Pievienot komentāru

Apkopoti pētījuma rezultāti par liellopu nobarošanu, kas notika zemnieku saimniecībā „Pārupes” Kuldīgas novada Pelču pagastā. Pasākuma mērķis bija tīršķirnes un krustojuma jaunlopu intensīvas nobarošanas nozīmes izvērtēšana, ātraudzības nodrošināšana un kvalitatīvu liemeņu ieguve.

Valsts Lauku tīkla pasākuma „Lopkopības ražošanas ekonomiskās efektivitātes paaugstināšanas pasākumi lauku saimniecībās” ietvaros Gaļas liellopu audzētāju biedrība (GLAB) sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru (LLKC) un Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU) veica gaļas liellopu nobarošanas ekonomiskuma izvērtēšanu bioloģiskajā lauku saimniecībā.

Pētījuma mērķa sasniegšanai no dažādām Latvijas saimniecībām vienā bioloģiskajā saimniecībā tika ievesti 16 šķirnes un to krustojumu dzīvnieki. No tiem 50% bija tīršķirnes (Šarolē, Herefordas, Aberdinangus, Limuzīnas), bet pārējie 50% – dažādas asinības dzīvnieki, kuru tēvi ir iepriekš minēto šķirņu pārstāvji.

Liellopus ēdināja ar pašražotu rupjo lopbarību un spēkbarību. Barības agroķīmiskās analīzes tika veiktas LLU Agronomisko analīžu laboratorijā, atbilstoši to rezultātiem un dzīvnieku vajadzībām arī tika sastādītas barības devas. Pētījuma laikā tika uzskaitīta izbarotā un apēstā barība. Nobarošanas periods ilga no 6 līdz 9 mēnešiem, kamēr jaunlopi sasniedza 600–650 kg dzīvmasu. Pētījuma beigās tika veikta kontrolkaušana, nosakot iegūto liemeņa masu, aprēķinot kautiznākumu un veicot liemeņu vērtēšanu atbilstoši SEUROP klasifikācijai.

Izmantota bioloģiska pašražota rupjā lopbarība

Pētījumā izmantotie liellopi tika turēti bioloģiskās saimniekošanas apstākļos, ēdinot ar bioloģisku pašražotu rupjo lopbarību un iepirktu bioloģiski audzētu spēkbarību. Liellopu nobarošanas periodā (vidēji 6 mēneši) izēdināja sienu ar sausnas saturu 92,87%, kopproteīnu 7,53%; skābsienu ar sausnas saturu 56,87% un kopproteīnu 9,26%; spēkbarību (auzu un kviešu maisījums) ar sausnas saturu 88,30% un kopproteīnu 13,12%.

Gaļas liellopu dzīvmasas pieaugums ir atkarīgs ne tikai no patērētās barības, bet arī no ģenētikas. Pētījumā tika iekļauti krustojuma liellopi ar visdažādāko asinību, līdz ar to dzīvmasas pieaugumi ir atšķirīgi. Limuzīnas un Aberdinangus grupu jaunlopiem nobarošanas periodā bija līdzīgs dzīvmasas pieaugums. Savukārt Šarolē grupā lielāku pieaugumu (256 kg) dod tīršķirnes jaunlopi, bet Herefordas grupā – krustojuma jaunlopi (261 kg). Jaunlopu grupas vidējais dzīvmasas pieaugums bija 1,03 kg diennaktī.

Rupjās lopbarības apsaimniekošana

Rupjās lopbarības apsaimniekošana ir nozīmīga arī gaļas lopkopībā. Tā sākas jau ar piemērotāko zālāju sēklas izvēli atbilstoši konkrētam augsnes tipam līdz barības līdzeklim liellopa silē. Aprēķinot sagādājamās rupjās lopbarības daudzumu, obligāti jāierēķina arī iespējamie zudumi. Saimniecībām ar nelielu pieredzi lopbarības sagatavošanā, tos vēlams rēķināt ne mazākus par 30%, tomēr pat labākajā gadījumā zudumi jāparedz vismaz 15%. Lai zudumus samazinātu, jāpievērš uzmanība barības uzglabāšanai no sagatavošanas laika līdz izbarošanai. Piemēram, ja izbarošanai paredzēto sienu vai salmus sapresē rituļos, tos vajadzētu aizvākt no lauka pēc iespējas tuvāk izbarošanas vietai tūlīt pēc sapresēšanas. Savācot rituļus ziemā, bieži vien ir jābrauc pa dziļu sniegu, bet mēdz būt arī apstākļi, kad ar traktora riteņiem tiek izdangātas pļavas, kas bieži vien arī ziemā ir mitras, un rezultātā tiek zaudēta nākamajā vasarā neiegūtā raža. Savācot rituļus no lauka tūlīt pēc sapresēšanas, tiek patērēts salīdzinoši mazāk dīzeļdegvielas un darba laika, jo īpaši, salīdzinot ar savākšanu ziemā, kad traktora degvielas patēriņš ir lielāks, un arī uz lauka tikt ir nesalīdzināmi grūtāk.

Pirms siena gatavošanas nepieciešams ierīkot tam speciālu glabāšanas vietu (ja nav iespēja to glabāt šķūnī), apakšā noliekot, piemēram, vecās riepas, paberot šķembas vai ko citu, ar mērķi, lai rituļi no uzglabāšanas laukuma virsmas uzsūktu pēc iespējas mazāk ūdens. Sausā glabāšanas vietā ziemā rituļi arī nepiesals un būs vieglāk paņemami. Ja nav šķūņa, rituļus vēlams savest pēc iespējas tuvāk izbarošanas vietai, sakraut iespējami augstākā kaudzē un apsegt ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu, nostiprinot tā malas pret vēja postījumiem. Sliktākajā gadījumā rituļus vajadzētu savest vienuviet uz lauka, maksimāli tuvu ērti piebraucamajam ceļam, lai ziemā tos varētu ērti pārvietot. Kraujot stirpas, jāatceras, ka to vietās izveidojas „izgulējumi” un pazūd vērtīgie zālaugi, arī tāpēc stirpas vēlams izvietot lauka malās. Tomēr ideālos apstākļos sienu vajadzētu glabāt šķūnī.

Nepareizi glabātā sienā vai skābsienā savairojušies mikroorganismi apdraud dzīvnieku veselību. Ja dzīvniekam nav pieejama nekāda cita barība, tie ir spiesti ēst bojātu barību. Īpaši apdraudētas ir grūsnās govis un teles, jo pelējuma toksīni var izsaukt abortus vai citas komplikācijas.

Neatbilstošos apstākļos glabājot rupjo lopbarību, pasliktinās tās kvalitāte, un daļa no tās kļūst ēdināšanai nederīga nokrišņu un glabāšanas veida dēļ. Tie visi ir papildus zaudējumi, ko parasti neviens īpaši neuzskaita – izmetām mēslos un viss, tas jau neko nemaksā. Tomēr faktiski tās ir pilnīgi reālas izmaksas, kas paaugstina gala produkcijas pašizmaksu. Lai panāktu stabilu dzīvmasas pieaugumu, sliktas kvalitātes rupjās lopbarības vietā barības devā jāizmanto vairāk spēkbarības, bet tās atkal ir papildus izmaksas...

Barības izmaksas

Nobarošanas periodā viens liellops apēda vidēji 2,4 t skābbarības, 0,48 t siena un 1,05 t spēkbarības. Vismazāk barības apēduši Aberdinangus tīršķirnes grupas jaunlopi. Līdz ar to arī barības izmaksas uz 1 kg dzīvmasas ir viszemākās (0,71 Ls). Barības izmaksas rēķinātas, izmantojot vidējo tirgus cenu: skābbarība 0,03 Ls/kg, siens 0,06 Ls/kg, spēkbarība 0,14 Ls/kg. Lielāko daļu no kopējām barības izmaksām aizņem spēkbarība, tad skābbarība un siens. Tādēļ svarīgi savā saimniecībā sagatavot kvalitatīvu rupjo lopbarību, kuras kvalitāti var nodrošināt pats saimnieks, rūpīgi kopjot zālājus, izvēloties piemērotāko pļaušanas laiku un barības sagatavošanas metodi. Lai sagatavotu labu rupjo lopbarību, būtiski veikt pļaušanu zālaugu pumpurošanās stadijā līdz ziedēšanas sākumam. Agrajās augu attīstības stadijās ap maija beigām un jūnija sākumā proteīna daudzums un enerģētiskā vērtība zālē ir ievērojami lielāka nekā „tradicionālajā” zāles pļaušanas laikā ap vai pēc Jāņiem.

Realizēto liemeņu kvalitātes rādītāji

Liellopi, sasniedzot 18–19 mēnešu vecumu, tika kauti divās kautuvēs. Abās liemeņu kvalitāti vērtēja kvalificēts liellopu liemeņu vērtētājs, nosakot liemeņa kategoriju, vecumu, novērtējot tos pēc muskuļaudu attīstības (cik attīstīti ir gurna, plecu un muguras profili), kā arī klasificējot pēc taukaudu slāņa kategorijas. Vidējais kautiznākums gan tīršķirnes, gan krustojuma liellopiem bija 54%, bet labākais rezultāts – 59%.

Vērtējot astoņus tīršķirnes dzīvnieku liemeņus pēc muskulatūras attīstības, 62% gadījumu jeb pieci liemeņi ieguva U klases vērtējumu (ļoti labs vērtējums). Šim vērtējumam atbilstošās pazīmes: noapaļota gurna un plecu daļa; mugura – plata un bieza līdz plecu daļai; gurna augšpuse paceļas virs iegurņa savienojuma; astes pamatne noapaļota; profili kopumā izliekti, ļoti labi attīstīti muskuļi. U klases vērtējumu ieguva Šarolē (2), Limuzīnas (1) un Aberdinangus (2) šķirnes liellopu liemeņi. Savukārt R klases vērtējumu (labi attīstīta muskulatūra) ieguva 38% liemeņu – Herefordas (2) un Limuzīnas (1). Krustojumu jaunlopu grupā tikai 13% liemeņu atbilda U klasifikācijai (1), 62% – R klasifikācijai un 25% – O klasifikācijai (2), kas norāda uz vidēji attīstītu muskulatūru.

Tīršķirnes jaunlopu grupas liemeņus vērtējot pēc taukaudu slāņa, 50% liemeņi tika novērtēti ar 2. klasi – neliels taukaudu daudzums, viegls tauku pārklājums liemeņa virspusē, muskulatūra redzama gandrīz visur. Arī 3. klases taukaudu vērtējumu (vidējs tauku noslāņojums) ieguva 50% no vērtētajiem liemeņiem.

Iegūtie rezultāti nobarošanas laikā ļauj secināt, ka tīršķirnes liellopiem nav tendence aptaukoties.

Krustojuma jaunlopu grupā 75% liemeņu taukaudu noslāņojums novērtēts ar 3. klasi. Tas atbilst kvalitatīva liemeņa prasībām. Iegūtais vidējas vērtējums tīršķirnes grupā ir 2,5 un krustojuma grupā – 2,7.

Kautiznākuma un liemeņa cenas pārrēķinot uz dzīvmasas kg, vidējā realizācijas cena par dzīvmasas kilogramu bija 1,24 Ls.

Limuzīnas tīršķirnes un krustojuma jaunlopi dod vismazākos ienākumus, jo 1 kg dzīvmasas saražošanai ir vislielākās lopbarības izmaksas (1,20 Ls/kg). Vidējās lopbarības izmaksas uz dzīvmasas kilogramu bija 0,97 lati, un, parēķinot, ka par tādu gaļu iespējams saņemt 1,24 latus, šo cenu jau gandrīz pilnībā „noēd” tikai lopbarības izmaksas vien, nerēķinot nemaz pārējās ar gaļas iegūšanu saistītās izmaksas. Tomēr lopbarības izmaksas iespējams ievērojami samazināt, vispirms izaudzējot un sagatavojot kvalitatīvu rupjo lopbarību, kas šajā izmēģinājumā bija lielākoties slikta nekā viduvēja.

Datu apkopošana un analīze noteikti jāturpina

Rihards Valtenbergs, Gaļas liellopu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs:

– Labi, ka mūsu darbā, organizējot pētījumu, iesaistījās LLKC konsultanti un Latvijas Lauksaimniecības universitātes speciāliste. Sākumā ļoti pārsteidza tas, ka mūsu zemnieki neizrādīja nekādu atsaucību, lai sadarbotos un ļautu savās saimniecībās veikt pētījumu. Labi, ka piekrita Aivars Reķis no z/s „Pārupes”. Šādi pasākumi taču ir vajadzīgi pašiem zemniekiem, lai tiktu apkopota pieredze un informācija, kas ļautu labāk redzēt nākotni un perspektīvu savā saimniekošanā. Ja atsaucība arī turpmāk būs tik maza, mēs netiksim uz priekšu. Taču šādus pētījumus noteikti vajadzētu vēl turpināt, lai iegūtu iespējami objektīvākus datus par to, kāda ir viena liellopu gaļas kilograma saražošanas pašizmaksa. Šajā pētījumā mēs rēķinājām tikai lopbarības izmaksas, taču vēl nepieciešams iekļaut daudzus izmaksu aspektus – kūts uzturēšanas, darbaspēka, veterināro pakalpojumu un citas izmaksas. Pētījumā aptuvenā viena kilograma cena bija 3,5 līdz 4 lati. Zemniekam, lai sāktu pelnīt, vajadzētu saņemt 4–6 latus, bet, nododot lopus kautuvēs, saņēmām tikai 1,60 latus. Latvijā izveidotas vairāk nekā simts kautuves, nedomājot par to, kas tām izaudzēs lopus. Tāpēc vēl jo vairāk nepieciešamas attīstīt gaļas liellopu audzēšanu, un to palīdz veicināt arī šādi demonstrējumi un to rezultātu popularizēšana.

Pētījums tika uzsākts 2012. gada beigās un turpinājās līdz 2013. gada jūlijam. Tagad apkopoti tā rezultāti.

Daiga Baltiņa

LLKC Lopkopības nodaļas konsultante