Notiks sadarbība ar Āfrikas valsti Ruandu

Ruanda – tūkstoš kalnu valsts Āfrikas vidienē. Paši vietējie smej – tūkstoš kalnu apzīmējums ir tikai daiļskanībai, jo Ruanda ir iekārtojusies kalnu masīvā, un līdzenumu valstī tikpat kā nav. LLKC speciālistu ceļi aizveda tieši uz šo valsti, lai izzinātu sadarbības iespējas lauksaimniecības nozarē.

Kādēļ tieši Ruanda?

Jo 2023. gada 1. jūnijā Latvijas Ārlietu ministrija un Ruandas Ārlietu ministrija parakstīja saprašanās memorandu par politiskajām konsultācijām starp abām valstīm. Memorands paredz sadarbības attīstīšanu vairākās nozarēs, tajā skaitā arī lauksaimniecībā. Latvijā viesojās Ruandas konsulāta darbinieki, bet Latvijas pārstāvji brauca uz šo Āfrikas valsti.

Varētu šķist – kas gan ir kopīgs Latvijai ar Ruandu? Mēs – valsts, kas izbauda visus četrus gadalaikus, spēj saimniekot vien ierobežotu laiku gadā, un Ruanda, kurā lauksaimniekiem gads iedalās trīs sezonās, kas aptver visus gada mēnešus. Kā gan mēs varam sadarboties, ja mūsu kultūras, klimatiskie apstākļi un, iespējams, tehnoloģiskās iespējas tik ļoti atšķiras? Tomēr jāsaka, ka, aizbraucot uz Ruandu un satiekot Ruandas Lauksaimniecības un dzīvnieku resursu attīstības padomes pārstāvjus un viņu sarunātos vietējos lauksaimniekus, saproti, ka nav nozīmes, kurā pasaules vietā dzīvo un saimnieko, problēmas visur ir aptuveni vienas un tās pašas. Ruandā uzturējāmies trīs dienas, un to laikā viesojāmies gan vairākos pārstrādes uzņēmumos, gan valsts un pašvaldības iestādēs, gan arī tikāmies ar kooperatīvu pārstāvjiem un sarunājāmies ar vairākiem lauksaimniekiem. Jāatzīst, ka braucām mājup ar sajūtu, ka šis varētu būt abpusēji interesants mācīšanās process un sadarbība.

Āfrikas valsts, kas vērsta un sadarbību

Ruanda nav turīgākā valsts Āfrikā, tomēr viena no tām, kas vērsta uz sadarbības veicināšanu ar Eiropas Savienību un citām ekonomikas lielvalstīm. Ja atskatās salīdzinoši nesenā pagātnē, tad jāsaka, ka valsts piedzīvojusi būtisku ekonomisko, saimniecisko un tehnoloģisko attīstību tieši pēdējo 30 gadu laikā. Notikums, kas lielā mērā noteicis Ruandas attīstības modeli, ir 1994. gadā piedzīvotais 100 dienu genocīds, kurā viena sabiedrības grupa masveidā iznīcināja citas pārstāvjus. Pēc tam, kad genocīdā tika nogalināti vairāk nekā miljons iedzīvotāju, valsts pārvaldei un iedzīvotājiem bija jāpieņem lēmums par to, kā valstij turpmāk attīstīties. Parasti šādās situācijās ir divas iespējas – meklēt atriebību vai censties dzīvot tālāk un attīstīt valsti. Ja saskaņā ar Pasaules Bankas datiem 1994. gadā uz vienu Ruandas iedzīvotāju IKP bija 112 dolāri (~102 eiro), tad patlaban tas ir 966 dolāri (~882 eiro). Attīstība ir acīmredzama. Ruandieši stāstīja, ka savu valsts attīstību viņa balsta uz trim pīlāriem – iedzīvotāju vienotības, lieliem attīstības sapņiem/plāniem un apņemšanos visiem kopā strādāt šo plānu īstenošanā.

Viesojamies Mujanzas reģionā

Vizītes laikā mums bija iespēja aizbraukt tikai uz vienu no Ruandas reģioniem. Līdzīgi kā Latvija, arī Ruanda ir sadalīta četros reģionos, kuri atšķiras cits no cita lauksaimniecības ziņā. Viesojāmies Ruandas ziemeļu daļas reģionā Mujanzā. Ceļš uz to ir kalnains un nav asfaltēts. Visa brauciena laikā aiz loga varēja  redzēt iekoptus laukus, ciematiņus un nerimstošu rosību. Jāpiebilst, ka ģeogrāfiskā novietojuma dēļ lauksaimniecībā izmantojamie lauki ir nelieli, ja salīdzina ar Latviju. Vidējais lauka lielums ir vien 1 ha. Apstrādājamie lauki veidoti kaskādēs, katrs metrs tiek rūpīgi atkarots no kalna un uzmanīgi iekopts. Vietām var redzēt, ka kalns prasa savu, un zemes nogruvumi izposta laukus. Mujanzas reģions ir visauglīgākais Ruandā, un tas ir pateicoties četriem vulkāniem, kuru izvirdumu rezultātā augsne kļūst auglīgāka. Neviens no vulkāniem seismisko aktivitāti neizrāda jau sen, tādēļ šis reģions tiek uzskatīts par drošu dzīvošanai. Viesojoties Mujanzas reģionā,  pārsteidza tas, ka viena no galvenajām kultūrām, kas tiek audzēta, ir kartupeļi. Ruandieši ir lieli kartupeļu cienītāji. Tiek audzēti arī citi dārzeņi un augļi, no kuriem populārākais ir banāns, kura garšas īpašības ir ļoti līdzīgas kartupelim.

Tiek īstenoti investīciju projekti

Valstī mērķtiecīgi tiek īstenoti investīciju projekti kalnu nogāzes apūdeņošanas shēmu ieviešanai ilgtspējīgas lauksaimniecības intensifikācijas un pārtikas nodrošinājumam. Šāds projekts Mujanzas reģionā ļāvis vietējiem lauksaimniekiem un investoriem iesaistīties augstvērtīgu kultūru audzēšanā. Apūdeņošanas shēma spēj apūdeņot 1100 ha labības lauku visa gada garumā, kas sniedz labumu visu kategoriju lauksaimniekiem – komerciāliem, vidējiem un maziem lauksaimniekiem. Vietās, kur kādreiz bija ierobežota dārzeņu audzēšana, tagad lauksaimnieki audzē augstvērtīgas kultūras, piemēram, čili piparus, pupiņas, kurkumu, ingveru, ķiplokus, tomātus, čia augus, sīpolus un citus augļus, piemēram, koku tomātus (Tamarillo) un marakujas augļus, kā arī dažādus ziedus, kuru stādi tiek eksportēti uz citām valstīm, tai skaitā ES.

Konsultantu darbu apmaksā valsts

Tiekoties ar vietējo kopienu, noskaidrojām, ka zemnieki sākotnēji apvienojas pašpalīdzības grupās, kas sastāv no 15 līdz 25 zemniekiem. Šīs grupas tiekas reizi nedēļā un ļoti bieži tikšanās reizēs viņiem pievienojas konsultanti, kuri gan izstāsta jaunāko informāciju, kas zemniekiem jāzina, gan arī apseko laukus un sniedz agronomiskās konsultācijas. Konsultantu darbu apmaksā valsts. Kas šķita interesanti – pašpalīdzības grupas ir pirmā instance, kur vietējais zemnieks – kopienas loceklis – meklē palīdzību. Katrs pašpalīdzības grupas loceklis veic iemaksas kopējā grupas fondā, no kura tiek sniegta palīdzība biedriem, ja viņi nonāk grūtībās.

Tālāk šīs pašpalīdzības grupas apvienojas kooperatīvos. Tie ir gan reģionāli, proti, visi vienā reģionā dzīvojošie lauksaimnieki sastāv vienā kooperatīvā, gan arī sektorāli. Piemēram, kooperatīvi kartupeļu audzētājiem, tomēr lielākoties sektorālie kooperatīvi ir nelauksaimnieciskajām nodarbēm kā pārvadātājiem, frizieriem u. tml. Dalība kooperatīvā ir brīvprātīga un samaksa par dalību ir ~3 EUR/ha mēnesī (atkarīgs no kooperatīva). Lauksaimnieki nereti ir vairāku kooperatīvu biedri, jo tiem piederošās zemes var atrasties, piemēram, divos reģionos.

Ar mūs uzņemošās organizācijas atbalstu Mujanzas reģionā ir uzcelta arī izaudzēto produktu noliktava, kurā ir arī aukstuma kamera. Noliktavas dzesēšanas sistēma darbojas no saules baterijām. Noliktavu apsaimnieko kooperatīvi un zemnieki paši. Viņu pienākums ir to uzturēt darba kārtībā. Pa ceļam redzam arī koplietošanas žāvētavas un noskaidrojam, ka šajā reģionā ir arī koplietošanas pļavas, kurās ganās ciemata kopienas govis, kā arī atrodas valsts finansēti augļkopju stādu plači.

Iedzīvotāju dzīves līmeņa attīstība

Gandrīz visu apmeklēto institūciju vadītāji un to darbinieki uzsver, ka viņu pastāvēšanas pamatdoma ir vietējo iedzīvotāju dzīves līmeņa attīstība. Pārsteidzoši cieša šķiet sadarbība apmeklēto institūciju starpā – vai tas ir kooperatīvs vai Zemkopības ministrija, vai piena pārstrādes uzņēmums, – visi kā viens runā par to, ka attīstība ir iespējama, tikai cieši sadarbojoties. Filozofija, ka “ja vietējie iedzīvotāji dzīvos labi, valstij arī klāsies labi” vijas cauri ikkatrā sarunā. Pārsteidza valsts sniegtais atbalsts lauku iedzīvotājiem – ir gan bezmaksas stādu banka laukos, gan ģimeņu atbalsta programma, kur katrai ģimenei ar bērniem līdz 5 gadu vecumam valsts nodrošina 1 govi, 4 vistas un 3 augļu kokus. Gan vistām, gan arī govij tiek nodrošināta barība pirmajam laikam. Katrai ģimenei ir arī neliels zemes pleķītis – vidēji 0,5 ha, kurā var izaudzēt sev nepieciešamo pārtiku un pārpalikumu realizēt vietējā tirgū. Pārsteidza arī  pašpalīdzības grupu funkcionalitāte un kopienas atbildība pret koplietošanas infrastruktūru. Valsts sniedz atbalstu arī siltumnīcu uzstādīšanā, iedzīvotājiem atliek vien apsaimniekot un tās uzturēt.

Ļoti sakopta valsts

Ņemot vērā, ka nieka 26,338 km² dzīvo gandrīz 14 miljoni iedzīvotāju, Ruanda ir ļoti sakopta valsts. Paši ruandieši saka, ka tīrība viņiem ir gēnos, nevis tikai vienreizēja akcija pāris reizes gadā. Kur vien skatāmies, rosās cilvēki. Tiek apčubināts ikkatrs stāds, tiek sagrābtas lapas un savākti nokritušie palmu zari, pļauta zāle un tiek strādāts pie zemes ceļu uzturēšanas. Arī to dara vietējie iedzīvotāji. Ruandā ir obligāta 12 klašu izglītība, un vecāki var iekulties lielās nepatikšanās, ja bērns neapmeklē skolu. Ruandas Lauksaimniecības un dzīvnieku resursu attīstības padomes pārstāvis Lamberts, kurš pavada ar mums visas trīs dienas, stāsta, ka vidēji klasē mācās 40–60 bērnu. Un līdzīgi kā pie mums, Latvijā, arvien mazāk bērnu vēlas apgūt lauksaimniecības profesijas. Prestižākā profesija Ruandā ir ārsts.

Piebildīsim, ka fotogrāfijā uz vāka redzams minētais Mujanzas reģiona ūdens rezervuārs, no kura tiek apūdeņoti 1100 ha zemes. Rezervuāra kapacitāte ir 2,3 miljoni kubikmetru un, ja lietus sezona ir nabadzīga, taupīgi dzīvojot, laukus ar ūdeni tas var apgādāt gandrīz 3 gadus. Pie nosacījuma, ja lietus tomēr uzlīst. Kooperatīva pārstāvji stāstīja, ka iepriekšējās divas lietus sezonas esot bijušas švakas, un rezervuārs nav piepildījies ar ūdeni pietiekamā daudzumā, tomēr viņi ir spējuši izturēt līdz 2023. gada beigām ar to ūdens daudzumu, kas pieejams. Kad apskatījām dambi, vietējie atzina, ka ūdens rezervuārā bija kritiski maz un vēl vienai sezonai nepietiktu.

Linda ŠARĶE-FEDJAJEVA, 
LLKC Projektu un attīstības daļas vadītāja  

Līga MELLUPA,
LLKC Tālākizglītības nodaļas projektu vadītāja