Mājdzīvnieku loma dārzkopības tehnoloģijās. Un ne tikai

Kāpēc atkal runāsim par mājdzīvniekiem dārzkopībā. Viens – tas ir, novērojumi un pieredze, kas ir gūta ārzemju braucienos Austrijā, Čehijā, Francijā, Zviedrijā, bet būs novērojami arī par Latviju. Šoreiz nerunāsim tik daudz par konkrētām agromežsaimniecības praksēm, kur mājdzīvnieki ir neatņemama sastāvdaļa metožu realizācijā, bet par to daudzveidīgo ietekmi.

No patērētāja par palīgu

Tradicionālajā lopkopībā esam pieraduši, ka mums attiecīgās sugas mājdzīvnieki ir lielākoties resursu patērētāji. Mēs tiem ierīkojam ganības, mēs gādājam lopbarību, mēs barību bieži nelabvēlīgajos posmos pievedām klāt aplokos vai ziemošanas periodā – fermā. Tas viss liek saimniekam tērēt laiku, dažādus materiālus, tiek tērēts traktoru motorresurss, lai to visu nodrošinātu. Zinot, cik visi nepieciešamie resursi ir sadārdzinājušies politisku lēmumu un ekonomikas svārstību rezultātā, neviļus aizdomājamies, vai tiešām tajā neko nevaram mainīt.

Izrādās, ka vēsturiski daudz kas mums no tā jau ir bijis pagājušajā gadsimtā, diemžēl vēstures rats ir bijis nežēlīgs un tādi saimniekošanas paradumi mums ir zuduši. Taču,  par laimi, citur pasaulē cilvēki, vērojot mājdzīvniekus, ir daudzviet sapratuši, ka pie noteiktiem apstākļiem mājdzīvnieki no resursu patērētājiem kļūst par resursu radītājiem. Tie, veicot noteiktas funkcijas, ietaupa saimniekam laiku un naudu. Tā ir tikai viena medaļas puse, otra ir sarežģītāka – ietekme uz apkārtējo vidi. Vēlos  piebilst, ka sabiedrībā ir nedaudz iesīkstējis viedoklis par to, ka tā noteikti nedrīkst, ka dzīvnieki izpostīs dārzu, tie izbradās, nolauzīs un vēl nez ko izdarīs. Par palīgu mājdzīvnieki saimnieka rokās kļūst tad, kad saimnieks dzīvniekus mīl, attiecas pret tiem ar sapratni. Dzīvnieki nav dumjš bars, bet var par tādu kļūt ļauna saimnieka rokās. Šoreiz mēs runāsim par sistēmām, kurās mājdzīvnieki mums var palīdzēt, lai varētu sev izaudzēt pārtiku, un ne tikai.

Mēsli

Par kūtsmēsliem mēs runājam tajā gadījumā, kad dzīvnieka dzīves cikls ir saistīts ar atrašanos kūtī, tas ir loģiski, bet mēs neuzskatām par nozīmīgu to faktu, ka arī,  atrodoties ārpus kūts, dzīvnieku vajadzība atbrīvoties no uzņemtās barības saglabājas. Līdz ar to mēsli paliek ārējā vidē, tajā vietā, laukumā vai aplokā, kur dzīvnieks uzturas dienas laikā. Tātad tie var kļūt par vidi piesārņojošu faktoru, ja šī platība ir pārāk maza un pārāk ilgs ir uzturēšanās laiks. Par šo mēs vēl parunāsim. Tātad mēslu nonākšana uz platības jau ir ieguvums prasmīga saimnieka acīs. Mēslus rada visi mājdzīvnieki, tas nozīmē, ka, novērojot mājdzīvnieku uzvedību, mēs varam droši teikt, ka mēslu nonākšana konkrētajā platībā no saimnieka viedokļa var kļūt par vadītu procesu. Vēl vairāk, ja mēs nedaudz pārzinām attīstības ciklus dažādiem kukaiņiem, mēs no šī fakta varam iegūt vēl vairākus labumus. Klasiskais piemērs ir, ka pēc liellopiem mēs varam ganīt vistas. Jēga ir pavisam vienkārša. Govs pļekā apmēram 4–5 reizes diennaktī, attīstās mēslmušu Scathophagidae (Cordyluridae) kāpuri. Izrādās, ka tā ir vesela dzimta un mums Latvijā tādas ir pat 28 sugas. Kāpuros ir daudz proteīna, kas tik ļoti ir nepieciešams kam – vistām. Jo bez proteīna vistas ātri kļūs par kanibāliem. Tātad, palaižot vistas aiz liellopiem, mēs iegūstam vairākus bonusus. Vistām ir ganību zāle un proteīns, saimniekam mazāk rūpju par to barošanu. Tas nav viss, vistas liellopu mēslu pļekas izkliedēs tā, ka tur pēc tam neatradīs neko. Rezultātā ir veikta mēslu izkliede, nākamajā ganīšanas reizē nepaliks nenoēsta zāle ap pļekām, kas citkārt būtu jāappļauj. Rezultātā šo divu mājdzīvnieku sugu sadarbība nes saimniekam reālu labumu.

Augsne

Šobrīd pasaule ir ļoti nopietnu draudu priekšā, jo izvēlētās saimniekošanas metodes augsni degradē. To ļoti uzskatāmi mēs redzam, kad lidojam ar lidmašīnu, gaišo  (degradēto) vietu ir papilnam, lidojot pa visu Eiropu, un mēs neesam izņēmums. Mēslu nonākšanai uz zāles augsnes virskārtā ir sava loma. Mājdzīvnieku radītie mēsli ir vesela barotava dažādiem kukaiņiem – sanitāriem, piemēram, metāliskās krāsas mēslu vabolēm, kas, parokoties zem mēslu pļekas un parūpējoties par savu nākamo paaudzi, nodrošina mēslu nonākšanu augsnē. Tur sākas pamatīgas “dzīres” un mēslu sadalīšanā ieslēdzas pārējie posmi to noārdīšanā, kad pie noteiktu mikroorganismu (huminificējošie) klātbūtnes veidosies organiskās vielas daļa humuss. Lūk, arī noglabātais ogleklis, par ko tik ļoti daudz runā sabiedrība.

Vide

Šobrīd jautājums par vidi, kā vienmēr, aktuāls, diemžēl pret mājdzīvniekiem ir izvērsta kampaņa par to ”negatīvo” ietekmi uz mūsu planētu. Viss ir pareizi, tikai otrādi, mājdzīvnieku atgriešanās ir viens no augsnes, un ne tikai, glābšanas scenārijiem. Visas bēdas sākas ar cilvēku domāšanu. Atceraties uzskatu, ka mājlopi var postīt. Saimnieku iesīkstējušie uzskati utt. Ar prasmīgu mājdzīvnieku ganīšanu var panākt ļoti pozitīvu ietekmi uz vidi. Kaut vai Sosnovska latvāņa ierobežošanai cik daudz kaitīgo herbicīdu tiek izsmidzināts. Liellopi jaunus augus labprāt ēd, lielākus vienkārši nomīca, 2–3 gadu laikā attiecīgi platību atbrīvojot no tiem. Un tas ir iespējams vietās, kur cilvēks ar savu tehniku netiek klāt. Mērķtiecīga darbība, un mums šī problēma vairs nepastāvētu. Tātad mēs ar lopu palīdzību varam iedarboties uz noteiktām augu sugām, samazinot vienu īpatsvaru, un vairojot citu. Vairāk mēslu, vairāk iespēju atgriezt vidē sugas, kas ir saistītas ar mēslu pārstrādi dabā.

Lopu likvidācija un pievēršanās tikai augkopībai mums maksās dārgi. Mājdzīvniekiem ir paredzēta būtiska loma saimniekošanā laukos un apkārtējās vides veidošanā. Šobrīd populāra ir ideja, ka, ja kaut ko gribam pasargāt, pēkšņi nedarām vairs neko. Mērķtiecīga mājlopu atrašanās vidē var dot daudz lielāku labumu nekā cilvēka darbība ar tehniskiem līdzekļiem. Prasmīgi izmantojot mājdzīvniekus, mēs varam izmainīt ainavu, padarot to daudz fragmentētāku, acij tīkamāku. Jo daudz kur Latvijā ainava ir kļuvusi vienmuļa: vai nu meži, ko izcērtam, vai nu lauki, kuri bieži jau stiepjas  tik tālu, cik vien cilvēka acs tver, ar visām no tām izrietošajām sekām.

Kaitīgo organismu ierobežošana

Viena no aktuālākajām problēmām. Redzam, ka ir milzīgs spiediens pesticīdu izmantošanas virzienā. Shēma – mums ir tāda un tāda problēma, dodiet mums jaunas darbīgās vielas, pesticīdus, tad mēs varēsim tikpat sekmīgi saimniekot kā citur. Paplašinām savu domu gājienu. Mājputniem ir barībā vajadzīgs proteīns, tātad kukaiņi, kāpēc lai mēs uz šīs problēmas bāzes neatrastu risinājumu. Viss, kas ir jāizdara, ir apdraudētā dārza platība jāpadara pieejama mājputniem. Kāds teiks: ”Ak,  šausmas, tie taču visu noēdīs pa tīro”. Protams, ja putni būs reālā badā, tā var notikt, taču, ja tie ir mēreni pabaroti, viss būs labi. Te ir divas iespējas. Pirmais, kad mājputni fiziski noēd kaitēkļus, kuri atrodas uz dārzeņu, ogulāju lapām. Otrs, kas ir vēl vērtīgāks ieguvums, ir kaitēkļu dzīves cikla izjaukšana. Ļoti daudz kaitēkļiem iekūņojoties nākamās paaudzes tapšana notiek caur augsni, tad, lūk,  nodrošinot šo pieeju apdobei, rindstarpai, mēs nodrošinām to, ka vistām ātri radīsies vēlēšanās sākt kašņāties. Tas, kā saka, tām ir gēnos no savvaļas sugām.

Laiks un platība

Novērojot mājdzīvniekus, mēs varam iegūt daudz derīgas informācijas. Tieši šie divi parametri ir iesākumā būtiskākie. Līdzko mājdzīvnieki ir attiecīgās platības zāli noēduši, tā ir jāmaina uz nākamo porciju. Tiem būs laba apetīte un vēlme ēst. Neatkarīgi no tā, kur laidīsim mājlopus ganīt un vai tiek ganīti mājputni vai lielāki lopi. Pavasarī jāgana ir ātrā tempā, jo zāle aug ļoti strauji, vasaras otrajā pusē temps būs daudz lēnāks, jo zāle vairs tik strauji neaugs.

Nobeigumā vēlos teikt, ka atgriešanās pie pilnvērtīgi sabalansētas lauksaimniecības, ko saucam par atjaunojošo vai reģeneratīvo lauksaimniecību, dos mums iespējas atjaunot augsni, dažādot ainavu, saglabāt veselīgu vidi, jo pašreizējās lauksaimnieciskās metodes nedod šo komplekso risinājumu, lai mēs ar optimismu raudzītos nākotnē. Labāka nākotne nav iespējama bez mājdzīvnieku plašas izmantošanas.

Māris Narvils,
LLKC vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils