Pievienot komentāru

Vietējo rīcības grupu pārstāvji un LEADER projektu iesniedzēji apmeklēja Štīrijas Vulkānzemes reģionu Austrijā, lai tiktos ar tā pārstāvjiem un uzņēmējiem un gūtu pieredzi par to, kā veiksmīgi attīstīt reģionu, balstoties uz kopīgi izvirzītiem attīstības mērķiem.

Štīrijas federālās zemes Vulkānzemes reģions vēsturiski ilgi bijis ļoti konservatīvs. Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija lauksaimniecība, bet bez pievienotās vērtības. Cilvēki nesaskatīja sava reģiona attīstības iespējas un ar pārliecību par to, ka citur ir labāk, bieži izlēma pamest dzimto vietu. Deviņdesmito gadu vidū tika pieņemts izaicinājums mēģināt reģiona attīstībā iesaistīt visus tā iedzīvotājus, lai pēc piecpadsmit gadiem būtu redzams kopējā mērķa rezultāts – attīstība, kas balstās uz trīs galvenajām jomām: kulināriju, amatniecību un dzīvesziņu. Reģiona pārstāvji uzsver, ka par vietējiem iedzīvotājiem un attīstību jādomā nepārtraukti, lai turpinātu pilnveidoties, nevis paliktu jau sasniegtā attīstības stadijā. Ja iedzīvotājiem ir līdzīgas vērtības, pozitīva domāšana un kopīgs mērķis, viņiem ir arī motivācija maksimāli iepirkt vietējo produkciju, kā arī atbalstīt citus vietējos ražotājus. Vietējās alus darītavas īpašnieks atzina, ka ir ļoti svarīgi, lai reģiona kopējie attīstības mērķi un vīzija tiktu izskaidroti ikvienam iedzīvotājam. Būtiski, lai cilvēki augsti vērtētu savu reģionu, tā iedzīvotājus un centienus, kā arī sajustu, ka tiek novērtēti.

„Reģionālais egoisms”

Jau desmit gadu Vulkānzemes reģionam ir skaidra vīzija par attīstību un izvirzīti konkrēti ilgtermiņa mērķi, taču to nav pārāk daudz, lai katram varētu veltīt nepieciešamo uzmanību. Ja citur dažādas darbības nozares tiek nošķirtas, te tās cenšas sasaistīt, uzsverot sadarbības nozīmīgumu. Vietējie to dēvē par reģionālo egoismu. Reģions atbalsta vietējos mazos ražotājus, kas nodrošina iedzīvotājus ar darba vietām un piedalās kultūras dzīvē. Šādi uzņēmumi strādā pie interesantām idejām  un rada jaunus produktus. Apmēram 35% uzņēmumu Vulkānzemē strādā tikai viens cilvēks, un daudz ir tādu, kas nodarbina līdz pieciem cilvēkiem. Līdz 2020. gadam Vulkānzemes reģionā vēlas panākt vietējās un ārpus reģiona iepirktās produkcijas līdzsvaru 50:50%. Tāpēc svarīgi saprast, kāds ir ieguvums pašiem, ja lielākā daļa naudas resursu apgrozās tepat. Aprēķināts, ka pēc aprites vietējā līmenī 1 eiro vērtība palielinās līdz 1,56 eiro. Naudu te tēlaini pielīdzina vēlēšanu biļetenam, ar kuru katru dienu iedzīvotājs nobalso par vai pret vietējo produkciju.

Vietējo uzņēmumu un produktu zīmols

Katru gadu reģionā tiek rīkots uzņēmējdarbības ideju konkurss, un katru gadu tiek saņemts apmēram 50 pieteikumu. Konkursa komisija izvēlas labākās idejas, ar kurām iepazīstina vietējos iedzīvotājus. Uzvarētājam tiek piešķirta 500 eiro naudas balva, tomēr par galveno ieguvumu tiek uzskatīts vietējo iedzīvotāju atzinība, kas motivē ideju attīstīt tālāk. Jaunajiem uzņēmējiem nav atsevišķas uzņēmējdarbības veicināšanas programmas, bet viņi tiek atbalstīti, ļaujot izmantot Vulkānzemes zīmolu, ko piešķir vietējam uzņēmumam un produktam, lai to varētu atpazīt vispirms vietējie iedzīvotāji. Jaunās reģiona attīstības vīzijas īstenošanai zīmols tika izstrādāts 2010. gadā. Par zīmola izmantošanu uzņēmējam gadā jāmaksā 400 eiro, kas tiek izmantoti kopējām mārketinga aktivitātēm. Šobrīd zīmols jau ir 15 miljonus eiro vērts.

Vērojama pozitīva tendence, ka jaunieši pēc studijām lielajās pilsētās lielākoties atgriežas mājās, pieaug arī dzimstība. Būtiski, ka pašvaldība ir ieinteresēta jauno ģimeņu un arī jauno vecvecāku izglītošanā, jo gan vieniem, gan otriem piedāvā dažādus kursus. Pašvaldība savu interesi par iedzīvotājiem apliecina arī ar vietējās pārtikas produkcijas groza dāvināšanu jaundzimušo ģimenēm.

Lepojas ar saviem produktiem

Šķiņķa fabrika „Vulcano” ir viens no pirmajiem uzņēmumiem Vulkānzemē, kas apliecināja vēlmi attīstīt vietējo ražošanu un reģionā izaudzētās cūkas no tā neizvest. Fabrika darbojas no 2000. gada, kad tās īpašnieks izlēma īstenot savu sapni – radīt vislabāko šķiņķi pasaulē, ko arī pieņēma kā uzņēmuma vīziju. Lai nodrošinātu nepieciešamo produkcijas daudzumu, īpašnieks sadarbojas ar vēl diviem cūku audzētājiem.

Uzņēmums „Wollgenuss” apvieno piecas saimniecības, kas katra audzē vismaz piecpadsmit aitas. No aitu vilnas uzņēmumi ražo dažādus vilnas izstrādājumus: somas, cepures, čības, filca figūriņas, kā arī spēles un rotas. Saimniecības atrodas apmēram 50 kilometru attālumā cita no citas, un tās nolēma apvienoties, lai būtu vieglāk realizēt produkciju, kas sākotnēji sagādāja problēmas.

Lauksaimniecības un mežu apsaimniekošanas amatu skola, ko apmeklējām, ir viena no 14 šādām skolām reģionā. Tās atrodas pašvaldības pārziņā. Galvenokārt šajā skolā mācās bērni, kuri vēlāk pārņem vecāku saimniecības (80%). Būtiski, ka skolēni apgūst lauksaimniecības prasmes praktiski.

Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji no šī reģiona varētu mācīties vairākas būtiskas lietas – sadarboties un atbalstīt citam citu, nesaskatot konkurenci, bet iespējas; pozitīvu domāšanu, novērtējot pieejamos resursus; domāt ilgtermiņā, saprotot, ko vēlamies panākt ar savu uzņēmējdarbību – gūt īslaicīgu peļņu vai izveidot ko pamatīgāku – uz vērtībām balstītu, ko var nodot no paaudzes paaudzei. Turklāt cilvēku darba rezultātam ir augstāka pievienotā vērtība, ja viņi nodarbojas ar sev tīkamām  lietām jeb apvieno patīkamo ar lietderīgo. Liela loma ir produkta noformējumam, iepakojumam un pasniegšanas veidam – tas piesaista pircēju uzmanību.

Salīdzinot Latviju un Austrijas Vulkānzemi, secinu, ka Latvijā ir visi priekšnosacījumi vienotai attīstībai (kulinārijas tradīcijas, amatniecības tradīcijas un tautas dzīvesziņa), tomēr būtu nepieciešama vienota struktūra, lai attīstītu šos virzienus. Iespējams, vairāk vajadzētu veicināt ģimenes saimniecību attīstību Latvijā, ko pārmanto no paaudzes paaudzē. Tādā veidā ieaudzināmas vērtības, saglabājamas tradīcijas un prasmes, kā arī nodrošināma ilgtspējīga un pamatīga saimniecību attīstība.

Guna Šulce,

Valsts Lauku tīkla Sekretariāta projektu vadītāja