Tiešā sēja – atziņas no Somijas

Pēdējā gada laikā vārdus “bezaršana” un “tiešā sēja” nācies dzirdēt tik bieži kā vēl nekad iepriekš. Jāatzīst gan, ka bieži cilvēki vēl īsti nesaprot šo terminu būtību un izmanto tos neatbilstoši situācijai. Bet tas nekas, galvenais, ka esam par to sākuši runāt publiski, un nu jau mums ir iespēja redzēt šo tehnoloģiju tepat, pie mums Latvijā – ārā “aiz logā”.

Ir cilvēki, kuri ar šo tehnoloģiju strādā jau gadus piecus. Tie lielākoties ir gados jauni saimnieki, kuri rēķina ilgtermiņā un ir gatavi izaicinājumiem. Nav ne jausmas, kāpēc tā iegājies, bet mums iespaidīgāki šķiet nevis savu tautiešu pieredzes stāsti, bet gan tas, ko pasaka kāds no ārpuses. Līdzīgi kā Bībelē – pravietis savā dzimtenē netiek mīlēts... Tad nu ienāca prātā padalīties ar pirms pieciem gadiem redzēto Somijā. Tas bija ļoti interesants brauciens uz šīs valsts vidieni ciemos pie Timo Rouhiainena. Tad nu – aiziet!

Dažādas tehnoloģijas un terminoloģija

Lai runātu vienā valodā, vispirms noskaidrosim, kas ir kas, un kādas tehnoloģijas augkopībā tiek izmantotas. Kas tad tiešā sēja patiesībā ir?

Visiem zināms, ka ir tradicionālā sistēma ar diskošanu, aršanu, šļūkšanu, kultivēšanu, ecēšanu, sēšanu, pievelšanu un novākšanu – pilna vairākkārtēja augsnes apstrāde ar apvēršanu. Atkarībā no saimniekošanas veida tehnoloģijai pa vidu mēdz būt vēl arī mēslojuma izkliedēšana, smidzināšana un, iespējams, vēl kādas citas operācijas.

Nākamais solis tiešās sējas virzienā ir minimālā augsnes apstrāde, kur jau tiek iztikts bez augsnes apvēršanas (aršanas). Atkarībā no saimnieka pārliecības un augsnes sastāva iespējams, piemēram, reizi 5 gados periodiski izmantot arī dziļirdināšanu. Šajā tehnoloģijā parasti tiek izmantoti diski un viens kombinētais agregāts, kas nodrošina gan augsnes pirmssējas apstrādes veikšanu (kultivators/frēze un veltnis), gan pašu sēju (parasta vai kombinētā sējmašīna), gan arī pēcsējas apstrādi (piespiedējveltņi, ecēšas). Minimālās augsnes apstrādes rezultātā augsnes virskārta tiek apstrādāta līdz 8 cm dziļumā, sajaucot tur esošās augu atliekas ar augsni. Minimālajā augsnes apstrādē lauks tiek mazāk nobraukāts, jo visas operācijas, izņemot pamatapstrādi ar diskiem, faktiski ir apvienotas vienā agregātā.

Visbeidzot šīs dienas galvenā tēma – tiešā sēja. Tehnoloģijas galvenā īpatnība ir tā, ka vienīgā augsnes apstrāde tajā ir sēklas vadziņas iegriešana. Un viss! Lai sekmīgi strādātu, nav vajadzīgs ne dziļirdinātājs, ne arkls, ne diski, ne kultivators, ne ecēšas, ne veltnis... un, protams, arī visu šo tehniku velkošie traktori. Tas ir: ātri – sēšanas ātrums 14 km/h ir pilnīgi normāls; lēti – mazāk tehnikas vienību, mazāk degvielas, mazāk darbaspēka; un tas ir ekonomiski izdevīgi – ražu līmenis faktiski neatšķiras, bet AAL patēriņš saskaņā ar somu 16 gadu pieredzi ar gadiem pat samazinās.

Tiešās sējas paveids ir angliski sauktais StripTill, kam nav īsti atbilstoša tulkojuma latviešu valodā. Varētu saukt par joslveida apstrādi, bet tad pazūd vārds “sēšana”. Varētu saukt vēl kaut kā, bet labāk paliksim pie Striptila, līdzīgi kā, piemēram, kokakolu taču arī netulkojam latviski... Šī tiešās sējas paveida vienīgā atšķirība no klasiskās tiešās sējas ir tā, ka bez sēklas vadziņas iegriešanas augsnē sēklas vadziņa tiek arī uzirdināta aptuveni 15 mm platumā. Irdināšanas dziļumu iespējams mainīt atkarībā no audzējamās kultūras. Kviešiem parasti ap 5 cm, rapsim 20–25 cm. Striptilā strādājot, jārēķinās ar to, ka tāda pat platuma sējmašīnas vilkšanai būs vajadzīgs jaudīgāks traktors. Jo dziļāk augsnē būs irdināšanas zari, jo lielāka vilces jauda būs nepieciešama.

Un visbeidzot – tikai pārdomām, rosinot domāt arī par nākamo tēmu saistībā ar degvielas patēriņu – dabā augsnes apvēršana nav novērojama, bet viss vienalga aug un attīstās, augsnei ir dabīga struktūra. Mēs ar aršanu katru gadu šo struktūru sagraujam, tomēr “ierokam” dziļāk nezāles un uzirdinām augsni. Bet:

* ierokot vienas nezāles, mēs katru gadu arī no sēklu bankas izceļam virspusē tur dziļumā bezgaismas apstākļos nedīgstošās sēklas;

* ar arklu uzirdinājuši augsni, mēs tūlīt cenšamies to atkal pieblīvēt –  apzināti ar aruma apakškārtas blīvētājiem un neapzināti ar dažādiem kultivatoriem, sējmašīnām un veltņiem.

Degvielas patēriņš

Degvielas patēriņš ir tieši saistīts ar augsnes apstrādes dziļumu, izmantotās tehnikas veidu/noslodzi un izmantojamo darba mašīnu skaitu. Tradicionālajā tehnoloģijā maksimālais apstrādes dziļums ir aptuveni 18–20 cm, minimālajā – līdz 8, bet tiešā sējā 5 cm. Pārbraucienu skaits pa lauku sējuma ierīkošanai pa tehnoloģijām ir attiecīgi 5,2 un 1. Tas viss uzskatāmi summējas arī kopējā degvielas patēriņā uz hektāru, skaitot kopā pilnīgi visu, sākot ar augsnes apstrādi, mēslojuma iestrādi, augu aizsardzību, un beidzot ar graudu transportu līdz glabāšanas vietai. Rezultāti ir iespaidīgi: tradicionālā tehnoloģija 89 litri/ha; minimālā augsnes apstrāde 67 litri/ha; tiešā sēja 50 litri/ha.

Citas izmaksas

Degvielas patēriņam proporcionālas ir gan darbaspēka, gan investīciju, gan arī ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas. Atšķirība sējumu ierīkošanā, rēķinot tehnikas pakalpojumu tirgus cenā, ir 65 pret 187 eiro/ha tiešās sējas labā. Pārmaksāti 122 eiro uz katru hektāru katru gadu.

Mīti un reāla pieredze

Tiešajā sējā ir mazākas ražas

Pēc pārejas no tradicionālās tehnoloģijas uz tiešo sēju ražas līmenis pirmajos gados, iespējams, būs zemāks. Tas tāpēc, ka augsnes dabīgās struktūras izveidošana ir laikietilpīgs process, kā laikā veidojas dabīga struktūra, normalizējas ūdens, gaisa un barības vielu aprite, kā arī bioloģiskā aktivitāte. Lai augsne pilnībā “atdzīvotos”, jārēķinās ar vismaz 3 līdz 5 gadiem. Pāreja uz tiešo sēju būs sekmīgāka, ja pirms pārejas pāris gadus tīrumā tiek audzēts daudzgadīgais zālājs (ieteicams tauriņziežu – slāpekļa piesaistei) ar iespējami dziļāku sakņu sistēmu. Vienīgā problēma, ka nopļautā zāle jānovāc no lauka. Tā gan ir lopbarība, kam varētu būt labs noiets. Somijā 16 gadu izmēģinājumu rezultātā ir pierādīts, ka kultūraugu ražas tradicionālajā un tiešās sējas tehnoloģijā faktiski neatšķiras.

Tiešā sēja Latvijā nestrādās

Tiešā sēja Latvijā jau strādā, ir vairāku gadu pieredze un ļoti labi rezultāti. Vēl vairāk – ja tiešā sēja jau 30 gadus strādā Somijā, kur ir īsāks veģetācijas periods, vēsāks un mitrāks klimats, nabadzīgākas augsnes, tad Latvijā šī tehnoloģija nevar nestrādāt. Iespējams gan, ka var atrast īpašas situācijas, kad tehnoloģija nevar parādīt savas maksimālās iespējas, bet tas pilnīgi noteikti nebūs dominējoši.

Kopš 2018. gada (līdz 2023. gadam) LLKC kopā ar Latvijas Dabas fondu īsteno projektu Life CRAFT, kura ietvaros 8 saimniecībās Zemgalē 143 ha platībā notiek tiešās sējas demonstrējumi. Jau pirmajos divos gados ir skaidri redzamas izmaiņas augsnes struktūrā.

Tiešā sēja nav piemērota visām kultūrām

Somijā tiešajā sējā sekmīgi audzē pat cukurbietes. Analizējot augsnes stāvokli iepriekšējā rudenī novāktam cukurbiešu laukam, vietā, kur cukurbiešu kravas tika vestas no lauka, maija beigās augsne bija tik irdena, ka lāpstu tajā varēja iedurt pat bez kājas palīdzības.

Pastāv bažas par to, ka rapsī varētu rasties palielināts risks gliemežu invāzijai tāpēc, ka uz lauka virsmas paliek liels daudzums sasmalcinātu augu atlieku, kur krājas mitrums, kas gliemežiem ir patīkama vide. Somi iesaka pļaut graudaugus pēc iespējas augstāk, atstājot maksimāli garus rugājus. Pamatojums ir tāds, ka garie rugāji:

* kalpo kā aizsegs no vēja, tā samazinot mitruma iztvaikošanu no augsnes;

* faktiski nenoēno, bet rada siltumnīcas efektu augsnes virskārtai, ļaujot tai uzsilt;

* nerada lielu sasmalcināto salmu masu uz augsnes virskārtas, līdz ar to neļaujot tur attīstīties slimībām un tiem pašiem gliemežiem;

* lieki nenoslogo kombaina kuļaparātu, jo salmi tiek atstāti uz lauka “uz kājas”;

* ir videi draudzīgāki un rada iespēju tajos paslēpties gan putniem, gan arī sīkiem dzīvniekiem.

Tomēr galvenais nosacījums ir un paliek – ilgtspējīga augu maiņa.

Tiešā sēja nav piemērota visām augsnēm

Jo smagāka augsne, jo tā stabilāka un noturīgāka pret dažādu faktoru radītajiem struktūras bojājumiem. Somijas augsnes salīdzinājumā ar Latvijas augsnēm ir vieglākas, un Somijā tiešās sējas tehnoloģijās tiek apsēti 20% no visas aramzemes. Tiešajā sējā situācija augsnes mitruma režīma ziņā ir daudz pozitīvāka, jo augsnei ir dabīga struktūra, kas nodrošina optimālu mitruma režīmu arī salīdzinoši sliktos laika apstākļos (pārāk sauss vai pārāk mitrs). Papildu visam augsnes virskārtā esošās augu atliekas aizsargā augsni no izkalšanas, saglabā to siltu, aizsargā no lietus radītā sablīvējuma un dažādu veidu erozijas, kā arī augu barības vielu izskalošanās un CO₂ emisijām.

Tiešajā sējā nepieciešams izmantot vairāk AAL

Herbicīdu patēriņš ar laiku pat samazinās, jo augsnes virskārtā esošās viengadīgās nezāles pamazām iznīkst, bet dziļāk esošās nespēj uzdīgt un netiek izceltas augsnes virskārtā, neradot nepieciešamību tās iznīcināt. Fungicīdu un insekticīdu daudzums pēc somu pieredzes būtiski neatšķiras.

Izmantotie AAL nogalina visu dzīvo

Ar lāpstu nogriežot augsnes virskārtu, parādās skats, kas atgādina labu Šveices sieru – augsne ir burtiski sacaurumota ar dažāda izmēra slieku un citu augsnē dzīvojošo iemītnieku aliņām. Augsnes virskārtā esošās augu atlieku paliekas ir pilnas ar dažādiem kukaiņiem, tārpiņiem un sliekām. Somi saka, ka glifosāta preparāti pat uzlabo sliekām dzīvi, jo palīdz straujāk satrūdēt augu atliekām, padarot tās sliekām pārstrādājamas.

Ņemot par pamatu somu mērījumu rezultātus, veselīgā augsnē vienā hektārā dzīvo aptuveni 2000 kg slieku. Un katra slieka dienā “pārstrādā” ar savu masu vienādu augsnes daudzumu, to attiecīgi bagātinot.

Risks varētu būt pret gliemežiem izmantojamo AAL izmantošana, jo tie ir kaitīgi arī sliekām, tomēr somiem nav gliemežu problēmu, jo rapsi vienā laukā audzē ne biežāk kā reizi 6 gados.

Tiešā sēja mazina erozijas intensitāti

Tehnoloģija nodrošina maksimāli labus apstākļus vēja un ūdens erozijas novēršanai, kā arī mitruma iztvaikošanas samazināšanai, vienlaikus uzturot augsnē optimālus mitruma un gaisa apmaiņas procesus. Kombinācijā ar aizsargjoslām erozijas un augu barības vielu noplūdes nav praktiski nemaz. Timo saimniecībā blakus intensīvi izmantotam tiešās sējas laukam tek neliela upīte, un tajā dzīvo foreles.

Tiešās sējas sējmašīna ir smaga un sablīvē augsni

Sējmašīnas masa vairāk vai mazāk atkarīga no tās konstrukcijas un vispārējiem kinemātikas principiem. Pastāv uzskats, ka sējmašīnas masa nepieciešama, lai padarītu iespējamu sējas lemesīšu iegriešanos augsnē. Papildus vēl ir arī klientu prasības pēc maksimāli lielām izsējas materiāla tvertnēm. Tā visa ir taisnība, un prasības arī daļēji pamatotas. Tomēr ir ļoti svarīgi, kur atrodas sējmašīnas smaguma centrs un kur atrodas sējmašīnas darbīgās daļas, kuras paredzēts iespiest augsnē ar šīs pašas sējmašīnas masu. Jo tālāk no smaguma centra atrodas sējas lemesīši, jo lielāka masa nepieciešama. Tradicionāli tiek rēķināts, ka lemesīšu iedziļināšanai nepieciešami 250–270 kg uz katru lemesīti. Tomēr arī šī nav absolūta patiesība, jo:

* kurš gan ir teicis, ka sēklas gultne jāiegriež tieši sējas lemesītim?

* kāpēc gan to nevar darīt, piemēram, izmantojot sējmašīnas smaguma centram praktiski blakus esošu disku nažu rindu, kas ar savu viļņoto profilu vēl arī papildus nedaudz attīra no augu atliekām sēklas vadziņas malas, lai tur esošā augsne varētu nokļūt tiešā kontaktā ar saules stariem un uzsilt?

Šādā gadījumā arī sējmašīnas masai nav jābūt tik lielai salīdzinājumā, ja “uzsvars” tiek likts uz sējas lemesīšiem, kas parasti izvietoti daudz tālāk no smaguma centra. Minētajā gadījumā disku nažiem pietiek ar 200 kg, bet sēklas lemesītim 270 kg vietā vien ar 50 kg. Šāda 6 metrus plata mehāniskā sējmašīna sver aptuveni 5,5 tonnas.

Augsnes struktūra ir tāda, ka pat kombaina pēdās maija beigās apmeklētajos laukos lāpstu varēja iedurt tikai ar rokām vien – bez kājas palīdzības. Līdz ar to šādu augsni ar tādu vertikāli vērstu struktūru ir praktiski neiespējami sablīvēt.

Ierodoties Somijā, tur iepriekšējo nedēļu bija smagi nolijis, un tiešās sējas laukus no tradicionālajiem varēja atšķirt arī pēc ūdens daudzuma uz tiem. Tiešās sējas lauki bija praktiski bez peļķēm.

Tiešās sējas sējmašīna ir dārga

Somijā par ASV ražotu, zaļā krāsā krāsotu tiešās sējas sējmašīnu ar darba platumu 4,5 m jāmaksā 42 000 eiro plus PVN. Rēķinot, ka tā ir vienīgā šajā tehnoloģijā izmantojamā mašīna ar vienu traktoru un ar to iespējams apsēt līdz pat 500 ha sezonā, papildus vēl rēķinot, ka tiks ietaupīts gan uz degvielas, gan darbaspēka un citas tehnikas izmantošanas rēķina, cena pavisam nav liela.

Tiešās sējas sējmašīnai ir pārāk liels rindstarpu platums

Parasti tradicionālo sējmašīnu rindstarpu platums ir 12,5 cm, tomēr tiešajā sējā izmanto sējmašīnas ar 15, 16, 17, 19 un pat 30 cm analogiem. Somijā ir pierādīts, ka ražas atšķirības nav ievērojamas. Tomēr sējmašīnas ar lielāku rindstarpu platumu sekmīgāk strādā laukos, kur vairāk augu atlieku, jo to plūsma starp sējas lemesīšiem ir brīvāka – sējmašīna faktiski nav nosprostojama.

Ar tiešās sējas sējmašīnu nav iespējams iedot pamatmēslojumu

Sējmašīnas ir pieejamas gan ar sēklas un minerālmēslu sēšanas iespējām, gan arī ar papildu iespēju iestrādāt šķidro mēslojumu. Somu pētījumi rāda, ka mēslojums darbojas visefektīvāk, ja to iestrādā pēc iespējas tuvāk sēklai – vislabāk vienā rindā. Tādā veidā tiek panākta vēl arī papildu degvielas ekonomija, jo nav jāgriež papildu vadziņas.

Secinājumi

Tiešajai sējai faktiski nav trūkumu – tā ir dabā notiekošajiem procesiem vistuvākā sēšanas metode.

Tehnoloģija ir videi draudzīga, taupa resursus un ir ekonomiski izdevīga.

Ražas ir nedaudz lielākas kā tradicionālajā tehnoloģijā.

AAL lietošanas intensitāte ir aptuveni tādā pat līmenī kā tradicionālajā tehnoloģijā.

Izmantojot šo tehnoloģiju, augsne pilnībā “atdzīvojas” aptuveni 3–5 gadu laikā.

Sēšanas termiņu ievērošana šajā tehnoloģijā nav tik strikta kā tradicionālajā, jo augsne ilgāk iesilst un ilgāk paliek silta.

Augsne tiek pasargāta gan no mitruma iztvaikošanas, gan dažāda veida erozijas, kā arī no sablīvēšanās lietus ietekmē.

Sējas process ir maksimāli ātrs.

Un visbeidzot pamatnosacījums – kā jebkurai tehnoloģijai arī tiešajai sējai maksimālo efektivitāti iespējams sasniegt, vien ievērot optimālu augu maiņas plānu.

Jānis Kažotnieks,
LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs

Foto: no Jāņa Kažotnieka arhīva