Pārdomas par gaļas liellopu nozares problēmām

Kādēļ gaļas liellopu nozarē netiekam uz priekšu – līdz gatavās produkcijas ražošanai vietējā un eksporta tirgus vajadzībām? Kā panākt, lai pašu cilvēki Latvijā varētu ēst augstas kvalitātes vietējos produktus?

Par kautuvēm Latvijā

Gada sākumā tikos ar kādas Lietuvas kautuves īpašnieku, sarunā ar kuru guvu interesantas atziņa. Viena no tām – kopš brīvības atgūšanas Latvijā neko īsti neesam darījuši kautuvju darbības jomas sakārtošanā. Veikti nelieli kosmētiskie eiroremonti, bet tas arī viss. Vienlaikus kaimiņi lietuvieši izdarījuši ne tikai kosmētisko, bet arī kārtīgu ekonomisko remontu – viņu izpratnē kautuves vairs nevar pastāvēt, ja nodarbojas tikai ar kaušanu. Nepieciešams kas vairāk – kautķermeņu sadale un tālāk vai nu gatavu pārstrādātu produktu gatavošana un/vai svaigas gaļas tirdzniecība.

Kaimiņi brīnās, kā Latvijā var pastāvēt kautuves, kas nodarbojas tikai ar nokaušanu. Diemžēl tā ir realitāte – Latvijā kautuves izdara melno darbu, tas ir, nokauj liellopus (un ne tos labākos) un liemeņus pārdod uz ārzemēm, pārsvarā uz Nīderlandi. Latvijā nav nevienas vietas, kur liemeņi tālāk tiek sadalīti. Tiesa gan, daudzi to dara ļoti mazos apjomos. Rezultātā visi kvalitatīvie liellopi dzīvi tiek eksportēti no Latvijas uz Poliju vai Lietuvu.

Vai situāciju var mainīt? Manuprāt, šis sakārtošanas un ekonomiskā remonta process ir nokavēts par 20 gadiem. Var jau būt, ka kādā dienā Latvijā uzrodas kāds investors, apvienos kautuves vienā lielā uzņēmumā un sakārtos to darbības jomas. Ja tas nenotiks, pieļauju, ka esošās kautuves pamazām, ja tā var teikt, novecos bez turpinājuma.

Par cenām nozarē

Cenas ir ļoti dziļa tēma, kur ir ko rakt, salīdzināt un diskutēt. Latvijā joprojām pastāv vairāki veidi, kā tiek pirkt kaujamie liellopi. Dzīvsvarā, kautsvarā un tad – kā izdodas sarunāt. Publiskā statistika par cenām, manuprāt, ir nekorekta, jo neataino īstās tirgus cenas. Kādēļ? Te jāatgriežas pie tēmas – kur un kā tiek pārdoti liellopi? Kā jau minēju, tos pārsvarā eksportē kaušanai uz Lietuvu un Poliju par dzīvsvara cenu. Kautsvara cena pārsvarā tiek maksāta Latvijā uz vietas (kaujot).

Līdz šim nav nopietni pētīts, kādas cenas kautuves un liellopu pircēji piedāvā zemniekiem. Būtu interesanti tās salīdzināt ar oficiālo, Zemkopības ministrijas tīmekļa vietnē pieejamo, statistiku. Tikai tā var iegūt izpratni par situāciju tirgū, kas, iespējams, Latvijā salīdzinājumā ar Eiropas cenām vidēji, nemaz nav tik slikta.

Tomēr ir kāda nianse, ko ES oficiālajā cenu statistikā neredzēt. Tā, piemēram, Vācijā, Nīderlandē, Dānijā, Zviedrijā cenas kaujamiem liellopiem ir samērā augstas. Papētot dziļāk, atklājas, ka šajās valstīs ir dažādas programmas, ar kurām tiek atbalstīti vietējie zemnieki un kas motivē valsts iestāžu ēdināšanas uzņēmumus un arī veikalus iepirkt no viņiem produkciju par augstākām cenām nekā par importa preci. Tādējādi mums šajos tirgos, lai varam piedāvāt zemākas cenas, nav ko meklēt. Tur mūsu produkciju gluži vienkārši nepirks. Par šo nāktos runāt skaļi un pievērst Latvijas valstsvīru un sievu uzmanību, jo pienācis pēdējais laiks arī mums pastāvēt par saviem ražotājiem.

Par bioloģisko tirgu un nozari

Manuprāt, te pienācis pēdējais laiks rīkoties valstiski un nopietni izpētīt citu valstu pieredzi. Bez valsts kā virzītājspēka bioloģisko produktu tirgus neattīstīsies. Daudzās ES valstīs par bioproduktiem ne tikai runā, bet arī dara – ar vietējo ražotāju produkciju tiek nodrošinātas skolu, bērnudārzu, slimnīcu un pārējo valsts iestāžu virtuves. Tiek mīkstinātas un grozītas likumdošanas normas, lai veicinātu mazo pārstrādi, kuru uzdevums ir nodrošināt vietējās valsts iestādes ar veselīgiem vietējiem produktiem. Valsts ir tā, kam jāsāk velt biotirgus sniega bumba, kolīdz tā sāks kustēties, tālāka attīstība notiks pati no sevis.

No vienas puses, mēs skaļi reklamējam, ka esam maza valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu, bet diez kādēļ lēmumu pieņemšana notiek kā lielajā ASV ar 400 miljoniem iedzīvotāju. Mazs piemērs. Ja vietējiem lauksaimniekiem būtu dota iespēja apgādāt sava novada skolas, tad, esmu drošs, rastos uzņēmēji (lauksaimnieki), kam tas būtu interesanti. Tas lauksaimniekus motivētu audzēt kartupeļus un citus dārzeņus, slaukt pienu, audzēt gaļas lopus. Galvenais – ļaujiet mums uzņemties produktu piegādi savām vietējām mācību iestādēm, neprasiet, lai uzņemamies atbildību par visu lielo reģionu.

Kur uzglabāt produkciju? Manuprāt, nekas ļauns nenotiktu, ja novadi varētu uzbūvēt ar ES fondu atbalstu noliktavas ar saldētavām un noalgot vienu cilvēku, kurš reizi nedēļā produktus izvadā mācību iestādēm. Tas palīdzētu arī valstij nodrošināt pārtikas pieejamību krīzes situācijās.

Šis ir veids, kā maziem lauksaimniekiem kļūt produktīvākiem, iespējams, ka kādā brīdī viņu vidū radīsies kāds, kurš spēs mazos saimniekus apvienot augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanai un vēl tālāk – eksportam.

Pagaidām mēs pārāk maz iestājamies par savējiem.

Kaspars Ādams, Liellopu izsoļu nama vadītājs

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2023. gada februāra izdevuma