Pievienot komentāru

Ciete, kas netiek sagremota un izmantota govs organismā, ir „medījums” anaerobajām (metanogēnajām) baktērijām šķidrmēslu krātuvē. Šie mikroorganismi spēj saražot metānu tikpat lielā daudzumā, cik tiek saražots metāna govs gremošanas procesā.

Metāna emisija no slaucamajām govīm ir daļa no globālās sasilšanas problēmas. Ja globālās sasilšanas problēma jums nešķiet aktuāla, tad svarīgi ir saprast, ka enerģija (ciete), kas tiek pārvērsta metānā, ir pienā nepārvērsta enerģija. Neiegūts piens savukārt nozīmē lieki iztērētu naudu par lopbarību un mazākus ienākumus par pienu. Govju ēdināšanas stratēģijas, lai samazinātu izdalītā metāna daudzumu, ir tieši vērstas uz cietes palielināšanu barības devā vai lopbarības tauku iekļaušanu barībā. Par to rakstījām jūnija LL numurā rakstā „Kā pārvērst metāna enerģiju pienā”. Augstāki izslaukumi no govs samazina kopējo metāna daudzumu no katras govs uz katru kg piena. Kādā izmēģinājumā ASV Viskonsinas štatā tika izmērīts, ka govs ar vidējo izslaukumu 38 kg piena dienā saražo 0,6 kg metāna.

Citi metāna ražotāji

Metāns neveidojas tikai govs gremošanas sistēmā, tas veidojas arī kūtsmēslos, tiem fermentējoties uzglabāšanas laikā. Metāna daudzums, kas veidojas kūtsmēslos, ir atšķirīgs atkarībā no kūtsmēslu apsaimniekošanas veida. Metānu veidojošajiem mikroorganismiem ir nepieciešama vide, kur ir ļoti maz vai nemaz nav skābekļa. Respektīvi, metāns vairāk veidosies, šķidrmēslus uzglabājot krātuvēs, nekā uzreiz izkliedējot uz lauka.

Kādā izmēģinājumā ASV saimniecībās Kalifornijā tika secināts, ka metāns no govju mēsliem veidojas salīdzinoši maz. Tika aprēķināts, ka anaerobās jeb nosegtās mēslu krātuvēs tiek saražoti 367 kg (+/- 193 kg) metāna uz govi gadā, bet vaļējās krātuvēs – 100 kg (+/- 47 kg) metāna uz govi gadā. Metāna daudzums, kas veidojas kūtsmēslos uzglabāšanas procesā, ir tikpat liels vai pat vēl lielāks, nekā govs gremošanas procesā saražotais.

Rūgšanas procesi, kas notiek kūtsmēslos, nedaudz atšķiras no tiem, kas notiek priekškuņģī. Priekškuņģa baktērijas strauji aug un vairojas, jo barības plūsma caur priekškuņģi arī ir salīdzinoši ātra. Barības daļiņas priekškuņģī vidēji uzturas tikai 48 stundas.

Metanogēnās baktērijas dzīvo kūtsmēslos

Priekškuņģī dzīvojošās metanogēnās baktērijas ražo metānu no oglekļa dioksīda un ūdeņraža, kas savukārt veidojas, kokšķiedru noārdot uz acetātiem un butirātiem. Ja šķidrmēsli tiek uzglabāti ilgāk par vienu mēnesi, tad savairojas lēni augošās metanogēnās baktērijas, kas nav dzīvotspējīgas priekškuņģī. Šīs baktērijas pārvērš metānā ne tikai atlikumus no kokšķiedras sagremošanas (oglekļa dioksīdu un ūdeņradi), bet arī citas nesagremotās barības vielas, tai skaitā arī cieti. Lēni augošās metanogēnās baktērijas noārda un oksidē barības daļiņas uz vielām, kas galu galā veido metānu.

Kūtsmēslu „potenciāls” saražot metānu ir vistiešākajā veidā atkarīgs no barības vielu pieejamības metānu veidojošajām baktērijām. Ja barības devā stipri palielinām cieti, lai samazinātu govs saražotā metāna daudzumu, tad kūtsmēslos var palielināties kokšķiedras daudzums (spurekļa acidozes dēļ). Palielinātais kokšķiedras daudzums savukārt var radīt situāciju, ka kūtsmēslos veidojas daudz vairāk metāna nekā normālā situācijā. Ko tas nozīmē? Ir ļoti rūpīgi jārēķina barības devas un jāseko līdzi barības sagremojamībai, lai tiešām panāktu emisiju samazinošu efektu. Pārāk lielas cietes devas barībā var palielināt ne tikai kokšķiedras, bet arī cietes daudzumu kūtsmēslos.

Vācijas zinātnieki pavisam nesen salīdzināja metāna veidošanās daudzumu parastos kūtsmēslos (23,5% organiskās vielas) un kūtsmēslos, kam tika pievienota kartupeļu ciete (34,5% organiskā viela) 29 dienu periodā. Parastajos kūtsmēslos uz katru kūtsmēslu vienību veidojās 4,23 vienības metāna, bet tajos, kur bija pievienota ciete, uz katru kūtsmēslu vienību veidojās 8,63 vienības metāna, tātad – uz pusi vairāk.

Man nav datu par cietes daudzumu liellopu kūtsmēslos Latvijā. Bet tas, iespējams, būs jāanalizē, kad nopietnāk nāksies rēķināt emisijas saimniecībās. Zinātnieki saka, ka 2–3% cietes kūtsmēslos ir normāls daudzums, bet problēmas sākas tad, kad cietes ir vairāk par 5%.

Saimniekiem rūpīgi jāseko, lai kūtsmēslos neparādītos graudi vai to daļiņas. Ja mēslos tomēr redzami nesagremoti graudi, tad ir jāsazinās ar savu konsultantu un jāizrunā darbības, kā to novērst. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka katrs cietes procents kūtsmēslos virs 5% nozīmē par 0,3 kg zemākus izslaukumus. Cietes daudzums govju mēslos laktācijas sākumā var svārstīties no 2,3 līdz 22,4%, tas nozīmē, ka izslaukums govīm ar vienādu barības devu var atšķirties par vairāk nekā 5 kg, tikai atkarībā no cietes izmantošanas spējas.

Kā noturēt cieti priekškuņģī?

Pamatiemesli, kāpēc ciete nonāk mēslos, ir nepietiekams fiziski efektīvās kokšķiedras daudzums barībā, slikti saplacināti vai samalti graudi un nenobriedusi kukurūzas skābbarība. Ja govs neapēd pietiekami daudz fiziski efektīvo kokšķiedru vai pietiekami neatgremo barību, vai spureklī neveidojas pietiekošs pildošais slānis, graudi, kas ir barībā, pārāk ātri iziet cauri spureklim, un baktērijas nepaspēj tos izmantot. Tas nozīmē, ka neizmantotie graudi tālāk nonāk tieši mēslos. Pietiekošs daudzums fiziski efektīvās kokšķiedras, barības šķirošanas novēršana, pareizi aprēķināts cietes daudzums barības devā un sakārtota barošanas organizācija saimniecībā ir pasākumi, kas palīdzēs samazināt cietes daudzumu kūtsmēslos.

Ja graudi nav pietiekami sasmalcināti vai kukurūzas skābbarība nav pietiekami nobriedusi (laiks no sagatavošanas līdz izēdināšanai ir īsāks par četriem mēnešiem), arī tad mēslos nonāks daudz cietes. Jo smalkāk ir sasmalcināti graudi, jo vieglāk mikroorganismiem iespējams piekļūt cietei un to izmantot.

Tā kā saimniekiem būtisks ir katrs nopelnītais eiro un ir arī jādomā par vides saglabāšanu, tad tiešām izvērtējiet, vai viss govīm iedotais pilnvērtīgi izmantojas piena ražošanai un vai nenodarbojamies ar metānu veidojošo baktēriju papildu piebarošanu mēslu krātuvēs.

Avots: Hoard’s Dairyman, 2016. gada jūlijs

Sagatavoja Silvija Dreijere, LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja