Dažādu ēdināšanas sistēmu ietekme uz gaļas šķirņu vaislas teļu atbilstību līdz lecināšanas uzsākšanai bioloģiskās saimniekošanas sistēmā. Papildināts

26. September 2022.

Lopkopība

Demonstrējumi lopkopībā

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs īsteno pasākumu Zemkopības ministrijas demonstrējumu programmas lopkopībā LAP 2014.-2020. apakšpasākumā “Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem”, tēma: Dažādu ēdināšanas sistēmu ietekme uz gaļas šķirņu vaislas teļu atbilstību līdz lecināšanas uzsākšanai bioloģiskās saimniekošanas sistēmā. LAD160419/P21, 6. lote.

Par ēdināšanu un barības devu sagatavošanu:

Vaislai audzējamo teļu grupu dzīvnieki tika ēdināti ar saimniecībā sagatavotu rupjās lopbarības maisījumu, kas tika ievietots barības maisītājā, sasmalcināts un ievests izdalei uz barības galda. Maisījuma sastāvā bija dažādu pļāvumu zāles skābbarība, siens, kukurūzas skābbarība, atsevišķos gadījumos graudaugu salmi, maisījumam tika pievienota minerālbarība, kas paredzēta teļu ēdināšanai. Rupjās lopbarības maisījums tika sagatavots, lai kopproteīna saturs maisījumam būtu 12–13% , enerģija 6–7 NEM, MJ/kg, 4,02 NEG, MJ/kg, kokšķiedra ADF 25–28% , NDF 40–48%, Ca 0,6–0,9%, P 0,20–0,27%, K 1,7%, ciete 15%, sausnas sagremojamība 67%, barības sausnas % no 54 līdz 62. Teļu grupām, kur barības devā iekļauta maltu graudu barība, atsevišķi šai grupai (visos atkārtojumos) tika izēdināta maltu graudu barība. Barības devas tika sagatavotas, izmantojot Microsoft Excel programmu, pamatojoties uz nepieciešamajām barības vielām dzīvniekiem attiecīgā fizioloģiskā vecuma posmā.

Audzējamās teles tika komplektētas un audzētas pēc atšķiršanas no zīdītājgovīm vidēji 220. līdz 520. dzīves dienai visos atkārtojumos. Ēdinot dzīvniekus, bija jāņem vērā dzīvnieka vecums un dzīvmasa. Lai vaislai audzētās teles pareizi augtu un attīstītos, tām ir nepieciešams šajā periodā dzīvmasas pieaugums diennaktī no 0,75 līdz 0,9 kg. Lai šo mērķi sasniegtu, ar barību dzīvniekam ir jāuzņem kopproteīns 860–1100 g dienā, enerģija dzīvmasas pieaugumam 16–20 NEG/MJ, enerģija uzturei 25–32 NEM/MJ, Ca 32–40 g, P 19–30 g. Vidējās barības devas visos atkārtojumos tika sagatavotas 7–9 mēnešu vecām telēm, ar vidējo dzīvmasu 250 kg jāuzņem 6–7 barības sausnas kilogrami: kas sastāv no rupjās lopbarības maisījuma 8,5–9,5 kg, otrai grupai ar graudu piebarošanu papildus 0,5–0,8 kg malti graudi un 8 kg rupjās lopbarības maisījuma. Tas nodrošina kopproteīnu 12,1% un enerģiju NEM, MJ 22,65 un NEG, MJ 8,9; otrai grupai nodrošina kopproteīnu 12,1% un enerģijas NEM, MJ 22,65 un NEG, MJ 10,23–10,71 vajadzības izvirzītajam audzēšanas mērķim. Abām grupām ar rupjo lopbarības maisījumu faktiski barības vielu vajadzība tiek nodrošināta, bet novērots, ka visi dzīvnieki nav spējīgi vienādi uzņemt rupjo lopbarību, tāpēc šajā posmā grupā ar graudu barības piebarošanu neuzņemto barības vielu vajadzību kompensē graudu barība, kas stimulē labāku dzīvnieku nodrošināšanu ar barības vielām – enerģiju un proteīnu.

Tālāk barības devas tika sagatavotas 10–13 mēnešus vecām telēm, ar vidējo dzīvmasu 370 kg jāuzņem 8–9 barības sausnas kilogrami: kas sastāv no rupjās lopbarības maisījuma 14 kg, otrai grupai ar graudu piebarošanu papildus 0,2–0,4 kg malti graudi un 13 kg rupjās lopbarības maisījuma. Tas nodrošina kopproteīna 12,8 un enerģijas NEM, MJ 29,14 un NEG, MJ 13,71, otrai grupai atšķirīgi enerģijas NEM, MJ 29,14 un NEG, MJ 15,4 vajadzības izvirzītajam audzēšanas mērķim nodrošināta ar rupjās barības maisījumu, bet ir dzīvnieki, kas nespēj uzņemt rupjo lopbarību pēc paredzētā, tāpēc miltu maisījums kompensē neuzņemto enerģijas un proteīna daudzumu.

Tālākā periodā barības devas tika sagatavotas 14–18 mēnešus vecām telēm, ar vidējo dzīvmasu 450 kg jāuzņem 10,8–12 barības sausnas kilogrami: kas sastāv no rupjās lopbarības maisījuma 18 kg, otrai grupai ar graudu piebarošanu papildus 0,2 kg malti graudi un 17,5 kg rupjās lopbarības maisījuma. Tas nodrošina kopproteīna12,8 un enerģijas NEM, MJ 35,17 un NEG, MJ 19,5, otrai grupai atšķirīgi enerģijas NEM, MJ 35,17 un NEG, MJ 21,22 vajadzības izvirzītajam audzēšanas mērķim nodrošināta ar rupjās barības maisījumu, bet ir dzīvnieki, kas nespēj uzņemt rupjo lopbarību pēc paredzētā, tāpēc miltu maisījums kompensē neuzņemto enerģijas un proteīna daudzumu. Ja gatavo šāda tipa rupjās barības maisījumu, teorētiski varētu iztikt bez maltu miltu piebarošanas, jo, pievienojot miltu maisījumu barības devai, kopproteīna procentuālais sastāvs nemainās, mainās aprēķinātie grami uz dzīvnieku, tāpat būtiskas izmaiņas nav NEM MJ, palielinās NEG MJ, kas ir enerģija, kas nodrošina dzīvnieku dzīvmasas pieaugumu. Vaislai audzējamajiem dzīvniekiem NEM MJ būtiski pārsniegt vajadzīgo nav ieteicami, tāpēc dzīvmasas rādītājiem ir būtiska nozīme dzīvnieku audzēšanā.

Tāpēc lielākā uzmanība tika veltīta rupjās lopbarības maisījuma sagatavošanai, lai barība tiktu uzņemta. Izmantojot sagatavotās barības devas, ar skābbarību un sienu nodrošināja 85–100% no vajadzīgām barības vielām. Grupai, kur barības devā tika iekļauti malti graudi, vidējais graudu apjoms diennaktī bija no 0,2–0,8 kg, graudu barības funkcija barības devā bija palielināt enerģijas līmeni kopējā barības devā, bet nemazināt rupjās lopbarības uzņemšanu. Tāpēc būtiski rupjās barības maisījuma ķīmisko sastāvu sagatavot pēc iespējas ar nemainīgākiem rādītājiem. Graudu barībā kopproteīna līmenis bija no 11,5 līdz 13%, ciete no 58 līdz 60% , NEM 8,6 MJ/kg, NEG 5,5 MJ/kg, ciete 56–61%.

Ķermeņa kondīcijas vērtējums demonstrējuma dzīvniekiem:

Limuzīnas šķirnes vaislas teļu izaudzēšanas gaita galvenokārt tika vērtēta, abu grupu teles regulāri sverot. Attīstība tika vērtēta vizuāli katrā svēršanas reizē, bet vērtējumu par teles attīstību ieguvām, izmērot krustu augstumu ar Lidtina mēru. Izaudzēšanas laikā visos atkārtojumos tika veikti divi mērījumi vidēji 365 un 510 dienu vecumā. Svēršanas reizēs vizuāli tika vērtēta ķermeņa kondīcija, tomēr datu bāze par vērtējuma rezultātiem netika izveidota, jo abu grupu vaislas telēm kondīcija bija optimāla no 3,0 līdz 3,5 punktiem, vērtējot 5 punktu sistēmā[1]

Vidējais krustu augstums abu grupu telēm demonstrējuma laikā redzams 1. attēlā.

att. Vidējais krustu augstums telēm demonstrējuma laikā

Vaislas telēm vidējais krustu augstums gada vecumā starp grupām būtiski neatšķīrās un arī demonstrējuma gados krustu augstums bija līdzīgs. Līdzīgu secinājumu par krustu augstumu var izdarīt arī par 510 dienu vecām telēm. Lielāko krustu augstumu novērojām telēm 2020. gadā, kad grupai ar piebarošanu vidējais krustu augstums bija 135,4 cm un grupai bez piebarošanas 135,1 cm.

Demonstrējumā iegūtie rezultāti liecina, kas saimniecībā abu grupu teles attīstījās optimāli. Kā liecina citu autoru pētījumi, tad starp dzīvmasu un krustu augstumu pastāv vidēji cieša līdz cieša fenotipiskā korelācija, kas ļauj secināt, ka teles ar optimālu dzīvmasu būs arī pietiekoši izaugušas (Bene at al., 2007; Karamfilov et al., 2019).

Izbarotās spēkbarības uzskaite demonstrējumā:

Demonstrējumā trijos atkārtojumos vienai no grupām tika izēdināti papildus malti graudi. Visu atkārtojumu laikā notika izēdināto malto graudu uzskaite. Izēdināto graudu apjoms laika periodā svārstījās, izvērtējot dzīvnieku dzīvmasas diennakts pieaugumu, ko aprēķināja pēc dzīvnieku dzīvmasas noteikšanas audzēšanas procesa laikā. Visvairāk malto graudu vienam dzīvniekam tika izlietots dzīvnieku audzēšanas periodā no 7 mēnešu vecuma līdz 9 mēnešu vecumam. Šajā periodā vidējais graudu barības patēriņš uz vienu dzīvnieku vidēji bija no 0,5 līdz 0,8 kg, periodā no 10 līdz 13 mēnešu vecumam graudu barības patēriņš vidēji pa atkārtojumiem bija no 0,2 līdz 0,4 kg diennaktī uz vienu dzīvnieku. Teļu audzēšanas posmā no 13 līdz 18 mēnešu vecumam graudu barības daudzums vidēji svārstījās no 0,1 līdz 0,2 kg vienam dzīvniekam.

Pirmajā atkārtojumā graudu barība visā audzēšanas periodā demonstrējumā tika izēdināta 117 kg, otrajā atkārtojumā graudu barība visā audzēšanas periodā demonstrējumā tika izēdināta 124,8 kg, trešajā atkārtojumā graudu barība visā audzēšanas periodā demonstrējumā tika izēdināta 123,2 kg. Graudi tika izaudzēti saimniecībā, kurā saimniekošana notiek ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm. Graudu cenu varam vērtēt demonstrējuma laika periodā vidēji 170 kg/tonna. Demonstrējuma laikā vidēji viena dzīvnieka piebarošanai ar graudu barību tika patērēti 11–13 kg malti graudi. Ja ķīmiskie rādītāji rupjās barības maisījumam ir tādi kā konkrētajā saimniecībā demonstrējuma laikā, mainoties rupjās barības ķīmiskajiem rādītājiem, mainīsies arī graudu barības apjoms.

Demonstrējuma mērķis bija parādīt atšķirīgu ēdināšanas sistēmu ietekmi uz gaļas šķirnes vaislas teļu atbilstību līdz lecināšanas uzsākšanai, lai ar dažādu ēdināšanas metožu palīdzību panāktu, ka 70–85% ganāmpulkā esošās vaislas teles intensīvo šķirņu ganāmpulkos sasniegtu pirmās lecināšanas vecumu 16–18 mēnešos.

Saimniecībā liela uzmanība tiek pievērsta vaislas teļu turēšanai un ēdināšanai. Tādēļ, apkopojot demonstrējuma rezultātus, varējām secināt, ka:

2019. gadā grupai ar piebarošanu vidējā dzīvmasa 510 dienu vecumā bija 70% no pieaugušas govs dzīvmasas, bet grupai bez piebarošanas vidējā dzīvmasa bija 65% no pieaugušas govs dzīvmasas;
2020. gadā grupai ar piebarošu vidējā dzīvmasa 510 dienu vecumā bija 78% no pieaugušas govs dzīvmasas, bet grupai bez piebarošanas vidējā dzīvmasa bija 70% no pieaugušas govs dzīvmasas;
2021. gadā grupai ar piebarošu vidējā dzīvmasa 510 dienu vecumā bija 74% no pieaugušas govs dzīvmasas, bet grupai bez piebarošanas vidējā dzīvmasa bija 70% no pieaugušas govs dzīvmasas.

Secinājumi, papildināti:

Līdz ar to var secināt, ka trijos demonstrējuma gados grupā ar piebarošanu vaislas teles 510 dienu jeb 17 mēnešu vecumā sasniedza 70 līdz 78% no pieaugušas govs dzīvmasas.

Vaislas teles izaudzēšanā ēdināšanai un apsaimniekošanai ir nozīmīga ietekme uz zīdītājgovs vieglu 1. atnešanos optimālā vecumā, pienīgumu, mātes īpašībām un auglību ir gan demonstrējumā, gan literatūras pētījumos balstīts secinājums.

Zīdītājgovis, kuras ir mērķtiecīgi izaudzētas un sasniegušas optimālu dzīvmasu jau 17 mēnešu vecumā, veicot lecināšanu vai sēklošanu ar vaisliniekiem, kuri ir novērtēti pēc to meitu atnešanās viegluma, un par atnešanās vieglumu ir saņēmuši vērtējumu lielāku par 100, parasti atnesas viegli, bez palīdzības.

Vairāku pētījumu rezultāti liecina, ka zīdītājgovīm, kuras pirmo reizi atnesās 2 gadu vecumā, atnešanās grūtības bija atkarīgas no dzīvmasas atnešanās brīdī. Zīdītājgovīm, kuru dzīvmasa atnešanās laikā bija optimāla (atbilstoša šķirnei) atnešanās grūtības tika novērotas retāk (Day, Nogueira, 2013).

Nākošais apgalvojums par pienīgumu izriet no pētījumiem par dzīvmasu un govju barojumu. Govis ar optimālu dzīvmasu un ķermeņa kondīciju 1. laktācijā ir pienīgas un to teļu dzīvmasas pieaugumi maz atšķiras no vecāku govju teļu dzīvmasas pieaugumiem.

Zīdītājgovīm, kurām pēc 1. atnešanās tiek nodrošināta sabalansēta ēdināšana un pārdomāta apsaimniekošana, teļa zīdīšanas pirmajos mēnešos dzīvmasa krasi nesamazinās un tām nerodas problēmas ar nākošās grūsnības iestāšanos, līdz ar to šādas zīdītājgovis 365 dienu laikā dod vienu teļu un mūža laikā to auglība ir tuva 100%.

Ir noskaidrots, ka zīdītājgovju 1. atnešanās vecums ir ekonomiski nozīmīgs rādītājs, un pētnieki dažādās valstīs šim jautājumam pievērš lielu uzmanību, jo notiek ātrāka investīciju atdeve, var novērot ātrāku ģenētisko progresu, tiek iegūts lielāks kopējās saražotās produkcijas daudzums no vienas govs (teļu ieguve). Tomēr autori uzsver, ka vienlaicīgi jāseko arī iespējamiem riskiem, kas ir apgrūtinātas dzemdības, garāks starpatnešanās periods 1. laktācijā, mazāks teļu dzīvmasas pieaugums pirmajā laktācijā (Núñez-Dominguez et al., 1991; Short, et al., 1994).

Literatūra

Bene, S., Nagy, B., Nagy, L., Kiss, B., Polgar, J. P., & Szabo, F. (2007). Comparison of body measurements of beef cows of different breeds. Archives Animal Breeding, Vol. 50 (4), p. 363-373.

Day M. L., Nogueira G. (2013). Management of age at puberty in beef heifers to optimize efficiency of beef production. Animal Frontiers, Vol. 3, p. 6–11.

Karamfilov S., Nikolov V., Malinova R. (2019). Study on the exterior of cow Limousin cattle breed, bred in Bulgaria. Bulgarian Journal of Agricultural Science, Vol. 25 (No 6) p. 1254–1260.

Núñez-Dominguez R., Cundiff L. V., Dickerson G. E., Gregory K. E., Koch R. M. (1991). Lifetime production of beef heifers calving first at two vs three years of age. Journal of Animal Science, Vol. 69, p. 3467–3479.

Short R. E., Staigmiller R. B., Bellows R. A., Greer R. C. (1994). Breeding heifers at one year of age: Biological and economical considerations. In: Factors Affecting Calf Crop. Ed. by M. J. Fields, R. S. Sand. Boca Raton, FL: CRC Press. p. 55–68.

Anita Siliņa,

LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja

Daina Jonkus,

Dr. agr., profesore, LLU Lauksaimniecības fakultātes Dzīvnieku zinātņu institūts

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.