāpstu dziļumā, tad to sajauc ar kompostētiem kūtsmēsliem vai kompostu svarā ap 20 kg.
• Stāda sagatavošana stādīšanai. Tā kā lapas un stumbrs stādiem ir zaļoksni, tad ir iespējams tos samērā vienkārši nolauzt. Lai tas nenotiktu, pareizi stāds jāizņem no konteinera. Vispirms, ar vienu roku turot konteineru aiz apakšas, ar otru roku uzmanīgi izspaida poda substrātu. Tad stādu paņem ar vienu roku starp pirkstiem, apgriež konteineru un uzmanīgi izņem stādu no konteinera.
• Stādīšana. Bedres vidū izveido uzkalniņu, uz kura uzliks stādu, jo sakņu kamols ir uzmanīgi jāizārda, lai saknes maksimāli atbrīvotu no konteinerā pieņemtās formas. Jācenšas, lai sakņu kamols vienmērīgi izplestos uz visām pusēm. Tad uzmanīgi saknēm sāk piebērt augsni, ik pa laikam viegli piespiežot. Stāda tikpat dziļi, cik stāds audzis konteinerā. Augsni ap stādu veido ar valnīti ar pazeminājumu uz stāda centru. Salaista ar vismaz 20 l ūdens, bet, ja augsne ir pilnīgi sausa, tad vajadzēs vēl vairāk. Vēlāk, ja mitruma trūkst, laista vismaz reizi nedēļā.
• Vēlams stādu, atstājot brīvu ap centru, nomulčēt ar 10 cm biezu mulčas slāni, izvēloties kādu no sekojošiem mulčas materiāliem – salmi, siens, šķelda.
• Apgriešana – šiem stādiem neko nevajag apgriezt, tikai paaugoties, kad pazares jau kļūst lielākas par 5 cm, tās izgriež, nevis izkniebj, jo tās nav tik trauslas kā gurķiem.
• Par mēslošanu – galvenokārt par to ir jāparūpējas pirms stādīšanas. Var audzēt zaļmēslojumu. Ja augsne ir pārāk skāba, tā ir jākaļķo ar 200–400 g kaļķojamā materiāla uz stādīšanas bedri. Nedrīkst stādīšanas gadā aizrauties ar slāpekli, jo īpaši,  stādot pēc Jāņiem. Pārlieka slāpekļa klātbūtne var traucēt jaunajiem dzinumiem pārkoksnēties.
• Lai uzlabotu un paātrinātu stāda iesakņošanos, ja tā nav aizvēja vieta, ir jāizveido mākslīgs aizvējš, izmantojot tādus materiālus, kas bremzē vēju, bet nodrošina gaisa apmaiņu. Rīkojas sekojoši. Pa bedres perimetru apliek stabus, piestiprina kādu sietu un vēja pusē – arī plēvi, kas radīs papildus aizvēju. Skarbāka klimata zonās, piemēram, Austrumlatvijā labāk ir stādīt uz pāris gadiem 40–50 cm diametra podā un pārziemināt vēsās un gaišās telpās. Kad zari ir pilnībā pārkoksnējušies, stādu no poda pārstāda paliekošā vietā.
• Par kaitēkļiem un slimībām pagaidām būtiskas informācijas nav.

Māris Narvils,

Vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils